Par Radio un televīzijas likuma 46. panta sestās, septītās, astotās un devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 58. un 91. pantam

attiecas uz tām atvasinātajām publisko tiesību

1juridiskajām personām, kuru statusu valsts pārvaldes sistēmā

2likumdevējs bija iecerējis sakārtot ar šo likumu. Valsts

3pārvaldes iekārtas likuma koncepcija liecina, ka likums nenosaka

4atsevišķu atvasināto publisko tiesību juridisko personu, tostarp

5Padomes, tiesisko statusu (sk.: Valsts pārvaldes iekārtas

6likuma koncepcija // Latvijas Vēstnesis,

72002. 26. jūnijs, Nr. 95). Padomes, kā arī

8citu patstāvīgo iestāžu problēmas risināšanai likumdevējs bija

9paredzējis speciālu regulējumu.

10Nav pieļaujams, ka Valsts

11pārvaldes iekārtas likuma 8. pants tiek attiecināts uz tiem

12jautājumiem, kurus likumdevējs, pieņemot šo likumu, nav

13paredzējis regulēt.

1413.3. Papildus tam Saeima

15norāda, ka Radio un televīzijas likums neliedz Ministru kabinetam

16pārraudzīt Padomes darbu un faktiski Ministru kabinets to arī

17darot. Pēc Saeimas ieskata, Padomes padotību Ministru kabinetam

18nodrošinot tas, ka saskaņā ar Likumu par budžeta un finanšu

19vadību Padomes budžets tiek pieprasīts vispārējā kārtībā un

20Padomei jāsniedz Ministru kabinetam gada pārskats par valsts

21budžeta līdzekļu izlietojumu, kā arī par citiem ar budžeta vadību

22saistītiem jautājumiem (sk. lietas materiālu

231. sējuma 199. - 200. lpp.).

24Pieteikuma iesniedzējs pamatoti

25norādījis, ka Padomes budžeta veidošanas kārtība nav pietiekams

26mehānisms, lai nodrošinātu Padomes padotību Ministru kabinetam

27(sk. lietas materiālu 2. sējuma

28194. lpp.).

29Valsts pārvaldes iekārtas likums

30noteic, ka minimālā padotības forma pār valsts pārvaldes iestādi

31ir šīs iestādes atrašanās Ministru kabineta pārraudzībā, proti,

32augstākai iestādei ir jābūt tiesībām post factum pārbaudīt

33un atcelt vai grozīt zemākās iestādes lēmumu, ja tas ir

34prettiesisks. Ar pārraudzības mehānisma starpniecību tiek

35nodrošināta valsts pārvaldes iestādes darbības tiesiskuma

36kontrole (sk.: Valsts pārvaldes iekārtas likuma koncepcija //

37Latvijas Vēstnesis, 2002. 26. jūnijs,

38Nr. 95).

39Tā kā Radio un televīzijas likums

40neparedz šādas Ministru kabineta tiesības, nevar uzskatīt, ka

41Padome atrodas Ministru kabineta pārraudzībā.

4213.4. Atbildes rakstā gan

43norādīts, ka Radio un televīzijas likumā nav iestrādātas normas,

44kas liegtu Ministru kabinetam īstenot pārraudzību pār Padomes

45darbību. Satversmes 58. pants paredzot Padomes atrašanos

46Ministru kabineta padotībā, un konstitucionālā norma esot

47jāpiemēro tieši (sk. lietas materiālu 1. sējuma

48199. lpp.).

49Nevar piekrist tam, ka Radio un

50televīzijas likums pieļautu Ministru kabineta tiesības pārraudzīt

51Padomes darbu. Tieši pretēji - ar Radio un televīzijas likumu

52Padome ir nodalīta no valsts pārvaldes, norobežota no Ministru

53kabineta ietekmes (sk. lietas materiālu 2. sējuma

54170. lpp.). Apspriežot grozījumus Radio un televīzijas

55likumā, Latvijas Republikas 7. Saeimas Juridiskās komisijas

56priekšsēdētājs Linards Muciņš ir skaidri paudis likumdevēja

57nostāju jautājumā par Padomes padotību Ministru kabinetam:

58"Latvijas Nacionālā radio un televīzijas padome ir ļoti īpatnēja

59institūcija. Tā neatrodas Latvijas Republikas Ministru kabineta

60padotībā" (Latvijas Republikas 7. Saeimas rudens sesijas

615. sēdes 2002. gada 9. oktobra

62stenogramma).

