Par Noguldījumu garantiju likuma 17.panta 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajam teikumam

1Saeimā 1998. gada 21. maijā pieņemtais Fizisko

2personu noguldījumu garantiju likums stājās spēkā 1998. gada 1.

3oktobrī. Tā 17. panta pirmās daļas 2. punkts paredzēja, ka

4garantētā atlīdzība netiek izmaksāta par bankas padomes un valdes

5locekļu, rīkotājdirektoru un revīzijas komisijas locekļu

6noguldījumiem.

7Ar 2001. gada 11. oktobra likumu "Grozījumi Fizisko

8personu noguldījumu garantiju likumā" Fizisko personu

9noguldījumu garantiju likuma 17. pants tika izteikts jaunā

10redakcijā un no tā tika izslēgts regulējums par bankas valdes

11locekļa noguldījumiem. Tāpat ar minētajiem grozījumiem jaunā

12redakcijā tika izteikts arī likuma nosaukums, paredzot, ka

13turpmāk tas būs Noguldījumu garantiju likums.

14Savukārt ar 2009. gada 4. jūnija likumu "Grozījumi

15Noguldījumu garantiju likumā" 17. panta 4. punkts tika

16izteikts jaunā redakcijā, paredzot, ka garantētā atlīdzība netiek

17izmaksāta par noguldījumiem, ko izdarījuši noguldījumu

18piesaistītāja akcionāri, kuriem noguldījumu piesaistītājā ir

19būtiska līdzdalība, padomes un valdes priekšsēdētājs un locekļi,

20iekšējā audita dienesta vadītājs, sabiedrības kontrolieris un

21citi noguldījumu piesaistītāja darbinieki, kuri plāno, vada un

22kontrolē noguldījumu piesaistītāja darbību un atbild par to.

23Noguldījumu garantiju likuma 17. panta 4. punkts (turpmāk -

24apstrīdētā norma) vairs nav grozīts un joprojām ir spēkā 2009.

25gada 4. jūnija likuma redakcijā.

1Svetlana Ovčiņņikova (turpmāk - Pieteikuma

2iesniedzēja) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka viņa līdz 2011.

3gada 21. novembrim akciju sabiedrībā "Latvijas

4Krājbanka" (turpmāk - Krājbanka) ieņēmusi valdes locekļa

5amatu. Krājbankā Pieteikuma iesniedzējai arī bijuši noguldījumi

6vairāku desmitu tūkstošu euro apmērā. Pēc tam, kad Finanšu

7un kapitāla tirgus komisija (turpmāk - Komisija) pieņēmusi lēmumu

8par noguldījumu nepieejamības iestāšanos Krājbankā un daļēju

9garantēto atlīdzību izmaksu tās noguldītājiem, Pieteikuma

10iesniedzēja vērsusies Komisijā ar lūgumu izmaksāt garantēto

11atlīdzību. Tomēr Komisija, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

12garantētās atlīdzības izmaksu atteikusi. Šis Komisijas lēmums

13ticis pārsūdzēts administratīvajā tiesā, kura to atzinusi par

14tiesisku.

15Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka garantētās atlīdzības

16izmaksa paredzēta visiem noguldītājiem Noguldījumu garantiju

17likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Līdz ar to

18vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas tās personas,

19kurām noguldījumu nepieejamības iestāšanās brīdī ir noguldījumi

20kredītiestādē. Savukārt tā paša likuma 17. panta 4. punkts

21paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personām, proti,

22garantētā atlīdzība netiek izmaksāta noguldījumu piesaistītāja

23valdes locekļiem.

24Apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei esot

25leģitīms mērķis - radīt nelabvēlīgas mantiskas sekas tām

26personām, kas veicinājušas noguldījumu nepieejamības iestāšanos.

27Tādējādi kredītiestādes valdes locekļi tiekot atturēti no tādu

28darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt

29kredītiestādes maksātspēju.

30Tomēr minētā atšķirīgā attieksme neesot samērīga, jo

31likumdevēja lietotie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

32sasniegšanai. Proti, normatīvie akti neuzliekot kredītiestādes

33valdes loceklim par pienākumu noguldīt visus savus finanšu

34līdzekļus kredītiestādē, kurā tas pilda valdes locekļa amata

35pienākumus. Tātad gadījumā, ja valdes loceklis būtu izdarījis

36noguldījumus citā kredītiestādē, viņš nezaudētu tiesības brīvi ar

37tiem rīkoties. Turklāt esot pietiekams pamats uzskatīt, ka tad,

38ja kredītiestādes valdes loceklim būtu zināmi apstākļi, kas var

39apdraudēt šīs kredītiestādes maksātspēju, viņš savus noguldījumus

40būtu nodevis citam noguldījumu piesaistītājam. Tā kā valdes

41loceklim nav pienākuma visus savus finanšu līdzekļus noguldīt

42kredītiestādē, kurā tas ieņem attiecīgo amatu, apstrīdētā norma

43nevarot kalpot par līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

44Turklāt apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes

45leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk

46ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma nešķirojot

47nelabvēlīgās sekas atkarībā no katra valdes locekļa vainas un

48personīgās atbildības pakāpes. Līdz ar to šīs normas nelabvēlīgās

49sekas vienādi skarot gan tos valdes locekļus, kuri ar savu rīcību

50veicinājuši noguldījumu nepieejamības iestāšanos, gan arī tos

51valdes locekļus, kuri atbild par tādiem kredītiestādes darbības

52jautājumiem, kas tieši neskar noguldījumu pieejamību. Tādējādi

53leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts, diferencējot garantētās

54atlīdzības izmaksu atkarībā no katra valdes locekļa vainas

55pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu

56krimināllietā. Šāda atbildības dalīšana atkarībā no valdes

57locekļa vainas pakāpes liegtu saņemt garantēto atlīdzību

58personām, kuru bezdarbības dēļ nav nodrošināta pareiza

59kredītiestādes vadība.

60Labums, ko no apstrīdētās normas iegūst sabiedrība, esot

61neliels un izpaužoties finanšu stabilitātē, kā arī uzticībā

62kredītiestādēm. Tomēr gadījumā, kad valdes loceklis nav rīkojies

63prettiesiski vai nolaidīgi, neesot konstatējams arī nekāds

64sabiedrības ieguvums no tā, ka šai personai tiek liegta garantētā

65atlīdzība.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Latvijas

3Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam

4teikumam.

5Apstrīdētā norma Noguldījumu garantiju likumā ietverta ar

62009. gada 4. jūnija likumu "Grozījumi Noguldījumu garantiju

7likumā". Likumprojektu Saeimā iesniedzis Ministru kabinets,

8un tā anotācijā minēts, ka šādi likuma grozījumi nepieciešami,

9lai precizētu noguldītājiem izmaksājamās garantētās atlīdzības

10procedūru. Tāpat anotācijā esot norādīts uz Eiropas Parlamenta un

11Padomes 1994. gada 30. maija direktīvu 94/19/EK par noguldījumu

12garantiju sistēmām (turpmāk - Direktīva 94/19/EK), kura pieļaujot

13tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kāds ietverts apstrīdētajā

14normā. Lai gan apstrīdētā norma ir spēkā kopš 2009. gada 20.

15jūnija, līdzīga satura regulējums jau bijis ietverts Fizisko

16personu noguldījumu garantiju likuma 17. panta pirmās daļas 2.

