1. pants
paredz, ka ezers šā likuma izpratnē ir "dabiska

ūdenstilpe sauszemes padziļinājumā (ezerdobē) ar palēninātu

ūdensapmaiņu". Savukārt mākslīgs ūdensobjekts ir "virszemes

ūdensobjekts, kas radīts cilvēka darbības rezultātā un atbilst šā

likuma nosacījumiem".

Attiecībā uz mākslīgiem

ūdensobjektiem arī sarunvalodā tiek lietoti citi apzīmējumi,

piemēram, ūdenskrātuve, dīķis, mārks, klāns.

2003. gada 19. jūnijā

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Aizsargjoslu likumā", izsakot

Aizsargjoslu likuma 7. pantu jaunā redakcijā. Šā panta pirmā

daļa noteic: "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka

ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai

samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām,

novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko

darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo

ainavu."

Savukārt šā paša panta otrās daļas

3. punkts paredzēja:

"Minimālie virszemes ūdensobjektu

aizsargjoslu platumi tiek noteikti: [..] mākslīgam ūdensobjektam

(izņemot gadījumus, kad tas atrodas fiziskās personas īpašuma

robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas) -

teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla

katrā krastā."

14.2. Ūdensobjekts ir

savienots ar dabisku ūdensteci - Daugavu. Varētu rasties šaubas,

vai līdz ar to Ūdensobjekts nebūtu uzskatāms par dabiskās

ūdensteces sastāvdaļu. Minētā likuma projekta izstrādes gaitā

Saeimas Juridiskais birojs ierosināja "apsvērt, vai nebūtu

lietderīgi papildināt 7. panta otrās daļas 3. punkta

tekstu iekavās ar vārdiem "un nav savienots ar dabiskiem

virszemes ūdensobjektiem" (Tautsaimniecības, agrārās, vides un

reģionālās politikas komisijas apkopotie priekšlikumi

likumprojekta "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" trešajam lasījumam,

Latvijas Republikas 8. Saeimas sēdē izskatāmais dokuments

Nr. 972). Šo priekšlikumu Saeima noraidīja. Tātad

likumdevējs ir apzināti vēlējies noteikt regulējumu mākslīgiem

ūdensobjektiem neatkarīgi no tā, vai tie ir savienoti ar dabiskām

ūdenstecēm.

14.3. Dome, gan pieņemot

RTIAN, gan arī lemjot par apstrīdēto aktu, vadījusies no

pārliecības, ka Ūdensobjekts ir mākslīgs. To Dome pamato ar ziņām

par Ūdensobjekta izcelšanās laiku un veidu, kā arī

inženierģeoloģiskās izpētes darbu rezultātiem (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 39.- 41. lpp.).

Atsevišķās sabiedriskās

apspriešanas pirmajā posmā iesniegtajās anketās ir norādes uz

Ūdensobjektu kā vēsturisku sendīķi (sk. lietas materiālu

2. sēj. 128. un 210. lpp.). Vienai no tām

pievienots izkopējums no V. Villerušas grāmatas "Gājums"

(Rīga, Kabata, 1994). Arī sabiedriskās apspriešanas otrajā

posmā anketās vairākkārt norādīts uz to, ka Ūdensobjekts ir

vēsturiskais Elles dīķis (sk., piemēram, lietas materiālu

4. sēj. 132. lpp.). Tāpat, apspriežot

apstrīdēto aktu Domes sēdē, vairāki deputāti, atsaucoties uz

novadpētnieci V. Villerušu, pauda viedokli, ka Ūdensobjekts

eksistē no 17. gadsimta. Vēstulē Valsts prezidentei

Ķengaraga iedzīvotāju vārdā L. Skrjabina, protestējot pret

jebkādu būvniecību teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais

akts, norāda, ka "jau sen (kopš 17. gadsimta) Ķengaragā

eksistē krāšņs dīķis" (lietas materiālu

1. sēj. 20. lpp.). Arī vairākās publikācijās

presē pausts viedoklis, ka Ūdensobjekts ir sendīķis, kas saukts

par Elles dīķi un aprakstīts V. Villerušas grāmatā "Gājums"

(sk., piemēram: "Страсти вокруг пруда", Вести сегодня,

14.07.2005.; "Sendīķim draud briesmas", Rīgas Balss, 20.07.2005.;

lietas materiālu 7. sēj. 43.- 44. lpp.).

