15. pants

1Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, indivīda

4tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

5iedarbīgi.

6Pieteikuma iesniedzēja norāda divus tās pamattiesības mazāk

7ierobežojošus līdzekļus, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmos

8mērķus. Savukārt Saeima uzskata, ka šie alternatīvie līdzekļi

9nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē.

1015.1. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā, efektīvāk

11uzturēt demokrātisku diskursu valsts valodā varētu ar

12atraktīvākiem priekšvēlēšanu diskusiju rīkiem, nevis valodu

13lietojuma ierobežojumiem. Saeima norāda, ka šī alternatīva

14nemazinātu nacionālās drošības riskus, jo pieļautu to, ka

15apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā tiek lietota tāda valoda kā,

16piemēram, krievu valoda, kurai pašreizējā ģeopolitiskajā

17situācijā ir īpaša loma dezinformācijas un propagandas

18izplatīšanā.

19Valstij ir tiesības regulēt valodu lietojumu aģitācijā un, ja

20nepieciešams, noteikt samērīgus ierobežojumus

21(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada

2222. janvāra sprieduma lietā "Şükran Aydın and

23Others v. Turkey", pieteikums Nr. 49197/06 u. c.,

2455. punktu un 2023. gada 2. maija sprieduma lietā

25"Mestan v. Bulgaria", pieteikums Nr. 24108/15,

2660. punktu). Ja likumdevējs ir nolēmis regulēt valodu

27lietojumu priekšvēlēšanu aģitācijā, lai aizsargātu sabiedrības

28drošību un demokrātisko valsts iekārtu, tad par alternatīvu

29līdzekli nevar atzīt šā jautājuma neregulēšanu.

3015.2. Pieteikumā norādīts, ka pamattiesības mazāk

31ierobežojošs līdzeklis būtu arī iespēja veikt apmaksātu

32priekšvēlēšanu aģitāciju jebkurā valodā, nodrošinot tulkojumu

33valsts valodā.

34Likumdevējs jau ir noteicis, ka noteiktos gadījumos un kārtībā

35apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā var tikt lietotas svešvalodas.

36Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma 5.1 panta otrā

37daļa paredz, ka apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija pirms

38pašvaldību domju un Eiropas Parlamenta vēlēšanām var notikt

39valsts valodā ar tulkojumu Eiropas Savienības oficiālajās

40valodās. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas norādītā alternatīva

41pēc būtības ir vērsta uz šā izņēmuma attiecināšanu uz jebkurām

42vēlēšanām un arī uz tādām svešvalodām, kas nav Eiropas Savienības

43oficiālās valodas.

44Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajā daļā

45ietvertas Latvijas pilsoņa tiesības piedalīties valsts darbībā.

46Tas, ka šīs tiesības noteiktas tikai Latvijas pilsoņiem,

47atspoguļo tautas suverenitātes principu

48(sk.: Kusiņš G. 101. panta komentārs.

49Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas

50Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

51pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

52383. lpp.). Savukārt Latvijas Republikas Satversmes

53101. panta otrā daļa, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums un

54Pašvaldības domes vēlēšanu likums nodrošina Latvijas

55konstitucionālās sistēmas saderību ar Eiropas Savienības

56tiesībām, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 39. un

5740. pantu, kas Eiropas Savienības pilsoņiem garantē tiesības

58balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju

59vēlēšanās. Tādējādi Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju

60vēlēšanās, pretstatā Saeimas vēlēšanām, piedalās ne tikai

61Latvijas pilsoņi, bet arī Eiropas Savienības pilsoņi.

62Apstrīdētajās normās noteiktais valodu lietojums

63priekšvēlēšanu aģitācijā ir saistīts ar to, kādas personas ir

64tiesīgas balsot un kandidēt vēlēšanās, - Saeimas vēlēšanās

65piedalās tikai Latvijas pilsoņi un apmaksāta priekšvēlēšanu

66aģitācija veicama valsts valodā, savukārt Eiropas Parlamenta un

67pašvaldību domju vēlēšanās piedalās arī Eiropas Savienības

68pilsoņi un valsts valodā veiktās aģitācijas saturs var tikt

69tulkots Eiropas Savienības oficiālajās valodās. Latvija ir

70piederīga Eiropas kultūrtelpai, kurā Latvijas identitāti veido

71latviešu valoda, kas ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām

72valodām (sk. Satversmes tiesas 2023. gada

739. februāra sprieduma lietā Nr. 2020-33-01

7430. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas nodrošina, ka

75apmaksāta priekšvēlēšanu aģitācija notiek vienotā, valsts valodā

76balstītā telpā, bet vienlaikus arī respektē Eiropas Savienības

77pilsoņu tiesības Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju

78vēlēšanās, paredzot iespēju aģitācijas saturu tulkot Eiropas

79Savienības oficiālajās valodās.