63Līdz ar to ir

64secināms, ka Padome nav padota Ministru kabinetam.

6514. Ņemot vērā to, ka

66Padome kā valsts pārvaldes iestāde nav padota Ministru kabinetam,

67nepieciešams noskaidrot, vai šāds Padomes statuss nav pretrunā ar

68Satversmi.

69Analizējot Satversmes sapulces

70stenogrammas, 1925. gada Ministru kabineta iekārtas likumu un

711928. gada Ministriju iekārtas likumu, Satversmes tiesa ir

72secinājusi, ka likumdevēja griba, pieņemot Satversmes

7358. pantu, bijusi šāda: apvienot visu pārvaldes sistēmu,

74nedalot tās institūcijas padotības pakāpēs un līmeņos [sk.

75Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā

76Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 2. punktu].

77Lai gan valsts pārvaldes

78institucionālās sistēmas struktūra kopš 1922. gada ir

79būtiski mainījusies, Satversmes 58. panta nozīme palikusi

80nemainīga - apvienot visas valsts institūcijas, kas veic

81publiskās varas funkcijas, vienā kopīgā Ministru kabinetam padotā

82sistēmā [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija

83sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas

842. punktu].

8515. Tomēr valsts pārvaldes

86iestāžu padotība Ministru kabinetam nav Satversmes 58. panta

87pašmērķis. Valsts pārvaldes vienotības noteikšana vēsturiski

88nemaz nebija Satversmes 58. panta uzdevums.

8915.1. Satversmes

noteic, ka "ministriju skaitu un to darbības

1apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka

2likums".

3Ar šo Satversmes normu valsts

4pārvaldes iekārtas un atsevišķu valsts iestāžu savstarpējo

5attiecību noregulējums ir nodots likumdevēja kompetencē.

6Satversmē attiecībā uz valsts pārvaldes iekārtas regulējumu ir

7noteikti tikai tie pamatprincipi, kas nepieciešami, lai

8nodrošinātu parlamentārisma saglabāšanu, proti, liegtu

9likumdevējam tiesības bez grozījumiem Satversmē paplašināt Valsts

10prezidenta pilnvaras izpildvaras jomā.

11Satversmes 57. pants pieļauj

12tādu patstāvīgu valsts iestāžu izveidošanu, kas atsevišķas

13izpildvaras darbības īsteno, nebūdamas padotas Ministru

14kabinetam. Tomēr šajā gadījumā ir jāievēro Satversmes

1558. panta jēga. Satversmes 58. pants ne vien liedz

16Valsts prezidentam kļūt par konstitucionālo izpildvaras nesēju,

17bet arī noteic mehānismu, ar kuru tiek nodrošināta valsts

18pārvaldes iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par

19kompetences īstenošanu. Ja, izmantojot Satversmes 57. pantā

20paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās

21attiecības, likumdevējs kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no

22padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī citāda, bet ne

23mazāk efektīva šīs iestādes demokrātiskā leģitimācija un

24atbildība par savu darbību.

25Likumdevējs, īstenojot Satversmes

2657. pantā piešķirtās tiesības atbrīvot kādu valsts iestādi

27no padotības Ministru kabinetam, nebauda pilnīgu rīcības brīvību.

28Tā kā valsts pārvaldei pamatā jābūt padotai Ministru kabinetam,

29tad Saeima patstāvīgu valsts iestādi var veidot vienīgi tādos

30gadījumos, kad to prasa citu konstitucionālo normu īstenošana.

31Patstāvīgās valsts iestādes ir izņēmums no valsts pārvaldes

32vienotības principa, un kā tādas ir veidojamas tikai īpašos

33gadījumos, kad demokrātiskā tiesiskā valstī citādi nevar

34nodrošināt pienācīgu pārvaldi noteiktā izpildvaras darbības

35jomā.

36Ar šāda likuma pieņemšanu Saeima

37atbrīvo Ministru kabinetu no politiskās atbildības par

38patstāvīgajai valsts iestādei nodoto kompetenci, tādējādi

39sašaurinot Ministru kabinetam Satversmē piešķirto kompetenci

40valsts pārvaldes jomā. Par patstāvīgajām valsts iestādēm nodotās

41kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu vadība, kā arī

42pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā ir jāiestrādā

43arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas modelis,

44kas iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju

45īstenošanā.