14.4. V. Villerušas

grāmatas "Gājums" 26., 27. un 33. lappusē publicēti kartes

fragmenti. Autore raksta:

"Starp ceļu un Daugavu kopš seniem

laikiem šajā apkārtnē bijis latviešu ciemats - Ķengarags. [..]

Labajā ceļa pusē sens dīķis, laikam kādreiz bijis dziļš un melns,

jo 1668. gada zviedru kartēs un ilgi pēc tam dēvēts par

Elles dīķi (Elles Dijck). Dīvainā kārtā, laikā kad zudušas

daudzas vietas, šī ir samanāma arī šodien. Pagājušajā gadsimtā

dīķis nonācis Kuzņecova īpašumā, te bijušas fabrikas plašās

dārzniecības. Rūpīgu roku sakopts, tas uz laiku izrāvies no sava

elles statusa, bijis skaistulis ar saliņu vidū, mirdzoši baltiem

gulbjiem tumšajos ūdeņos. Taču tas laiks pagājis, un dīķis atkal

nonācis Elles īpašumā - kļuvis par netīru ūdens bedri, kur

dzīvībai nav vietas" (Villeruša V. Gājums. Rīga, Kabata,

1994, 32. lpp.).

14.4.1. No Arhīva sniegtās

informācijas izriet, ka grāmatā "Gājums" publicētā informācija ir

neprecīza. Proti, nav pareizs publicēto karšu datējums

"1683. gads" un apzīmējums "1668. gada zviedru kartēs"

(sk. lietas materiālu 7.sēj. 87. lpp.).

Arhīvs norāda, ka zemi, kas

mūsdienās atrodas "Ķengaraga rajonā", pirmo reizi sākts uzmērīt

Vidzemes muižu redukcijas ietvaros 1683. gadā. Arhīvs iesniedzis

Satversmes tiesai triju 17.-18. gadsimtā izgatavoto karšu

izkopējumus:

1) 1683. gadā izgatavotās

Rīgas patrimoniālā apgabala kartes 1779. gadā izgatavotā

fragmenta (Latvijas Valsts vēstures arhīva 7404. fonds,

1. apraksts, 34. lieta) izkopējumu (turpmāk -

1683. gada karte);

2) 1686. gadā izgatavotās

Rīgas patrimoniālā apgabala kartes (Latvijas Valsts vēstures

arhīva 7404. fonds, 3. apraksts, 1. lieta) un

eksplikācijas izkopējumu (turpmāk - 1686. gada karte);

3) 1706. gadā izgatavotās tā

sauktās Šutcena muižiņas (Schutzen Höffchen) un Ķengaraga

kartes (Latvijas Valsts vēstures arhīva 2909. fonds,

1. apraksts, 321.II lieta) izkopējumu

(turpmāk - 1706. gada karte).

1706. gada kartē, kuras

fragments publicēts V. Villerušas grāmatā, ir iezīmēts

ūdensobjekts "Elles Dijk"; 1683. gada kartē un

1686. gada kartē ieraksta "Elles Dijk" nav. Arhīvs izsaka

viedokli, ka 1686. gada kartē toreizējās Jumpravmuižas

(kartē apzīmēta ar Nr. 161) teritorijā starp zemnieku sētu

"Gulbe" (kartē apzīmēta ar Nr. 18) un "Krogs Jaunsem" (kartē

apzīmēts ar Nr. 20) attēlots aplītis, kas, iespējams,

atbilst iepriekš minētajam objektam "Elles Dijk" (sk. lietas

materiālu 7. sēj. 87. lpp.).