17punkta sākotnējā redakcijā, kas bijusi spēkā līdz 2003. gada 1.

18janvārim.

19Noguldījumu garantiju likuma 17. pantā esot noteikti izņēmuma

20gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Līdz ar to

21Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka vienādos un pēc

22noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas

23personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē.

24Saeima arī atzīst, ka apstrīdētā norma pret kredītiestādes

25valdes locekļiem, kuriem ir noguldījumi attiecīgajā

26kredītiestādē, paredz citādu attieksmi nekā pret citiem

27noguldītājiem. Taču šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms

28mērķis un saprātīgs pamats.

29Ar apstrīdēto normu paredzētās atšķirīgās attieksmes

30leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes

31locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras nelabvēlīgi ietekmētu

32kredītiestādes maksātspēju. Līdz ar to minētie ierobežojumi esot

33noteikti leģitīma mērķa dēļ - lai aizsargātu sabiedrības

34labklājību un citu cilvēku tiesības.

35Apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērots

36leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo valdes loceklim kā kredītiestādes

37uzticības personai jāsekmē attiecīgās kredītiestādes ekonomisko

38interešu īstenošana. Līdz ar to valdes locekļiem vajagot būt

39lojāliem pret kredītiestādi un katram no viņiem vajagot savus

40pienākumus pildīt kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

41Noguldījumu piesaistītāja maksātnespēja esot lielā mērā

42saistāma ar tā valdes locekļu darbību. Ja iestājusies noguldījumu

43piesaistītāja maksātnespēja, tad, visticamāk, tā valdes locekļi

44nav veikuši savus pienākumus kā krietni un rūpīgi saimnieki.

45Apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo

46mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības

47mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat apstrīdētā norma

48nodrošinot to, ka labums, kuru gūst sabiedrība, ir lielāks par

49atsevišķas personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

50Valdes loceklis esot sabiedrības dalībnieku uzticības persona,

51kurai uzticēta svešas mantas pārvaldīšana. Uzdevums pildīt savus

52pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam nozīmējot to, ka

53valdes locekļi atbild par katru neuzmanību. Ja iestājusies

54noguldījumu nepieejamība, tas nozīmējot, ka noguldījumu

55piesaistītāja valdes locekļi nav pienācīgi veikuši savus amata

56pienākumus. Šajā gadījumā nebūtu taisnīgi, ja valdes locekļu

57personiskie noguldījumi būtu aizsargāti tāpat kā jebkura cita

58noguldītāja noguldījumi.

59Kredītiestāžu darbība esot saistīta ar komerciālu risku, un

60esot iespējami gadījumi, kad kredītiestādei rodas finansiālas

61grūtības vai tā vairs nespēj pildīt savas saistības.

62Kredītiestāžu jomā esot jārēķinās ar šāda komercdarbības riska

63iespējamību. Tieši noguldījumu piesaistītāja valdes locekļiem

64viņu specifisko zināšanu un profesionālās pieredzes dēļ esot

65pienākums apzināties kredītiestāžu riskus un pievērst lielāku

66uzmanību rīcībai ar saviem finanšu līdzekļiem.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

2komisija - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

3panta pirmajam teikumam. Likumdevējs, ieviešot noguldījumu

4garantiju shēmu, jau sākotnēji likumā esot noteicis, ka

5kredītiestādes valdes locekļu izdarītie noguldījumi netiek

6garantēti. Arī Direktīva 94/19/EK paredzot dalībvalstij rīcības

7brīvību to personu noteikšanā, uz kurām neattiecas noguldījumu

8garantija. Apstrīdētā norma liekot kredītiestādes vadošajām

9amatpersonām būt piesardzīgākām kredītiestādes pārvaldīšanā un

10lēmumu pieņemšanā, kā arī atturot no tādu lēmumu pieņemšanas,

11kuri var nelabvēlīgi ietekmēt kredītiestādes darbību.

12Komerclikums paredzot sabiedrības valdes locekļa pienākumu

13veikt sabiedrības pārvaldes funkcijas. Ja attiecīgajai personai

14vienalga kādu iemeslu dēļ veikt minētās funkcijas nav iespējams,

15tad tai esot pienākums atkāpties no amata. Valdes loceklis savu

16rīcību nevarot attaisnot ar argumentu, ka viņš valdē ievēlēts

17vienīgi "skata pēc" un vadības funkciju pēc būtības nav

18veicis. Komerclikums nosakot, ka valdes locekļi sabiedrību vada

19kopīgi.

20Komisija norāda, ka kredītiestādē pieļaujama kompetenču

21sadalīšana starp tās valdes locekļiem. Tomēr dalītā kompetence

22tos neatbrīvojot no pārraudzības pienākuma - valdes loceklim

23jebkurā gadījumā, ja tas nav pietiekami pārraudzījis citu valdes

24locekļu darbību, jābūt gatavam par to atbildēt. Līdz ar to neesot

25pamatots Pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka kredītiestādes

26valdes loceklis ne visos gadījumos ir atbildīgs par

27kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos.

28Papildus vispārējiem kredītiestādes kā komercsabiedrības

29pārvaldīšanas pienākumiem Kredītiestāžu likums uzliekot tās

30valdei pienākumu veikt normatīvajos aktos paredzēto ar

31kredītiestādes darbību saistīto risku pārvaldīšanu. Šis pienākums

32aptverot vairākas darbības, piemēram, lēmumu pieņemšanu par tādu

33personu kreditēšanu, kuras ir saistītas ar konkrēto

34kredītiestādi, paziņošanu par visiem apstākļiem, kuri var būtiski

35ietekmēt stabilu un normatīvajiem aktiem atbilstošu

36kredītiestādes turpmāko vadību.

37Komisija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Pieteikuma

38iesniedzējas kā Krājbankas valdes locekles kompetencē bijusi

39tieši bankas grāmatvedības uzskaite. Savukārt viens no iemesliem

40tam, ka Komisija pieņēma lēmumu par Krājbankas valdes darbības

41apturēšanu, bijusi apzināti maldinošu finanšu pārskatu

42iesniegšana Komisijai. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas

43apgalvojums, ka viņa ar savu darbību nevarējusi sekmēt

44noguldījumu nepieejamības iestāšanos, neesot ticams. Minēto

45apgalvojumu liekot apšaubīt arī tas fakts, ka kriminālprocesa

46ietvaros Pieteikuma iesniedzējai ticis piemērots aizdomās turētās

47statuss un viņas noguldījumiem Krājbankā uzlikts arests.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo teikumu.

4Izskatāmajā lietā vienādos un salīdzināmos apstākļos

5atrodoties visas tās personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē

6brīdī, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Tā kā Pieteikuma

7iesniedzējai līdz Krājbankas darbības apturēšanai bijuši

8noguldījumi šajā kredītiestādē, viņa esot salīdzināma ar citiem

9Krājbankas noguldītājiem. Savukārt ar apstrīdēto normu radītā

10atšķirīgā attieksme izpaužoties tādējādi, ka Pieteikuma

11iesniedzējai nav tiesību saņemt garantēto atlīdzību par saviem

12noguldījumiem. Proti, Pieteikuma iesniedzējas kā noguldījumu

13piesaistītāja valdes locekles tiesības uz garantēto atlīdzību

14esot ierobežotas.

