3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam

teikumam.

Apstrīdētā norma Noguldījumu garantiju likumā ietverta ar

2009. gada 4. jūnija likumu "Grozījumi Noguldījumu garantiju

likumā". Likumprojektu Saeimā iesniedzis Ministru kabinets,

un tā anotācijā minēts, ka šādi likuma grozījumi nepieciešami,

lai precizētu noguldītājiem izmaksājamās garantētās atlīdzības

procedūru. Tāpat anotācijā esot norādīts uz Eiropas Parlamenta un

Padomes 1994. gada 30. maija direktīvu 94/19/EK par noguldījumu

garantiju sistēmām (turpmāk - Direktīva 94/19/EK), kura pieļaujot

tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kāds ietverts apstrīdētajā

normā. Lai gan apstrīdētā norma ir spēkā kopš 2009. gada 20.

jūnija, līdzīga satura regulējums jau bijis ietverts Fizisko

personu noguldījumu garantiju likuma 17. panta pirmās daļas 2.

punkta sākotnējā redakcijā, kas bijusi spēkā līdz 2003. gada 1.

janvārim.

Noguldījumu garantiju likuma 17. pantā esot noteikti izņēmuma

gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Līdz ar to

Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas

personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē.

Saeima arī atzīst, ka apstrīdētā norma pret kredītiestādes

valdes locekļiem, kuriem ir noguldījumi attiecīgajā

kredītiestādē, paredz citādu attieksmi nekā pret citiem

noguldītājiem. Taču šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms

mērķis un saprātīgs pamats.

Ar apstrīdēto normu paredzētās atšķirīgās attieksmes

leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes

locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras nelabvēlīgi ietekmētu

kredītiestādes maksātspēju. Līdz ar to minētie ierobežojumi esot

noteikti leģitīma mērķa dēļ - lai aizsargātu sabiedrības

labklājību un citu cilvēku tiesības.

Apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo valdes loceklim kā kredītiestādes

uzticības personai jāsekmē attiecīgās kredītiestādes ekonomisko

interešu īstenošana. Līdz ar to valdes locekļiem vajagot būt

lojāliem pret kredītiestādi un katram no viņiem vajagot savus

pienākumus pildīt kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Noguldījumu piesaistītāja maksātnespēja esot lielā mērā

saistāma ar tā valdes locekļu darbību. Ja iestājusies noguldījumu

piesaistītāja maksātnespēja, tad, visticamāk, tā valdes locekļi

nav veikuši savus pienākumus kā krietni un rūpīgi saimnieki.

Apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat apstrīdētā norma

nodrošinot to, ka labums, kuru gūst sabiedrība, ir lielāks par

atsevišķas personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

Valdes loceklis esot sabiedrības dalībnieku uzticības persona,

kurai uzticēta svešas mantas pārvaldīšana. Uzdevums pildīt savus

pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam nozīmējot to, ka

valdes locekļi atbild par katru neuzmanību. Ja iestājusies

noguldījumu nepieejamība, tas nozīmējot, ka noguldījumu

piesaistītāja valdes locekļi nav pienācīgi veikuši savus amata

pienākumus. Šajā gadījumā nebūtu taisnīgi, ja valdes locekļu

personiskie noguldījumi būtu aizsargāti tāpat kā jebkura cita

noguldītāja noguldījumi.

Kredītiestāžu darbība esot saistīta ar komerciālu risku, un

esot iespējami gadījumi, kad kredītiestādei rodas finansiālas

grūtības vai tā vairs nespēj pildīt savas saistības.

Kredītiestāžu jomā esot jārēķinās ar šāda komercdarbības riska

iespējamību. Tieši noguldījumu piesaistītāja valdes locekļiem

viņu specifisko zināšanu un profesionālās pieredzes dēļ esot

pienākums apzināties kredītiestāžu riskus un pievērst lielāku

uzmanību rīcībai ar saviem finanšu līdzekļiem.