No 1706. gada kartes

fragmenta secināms, ka tā sastādīta vācu valodā, norādot kartes

leģendā attālumus senās zviedru mērvienībās (Schwedische

Ellen) un senās vācu mērvienībās (Rheinländische

Rhuten). Kartē attēlotais objekts "Elles Dijk" nav savienots

ar Daugavu un atrodas vairāk nekā simt metru attālumā no Daugavas

krasta. "Elles Dijk" attēlots iepretim izteiktam Daugavas krasta

izvirzījumam.

1706. gada kartē ir norādītas

debespuses, taču teksts izvietots citādi, nekā mūsdienās

pierasts, proti, no ziemeļiem uz dienvidiem. V. Villerušas

grāmatā "Gājums" karte iespiesta tā, ka teksts lasāms horizontālā

virzienā. Līdz ar to lapas augšā attēloti austrumi, bet lejā -

rietumi.

Tā kā V. Villerušas grāmatas

32. lappusē publicētajā kartes fragmentā ir norāde uz

"Kengeragge Landt", kopsakarā ar grāmatas tekstu lasītājam var

rasties maldīgs priekšstats, ka toreiz ar šo vārdu apzīmētā

teritorija ir tā pati, ko ar vietvārdu "Ķengarags" apzīmēja arī

vēlākajā laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Daugavas kontūras,

nesalīdzinot tās ar citām attiecīgā laika kartēm, ir grūti

atpazīstamas, it īpaši tad, ja tiek skatītas neparastā rakursā,

proti, ja lasītājs nezina, ka ziemeļi kartē ir kreisajā pusē.

No 1683. gada kartes un 1886.

gada kartes redzams, ka tolaik starp cietzemi un Putnu salu

(1706. gada kartē apzīmēta kā "Putnende Salla") vēl nebija

izveidojusies Vīberta sala un vairākas citas salas, kas redzamas

20. gadsimta sākuma kartēs, bet tagad lielākoties pārtapušas

vienlaidu cietzemē un tā arī tiek attēlotas kartēs. Savukārt,

salīdzinot 1706. gada karti ar 1886. gada karti, kurā

Daugavas kontūras attēlotas no Doles salas līdz Vecrīgai, kā arī

ar 1683. gada karti, nav šaubu par salu izvietojumu, kā arī

par to, kur atradies 1706. gada kartē attēlotais Daugavas

krasta zemesragam līdzīgais izvirzījums, kuram iepretim

izvietojies ūdensobjekts "Elles Dijk".

14.4.2. Tāpat var konstatēt

arī, kur tālaika kartēs atrodas teritorija, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts. Proti, 1686. gada kartē attēloti

zemesgabali pie Daugavas Ķengaraga rajonā. Eksplikācijā atrodami

zemnieku māju vārdi, no kuriem iespējams identificēt attiecīgās

teritorijas - "Mucenieki" (Mutzneek) un "Salijums".

Arī 1683. gada kartē redzami

zemesgabali "Mucenieki" (Mutznek) un "Sālījumi"

(Salliums), proti, zemesgabali, kuros 20. gadsimtā

izstrādātajos dokumentos konstatēts Ūdensobjekts.

Satversmes tiesa piekrīt Arhīva secinājumam, ka teritorija, uz

kuru attiecas apstrīdētais akts, atradusies no ūdensobjekta

"Elles Dijk" zināmā attālumā virzienā uz Daugavas augšteci

(lietas materiālu 7. sēj. 77. lpp.).

No karšu analīzes var secināt, ka

Elles dīķis atradies ievērojamā attālumā no vietas, kur būtu

jāatrodas Ūdensobjektam. Satversmes tiesa piekrīt Arhīva

viedoklim par to, ka 1706. gada kartē redzamais objekts

"Elles Dijk" nav atradies teritorijā, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts. Tātad Ūdensobjekts nav identificējams ar Elles

dīķi un uz Ūdensobjektu nav attiecināms V. Villerušas

grāmatā rakstītais par Elles dīķi, kā arī citi izteikumi, kas

Ūdensobjekta pastāvēšanu laikā pirms 1900. gada, tā

izcelšanos vai kultūrvēsturisko vērtību saista ar Elles dīķa

aprakstiem vēsturiskajos avotos un pētījumos.