15Tomēr ar apstrīdēto normu radītajai atšķirīgajai attieksmei

16esot leģitīms mērķis un tā esot samērīga. Apstrīdētās normas

17leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes

18locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi

19ietekmēt kredītiestādes maksātspēju. Savukārt konkrētas

20kredītiestādes maksātnespēja varot novest pie valsts finanšu

21stabilitātes apdraudējuma. Līdz ar to varot secināt, ka

22apstrīdētā norma pieņemta nolūkā aizsargāt sabiedrības labklājību

23un citu cilvēku tiesības.

24Likumdevēja noteiktais ierobežojums valdes locekļa tiesībām

25saņemt garantēto atlīdzību esot atzīstams par piemērotu līdzekli,

26lai liktu katram valdes loceklim ar sevišķu atbildību izturēties

27pret attiecīgā noguldījumu piesaistītāja noguldījumiem.

28Apstrīdētā norma pastiprinot valdes locekļu atbildību un

29nodrošinot valsts finanšu sistēmas stabilitāti.

30Tiesībsargs norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais

31saudzējošākais līdzeklis neesot piemērots leģitīmā mērķa

32sasniegšanai. Proti, konstatētā valdes locekļa kriminālatbildība

33par attiecīgā noguldījumu piesaistītāja noguldījumu nepieejamības

34iestāšanos neaizstājot viņa civiltiesisko atbildību, bet ne katrā

35gadījumā, kad iestājas valdes locekļa atbildība par

36kredītiestādei nodarītajiem zaudējumiem, būšot konstatējamas arī

37noziedzīga nodarījuma pazīmes.

38Arī labums, ko no apstrīdētās normas pastāvēšanas iegūst

39sabiedrība, esot lielāks par personai nodarītajiem zaudējumiem.

40Tiesiskā valstī neesot iedomājama tāda situācija, ka noguldītājs,

41kurš piedalījies noguldījumu piesaistītāja darbības plānošanā,

42vadībā un kontrolē un tieši vai netieši veicinājis noguldījumu

43nepieejamības iestāšanos, varētu prasīt sev tādu pašu tiesisko

44aizsardzību kā jebkurš cits noguldītājs. Šāds risinājums varētu

45palielināt kredītiestāžu maksātnespējas risku un apdraudēt citu

46noguldītāju tiesības uz savu noguldījumu pieejamību.

1Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts M.iur.

2(Oxon) Rūdolfs Eņģelis - norāda, ka kredītiestādes valdes

3locekļi pietiekami efektīvi spējot sevi pasargāt no noguldījumu

4nepieejamības riska un sevišķa tiesiskā aizsardzība noguldījumu

5nepieejamības gadījumā tiem neesot nepieciešama. Apstrīdētajā

6normā ietvertā tiesiskā regulējuma mērķi nevarot viennozīmīgi

7uzskatīt par tādu, kas vērsts uz kredītiestādes valdes locekļa

8sodīšanu. Par to liecinot tas apstāklis, ka likumdevējs

9kredītiestādes valdes loceklim ļauj noguldīt savus finanšu

10līdzekļus jebkurā kredītiestādē. Būtu pamatoti uzskatīt, ka ar

11apstrīdētās normas palīdzību likumdevējs izšķīries par

12aizsardzības nesniegšanu tādiem noguldītājiem, kuri, ņemot vērā

13savas spējas un kompetenci finanšu jomā, paši var sevi

14pasargāt.

15Kredītiestādes valdes locekļu pienākumus un atbildību pamatā

16regulējot Komerclikums. Minētā likuma 169. panta pirmajā daļā

17noteiktais "krietna un rūpīga saimnieka" pienākums esot

18pilnā mērā attiecināms arī uz kredītiestādes valdes locekli, un

19šā pienākuma neievērošana varot izraisīt civiltiesisko atbildību.

20Savukārt to, kā minētais jēdziens tiek piepildīts ar konkrētu

21saturu, nosakot kredītiestāžu darbības īpatnības. Kredītiestāde

22rīkojas ar tai uzticētajiem finanšu līdzekļiem, ko tā

23piesaistījusi no saviem klientiem. Līdz ar to kredītiestādes

24valdes locekļiem izvirzāmās "krietna un rūpīga

25saimnieka" pienākuma prasības esot augstākas nekā, piemēram,

26finanšu tirgus uzraudzībai nepakļautas komercsabiedrības valdes

27locekļiem izvirzāmās prasības.

28Kredītiestādes darbības pamatā esot sabiedrības uzticēšanās

29tās finanšu drošībai un spējai pildīt savas saistības. Tādēļ

30katram kredītiestādes valdes loceklim šīs kredītiestādes

31maksātspēja ir pats svarīgākais darbības uzdevums un mērķis.

32Lielās komercsabiedrībās, tostarp lielākajā daļā banku, katrs

33valdes loceklis nevarot būt pilnībā iesaistīts visu ikdienišķo

34jautājumu risināšanā. Lai šādas komercsabiedrības darbība un

35vadība būtu efektīva, valdes locekļi varot savā starpā sadalīt

36pārzināmos vadības jautājumus. Tomēr arī šādā gadījumā valdes

37locekļa tiesības neiesaistīties cita valdes locekļa

38"kompetences sfērā" un nebūt informētam par citām

39sabiedrības vadības lietām esot ļoti ierobežotas. Jebkura šāda

40situācija varot novest pie tā, ka valdes loceklis individuāli nav

41rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.

42Neesot iespējams izslēgt situāciju, kad noguldījumu

43nepieejamība rodas tādu apstākļu dēļ, kurus neviens

44kredītiestādes valdes loceklis nevar saprātīgi paredzēt un kuru

45negatīvās sekas pat ar visiem saprātīgajiem drošības un

46piesardzības pasākumiem nav novēršamas. Taču šādu apstākļu

47iestāšanās varbūtība esot ļoti maza un šādi apstākļi būtībā esot

48pielīdzināmi nepārvaramai varai.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Komercbanku

2asociācija (turpmāk - Asociācija) norāda, ka kredītiestādes

3maksātnespēja būtiski apdraudot vispārējo valsts finanšu

4stabilitāti. Savukārt apstrīdētā norma varot preventīvi atturēt

5kredītiestādes valdes locekļus no tādu darbību veikšanas, kas,

6iespējams, nelabvēlīgi ietekmētu kredītiestādes maksātspēju.

7Atbilstoši Komerclikumam komercsabiedrību vadot valde. Ja

8komercsabiedrības vadība nav bijusi veiksmīga, tad valde par to

9atbild kopīgi, neatkarīgi no katra valdes locekļa individuālās

10vainas pakāpes.

11Komerclikumā noteiktās valdes pilnvaras nozīmējot, piemēram,

12valdes pienākumu atbildēt par to, lai grāmatvedības dokumenti

13tiktu kārtoti atbilstoši likuma prasībām un sabiedrības manta un

14finanšu līdzekļi tiktu pienācīgi pārvaldīti. Ja valdes loceklim

15tiek likti šķēršļi, kas viņam traucē pildīt savus pienākumus vai

16īstenot savas pilnvaras, tad valdes loceklis varot vērsties pie

17uzraugošās institūcijas - Komisijas - un informēt par to, ka

18viņam nav iespējams pilnvērtīgi veikt savus pienākumus.