80Dažādu valodu lietojuma tiesiskais regulējums var būt

81atšķirīgs arī atkarībā no konkrētās valodas ietekmes uz

82sabiedrības drošību un demokrātisko valsts iekārtu. Kā jau tika

83atzīts iepriekš, krievu valoda pašreizējā ģeopolitiskajā

84situācijā var tikt lietota kā līdzeklis Krievijas ģeopolitisko

85mērķu sasniegšanai. Krievijas "tautiešu politikas"

86sekas Ukrainā liecina, ka Krievijas atbalsts krievu valodas

87lietojumam apgrūtina demokrātijas funkcionēšanu un vairo drošības

88riskus (sk.: Kudors A. Russia and Latvia. A Case of Sharp

89Power. New York: Routledge, 2024, p. 95).

90Plašāks svešvalodu lietojums apmaksātā priekšvēlēšanu

91aģitācijā, proti, iespēja tulkot aģitācijas saturu arī pirms

92Saeimas vēlēšanām vai tulkot svešvalodās, kas nav Eiropas

93Savienības oficiālās valodas, pirms Eiropas Parlamenta un

94pašvaldību domju vēlēšanām, nemazinātu Krievijas informatīvās

95ietekmes pasākumu iedarbību tādā pašā kvalitātē. Ja aģitācija

96vienmēr tiktu veikta gan valsts valodā, gan svešvalodā, tad

97netiktu sašaurināts svešvalodu lietojums, netiktu veicināta

98vienotas, valsts valodā kā sabiedrības kopējā valodā balstītas

99informatīvās telpas izveide un netiktu mazinātas iespējas šķelt

100sabiedrību.

101Līdz ar to tāds risinājums kā tiesības apmaksātā

102priekšvēlēšanu aģitācijā lietot jebkuru svešvalodu, ja tiek

103nodrošināts tulkojums valsts valodā, nesasniegtu leģitīmos mērķus

104tādā pašā kvalitātē.

10515.3. No likumprojekta Nr. 93/Lp14

106"Grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā" izstrādes

107materiāliem izriet, ka likumdevējs vērtējis arī citus

108alternatīvos līdzekļus. Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā

109vērtēts, vai pienākums veikt priekšvēlēšanu aģitāciju valsts

110valodā varētu attiekties tikai uz tādu aģitāciju, kurai izlietoti

111valsts budžeta līdzekļi, vai uz noteiktu procentuālu daļu no

112veiktās priekšvēlēšanu aģitācijas. Likumprojekta izstrādes

113procesā secināts, ka šīs alternatīvas nesasniegtu leģitīmos

114mērķus tādā pašā kvalitātē (sk. Saeimas

115Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 2023. gada

11616. maija un 7. jūnija sēžu audioierakstus. Pieejami:

117saeima.lv).

118Arī Satversmes tiesa secina, ka minētie alternatīvie līdzekļi

119nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā

120kvalitātē. Attiecībā uz valsts budžeta finansējumu kā

121ierobežojuma attiecināšanas kritēriju jāņem vērā, ka valsts

122budžeta finansējumu nesaņem visas politiskās partijas

123(sk. Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas

124likuma 7.1 pantu). Ja pienākums apmaksātu

125priekšvēlēšanu aģitāciju veikt valsts valodā būtu atkarīgs no

126finansēšanas avota, tad politiskajām partijām, kuras nesaņem

127valsts budžeta finansējumu un aģitācijai izmanto citus līdzekļus,

128vispār nebūtu pienākuma veikt aģitāciju valsts valodā. Savukārt

129tām politiskajām partijām, kuras saņem valsts budžeta

130finansējumu, šāds pienākums būtu tikai tad, kad priekšvēlēšanu

131aģitācijai tiktu tērēti līdzekļi no šā finansējuma. Tādējādi

132svešvalodu lietojums priekšvēlēšanu aģitācijā tiktu mazāk

133ierobežots un valsts valodā balstītā vienotā informatīvā telpa,

134kas mazina iespējas šķelt sabiedrību un mazina Krievijas

135informatīvo pasākumu ietekmi, netiktu stiprināta tādā pašā

136kvalitātē. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

137sēdēs arī tika norādīts, ka šāda alternatīva neļautu nekavējoties

138reaģēt uz pārkāpumiem, jo vienmēr būtu nepieciešams vispirms

139noskaidrot aģitācijas finansēšanas avotu.

140Tāpat jautājumā par valsts valodas un svešvalodu lietojuma

141proporciju priekšvēlēšanu aģitācijā Saeimas Valsts pārvaldes un

142pašvaldības komisijas sēdēs tika norādīts, ka šāda regulējuma

143uzraudzība būtu apgrūtināta un prasītu nesamērīgu ieguldījumu no

144valsts. Arī šāda alternatīva nevarētu tādā pašā kvalitātē

145stiprināt valsts valodā balstīto vienoto informatīvo telpu, jo

146svešvalodu lietojums tiktu ierobežots mazāk.

147Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

148kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

149vismaz tādā pašā kvalitātē.