2. pants

Svetlana Ovčiņņikova (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzēja) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka viņa līdz 2011.

gada 21. novembrim akciju sabiedrībā "Latvijas

Krājbanka" (turpmāk - Krājbanka) ieņēmusi valdes locekļa

amatu. Krājbankā Pieteikuma iesniedzējai arī bijuši noguldījumi

vairāku desmitu tūkstošu euro apmērā. Pēc tam, kad Finanšu

un kapitāla tirgus komisija (turpmāk - Komisija) pieņēmusi lēmumu

par noguldījumu nepieejamības iestāšanos Krājbankā un daļēju

garantēto atlīdzību izmaksu tās noguldītājiem, Pieteikuma

iesniedzēja vērsusies Komisijā ar lūgumu izmaksāt garantēto

atlīdzību. Tomēr Komisija, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

garantētās atlīdzības izmaksu atteikusi. Šis Komisijas lēmums

ticis pārsūdzēts administratīvajā tiesā, kura to atzinusi par

tiesisku.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka garantētās atlīdzības

izmaksa paredzēta visiem noguldītājiem Noguldījumu garantiju

likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Līdz ar to

vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas tās personas,

kurām noguldījumu nepieejamības iestāšanās brīdī ir noguldījumi

kredītiestādē. Savukārt tā paša likuma 17. panta 4. punkts

paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personām, proti,

garantētā atlīdzība netiek izmaksāta noguldījumu piesaistītāja

valdes locekļiem.

Apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei esot

leģitīms mērķis - radīt nelabvēlīgas mantiskas sekas tām

personām, kas veicinājušas noguldījumu nepieejamības iestāšanos.

Tādējādi kredītiestādes valdes locekļi tiekot atturēti no tādu

darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt

kredītiestādes maksātspēju.

Tomēr minētā atšķirīgā attieksme neesot samērīga, jo

likumdevēja lietotie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Proti, normatīvie akti neuzliekot kredītiestādes

valdes loceklim par pienākumu noguldīt visus savus finanšu

līdzekļus kredītiestādē, kurā tas pilda valdes locekļa amata

pienākumus. Tātad gadījumā, ja valdes loceklis būtu izdarījis

noguldījumus citā kredītiestādē, viņš nezaudētu tiesības brīvi ar

tiem rīkoties. Turklāt esot pietiekams pamats uzskatīt, ka tad,

ja kredītiestādes valdes loceklim būtu zināmi apstākļi, kas var

apdraudēt šīs kredītiestādes maksātspēju, viņš savus noguldījumus

būtu nodevis citam noguldījumu piesaistītājam. Tā kā valdes

loceklim nav pienākuma visus savus finanšu līdzekļus noguldīt

kredītiestādē, kurā tas ieņem attiecīgo amatu, apstrīdētā norma

nevarot kalpot par līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Turklāt apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes

leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma nešķirojot

nelabvēlīgās sekas atkarībā no katra valdes locekļa vainas un

personīgās atbildības pakāpes. Līdz ar to šīs normas nelabvēlīgās

sekas vienādi skarot gan tos valdes locekļus, kuri ar savu rīcību

veicinājuši noguldījumu nepieejamības iestāšanos, gan arī tos

valdes locekļus, kuri atbild par tādiem kredītiestādes darbības

jautājumiem, kas tieši neskar noguldījumu pieejamību. Tādējādi

leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts, diferencējot garantētās

atlīdzības izmaksu atkarībā no katra valdes locekļa vainas

pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu

krimināllietā. Šāda atbildības dalīšana atkarībā no valdes

locekļa vainas pakāpes liegtu saņemt garantēto atlīdzību

personām, kuru bezdarbības dēļ nav nodrošināta pareiza

kredītiestādes vadība.

Labums, ko no apstrīdētās normas iegūst sabiedrība, esot

neliels un izpaužoties finanšu stabilitātē, kā arī uzticībā

kredītiestādēm. Tomēr gadījumā, kad valdes loceklis nav rīkojies

prettiesiski vai nolaidīgi, neesot konstatējams arī nekāds

sabiedrības ieguvums no tā, ka šai personai tiek liegta garantētā

atlīdzība.