2. pants

1Svetlana Ovčiņņikova (turpmāk - Pieteikuma

2iesniedzēja) konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka viņa līdz 2011.

3gada 21. novembrim akciju sabiedrībā "Latvijas

4Krājbanka" (turpmāk - Krājbanka) ieņēmusi valdes locekļa

5amatu. Krājbankā Pieteikuma iesniedzējai arī bijuši noguldījumi

6vairāku desmitu tūkstošu euro apmērā. Pēc tam, kad Finanšu

7un kapitāla tirgus komisija (turpmāk - Komisija) pieņēmusi lēmumu

8par noguldījumu nepieejamības iestāšanos Krājbankā un daļēju

9garantēto atlīdzību izmaksu tās noguldītājiem, Pieteikuma

10iesniedzēja vērsusies Komisijā ar lūgumu izmaksāt garantēto

11atlīdzību. Tomēr Komisija, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

12garantētās atlīdzības izmaksu atteikusi. Šis Komisijas lēmums

13ticis pārsūdzēts administratīvajā tiesā, kura to atzinusi par

14tiesisku.

15Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka garantētās atlīdzības

16izmaksa paredzēta visiem noguldītājiem Noguldījumu garantiju

17likuma 3. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā. Līdz ar to

18vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visas tās personas,

19kurām noguldījumu nepieejamības iestāšanās brīdī ir noguldījumi

20kredītiestādē. Savukārt tā paša likuma 17. panta 4. punkts

21paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personām, proti,

22garantētā atlīdzība netiek izmaksāta noguldījumu piesaistītāja

23valdes locekļiem.

24Apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei esot

25leģitīms mērķis - radīt nelabvēlīgas mantiskas sekas tām

26personām, kas veicinājušas noguldījumu nepieejamības iestāšanos.

27Tādējādi kredītiestādes valdes locekļi tiekot atturēti no tādu

28darbību veikšanas, kuras varētu nelabvēlīgi ietekmēt

29kredītiestādes maksātspēju.

30Tomēr minētā atšķirīgā attieksme neesot samērīga, jo

31likumdevēja lietotie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

32sasniegšanai. Proti, normatīvie akti neuzliekot kredītiestādes

33valdes loceklim par pienākumu noguldīt visus savus finanšu

34līdzekļus kredītiestādē, kurā tas pilda valdes locekļa amata

35pienākumus. Tātad gadījumā, ja valdes loceklis būtu izdarījis

36noguldījumus citā kredītiestādē, viņš nezaudētu tiesības brīvi ar

37tiem rīkoties. Turklāt esot pietiekams pamats uzskatīt, ka tad,

38ja kredītiestādes valdes loceklim būtu zināmi apstākļi, kas var

39apdraudēt šīs kredītiestādes maksātspēju, viņš savus noguldījumus

40būtu nodevis citam noguldījumu piesaistītājam. Tā kā valdes

41loceklim nav pienākuma visus savus finanšu līdzekļus noguldīt

42kredītiestādē, kurā tas ieņem attiecīgo amatu, apstrīdētā norma

43nevarot kalpot par līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

44Turklāt apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes

45leģitīmo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk

46ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, apstrīdētā norma nešķirojot

47nelabvēlīgās sekas atkarībā no katra valdes locekļa vainas un

48personīgās atbildības pakāpes. Līdz ar to šīs normas nelabvēlīgās

49sekas vienādi skarot gan tos valdes locekļus, kuri ar savu rīcību

50veicinājuši noguldījumu nepieejamības iestāšanos, gan arī tos

51valdes locekļus, kuri atbild par tādiem kredītiestādes darbības

52jautājumiem, kas tieši neskar noguldījumu pieejamību. Tādējādi

53leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts, diferencējot garantētās

54atlīdzības izmaksu atkarībā no katra valdes locekļa vainas

55pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu

56krimināllietā. Šāda atbildības dalīšana atkarībā no valdes

57locekļa vainas pakāpes liegtu saņemt garantēto atlīdzību

58personām, kuru bezdarbības dēļ nav nodrošināta pareiza

59kredītiestādes vadība.

60Labums, ko no apstrīdētās normas iegūst sabiedrība, esot

61neliels un izpaužoties finanšu stabilitātē, kā arī uzticībā

62kredītiestādēm. Tomēr gadījumā, kad valdes loceklis nav rīkojies

63prettiesiski vai nolaidīgi, neesot konstatējams arī nekāds

64sabiedrības ieguvums no tā, ka šai personai tiek liegta garantētā

65atlīdzība.