19Komerclikums paredzot valdes locekļu solidāru atbildību par

20zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai. Tas nozīmējot, ka

21visi valdes locekļi ir atbildīgi par šādām sekām neatkarīgi no

22tā, kā viņu starpā tika sadalīti pienākumi. Lai gan apstrīdētā

23norma neattiecas uz valdes locekļa atbildību par zaudējumiem,

24tomēr arī noguldījumu nepieejamības rezultātā kredītiestādei

25rodoties zaudējumi. Apstrīdētā norma neparedzot valdes atbildību

26par konkrētiem zaudējumiem, bet nosakot citas negatīvas sekas

27visiem valdes locekļiem, proti, liedzot viņiem tiesības uz

28garantētās atlīdzības izmaksu.

1Maksātnespējīgās Krājbankas administrators -

2sabiedrība ar ierobežotu atbildību "KPMG Baltics

3SIA" (turpmāk - Administrators) - norāda, ka Pieteikuma

4iesniedzēja iecelta par Krājbankas valdes locekli 2006. gada 19.

5jūnijā un šis statuss viņai bijis līdz 2011. gada 21. novembrim,

6kad Komisija apturējusi Krājbankas valdes darbību. Savukārt

7Pieteikuma iesniedzējas tiesības atgūt Krājbankā noguldītos

8finanšu līdzekļus regulējot vispārējā kreditoru prasījumu

9apmierināšanas kārtība.

10Krājbankas padome esot apstiprinājusi katra valdes locekļa

11speciālās atbildības jomas, bet vienlaikus pienākumu sadalījumā

12esot uzsvērti arī valdes kopīgie pienākumi, piemēram, pienākums

13vadīt banku, pārzināt visas kredītiestādes lietas, atbildēt par

14visu bankas saimniecisko darbību, nodrošināt bankas iekšējās

15kontroles sistēmas izveidi, funkcionēšanu un pilnveidošanu. Līdz

16ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka

17viņai nav bijis nepieciešamo pilnvaru, lai nepieļautu Krājbankas

18maksātnespējas iestāšanos.

19Konstitucionālajā sūdzībā aprakstītie alternatīvie līdzekļi

20pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai neesot

21piemēroti, jo Noguldījumu garantiju likuma mērķis esot pēc

22iespējas ātrāk izmaksāt garantēto atlīdzību. Līdz ar to

23apstrīdētajā normā ietverto regulējumu varot uzskatīt par

24saprātīgu un pamatotu.

25Pret Pieteikuma iesniedzēju kā bijušo Krājbankas valdes

26locekli esot celta prasība par zaudējumu piedziņu un ķīlas līgumu

27atzīšanu par spēkā neesošiem, jo minētie darījumi esot noslēgti

28bez jebkāda tiesiska un ekonomiska pamatojuma. Šo darījumu

29noslēgšana esot bijis viens no galvenajiem Krājbankas

30maksātnespējas iestāšanās iemesliem.

31Secinājumu

32daļa

1Apstrīdētā norma attiecas uz vairākām personu

2grupām, kurām noguldījumu nepieejamības gadījumā netiek izmaksāta

3garantētā atlīdzība no noguldījumu garantiju fonda. Proti,

4apstrīdētā norma attiecas uz tādiem noguldījumiem, kurus

5izdarījuši noguldījumu piesaistītāja akcionāri, padomes vai

6valdes priekšsēdētājs un locekļi, iekšējā audita dienesta

7vadītājs, sabiedrības kontrolieris un citi noguldījumu

8piesaistītāja darbinieki, kuri plāno, vada un kontrolē

9noguldījumu piesaistītāja darbību.

10Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

11Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

12situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams

13konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai.

14Vienlaikus tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un jāvērtē

15visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos

16apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju. Ja

17konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma attiecas uz

18plašu atšķirīgu situāciju kopumu, Satversmes tiesai jāprecizē,

19ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sk., piemēram, Satversmes

20tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6.

21punktu un 2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01

2211. punktu).

23Līdz ar to arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā

24apjomā un attiecībā uz kurām personām izvērtējama apstrīdētās

25normas atbilstība Satversmei.

26Pieteikuma iesniedzēja tika iecelta par Krājbankas valdes

27locekli 2006. gada 19. jūnijā un bijusi šajā amatā līdz 2011.

28gada 21. novembrim, kad Komisija apturēja Krājbankas valdes

29darbību (sk. Administratora 2014. gada 17. aprīļa vēstuli Nr.

3006-3-2/341 un Komisijas viedokli lietas materiālu 118. un 136.

31lpp.). Pieteikuma iesniedzēja, arī pārsūdzot Komisijas

32lēmumu, ar kuru viņai atteikts izmaksāt garantēto atlīdzību par

33tās noguldījumiem, administratīvajā tiesā ir vērsusies kā bijusī

34Krājbankas valdes locekle (sk. Administratīvās apgabaltiesas

352013. gada 5. aprīļa spriedumu lietā Nr. A43010412 un Augstākās

36tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 11.

37novembra spriedumu lietā Nr. SKA - 640/2013 lietas materiālu 31.

38- 37. un 46. - 54. lpp.).

39No minētā secināms, ka apstrīdētā norma Pieteikuma

40iesniedzējai ir piemērota kā personai, kura kredītiestādē ieņēma

41valdes locekļa amatu. Savukārt kredītiestādes valde ir tās

42izpildinstitūcija, kura vada un pārstāv šo komercsabiedrību.

43Līdz ar to Satversmes tiesa apstrīdētās normas atbilstību

44Satversmes 91. panta pirmajam teikumam izvērtēs tiktāl, ciktāl tā

45attiecas uz kredītiestādes valdes locekļa veiktajiem

46noguldījumiem šajā kredītiestādē.

1Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

2"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

3priekšā."

4Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam

5vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības

6pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

7tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

8visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

9privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

10piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

11nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

12tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

139.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

14nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu

15pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"

16(Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr.

172001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts).

18Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

19atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

20izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

21attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

22kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

23un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

24atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

25personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

26saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

273. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

28punktu un 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

295. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

30pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības

31starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

32Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

332002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

34Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3591. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,

36jānoskaidro:

371) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

38pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

392) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

40pret šīm personām;

413) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

42proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

43princips.

1Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka vienādos un

2salīdzināmos apstākļos atrodas visas tās personas, kurām ir

3noguldījumi kredītiestādē tajā brīdī, kad iestājusies noguldījumu

4nepieejamība. Šādam Pieteikuma iesniedzējas argumentam piekrīt

5arī Saeima.

6Satversmes 91. panta pirmā teikuma aspektā noteicošais ir tas,

7vai vairākas personu grupas vieno kopīga, uz tām visām

8attiecināma svarīga pazīme. Izskatāmajā lietā ir būtiski tas, ka

9Pieteikuma iesniedzējai bijuši noguldījumi kredītiestādē tajā

10brīdī, kad iestājusies to nepieejamība.

11Līdz ar to vienādos un salīdzināmos

12apstākļos atrodas kredītiestādes valdes loceklis un citas

13personas, kurām bijuši noguldījumi šajā kredītiestādē brīdī, kad

14tajā iestājusies noguldījumu nepieejamība.

1Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma

2paredz atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādes valdes locekļiem,

3jo viņiem, atšķirībā no citiem noguldītājiem, noguldījumu

4nepieejamības gadījumā tiek liegtas tiesības saņemt garantēto

5atlīdzību. Arī Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

6atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādes valdes locekļiem.

7Atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzējai nav

8tiesību par viņas noguldījumiem Krājbankā saņemt garantēto

9atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda. Tādējādi saskaņā ar

10Kredītiestāžu likuma 192. - 194. pantu viņas tiesības atgūt

11Krājbankā noguldītos līdzekļus ir nosakāmas vispārējā kreditoru

12prasījumu apmierināšanas kārtībā. Administrators norāda, ka

13kreditoru prasījumu apmierināšana būšot atkarīga no Krājbankas

14bankrota procedūras ietvaros atgūto līdzekļu apjoma. Kaut arī

15tiekot veikti visi iespējamie pasākumi, lai pieteiktos un atzītos

16kreditoru prasījumus apmierinātu, Administrators paredz, ka

17aktīvu atgūšanas rezultātā iegūto līdzekļu apjoms nedošot iespēju

18pilnībā segt visu atzīto kreditoru prasījumus (sk.

19Administratora 2014. gada 17. aprīļa vēstuli Nr. 06-3-2/341

20lietas materiālu 136. lpp.).

21Līdz ar to atšķirīgā attieksme

22izpaužas tādējādi, ka noguldījumu nepieejamības gadījumā

23kredītiestādes valdes locekļiem tiek liegtas tiesības saņemt

24garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda.

1Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

2atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām,

3likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

4sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

5pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

6Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

7apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada

81. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu).

9Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu radītās

10atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot izraisīt

11nelabvēlīgas mantiskās sekas tām personām, kuras veicinājušas

12kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos. Arī Saeima piekrīt

13šādam Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un norāda, ka likumdevējs

14apstrīdēto normu pieņēmis ar mērķi izvairīties no tādiem

15noguldījumu aizsardzības pasākumiem, kuri varētu radīt motivāciju

16nepareizai kredītiestāžu vadībai. Proti, minētais regulējums

17varot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu

18darbību veikšanas, kuras, iespējams, nelabvēlīgi ietekmētu

19kredītiestādes maksātspēju.

20Arī Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

21kredītiestādes valdes locekļa atbildību situācijā, kad radušies

22zaudējumi sabiedrībai. Kaut arī apstrīdētā norma netiekot

23piemērota kā atbildība par konkrētiem zaudējumiem, tomēr tā

24paredzot valdes locekļiem negatīvas mantiskās sekas, kas

25izpaužoties kā garantētās atlīdzības neizmaksāšana (sk.

26Asociācijas viedokli lietas materiālu 154. lpp.).

27Vairākas pieaicinātās personas norāda uz citu atšķirīgās

28attieksmes leģitīmo mērķi. Tā Komisijas viedoklī minēts, ka

29noguldījumu garantiju sistēmas un apstrīdētās normas mērķis esot

30nevis personu sodīt, bet gan nodrošināt valsts finanšu sistēmas

31stabilitāti un sabiedrības uzticību finanšu sistēmai (sk.

32Komisijas viedokli lietas materiālu 118. lpp.). Savukārt R.

33Eņģelis norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās

34attieksmes leģitīmais mērķis esot nesniegt aizsardzību tiem

35noguldītājiem, kuriem, ņemot vērā viņu zināšanas un spējas pašiem

36sevi pasargāt, nepieciešamība pēc likumdevēja paredzētas

37aizsardzības nav tik liela (sk. R. Eņģeļa viedokli lietas

38materiālu 131. lpp.).

39Ja apstrīdētā norma būtu vērsta vienīgi uz nelabvēlīgu

40mantisko seku radīšanu kredītiestādes valdes locekļiem, tad

41viņiem būtu iespējas no tām izvairīties, piemēram, noguldot savus

42finanšu līdzekļus jebkurā citā kredītiestādē. Tādā gadījumā

43apstrīdētā norma nebūtu efektīva attiecībā uz Saeimas norādīto

44mērķi.

45Var piekrist Saeimas sniegtajam viedoklim, ka Pieteikuma

46iesniedzējas kā Krājbankas likumiskās pārstāves lēmumiem un

47rīcībai bija nozīmīga, iespējams, pat izšķiroša ietekme uz

48minētās kredītiestādes pārvaldīšanu un maksātspējas

49nodrošināšanu. Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas speciālās

50atbildības jomā ietilpa bankas grāmatvedības pārraudzīšana,

51grāmatvedības uzskaites sistēmas un iekšējās uzraudzības sistēmas

52vadīšana un kontrole, budžeta plānošana, tā izpildes vadīšana un

53kontrole [sk. Krājbankas padomes 2011. gada 7. februāra

54ārkārtas sēdē (protokols Nr. 2) apstiprināto Krājbankas valdes

55locekļu pienākumu sadali lietas materiālu 142. lpp.]. Arī

56Komisijas sniegtā informācija liecina, ka Pieteikuma iesniedzējas

57kā Krājbankas valdes locekles kompetencē bija tieši bankas

58grāmatvedības uzskaite. Savukārt viens no Krājbankas valdes

59darbības apturēšanas iemesliem bija apzināti maldinošu finanšu

60pārskatu iesniegšana Komisijai (sk. Komisijas viedokli lietas

61materiālu 119. lpp.).

62Tomēr apstrīdētās normas regulējums nav vērtējams kā tāds, kas

63būtu vērsts vienīgi uz nelabvēlīgu finansiālo seku radīšanu

64kredītiestādes valdes locekļiem par to, ka kredītiestāde ir

65nepareizi pārvaldīta. Satversmes tiesa piekrīt R. Eņģeļa

66sniegtajam viedoklim, ka apstrīdētajai normai kopumā ir tikai

67neliela ierobežojoša ietekme uz kredītiestādes valdes locekļa

68mantiskajām interesēm. Proti, katram kredītiestādes valdes

69loceklim ir tiesības izvēlēties, vai viņš savus naudas līdzekļus

70turēs kredītiestādē, kuru pats pārvalda, vai jebkurā citā

71kredītiestādē vai arī glabās vai ieguldīs jebkādā citādā veidā

72(sk. R. Eņģeļa viedokli lietas materiālu 134. lpp.).

73Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā

74attieksme ir vērsta uz vēl kādu citu leģitīmu mērķu sasniegšanu,

75visupirms nepieciešams noteikt, kādi ir vispārējie noguldījumu

76garantiju sistēmas mērķi. Proti, svarīgākie noguldījumu garantiju

77sistēmas mērķi ir, pirmkārt, aizsargāt tos noguldītājus, kuriem

78noguldījuma zaudēšana izraisītu būtisku finansiālās situācijas

79pasliktināšanos; otrkārt, samazināt noguldītājiem nepieciešamību

80pastāvīgi sekot līdzi savas kredītiestādes maksātspējas un

81finansiālā stāvokļa rādītājiem; treškārt, sniegt noguldītājiem

82ātru un efektīvu finansiālo aizsardzību noguldījumu nepieejamības

83gadījumā; ceturtkārt, aizsargāt valsts finanšu sistēmas

84stabilitāti un tautsaimniecību kopumā, samazinot risku, ka vienas

85kredītiestādes finansiālās grūtības var novest pie masveida

86panikas un noguldījumu izņemšanas no citām kredītiestādēm

87(sk.: Wood P. R. Regulation of International Finance. London:

88Sweet & Maxwell, 2007, p. 685).