4616.2. Atsevišķu Satversmes

47normu interpretēšanā ir jāņem vērā arī Satversmes 1. pants,

48no kura izriet virkne demokrātiskas tiesiskas valsts

49principu.

50Jau Satversmes izstrādāšanas gaitā

51tika atzīts, ka Satversmes daļa, kas noteic valsts iekārtas

52organizācijas jautājumus, ir tikai Satversmes 1. un

532. pantā ietverto principu konkretizējums. "Mēs varam

54gaidīt, ka šie principi ne tikai tiks uzstādīti konstitūcijas

55priekšgalā, bet arī viscaur pēc iespējas konsekventi izvesti arī

56tālākos konstitūcijas galvenos noteikumos" [Dišlers K. Dažas

pieļauj interpretāciju, kas nodrošina mūsdienu

1demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošu un pienācīgu

2pārvaldību atsevišķās pārvaldes jomās.

3Tas gan neizslēdz iespēju

4likumdevējam apsvērt, vai nebūtu nepieciešami Satversmes

5grozījumi, lai expressis verbis iekļautu šo Satversmes

6normu interpretāciju Satversmes tekstā.

717. Padome ir

8izveidota, lai pārstāvētu sabiedrības intereses elektronisko

9saziņas līdzekļu jomā un uzraudzītu, kā to darbībā tiek ievēroti

10normatīvie akti un nodrošināta vārda un informācijas brīvība.

11Padome īsteno divu veidu funkcijas - tā pārrauga, kā Latvijas

12Radio un Latvijas Televīzija sniedz savus pakalpojumus Latvijas

13Republikas iedzīvotājiem, un uzrauga privātās radio un

14televīzijas raidorganizācijas (sk. Latvijas Republikas

157. Saeimas rudens sesijas 5. sēdes

162002. gada 9. oktobra stenogrammu).

17Padomes atrašanās ārpus padotības

18Ministru kabinetam ir atbilstoša Satversmei un pieļaujama, jo

19Padomes galvenais uzdevums ir līdzsvarot konkurenci masu

20komunikācijas jomā, kurā informācijas varai ir tieša ietekme uz

21vēlēšanu un valsts varas procesiem. Padomei šajā jomā ir jāveic

22kontroles un demonopolizācijas pasākumi, kā arī jānoteic tirgus

23dalības ierobežojumi, lai piedāvājumu konkurence nodrošinātu

24sabiedrībā pastāvošās viedokļu dažādības samērīgu izteiksmi

25(sk. Ministru kabineta 2005. gada 17. maijā

26apstiprināto Koncepciju "neatkarīgo" jeb patstāvīgo iestāžu

27statusa regulēšanai; lietas materiālu 1. sējuma

28180. - 181. lpp.).

29Arī Eiropas Padomes rekomendācijas

30dalībvalstīm un Eiropas valstu prakse liecina, ka apraides

31sektora regulatoram, par kādu uzskatāma Padome, jānodrošina tāda

32neatkarība, kas to aizsargā no jebkādas politisko spēku vai

33ekonomisko interešu ietekmes (sk. lietas materiālu

342. sējuma 140. lpp.). Piemēram, Eiropas Padomes

35Ministru komiteja 2000. gada 20. decembra

36rekomendācijas Rec(2000)23 dalībvalstīm par regulatoru neatkarību

37un funkcijām apraides sektorā preambulā ir uzsvērusi dalībvalstu

38pienākumu nodrošināt, lai demokrātiskā sabiedrībā būtu plašs

39neatkarīgu un autonomu saziņas līdzekļu loks, kas ļauj atspoguļot

40ideju un viedokļu dažādību. Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu

41nozīmi modernā un demokrātiskā sabiedrībā, Ministru komiteja

42minētajā rekomendācijā uzsver nepieciešamību dalībvalstīm

43nodrošināt plaša neatkarīgu un autonomu plašsaziņas līdzekļu loka

44pastāvēšanu apraides sektorā. Kā vienu no līdzekļiem šā mērķa

45sasniegšanai Ministru komiteja iesaka apraides sektora

46regulatorus kontrolēt tādā veidā, lai tos pasargātu no jebkādas

47iejaukšanās, it sevišķi no politisko spēku vai ekonomisko

48interešu ietekmes (sk.: Recommendation Rec(2000)23 of

49the Committee of Ministers to member states on the independence

50and functions of regulatory authorities for the broadcasting

51sector // http://cm.coe.int/ta/rec/2000/2000r23.htm.).

