14. pants

Lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

pēc Saeimas lūguma, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai

jānoskaidro: 1) vai Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārums izriet tieši no apstrīdētajām normām un 2) vai

Pieteikuma iesniedzējam bija tādas iespējas aizstāvēt savas

pamattiesības, kas var tikt uzskatītas par vispārējiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem Satversmes tiesas likuma 19.2

panta otrās daļas izpratnē.

14.1. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārums izriet nevis no apstrīdētajām normām, bet

gan no šo normu nepareizas piemērošanas. Tās personas, kurām

Latvijā nav tiesību vēlēt domi, likumdevējs esot izsmeļoši

norādījis Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 6. pantā. Minētais

pants neaizliedzot personai, kurai kā drošības līdzeklis

piemērots apcietinājums, piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās,

un likumdevējam neesot bijis nolūka šīm personām atņemt tiesības

balsot. Tas, ka personai ir piemērots apcietinājums, neesot

pamats personas izslēgšanai no vēlētāju reģistra. Tiesību

piemērotājam esot pienākums novērst šo likuma nepilnību, un

Latvijas tiesu prakse apliecinot to, ka administratīvās tiesas ir

tiesīgas izmantot juridisko metodi - tiesību tālākveidošana -,

lai aizpildītu likuma robu.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ir būtiski nošķirt

jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no

jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums ir

personai pareizi piemērots (sal. sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-09-01 11.2.

punktu). Turklāt tiesību normas kļūdaina piemērošana nav

pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu).

Pašvaldības domes vēlēšanu likumā tiesības balsot ir

paredzētas arī personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots

apcietinājums. Attiecībā uz minēto personu balsošanas kārtību ir

piemērojama Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta pirmā un

ceturtā daļa. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu gadījumā, ja

atsevišķi vēlētāji veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties

vēlēšanu telpās, iecirkņa komisija, pamatojoties uz šo vēlētāju

vai viņu pilnvarotas personas rakstveida iesniegumu, kas

reģistrēts īpašā žurnālā, organizē balsošanu šo vēlētāju

atrašanās vietā, nodrošinot aizklātību. Savukārt Pašvaldības

domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturtā daļa paredz, ka balsošana

vēlētāja atrašanās vietā notiek tikai tad, ja vēlētājs atrodas tā

vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir

reģistrēts. Līdz ar to tām apcietinātajām personām, kas atrodas

apcietinājuma vietā cita vēlēšanu apgabala teritorijā, balsošana

atbilstoši Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturtajai

daļai nav iespējama.

Tātad apstrīdētās normas un nevis to piemērošana nosaka

ierobežojumu piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās tām

apcietinātajām personām, kuras atrodas ārpus tā vēlēšanu apgabala

teritorijas, kura vēlētāju sarakstā šīs personas ir

reģistrētas.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums izriet

tieši no apstrīdētajām normām.

14.2. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

subsidiaritātes principa ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās

un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis

izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības

līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma

iesniedzēja situāciju (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu).

Šī atziņa citstarp nozīmē to, ka pastāv reāla iespēja ar

konkrēto tiesību aizsardzības līdzekli panākt tādu

materiāltiesisku rezultātu, kas novērstu iespējamo pamattiesību

aizskārumu. Ja imperatīva norma ir formulēta nepārprotami,

pieteikuma iesniedzējs atrodas šīs normas tvērumam tipiskā

situācijā un nav šaubu par normas piemērošanu konkrētajā

gadījumā, tad Satversmes tiesas likums neprasa izsmelt tādas

formāli pastāvošas iespējas pārsūdzēt iestādes faktisko rīcību,

kuru izmantošanas rezultātā acīmredzami nav sagaidāms personai

labvēlīgs lēmums.

14.2.1. Saeima atbildes rakstā un papildu

paskaidrojumos norāda, ka iestādes bezdarbība, nenodrošinot

Pieteikuma iesniedzējam tiesības balsot tajā vēlēšanu apgabalā,

kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts, esot vērtējama kā

faktiskā rīcība. Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja

iesniegt administratīvajā tiesā pieteikumu par iestādes faktisko

rīcību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 33.-34. lp. un 7. sēj.

149. lp.).

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 31. pantu

privātpersona var vērsties tiesā, lai tā veiktu kontroli pār

iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu. Kā to nosaka minētā likuma

91. panta ceturtā daļa, privātpersona iestādes faktisko rīcību

var apstrīdēt un pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka vēršanās administratīvajā

tiesā ir uzskatāma par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli.

Tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām

savas kompetences robežās vērtē ne tikai Satversmes tiesa, bet

arī citas tiesas, tostarp arī administratīvajai tiesai lietas

izskatīšanas ietvaros ir kompetence izvērtēt piemērojamo tiesību

normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 17. oktobra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2018-19-03 15.1.

punktu).

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam vispārīgi pastāvēja iespējas

aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, kuru izmantošanu Satversmes tiesa parasti uzskata par

priekšnoteikumu lietas ierosināšanai pēc konstitucionālās

sūdzības.