14.5. Tomēr tas, ka

Ūdensobjekts nav Elles dīķis, vēl nenozīmē, ka tas ir mākslīgs.

Rīgas pilsētas plānos, kas datēti ar 1917., 1933., 1936. un 1937.

gadu, nekāds ūdensobjekts Krāces ielai piegulošajos īpašumos nav

iezīmēts (sk. lietas materiālu

1. sēj. 92.-95. lpp.). Tāpat neviens

ūdensobjekts attiecīgajā apvidū nav iezīmēts:

1) 1915. gada Rīgas apriņķa

plānā ([Лифляндская губерния] : Л. 4. Рижский уъезд -

Масштаб 1:42,000. Петроград: Военно-топографический отдел,

1915; LNB Nr. KtL1-0/202/3; lietas materiālu

7. sēj. 56. lpp.);

2) Berlīnē iespiestajā

1918. gada Rīgas zemes īpašuma kadastra plānā (mērogs

1:12600) (lietas materiālu

1. sēj. 104. lpp.);

3) 1925. gadā izgatavotajā

Latvijas topogrāfiskajā kartē ([Latvijas topogrāfiskā karte]: 99.

Rīga: pēc Krievijas 1905.g. uzņēmuma. - Mērogs 1:50,000. [Rīga]:

Galv. št. Ģeod.-Top. daļa, 1925.; LNB Nr. KtL1-0/147/39;

lietas materiālu 7. sēj. 60. lpp.);

4) 1927. gadā izgatavotajā

Latvijas topogrāfiskajā kartē ([Latvijas topogrāfiskā karte]:

39-Rīga / pēc 1905.g. uzņēmuma pa daļai rekognosc. 1927.g. Mērogs

1:75,000. [Rīga]: galv. št. Ģeod.-Top. daļa, 1929.; LNB

Nr. KtL1-0/147/39; lietas materiālu

7. sēj. 58. lpp.);

5) "Pielikumā pie Galvas pilsētas

Rīgas satiksmes pārvaldes izdotā Rīgas ielu saraksta, ko

sastādījis un iespiedis P. Mantinieka kartogrāfijas

institūts" (lietas materiālu

1. sēj. 107. lpp.).

14.6. Savukārt no LNB

sniegtās informācijas redzams, ka 1912. gada kartē

teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, bija attēlots

Ūdensobjekts tādā konfigurācijā, kāda joprojām pastāv mūsdienās

(sk. lietas materiālu 6. sēj. 55. un

57. lpp.). Satversmes tiesas rīcībā ir kopumā trīs LNB

iesniegtās kartes, kurās Ūdensobjekts ir attēlots jau

20. gadsimta sākumā:

1) 1912. gada Rīgas ostas

plāns (План Западной Двины в пределах Рижского порта /

составлен под руководством начальника работ инженера Руммеля.

[Рига], 1912.; LNB Nr. KtL1; lietas materiālu

7. sēj. 55. lpp.);

2) Vācijā 1917. gadā izgatavotā 8.

Armijas pārskata karte (Übersichtskarte der 8. Armee:

Riga / gezeichnet und gedruckt v.d.Vermessungs- Abtlg.

18. Masstab 1:100,00. - [Vācija, 1917]; LNB Nr.

KtL1-0/203/7; lietas materiālu

7. sēj. 57. lpp.).

3) Latvijas topogrāfiskā karte

([Latvijas topogrāfiskā karte]: 107. Getlingsmoor. - Mērogs

1:25,000. [Rīga, 191-]; LNB Nr. KtL 1-0/195; lietas

materiālu 7. sēj. 59. lpp.).