52Vispasaules kampaņas par vārda

53brīvību "Article 19" sagatavotais memorands par ieteikumu

54Latvijas Sabiedrisko raidorganizāciju likuma un Radio un

55televīzijas likuma projektiem norāda, ka topošie likumprojekti

56sabiedrisko raidorganizāciju un apraides regulatoru pakļauj

57nepieļaujamai valdības kontrolei (sk. lietas materiālu

582. sējuma 149. lpp.). Memorandā uzsvērts: Padomes

59padotība Ministru kabinetam nozīmētu, ka tās darbības uzraudzībā

60būtu iesaistīti valdības pārstāvji. Šādā situācijā regulatoru

61nevarētu uzskatīt par neatkarīgu no "politiskajām interesēm", jo

62regulatora padotība Ministru kabinetam nozīmē izpildvaras tiešu

63iejaukšanos apraides sektora uzraudzībā (sk. lietas

64materiālu 2. sējuma 155. lpp.).

65Ja Padome būtu veidota kā Ministru

66kabinetam padota valsts pārvaldes iestāde, pastāvētu tāds risks,

67ka nebūtu iespējams pilnībā nodrošināt Satversmes 100. panta

68īstenošanu elektronisko saziņas līdzekļu darbībā. Tāpat tas

69apgrūtinātu vienlīdzīgu vēlēšanu norisi, jo Ministru kabinetam

70padota valsts pārvaldes iestāde varētu tikt izmantota valdošo

71politisko partiju interesēs, kā arī opozīcijā esošo politisko

72partiju aģitācijas iespēju ierobežošanai. Administratīvo resursu

73izmantošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir raksturīga jauno

74demokrātisko valstu pazīme. Tādēļ valsts pārvaldība apraides

75sektorā veidojama tādējādi, lai pēc iespējas vairāk samazinātu

76politiķu ietekmi uz apraides sektora regulatoru.

77Līdz ar to

78Padomes statuss atbilst Satversmei.

7918. Pieteikuma iesniedzējs

80ir norādījis, ka Satversmes 58. pantam neatbilst arī

81pilnvaras, kas Padomei piešķirtas ar apstrīdētajām normām.

82Apstrīdētajās normās noteiktā

83Padomes kompetence ir saistīta ne tik daudz ar pārraudzību pār

84to, kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzija sniedz savus

85pakalpojumus Latvijas Republikas iedzīvotājiem, bet gan ar visu

86raidorganizāciju darbības uzraudzību. Apstrīdētajās normās ir

87noteikta Padomes kompetence gan sabiedrisko, gan komerciālo

88raidorganizāciju darbības uzraudzībā.

89Var piekrist Saeimas paustajam

90viedoklim, ka Eiropā nav vienota sabiedrisko un komerciālo

91raidorganizāciju modeļa. Latvijā spēkā esošais mehānisms ir

92racionāls, jo apraides sektors, kurā ietilpst gan sabiedriskās,

93gan komerciālās raidorganizācijas, ir vienota apakšnozare, kas

94efektīvākas koordinācijas labad būtu jāuzrauga vienai

95institūcijai. Saeima pamatoti uzskata, ka tik mazā valstī kā

96Latvijā nebūtu lietderīgi no valsts budžeta uzturēt divas

97funkcionāli līdzīgas iestādes (sk. lietas materiālu

981. sējuma 201. - 202. lpp.).

99Kādas izpildvaras funkcijas tiek

100piešķirtas atsevišķām institūcijām - tas galvenokārt ir jautājums

101par pienācīgu pārvaldību un valsts pārvaldes efektivitāti

102attiecīgajā jomā. Valstij ir pienākums organizēt pārvaldi pēc

103iespējas efektīvi, kā arī pastāvīgi pārbaudīt un, ja

104nepieciešams, pilnveidot valsts pārvaldes sistēmu.

105Satversmes 58. pants neliedz

106piešķirt patstāvīgajām valsts iestādēm noteiktas izpildvaras

107funkcijas, kā arī koriģēt likumdošanas ceļā funkciju sadali, ja

108tas nepieciešams, lai nodrošinātu pienācīgu un efektīvu

109pārvaldību.

110Līdz ar to

111apstrīdētās normas atbilst Satversmes 58. pantam.

11219. Pieteikuma iesniedzējs

113uzskata, ka apstrīdētās normas bez objektīva un saprātīga pamata

114paredz atšķirīgu attieksmi pret sabiedriskajām raidorganizācijām

115un komerciālajām raidorganizācijām. Tāpēc apstrīdētās normas esot

116pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu.

117Šis princips ir nostiprināts

118Satversmes 91. panta pirmajā teikumā un liedz valsts

119institūcijām izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata

120pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

121un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk.

122Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma

123lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas

1243. punktu).

125Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās

126normas atbilst Satversmes 91. pantam, jānoskaidro, vai:

127• personas ir vienādos un

128salīdzināmos apstākļos;

129• apstrīdētās normas paredz

130atšķirīgu attieksmi;

131• atšķirīgajai attieksmei ir

132objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis,

133un vai ir ievērots samērīguma princips.

13420. Lai noskaidrotu, vai un

135kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc

136noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

137atrast šīs grupas vienojošo pazīmi.

138Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

139vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas

140raidorganizācijas. Tā kā sabiedriskajām raidorganizācijām

141netiekot nodrošināts pilnīgs valsts budžeta finansējums, bet

142abonentmaksu ieviešanai pietrūkstot likumdevēja politiskās

143gribas, reklāmas tirgū sabiedriskās raidorganizācijas konkurējot

144ar komerciālajām raidorganizācijām.

145Tā kā Padome ir valsts kapitāla

146daļas turētāja sabiedriskajās raidorganizācijās un veic šo

147raidorganizāciju pilnsapulces pienākumus, apstrīdētajās normās

148Padomei noteiktās uzraudzības funkcijas pieļauj Padomes

149neobjektivitāti attiecībā uz komerciālajām raidorganizācijām.

150Var pilnībā piekrist Valsts

151cilvēktiesību biroja paustajam viedoklim, ka abas

152raidorganizāciju grupas gan konkurē reklāmas tirgū, tomēr to

153uzdevumi ir atšķirīgi. Komerciālo raidorganizāciju darbība pamatā

154ir vērsta uz peļņas gūšanu, savukārt sabiedriskās

155raidorganizācijas īsteno sabiedrisko pasūtījumu

156(sk. lietas materiālu 2. sējuma 172. lpp.).

157Sabiedriskajām raidorganizācijām peļņas gūšana vispār ir

158aizliegta, un tām ir īpašs statuss, kas tās drīzāk pietuvina

159valsts iestādēm, nevis komercsabiedrībām. Līdz ar to

160sabiedriskajām raidorganizācijām teorētiski nevajadzētu būt

161ieinteresētām konkurēt reklāmas tirgū un gūt pēc iespējas lielāku

162peļņu (sk. lietas materiālu 1. sējuma

163201. - 202. lpp.).

16421. Tomēr pilnībā nevar

165izslēgt to, ka reklāmas tirgū savā starpā konkurē sabiedriskās

166raidorganizācijas un komerciālās raidorganizācijas, tāpēc

167nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu

168attieksmi pret tām.

169Valsts cilvēktiesību biroja

170viedoklī pareizi konstatēts: apstrīdētās normas nenoteic, ka

171Padomei, īstenojot tajās noteiktās funkcijas, būtu jāizturas

172atšķirīgi pret sabiedriskajām raidorganizācijām un komerciālajām

173raidorganizācijām (sk. lietas materiālu 2. sējuma

174172. lpp.). Līdz ar to apstrīdētās normas ļauj

175nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi.

176Tā kā

177apstrīdētās normas neparedz atšķirīgu attieksmi, tās atbilst

178Satversmes 91. pantam.

17922. Pieteikumā minētie

180piemēri, kad, Padomei īstenojot apstrīdētajās normās noteikto

181kompetenci, ir pieļauti iespējami Satversmes 91. panta

182pārkāpumi, attiecas tieši uz apstrīdēto normu piemērošanas

183praksi.

184Tas apstāklis, ka praksē kāda

185valsts institūcija, īstenojot tai piešķirto kompetenci, neievēro

186tiesiskās vienlīdzības principu, nevar kalpot par pamatu tam, lai

187šai institūcijai piešķirto kompetenci atzītu par neatbilstošu

188Satversmei.

189Nolēmumu

190daļa

191Pamatojoties uz Satversmes tiesas

192likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

193nosprieda:

194atzīt Radio un

195televīzijas likuma 46. panta sesto, septīto, astoto un

196devīto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

19758. un 91. pantam.

198Spriedums ir galīgs un

199nepārsūdzams.

200Spriedums stājas spēkā tā

201publicēšanas dienā.

202Tiesas sēdes priekšsēdētājs

203A.Endziņš