14.2.2. Kā secināts iepriekš, saskaņā ar apstrīdētajām

normām balsošana pašvaldības domes vēlēšanās iespējama tikai tādā

gadījumā, ja vēlētājs atrodas tā vēlēšanu apgabala teritorijā,

kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts. Tādējādi apstrīdētās

normas ir imperatīvas un ir formulētas nepārprotami, kā arī

nepieļauj izņēmumus, un Pieteikuma iesniedzējs atrodas to

tvērumam tipiskā situācijā.

14.2.3. Saeima arī norāda, ka Administratīvā

apgabaltiesa jau ir vērtējusi tādu pašu gadījumu, kāds ir

izskatāmās lietas pamatā, un 2016. gada 7. jūlija spriedumā lietā

Nr. A420278914 secinājusi, ka personai, kurai piemērots drošības

līdzeklis - apcietinājums -, ir jānodrošina tiesības balsot tajā

vēlēšanu apgabalā, kura vēlētāju sarakstā šī persona ir

reģistrēta, pat tad, ja apcietinājumā šī persona atrodas cita

vēlēšanu apgabala teritorijā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 33.

lp. un 7. sēj. 147.-148. lp.). Savukārt papildu

paskaidrojumos Saeima atsaucas arī uz Administratīvās rajona

tiesas 2015. gada 11. jūnija spriedumu lietā Nr. A420324614 un

norāda: tas apstāklis, ka personai ir piemērots apcietinājums,

nav pamats šādas personas izslēgšanai no vēlētāju reģistra

(sk. lietas materiālu 7. sēj. 147.-148. lp.).

Pēc abiem minētajiem administratīvo tiesu spriedumiem

Satversmes tiesa secina, ka persona vērsusies tiesā pēc tam, kad

pašvaldību domju vēlēšanas jau bija notikušas. Tiesībsargs

pamatoti norāda, ka administratīvo tiesu prakse, uz kuru atsaucas

Saeima savā atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos, attiecas

uz pārkāpuma atzīšanu, nevis uz personas tiesību nodrošināšanas

mehānismu. Pat ja administratīvās tiesas atzīst apcietināto

personu tiesības piedalīties pašvaldību domju vēlēšanās arī tad,

ja tās atrodas ārpus konkrētā vēlēšanu apgabala, nenoregulēts

paliekot jautājums par to, kā organizēt šo balsojumu ieslodzījuma

vietās un vēlēšanu iecirkņos (sk. lietas materiālu 8. sēj. 51.

lp.). Arī Saeima piekrīt, ka nav iespējams Pieteikuma

iesniedzējam nodrošināt iespēju vēlēt jau notikušajās pašvaldības

domes vēlēšanās (sk. lietas materiālu 7. sēj. 151.

lp.).

Pēc Saeimas ieskata, administratīvajā procesā ir iespējams

piemērot pagaidu noregulējuma līdzekļus un kā pagaidu

noregulējuma līdzeklis var būt arī tāds tiesas lēmums, kas līdz

tiesas spriedumam aizstāj pieprasīto iestādes faktisko rīcību,

proti, tiesas lēmums, kas nodrošinātu personai tiesības

piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās (sk. lietas materiālu

4. sēj. 34. lp. un 7. sēj. 149. lp.). Taču Saeima izskatāmajā

lietā nav iesniegusi nevienu judikatūras piemēru tam, ka

administratīvo tiesu praksē šāds gadījums būtu bijis un

piemērotais pagaidu noregulējuma līdzeklis būtu bijis efektīvs

tiesību aizsardzības līdzeklis. No Saeimas minētajiem

administratīvo tiesu nolēmumiem izriet, ka pagaidu noregulējuma

līdzeklis nav ticis piemērots un personai netika nodrošinātas

tiesības balsot attiecīgajās pašvaldības domes vēlēšanās.

Tādējādi nav gūstams apstiprinājums tam, ka personai, kurai

piemērots apcietinājums un kura atrodas ieslodzījuma vietā ārpus

tā vēlēšanu apgabala teritorijas, kura vēlētāju sarakstā ir

reģistrēta, būtu pieejami tādi reāli un efektīvi vispārējie

tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem tā varētu panākt iespēju

īstenot savas tiesības, proti, balsot pašvaldības domes

vēlēšanās. Tādējādi pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas

izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt

savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Tas nozīmē, ka vienīgais reālais un efektīvais tiesību

aizsardzības līdzeklis, ko persona, kurai kā drošības līdzeklis

ir piemērots apcietinājums un kura neatrodas tajā vēlēšanu

apgabalā, kura vēlētāju sarakstā ir reģistrēta, var izmantot, lai

īstenotu savas tiesības balsot pašvaldības domes vēlēšanās, ir

pieteikuma iesniegšana Satversmes tiesā.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārums izriet tieši no apstrīdētajām normām un

viņa rīcībā nebija reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas

pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes

tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izpildei.

Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu izskatāmajā

lietā ir noraidāms.