Arhīvs Satversmes tiesai

iesniedzis Rīgas patrimoniālapgabala Mazjumpravas muižas

zemesgabala "Mucenieki Nr. 45" un no Mazjumpravas muižas

zemesgabala "Sālījuma Jēkabi Nr. 46" atdalītā nekustamā

īpašuma Rīgas pilsētā, 78. grupā, Nr. 13 plānu kopijas,

kurās iezīmēts mārks, saukts arī par zivju dīķi, kas atradies abu

minēto gruntsgabalu teritorijā. Arhīvs norāda, ka Ūdensobjekta

izcelsme dokumentos neesot aprakstīta, taču plānā redzams, ka tas

pastāvējis jau 1927. gadā. Arhīvam nav izdevies noskaidrot,

vai Ūdensobjekts pastāvējis jau pirms 1900. gada

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 142.-144. lpp.).

Arī Rīgas-Valmieras zemesgrāmatā

1923. gada dokumentos atrodams 1915. gadā sastādītais

"Israksts izs nomas lihguma atteeziba us nekustamu ihpaschumu,

atdalitu no Mas-Jumprawas muischas ar semes grahmatu No. 46"

(lietas materiālu 7. sēj. 81.-84. lpp.). No šā

dokumenta, kura nosaukums rakstīts latviešu, bet teksts - krievu

valodā, izriet, ka nomniekam ir tiesības īpašumā esošajā "bedrē"

(ямъ) zvejot zivis, ja ir brīvs ūdens, un tajā pašā

bedrē ganīt paša lopus, kā arī ņemt mālus savām vajadzībām

(lietas materiālu 7. sēj. 141. lpp.).

Līdz ar to apstrīdētā

detālplānojuma paskaidrojuma rakstā un Domes atbildes rakstā

paustais viedoklis par objekta izcelšanās laiku nav pamatots.

Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka Ūdensobjekts ir izcēlies

dabiski. Kartogrāfiskais materiāls ir pretrunīgs un nesniedz

pierādījumus tam, ka Ūdensobjekts pastāvējis pirms

20. gadsimta.

14.7. Vērā ņemams ir Domes

arguments, ka citētais pagājušā gadsimta nomas līgums ilustrē, kā

Ūdensobjekts veidojies, - proti, iegūstot mālus un grunti.

Objekta mākslīgo izcelsmi netieši apliecina arī tam piešķirtais

apzīmējums. Vēsturiski attiecībā uz Ūdensobjektu dokumentos,

tostarp zemesgrāmatās, tiek lietoti apzīmējumi "bedre", "mārks",

"dīķis" (sk. lietas materiālu 6. sēj. 128.,

129. un 143. lpp.; 7. sēj. 141. lpp.),

kas parasti apzīmē mākslīgus ūdensobjektus. Latviešu valodā ar

vārdu "dīķis" saprotama "neliela ūdenskrātuve (parasti mākslīga)"

(Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998, 215. lpp.),

bet ar vārdu "mārks" - "neliels dīķis šķiedraugu stiebru

mērcēšanai" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998,

464. lpp.), savukārt "bedre" ir "padziļinājums (zemes

virsmas nelielā platībā)" (Latviešu valodas vārdnīca. Avots,

1998, 124. lpp.). Vārdu "bedre" mēdz attiecināt arī uz

dabiskiem veidojumiem, tostarp objektiem, kas veidojušies karsta

vai sufozijas procesos (piemēram, Elles bedres Straupes pagasta

"Vējiņos").

14.8. Latvijas Zinātnes

padomes vides inženierzinātnes eksperts, Latvijas

Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes Vides

un ūdenssaimniecības katedras vadītājs profesors

Dr. sc. ing. Viesturs Jansons Ekspertīzes slēdzienā par

ūdens objekta izcelsmi Rīgā, Maskavas ielā 264 atzīst, ka "ūdens

objekts nav uzskatāms par dabiskas izcelsmes ūdenstilpi"

(lietas materiālu 1. sēj. 145. lpp.). Savus

secinājumus eksperts citastarp pamato ar Ūdensobjekta atrašanos

Daugavas labajā krastā posmā, kuram nav raksturīga dabisku

atteku, vecupju un citu ūdenstilpju veidošanās, kā arī ar

Ūdensobjekta krasta nogāžu slīpumu (aptuveni 1:2), kas ir

raksturīgs mākslīgām, raktām gultnēm.

