58. pants
pieļauj interpretāciju, kas nodrošina mūsdienu

demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošu un pienācīgu

pārvaldību atsevišķās pārvaldes jomās.

Tas gan neizslēdz iespēju

likumdevējam apsvērt, vai nebūtu nepieciešami Satversmes

grozījumi, lai expressis verbis iekļautu šo Satversmes

normu interpretāciju Satversmes tekstā.

17. Padome ir

izveidota, lai pārstāvētu sabiedrības intereses elektronisko

saziņas līdzekļu jomā un uzraudzītu, kā to darbībā tiek ievēroti

normatīvie akti un nodrošināta vārda un informācijas brīvība.

Padome īsteno divu veidu funkcijas - tā pārrauga, kā Latvijas

Radio un Latvijas Televīzija sniedz savus pakalpojumus Latvijas

Republikas iedzīvotājiem, un uzrauga privātās radio un

televīzijas raidorganizācijas (sk. Latvijas Republikas

7. Saeimas rudens sesijas 5. sēdes

2002. gada 9. oktobra stenogrammu).

Padomes atrašanās ārpus padotības

Ministru kabinetam ir atbilstoša Satversmei un pieļaujama, jo

Padomes galvenais uzdevums ir līdzsvarot konkurenci masu

komunikācijas jomā, kurā informācijas varai ir tieša ietekme uz

vēlēšanu un valsts varas procesiem. Padomei šajā jomā ir jāveic

kontroles un demonopolizācijas pasākumi, kā arī jānoteic tirgus

dalības ierobežojumi, lai piedāvājumu konkurence nodrošinātu

sabiedrībā pastāvošās viedokļu dažādības samērīgu izteiksmi

(sk. Ministru kabineta 2005. gada 17. maijā

apstiprināto Koncepciju "neatkarīgo" jeb patstāvīgo iestāžu

statusa regulēšanai; lietas materiālu 1. sējuma

180. - 181. lpp.).

Arī Eiropas Padomes rekomendācijas

dalībvalstīm un Eiropas valstu prakse liecina, ka apraides

sektora regulatoram, par kādu uzskatāma Padome, jānodrošina tāda

neatkarība, kas to aizsargā no jebkādas politisko spēku vai

ekonomisko interešu ietekmes (sk. lietas materiālu

2. sējuma 140. lpp.). Piemēram, Eiropas Padomes

Ministru komiteja 2000. gada 20. decembra

rekomendācijas Rec(2000)23 dalībvalstīm par regulatoru neatkarību

un funkcijām apraides sektorā preambulā ir uzsvērusi dalībvalstu

pienākumu nodrošināt, lai demokrātiskā sabiedrībā būtu plašs

neatkarīgu un autonomu saziņas līdzekļu loks, kas ļauj atspoguļot

ideju un viedokļu dažādību. Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu

nozīmi modernā un demokrātiskā sabiedrībā, Ministru komiteja

minētajā rekomendācijā uzsver nepieciešamību dalībvalstīm

nodrošināt plaša neatkarīgu un autonomu plašsaziņas līdzekļu loka

pastāvēšanu apraides sektorā. Kā vienu no līdzekļiem šā mērķa

sasniegšanai Ministru komiteja iesaka apraides sektora

regulatorus kontrolēt tādā veidā, lai tos pasargātu no jebkādas

iejaukšanās, it sevišķi no politisko spēku vai ekonomisko

interešu ietekmes (sk.: Recommendation Rec(2000)23 of

the Committee of Ministers to member states on the independence

and functions of regulatory authorities for the broadcasting

sector // http://cm.coe.int/ta/rec/2000/2000r23.htm.).

Vispasaules kampaņas par vārda

brīvību "Article 19" sagatavotais memorands par ieteikumu

Latvijas Sabiedrisko raidorganizāciju likuma un Radio un

televīzijas likuma projektiem norāda, ka topošie likumprojekti

sabiedrisko raidorganizāciju un apraides regulatoru pakļauj

nepieļaujamai valdības kontrolei (sk. lietas materiālu

2. sējuma 149. lpp.). Memorandā uzsvērts: Padomes

padotība Ministru kabinetam nozīmētu, ka tās darbības uzraudzībā

būtu iesaistīti valdības pārstāvji. Šādā situācijā regulatoru

nevarētu uzskatīt par neatkarīgu no "politiskajām interesēm", jo

regulatora padotība Ministru kabinetam nozīmē izpildvaras tiešu

iejaukšanos apraides sektora uzraudzībā (sk. lietas

materiālu 2. sējuma 155. lpp.).

Ja Padome būtu veidota kā Ministru

kabinetam padota valsts pārvaldes iestāde, pastāvētu tāds risks,

ka nebūtu iespējams pilnībā nodrošināt Satversmes 100. panta

īstenošanu elektronisko saziņas līdzekļu darbībā. Tāpat tas

apgrūtinātu vienlīdzīgu vēlēšanu norisi, jo Ministru kabinetam

padota valsts pārvaldes iestāde varētu tikt izmantota valdošo

politisko partiju interesēs, kā arī opozīcijā esošo politisko

partiju aģitācijas iespēju ierobežošanai. Administratīvo resursu

izmantošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir raksturīga jauno

demokrātisko valstu pazīme. Tādēļ valsts pārvaldība apraides

sektorā veidojama tādējādi, lai pēc iespējas vairāk samazinātu

politiķu ietekmi uz apraides sektora regulatoru.

Līdz ar to

Padomes statuss atbilst Satversmei.

18. Pieteikuma iesniedzējs

ir norādījis, ka Satversmes 58. pantam neatbilst arī

pilnvaras, kas Padomei piešķirtas ar apstrīdētajām normām.