89Ievērojot minētos mērķus, likumdevējs ir tiesīgs tiesību aktos

90noteikt gan to personu loku, kurām sniedzama finansiālā

91aizsardzība, gan izmaksājamās atlīdzības apmēru, gan arī tās

92piešķiršanas kārtību. Tātad likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī

93to, ka atsevišķām noguldītāju kategorijām noguldījumu

94nepieejamības gadījumā finansiālā aizsardzība var tikt

95liegta.

96Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesību

97akti, ciktāl netiek skarti Satversmes pamatprincipi, ir jāņem

98vērā, gan piemērojot un interpretējot nacionālos normatīvos

99aktus, gan novēršot iespējamās pretrunas starp Latvijas un

100Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot nacionālo tiesību normu

101saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto Eiropas Savienības direktīvu

102prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 17.

103janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu un 2012. gada

1042. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. punktu). Tā,

105piemēram, Direktīvas 94/19/EK normas, kuras netika grozītas ar

106Direktīvu 2009/14/EK, noteic, ka dalībvalstis ir tiesīgas

107neparedzēt noguldījumu garantiju aizsardzību noteiktām personu

108grupām, ja tās uzskata, ka šīm personu grupām īpaša finansiālā

109aizsardzība nav nepieciešama. Proti, Direktīvas 94/19/EK 7. panta

110otrā daļa un I pielikuma 7. punkts paredz, ka noguldījumu

111garantiju var neattiecināt, piemēram, uz kredītiestādes

112direktoru, vadītāju vai personiski atbildīgajām amatpersonām.

113Tādā veidā dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība noteikt,

114kurām personu grupām noguldījumu garantija nav piešķirama.

115Nesniedzot noteiktām noguldītāju grupām likumā paredzēto

116aizsardzību kredītiestādes maksātnespējas gadījumā, tiek

117nodrošināta noguldījumu garantiju fonda līdzekļu racionāla un

118taupīga izmantošana. Turklāt Noguldījumu garantiju likuma 15.

119panta pirmā daļa paredz: ja noguldījumu garantiju fondā nepietiek

120līdzekļu garantētās atlīdzības izmaksāšanai, tad trūkstošie

121līdzekļi tiek piešķirti no valsts budžeta. Tādā veidā apstrīdētā

122norma papildus var būt vērsta arī uz valsts budžeta līdzekļu

123racionālu un taupīgu izmantošanu.

124Pēc Krājbankas darbības apturēšanas 2011. gada beigās bija

125jānodrošina aptuveni 335,6 miljoni latu (477,5 miljoni

126euro) garantētās atlīdzības izmaksai kredītiestādes

127klientiem. Tomēr noguldījumu garantiju fondā tobrīd bija uzkrāti

128tikai aptuveni 149,9 miljoni latu (213 miljoni euro). Šā

129iemesla dēļ aptuveni 185,6 miljonus latu (264 miljonus

130euro) noguldījumu garantiju fondam aizdeva Latvijas

131valsts, proti, Valsts kase, no valsts budžeta (sk. Komisijas

1322011. gada un darba pārskata 22. un 23. lpp.).

133No minētā izriet, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās

134attieksmes leģitīmais mērķis ir arī nodrošināt noguldījumu

135garantiju fonda un valsts budžeta līdzekļu saimniecisku

136izmantošanu un aizsargāt personas, kurām finanšu jomā

137nepieciešama sevišķa valsts aizsardzība.

138Līdz ar to apstrīdētā norma aizsargā

139sabiedrības labklājības intereses un citu personu tiesības.

1Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi,

2nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un

3tādējādi noskaidrot:

4pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

5leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

6sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

7otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

8nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

9intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

10treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

11labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

12likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

1314.1. Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums

14noguldījumu nepieejamības gadījumā liedz kredītiestādes valdes

15locekļiem tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju

16fonda. Šādā gadījumā nav nepieciešams veikt izmaksu nedz no

17noguldījumu garantiju fonda, nedz no valsts budžeta. Tādējādi

18tiek nodrošināta finanšu līdzekļu ekonomija un to izmaksa

19galvenokārt tādām personām, kurām finanšu jomā ir nepieciešama

20sevišķa valsts aizsardzība.

21Apstrīdētā norma stājās spēkā 2009. gada 20. jūnijā, bet

22Komisija Krājbankas valdes pilnvaras apturēja 2011. gada 21.

23novembrī. Savukārt 2011. gada 22. novembrī Komisija pieņēma

24lēmumu, ar kuru tika konstatēts, ka Krājbankā iestājusies

25noguldījumu nepieejamība. Tātad Pieteikuma iesniedzējai bija

26pietiekami daudz laika, lai apzinātos apstrīdētās normas radītās

27tiesiskās sekas un pieņemtu izsvērtu lēmumu par savu finanšu

28līdzekļu turpmāko glabāšanu konkrētajā kredītiestādē.

29Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

30līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

3114.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

32ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

33būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

34tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

35sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

36līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

37kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

38Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi

39būtu labāk piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk.

40Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

412004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2009. gada 13.

42februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

43Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv saudzējošāks

44līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš

45personas tiesības ierobežotu mazāk, proti, diferencētas

46atlīdzības izmaksa atkarībā no katra valdes locekļa vainas

47pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos spriedumu

48krimināllietā.

4914.2.1. Administrators, kā arī visas pieaicinātās

50personas norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas ieteiktais

51saudzējošākais līdzeklis nav atzīstams par tādu, ar ko leģitīmo

52mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi kā ar apstrīdēto normu.

53Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums, pirmkārt, būtu

54pretējs noguldījumu garantiju sistēmas jēgai un būtībai un,

55otrkārt, būtiski apdraudētu vienu no komerctiesību

56pamatprincipiem - valdes locekļu solidārās atbildības

57principu.

58Valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas gadījumā

59izpildīt šīs kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem

60noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga

61Komisija. Tādējādi valsts ir izveidojusi tiesisko regulējumu

62kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru) aizsardzībai, proti,

63noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros noguldītājam tiek

64izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to ir tiesības. Šis

65tiesiskais regulējums ir ieviests atbilstoši 2009. gada 11. marta

66Direktīvai 2009/14/EK, ar ko grozīta Direktīva 94/19/EK.

67Noguldījumu garantiju likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka

68garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par kredītiestādē

69izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne

70vairāk kā 100 000 euro. Atbilstoši minētajam regulējumam

71katrs kredītiestādē izdarītais noguldījums līdz 100 000

72euro ir pasargāts kredītiestādes maksātnespējas apstākļos

73un šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta.

74Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto

75atlīdzību, ir aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru -

76tiesības uz īpašumu.

77Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, saskaņā ar

78kuriem primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais uzņēmums,

79lai tas spētu izpildīt savas saistības pret kreditoriem,

80kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju

81- tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Kredītiestādes

82darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi

83uz visu finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī

84kredītiestādes maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc

85iespējas efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus

86nodrošinātu finanšu jomas stabilitāti un noguldītāju interešu

87aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta

88sprieduma lietā Nr. 2012-07-01 13. un 15.2. punktu).

89Viens no Noguldījumu garantiju likuma mērķiem ir radīt

90sistēmu, kura nodrošinātu noguldītājiem iespēju noguldījumu

91nepieejamības gadījumā saņemt garantēto atlīdzību īsā laikā.

92Saskaņā ar Noguldījumu garantiju likuma 20.1 panta

93pirmo daļu garantēto atlīdzību izmaksā ne vēlāk kā 20 darbdienu

94laikā no dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Šādā

95īsā laika posmā atbildīgajai institūcijai - Komisijai - nav

96iespējams pietiekami detalizēti izvērtēt visus noguldījumu

97nepieejamības iemeslus un katra valdes locekļa individuālo

98atbildību, kā arī ierosināt nepieciešamos kriminālprocesuālos

99pasākumus finanšu līdzekļu arestēšanai. Ierobežotajā termiņā

100Komisijas primārais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk izmaksāt

101garantēto atlīdzību atbilstoši kredītiestādes grāmatvedības

102dokumentos jau ietvertajai informācijai.

103Arī tā likumprojekta anotācijā, ar kuru Noguldījumu garantiju

104likumā tika ieviesta apstrīdētā norma, ir uzsvērts tas, ka

105iespējami savlaicīga garantētās atlīdzības izmaksāšana no

106noguldījumu garantiju fonda veicinās noguldītāju uzticību valsts

107finanšu sistēmas stabilitātei un drošībai (sk. 2009. gada 20.

108aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1177/Lp9

109"Grozījumi Noguldījumu garantiju likumā"

110anotāciju). Līdzīgi arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka

111garantētās atlīdzības izmaksāšana no noguldījumu garantiju fonda

112septiņu dienu termiņā mazinās kredītiestādes maksātnespējas

113negatīvo ietekmi uz sabiedrību, kā arī gādās par to, lai

114noguldītājiem nav jāizmanto valsts sociālās labklājības

115nodrošināšanas sistēmas pakalpojumi (sk. Eiropas Komisijas

1162010. gada 12. jūlija priekšlikumu direktīvai par noguldījumu

117garantiju sistēmām COM/2010/0368 final skaidrojošā pielikuma 3.2.

118punktu).

119Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums

120apdraudētu citu kredītiestādes noguldītāju tiesības uz savlaicīgu

121garantētās atlīdzības izmaksu no noguldījumu garantiju fonda.

12214.2.2. Komerclikuma 301. un 302. pants paredz, ka

123valde pārzina un vada komercsabiedrības lietas tikai kopīgi un

124arī tās mantu pārvalda un ar to rīkojas kopīgi. Komerclikums

125neaizliedz valdes kompetences sadalīšanu starp tās locekļiem.

126Taču kompetences sadalīšana neatbrīvo valdes locekli no likumā

127noteiktā pienākuma vadīt visu sabiedrības darbību, bet tikai

128maina šā pienākuma raksturu. Proti, valdes loceklis patstāvīgi

129izlemj jautājumus, kas ietilpst viņa atbildības jomā, un

130vienlaikus sadarbojas ar pārējiem valdes locekļiem. Ja valdes

131loceklim rodas pamatotas aizdomas par citu valdes locekļu rīcības

132prettiesiskumu, tad viņam ir pienākums atbilstoši reaģēt. Tātad

133valdes loceklis nevar, aizbildinoties ar privāttiesiska rakstura

134vienošanos, izvairīties no likumā noteiktās atbildības arī tādos

135gadījumos, ja ir uzņēmies atbildību tikai par vienu jautājumu

136loku, bet par citiem kredītiestādes pārvaldīšanas jautājumiem

137ļāvis lemt pārējiem valdes locekļiem.

138Komerclikuma 169. pants nosaka komercsabiedrības valdes un

139padomes locekļu atbildības robežas. Proti, valdes loceklim kā

140komercsabiedrības dalībnieku uzticības personai, kam uzticēta

141svešas mantas pārvaldīšana, jāsekmē sabiedrības mērķu sasniegšana

142- dalībnieku ekonomisko interešu īstenošana. Līdz ar to valdes

143loceklim ir jābūt lojālam gan pret komercsabiedrību kā patstāvīgu

144tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām

145interesēm un atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajai daļai

146jāpilda savi pienākumi kā krietnam un rūpīgam saimniekam (sk.

147Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25.

148janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-25/2012 8.4. punktu, spriedums

149publicēts www.at.gov.lv, aplūkots 2014. gada 4. jūnijā).

150Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens

151"krietns un rūpīgs saimnieks" ir ģenerālklauzula, no

152kuras atbilstoši, piemēram, komercsabiedrības lielumam,

153komercdarbības veidam vai situācijai tirgū ir atvasināmi konkrēti

154valdes locekļa amata pienākumi. Krietna un rūpīga saimnieka

155iezīmes veido virkne objektīvu pienākumu, citastarp pienākums

156ievērot likumus, statūtus un dalībnieku sapulces lēmumus,

157pienākums būt lojālam un izvairīties no lēmumu pieņemšanas

158interešu konflikta situācijā, kā arī pienākums uz izsvērtas

159informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus. Būtisks

160kritērijs komercsabiedrības valdes locekļa darbības tiesiskuma

161izvērtēšanai ir viņa rīcības atbilstība konkrētās

162komercsabiedrības darbības mērķiem.

163Valdes loceklim ir pienākums pastāvīgi kontrolēt un pārzināt

164komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Tādējādi valdes locekļa

165atbildība saglabājas arī tādos gadījumos, kad viņš nav spējis

166adekvāti novērtēt komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Krietna

167un rūpīga saimnieka gādības pienākums ir kreditoru interešu

168aizsardzības instruments, kura pamatfunkcija ir nodrošināt to,

169lai komercsabiedrība tiek labi pārvaldīta un nenonāk līdz

170maksātnespējai. Valdes loceklis nevar aizbildināties ar nespēju

171pildīt sava amata pienākumus, jo viņam ir jārīkojas tādā veidā,

172kas atbilst komerciālās attiecības regulējošajiem principiem,

173komerciālajai praksei un valdošajiem priekšstatiem par

174komercsabiedrības labu pārvaldīšanu.

175Turklāt Komerclikuma 169. panta otrā un trešā daļa nosaka: ja

176valdes loceklis nevar pierādīt, ka individuāli ir rīkojies kā

177krietns un rūpīgs saimnieks, tad viņš solidāri atbild arī par

178citu valdes locekļu nodarītajiem zaudējumiem. Tātad likumdevējs

179ieviesis prezumpciju, ka visi valdes locekļi ir solidāri

180atbildīgi par komercsabiedrības pārvaldību neatkarīgi no tā, kā

181viņu starpā sadalīti pārvaldības pienākumi. Pat tad, ja valdes

182loceklis vadības funkciju nav īstenojis, viņam ir visi likumā

183noteiktie pienākumi, tostarp pienākums atbildēt par

184kapitālsabiedrībai vai trešajām personām nodarītajiem

185zaudējumiem.

