3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Latvijas

3Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam

4teikumam.

5Apstrīdētā norma Noguldījumu garantiju likumā ietverta ar

62009. gada 4. jūnija likumu "Grozījumi Noguldījumu garantiju

7likumā". Likumprojektu Saeimā iesniedzis Ministru kabinets,

8un tā anotācijā minēts, ka šādi likuma grozījumi nepieciešami,

9lai precizētu noguldītājiem izmaksājamās garantētās atlīdzības

10procedūru. Tāpat anotācijā esot norādīts uz Eiropas Parlamenta un

11Padomes 1994. gada 30. maija direktīvu 94/19/EK par noguldījumu

12garantiju sistēmām (turpmāk - Direktīva 94/19/EK), kura pieļaujot

13tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kāds ietverts apstrīdētajā

14normā. Lai gan apstrīdētā norma ir spēkā kopš 2009. gada 20.

15jūnija, līdzīga satura regulējums jau bijis ietverts Fizisko

16personu noguldījumu garantiju likuma 17. panta pirmās daļas 2.

17punkta sākotnējā redakcijā, kas bijusi spēkā līdz 2003. gada 1.

18janvārim.

19Noguldījumu garantiju likuma 17. pantā esot noteikti izņēmuma

20gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Līdz ar to

21Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka vienādos un pēc

22noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas

23personas, kurām ir noguldījumi kredītiestādē.

24Saeima arī atzīst, ka apstrīdētā norma pret kredītiestādes

25valdes locekļiem, kuriem ir noguldījumi attiecīgajā

26kredītiestādē, paredz citādu attieksmi nekā pret citiem

27noguldītājiem. Taču šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms

28mērķis un saprātīgs pamats.

29Ar apstrīdēto normu paredzētās atšķirīgās attieksmes

30leģitīmais mērķis esot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes

31locekļus no tādu darbību veikšanas, kuras nelabvēlīgi ietekmētu

32kredītiestādes maksātspēju. Līdz ar to minētie ierobežojumi esot

33noteikti leģitīma mērķa dēļ - lai aizsargātu sabiedrības

34labklājību un citu cilvēku tiesības.

35Apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot piemērots

36leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo valdes loceklim kā kredītiestādes

37uzticības personai jāsekmē attiecīgās kredītiestādes ekonomisko

38interešu īstenošana. Līdz ar to valdes locekļiem vajagot būt

39lojāliem pret kredītiestādi un katram no viņiem vajagot savus

40pienākumus pildīt kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

41Noguldījumu piesaistītāja maksātnespēja esot lielā mērā

42saistāma ar tā valdes locekļu darbību. Ja iestājusies noguldījumu

43piesaistītāja maksātnespēja, tad, visticamāk, tā valdes locekļi

44nav veikuši savus pienākumus kā krietni un rūpīgi saimnieki.

45Apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmo

46mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības

47mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpat apstrīdētā norma

48nodrošinot to, ka labums, kuru gūst sabiedrība, ir lielāks par

49atsevišķas personas tiesībām nodarīto kaitējumu.

50Valdes loceklis esot sabiedrības dalībnieku uzticības persona,

51kurai uzticēta svešas mantas pārvaldīšana. Uzdevums pildīt savus

52pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam nozīmējot to, ka

53valdes locekļi atbild par katru neuzmanību. Ja iestājusies

54noguldījumu nepieejamība, tas nozīmējot, ka noguldījumu

55piesaistītāja valdes locekļi nav pienācīgi veikuši savus amata

56pienākumus. Šajā gadījumā nebūtu taisnīgi, ja valdes locekļu

57personiskie noguldījumi būtu aizsargāti tāpat kā jebkura cita

58noguldītāja noguldījumi.

59Kredītiestāžu darbība esot saistīta ar komerciālu risku, un

60esot iespējami gadījumi, kad kredītiestādei rodas finansiālas

61grūtības vai tā vairs nespēj pildīt savas saistības.

62Kredītiestāžu jomā esot jārēķinās ar šāda komercdarbības riska

63iespējamību. Tieši noguldījumu piesaistītāja valdes locekļiem

64viņu specifisko zināšanu un profesionālās pieredzes dēļ esot

65pienākums apzināties kredītiestāžu riskus un pievērst lielāku

66uzmanību rīcībai ar saviem finanšu līdzekļiem.