Apstrīdētajās normās noteiktā

Padomes kompetence ir saistīta ne tik daudz ar pārraudzību pār

to, kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sniedz savus

pakalpojumus Latvijas Republikas iedzīvotājiem, bet gan ar visu

raidorganizāciju darbības uzraudzību. Apstrīdētajās normās ir

noteikta Padomes kompetence gan sabiedrisko, gan komerciālo

raidorganizāciju darbības uzraudzībā.

Var piekrist Saeimas paustajam

viedoklim, ka Eiropā nav vienota sabiedrisko un komerciālo

raidorganizāciju modeļa. Latvijā spēkā esošais mehānisms ir

racionāls, jo apraides sektors, kurā ietilpst gan sabiedriskās,

gan komerciālās raidorganizācijas, ir vienota apakšnozare, kas

efektīvākas koordinācijas labad būtu jāuzrauga vienai

institūcijai. Saeima pamatoti uzskata, ka tik mazā valstī kā

Latvijā nebūtu lietderīgi no valsts budžeta uzturēt divas

funkcionāli līdzīgas iestādes (sk. lietas materiālu

1. sējuma 201. - 202. lpp.).

Kādas izpildvaras funkcijas tiek

piešķirtas atsevišķām institūcijām - tas galvenokārt ir jautājums

par pienācīgu pārvaldību un valsts pārvaldes efektivitāti

attiecīgajā jomā. Valstij ir pienākums organizēt pārvaldi pēc

iespējas efektīvi, kā arī pastāvīgi pārbaudīt un, ja

nepieciešams, pilnveidot valsts pārvaldes sistēmu.

Satversmes 58. pants neliedz

piešķirt patstāvīgajām valsts iestādēm noteiktas izpildvaras

funkcijas, kā arī koriģēt likumdošanas ceļā funkciju sadali, ja

tas nepieciešams, lai nodrošinātu pienācīgu un efektīvu

pārvaldību.

Līdz ar to

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 58. pantam.

19. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētās normas bez objektīva un saprātīga pamata

paredz atšķirīgu attieksmi pret sabiedriskajām raidorganizācijām

un komerciālajām raidorganizācijām. Tāpēc apstrīdētās normas esot

pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu.

Šis princips ir nostiprināts

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā un liedz valsts

institūcijām izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma

lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

3. punktu).

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 91. pantam, jānoskaidro, vai:

• personas ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos;

• apstrīdētās normas paredz

atšķirīgu attieksmi;

• atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis,

un vai ir ievērots samērīguma princips.

20. Lai noskaidrotu, vai un

kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

atrast šīs grupas vienojošo pazīmi.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas

raidorganizācijas. Tā kā sabiedriskajām raidorganizācijām

netiekot nodrošināts pilnīgs valsts budžeta finansējums, bet

abonentmaksu ieviešanai pietrūkstot likumdevēja politiskās

gribas, reklāmas tirgū sabiedriskās raidorganizācijas konkurējot

ar komerciālajām raidorganizācijām.

Tā kā Padome ir valsts kapitāla

daļas turētāja sabiedriskajās raidorganizācijās un veic šo

raidorganizāciju pilnsapulces pienākumus, apstrīdētajās normās

Padomei noteiktās uzraudzības funkcijas pieļauj Padomes

neobjektivitāti attiecībā uz komerciālajām raidorganizācijām.

Var pilnībā piekrist Valsts

cilvēktiesību biroja paustajam viedoklim, ka abas

raidorganizāciju grupas gan konkurē reklāmas tirgū, tomēr to

uzdevumi ir atšķirīgi. Komerciālo raidorganizāciju darbība pamatā

ir vērsta uz peļņas gūšanu, savukārt sabiedriskās

raidorganizācijas īsteno sabiedrisko pasūtījumu

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 172. lpp.).

Sabiedriskajām raidorganizācijām peļņas gūšana vispār ir

aizliegta, un tām ir īpašs statuss, kas tās drīzāk pietuvina

valsts iestādēm, nevis komercsabiedrībām. Līdz ar to

sabiedriskajām raidorganizācijām teorētiski nevajadzētu būt

ieinteresētām konkurēt reklāmas tirgū un gūt pēc iespējas lielāku

peļņu (sk. lietas materiālu 1. sējuma

201. - 202. lpp.).

21. Tomēr pilnībā nevar

izslēgt to, ka reklāmas tirgū savā starpā konkurē sabiedriskās

raidorganizācijas un komerciālās raidorganizācijas, tāpēc

nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu

attieksmi pret tām.

Valsts cilvēktiesību biroja

viedoklī pareizi konstatēts: apstrīdētās normas nenoteic, ka

Padomei, īstenojot tajās noteiktās funkcijas, būtu jāizturas

atšķirīgi pret sabiedriskajām raidorganizācijām un komerciālajām

raidorganizācijām (sk. lietas materiālu 2. sējuma

172. lpp.). Līdz ar to apstrīdētās normas ļauj

nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi.

Tā kā

apstrīdētās normas neparedz atšķirīgu attieksmi, tās atbilst

Satversmes 91. pantam.

22. Pieteikumā minētie

piemēri, kad, Padomei īstenojot apstrīdētajās normās noteikto

kompetenci, ir pieļauti iespējami Satversmes 91. panta

pārkāpumi, attiecas tieši uz apstrīdēto normu piemērošanas

praksi.

Tas apstāklis, ka praksē kāda

valsts institūcija, īstenojot tai piešķirto kompetenci, neievēro

tiesiskās vienlīdzības principu, nevar kalpot par pamatu tam, lai

šai institūcijai piešķirto kompetenci atzītu par neatbilstošu

Satversmei.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Radio un

televīzijas likuma 46. panta sesto, septīto, astoto un

devīto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

58. un 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš