57. pants
noteic, ka "ministriju skaitu un to darbības

apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka

likums".

Ar šo Satversmes normu valsts

pārvaldes iekārtas un atsevišķu valsts iestāžu savstarpējo

attiecību noregulējums ir nodots likumdevēja kompetencē.

Satversmē attiecībā uz valsts pārvaldes iekārtas regulējumu ir

noteikti tikai tie pamatprincipi, kas nepieciešami, lai

nodrošinātu parlamentārisma saglabāšanu, proti, liegtu

likumdevējam tiesības bez grozījumiem Satversmē paplašināt Valsts

prezidenta pilnvaras izpildvaras jomā.

Satversmes 57. pants pieļauj

tādu patstāvīgu valsts iestāžu izveidošanu, kas atsevišķas

izpildvaras darbības īsteno, nebūdamas padotas Ministru

kabinetam. Tomēr šajā gadījumā ir jāievēro Satversmes

58. panta jēga. Satversmes 58. pants ne vien liedz

Valsts prezidentam kļūt par konstitucionālo izpildvaras nesēju,

bet arī noteic mehānismu, ar kuru tiek nodrošināta valsts

pārvaldes iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par

kompetences īstenošanu. Ja, izmantojot Satversmes 57. pantā

paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās

attiecības, likumdevējs kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no

padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī citāda, bet ne

mazāk efektīva šīs iestādes demokrātiskā leģitimācija un

atbildība par savu darbību.

Likumdevējs, īstenojot Satversmes

57. pantā piešķirtās tiesības atbrīvot kādu valsts iestādi

no padotības Ministru kabinetam, nebauda pilnīgu rīcības brīvību.

Tā kā valsts pārvaldei pamatā jābūt padotai Ministru kabinetam,

tad Saeima patstāvīgu valsts iestādi var veidot vienīgi tādos

gadījumos, kad to prasa citu konstitucionālo normu īstenošana.

Patstāvīgās valsts iestādes ir izņēmums no valsts pārvaldes

vienotības principa, un kā tādas ir veidojamas tikai īpašos

gadījumos, kad demokrātiskā tiesiskā valstī citādi nevar

nodrošināt pienācīgu pārvaldi noteiktā izpildvaras darbības

jomā.

Ar šāda likuma pieņemšanu Saeima

atbrīvo Ministru kabinetu no politiskās atbildības par

patstāvīgajai valsts iestādei nodoto kompetenci, tādējādi

sašaurinot Ministru kabinetam Satversmē piešķirto kompetenci

valsts pārvaldes jomā. Par patstāvīgajām valsts iestādēm nodotās

kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu vadība, kā arī

pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā ir jāiestrādā

arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas modelis,

kas iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju

īstenošanā.

16.2. Atsevišķu Satversmes

normu interpretēšanā ir jāņem vērā arī Satversmes 1. pants,

no kura izriet virkne demokrātiskas tiesiskas valsts

principu.

Jau Satversmes izstrādāšanas gaitā

tika atzīts, ka Satversmes daļa, kas noteic valsts iekārtas

organizācijas jautājumus, ir tikai Satversmes 1. un

2. pantā ietverto principu konkretizējums. "Mēs varam

gaidīt, ka šie principi ne tikai tiks uzstādīti konstitūcijas

priekšgalā, bet arī viscaur pēc iespējas konsekventi izvesti arī

tālākos konstitūcijas galvenos noteikumos" [Dišlers K. Dažas

piezīmes pie Latvijas Republikas Satversmes projekta (tieša

likumdošana un valsts prezidents) // Tieslietu Ministrijas

Vēstnesis, 1921, Nr.4/6, 139. lpp.].

Pilnīgi pamatoti uz nepieciešamību

Satversmes 58. pantu tulkot kopsakarā ar Satversmes

1. pantu savulaik norādījis arī L. Muciņš - "mūsu

Satversmē ir 1. pants, kurš runā, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Tādēļ nebūtu pareizi tulkot tikai visas

problēmas caur Satversmes 58. pantu, bet jāatsaucas un

jāpēta arī šī problēma caur Satversmes 1. pantu"

(Latvijas Republikas 7. Saeimas rudens sesijas

vienpadsmitās sēdes 2001. gada 15. novembra

stenogramma).

16.3. Mūsdienu demokrātiskā

tiesiskā valstī nav iespējama visu izpildvaras funkciju nodošana

Ministru kabinetam un tam padotajām valsts pārvaldes iestādēm.

Atsevišķa valsts pārvaldes sfēra var tikt izņemta no Ministru

kabineta kompetences un nodota patstāvīgai valsts iestādei, ja

tiek konstatēts, ka šajā jomā Ministru kabinetam padota valsts

iestāde nespēs nodrošināt pienācīgu pārvaldību.

Analizējot šo demokrātijas

attīstības aspektu, L. Muciņš secinājis: "Un dzīve ir to

pierādījusi, un Eiropas attīstība to ir pierādījusi, ka pēc Otrā

pasaules kara ir veidojušās vesela rinda institūciju, konkrēti

tās sauc par autonomām iestādēm, kuras neatrodas valdības

pakļautībā, bet tai pat laikā par tām ir pieņemti atsevišķi

likumi, un tās realizē attiecīgu sabiedrības uzdevumu. Un tai

pašā laikā, lai tās būtu neatkarīgas no valdības, tām ir dotas

diezgan savdabīgas un plašas pilnvaras" (Latvijas Republikas

7. Saeimas rudens sesijas

trešās sēdes 2002. gada 19. septembra

stenogramma).

Tātad tieši Satversmes