186Satversmes tiesa arī norāda, ka komercsabiedrības valdes

187locekļa atbildība par krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

188nepildīšanu var iestāties nesaistīti ar to, vai viņa vaina par

189komercsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem ir konstatēta ar spēkā

190stājušos spriedumu krimināllietā. Proti, spēkā stājies spriedums

191krimināllietā nav obligāts priekšnoteikums tam, lai atzītu

192komercsabiedrības valdes locekļa civiltiesisko atbildību par

193likumā noteikto krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

194nepildīšanu.

195Ņemot vērā kredītiestāžu nozīmi tautsaimniecībā, viss to

196darbības regulējums, tostarp īpašās prasības, kas izvirzītas

197kredītiestādes valdes locekļiem, Komisijai piešķirtās plašās

198tiesības uzraudzīt kredītiestādes darbību un noteiktos gadījumos

199arī to ietekmēt, ir vērsts uz kredītiestādes maksātspējas un

200finanšu stabilitātes saglabāšanu. Kredītiestādes darbības pamatā

201ir sabiedrības uzticēšanās tās sniegto finanšu pakalpojumu

202drošumam, spējai izpildīt savas saistības, saglabāt un sekmīgi

203pārvaldīt tai uzticētos aktīvus. Tādēļ katram kredītiestādes

204valdes loceklim šīs kredītiestādes maksātspēja ir pats

205svarīgākais darbības uzdevums un mērķis.

206Lai valdes locekļi spētu sekmīgi vadīt tādu lielu

207komercsabiedrību kā, piemēram, kredītiestāde, viņu savstarpējās

208uzticības līmenim jābūt augstam un viņiem pietiekamā mērā

209jāapmainās ar informāciju par komercsabiedrības darbību un

210pieņemamiem lēmumiem. Taču katram kredītiestādes valdes loceklim

211ir jāapzinās sava civiltiesiskā atbildība un nepastarpinātais

212pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

213Tādējādi var piekrist pieaicināto personu viedoklim, ka

214Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā apstrīdētās normas alternatīva

215būtiski apdraudētu arī kredītiestādes valdes locekļu solidārās

216atbildības principu.

217Satversmes tiesa lietas izskatīšanas laikā nav konstatējusi

218citas iespējamas alternatīvas, kas Pieteikuma iesniedzējas

219pamattiesības aizskartu mazāk.

220Līdz ar to nepastāv citi,

221saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo

222mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

22314.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ne visos

224gadījumos valdes locekļi esot atbildīgi par kredītiestādes

225maksātnespējas iestāšanos. Līdz ar to apstrīdētās normas radītā

226atšķirīgā attieksme citām personām nenodrošinot nekādu

227labumu.

228Savukārt Saeima uzskata, ka kredītiestādes valdes locekļa

229statuss pats par sevi varot būt pamats personas atzīšanai par

230tādu, kas nav aizsargājama noguldījumu nepieejamības

231gadījumā.

232Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai kredītiestādes

233valdes locekļa statuss var kalpot par pamatu tam, lai

234attiecīgajām personām noguldījumu nepieejamības gadījumā liegtu

235tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda.

23614.4. Atbilstoši Komerclikuma 301. panta pirmajai daļai

237valde ir kapitālsabiedrības izpildinstitūcija, kura īsteno divas

238funkcijas: vadības un pārstāvības funkciju. Vadība ir uz

239sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu īstenošana tās

240iekšienē, proti, saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas

241vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt pārstāvība ir

242sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās

243sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz

244pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

245lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14.

246punktu).

247Valdes nozīmīgā loma kredītiestādes pārvaldē izriet arī no

248Kredītiestāžu likuma, kura normas iepretim Komerclikuma normām ir

249piemērojamas kā speciālās tiesību normas. Tā Kredītiestāžu likuma

25024. pantā ir paredzēti stingrāki kritēriji, kas ievērojami, lai

251persona varētu būt par kredītiestādes valdes locekli, piemēram,

252noteikta izglītība, pieredze un nevainojama reputācija.

253Atbilstoši minētajam likuma regulējumam likumdevējs ir noteicis

254augstas prasības un stingrus ierobežojumus kredītiestādes valdes

255locekļa amata ieņemšanai, lai nodrošinātu to, ka kredītiestādi

256pārvalda finanšu jautājumos kompetentas personas.

257Arī no Komisijas 2009. gada 25. septembra normatīvo noteikumu

258Nr. 112 "Licenču kredītiestādes un krājaizdevu sabiedrības

259darbības veikšanai izsniegšanas, atsevišķu kredītiestāžu un

260krājaizdevu sabiedrību darbību reglamentējošo atļauju saņemšanas,

261dokumentu saskaņošanas un informācijas sniegšanas normatīvie

262noteikumi" XII nodaļas izriet, ka pirms personas iecelšanas

263par kredītiestādes valdes locekli ir citastarp jāpārliecinās par

264tās nevainojamo reputāciju un pietiekamo kompetenci finanšu

265vadības jautājumos. Līdzīgi arī Komisijas 2013. gada 25. jūlija

266ieteikumu Nr. 166 "Ieteikumi valdes un padomes locekļu un

267personu, kas pilda pamatfunkcijas, piemērotības

268novērtēšanai" 32. un 34. punkts paredz, ka, novērtējot

269valdes locekļu piemērotību, gan Komisijai, gan pašai

270kredītiestādei ir jāņem vērā personas zināšanas, kompetence, kā

271arī praktiskā pieredze komercsabiedrību pārvaldībā.

272Kredītiestāžu veiktā komercdarbība ir specifiska citastarp arī

273tādēļ, ka kredītiestādes rīkojas ar tām uzticētajiem naudas

274līdzekļiem, ko noguldījumu veidā piesaistījušas no saviem

275klientiem. Tāpat kredītiestāžu veiktās komercdarbības būtisks

276elements ir atbilstoša risku pārvaldība, kas saistīta ar šo

277naudas līdzekļu tālāku aizdošanu citām personām vai citiem

278finanšu tirgiem. Tā, piemēram, Kredītiestāžu likuma 8. panta

279trešā daļa paredz kredītiestādes valdes un padomes pienākumu

280rakstveidā informēt Komisiju par visiem apstākļiem, tai skaitā

281par aizdomīgiem un krāpnieciskiem darījumiem, kuri var būtiski

282ietekmēt stabilu un normatīvajiem aktiem atbilstošu

283kredītiestādes turpmāko vadību un darbību vai kuri var būtiski

284apdraudēt kredītiestādes reputāciju.

285Personām, kuras kredītiestādē ieņem valdes locekļa amatu, tiek

286prezumētas spējas un zināšanas finanšu vadības jomā, tātad arī

287spēja pieņemt adekvātus lēmumus kredītiestāžu veiktajai

288komercdarbībai raksturīgo risku apstākļos. Tādējādi vēl jo vairāk

289būtu pamatoti uzskatīt, ka šādām personām ir prezumējamas arī

290spējas pārzināt riskus attiecībā uz savu personisko finanšu

291līdzekļu pārvaldīšanu.

292Līdz ar to likumdevējs, ierobežojot

293kredītiestādes valdes locekļa tiesības noguldījumu nepieejamības

294gadījumā saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju

295fonda, ir ievērojis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

296vienlīdzības principu.

297Nolēmumu

298daļa

299Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

300Satversmes tiesa

301nosprieda:

302atzīt Noguldījumu garantiju likuma

30317. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

30491. panta pirmajam teikumam.

305Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

306Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

307Tiesas sēdes priekšsēdētājs

308A.Laviņš