Atzinumā norādīts, ka Daugavai no

ietekas jūrā līdz Ķengaragam raksturīga seklūdens gultne ar

neskaitāmiem sēkļiem, attekām un vecupēm, taču "labajā krastā,

sākoties Ķengaragam, gultnes raksturs ir savādāks. Dabiskas

izcelsmes ūdens objektu gultnes tuvumā vairs nav. Daļēji to var

izskaidrot ar piekrastes ģeoloģisko uzbūvi. Upes lejasdaļas

smilšainos, no izskalošanās viedokļa nenoturīgos līdzenumus

nomaina noturīgās ģeoloģiskās struktūras. To uzskatāmi pierāda

minētā ūdens objekta ģeoloģiskās izpētes rezultāti. Objekta

robežās izpildīti 11 ģeoloģiskās izpētes urbumi. Visos urbumos

augšējais grunts slānis veidojas no mākslīgi uzbērtas grunts ar

slāņa biezumu 1,2-3,2 m. 5. attēlā parādīts objektam tipisks

ģeoloģiskais griezums, kurš attēlo vietas ģeoloģisko uzbūvi pa

Daugavas krasta uzbēruma malu [..] Zem uzbērtās grunts slāņa

atsevišķās vietās konstatēti 20-30 cm biezi vidēji rupjas

smilts vai smilšmāla slāņi, zem kuriem atrodas blīvs devona māla

slānis. Šādos ģeoloģiskajos apstākļos Daugavas plūdu ietekmē

vecupju, atteku un citu dabisku ūdens objektu izveidošanās maz

ticama" (lietas materiālu 1.

sēj. 142. lpp.).

Šo viedokli atspēkojošu argumentu

Satversmes tiesas rīcībā nav.

Līdz ar to

pastāv nopietnas šaubas par to, vai Ūdensobjekts varētu būt

dabīga ūdenstilpe. Satversmes tiesas procesā, ievērojot

Satversmes tiesas likuma 30. panta trešajā daļā ietverto

principu, šaubas galvenokārt tiek tulkotas par labu apstrīdētā

akta atbilstībai augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

14.9. Tā kā nav iespējams

noskaidrot Ūdensobjekta faktisko izcelsmi, Satversmes tiesas

uzdevums ir noskaidrot, vai Domei bija jāpieliek papildu pūles

detālplānojuma izstrādes procesā, lai noskaidrotu Ūdensobjekta

izcelsmi.

14.10. Laikā pēc Latvijas

valstiskās neatkarības atjaunošanas sabiedrībā bija vērojama

izteikta tendence uzticēties nevis padomju laika dokumentiem, bet

drīzāk dokumentiem, tostarp kartēm, kas izgatavoti Latvijā pirms

Otrā pasaules kara. Rīgas plāns, ko 1937. gadā izdevusi

Rīgas pilsētas nekustamo īpašumu valde (lietas materiālu

8. sēj. 3. lpp.), izgatavots mērogā 1:1000.

Ūdensobjektam līdzīga lieluma ūdensobjekti šajā kartē ir

iezīmēti, piemēram, dīķis Viesturdārzā, ūdensobjekti pilsētas

ganībās, Lucavsalā, Vīberta salā, Zaļajā sēklī, Kazas

sēklī. Līdz ar to pamatots ir viedoklis par to, ka

Ūdensobjektam, ja tas būtu eksistējis tikpat lielā apmērā un

dziļumā kā šobrīd, vajadzētu būt atainotam šajā kartē.

Domes paļaušanās uz Rīgas

kartogrāfiskajiem dokumentiem, turklāt apstākļos, kad

Ūdensobjekts nav bijis iezīmēts daudzās Domes rīcībā esošajās

Rīgas kartēs, ir saprotama. Satversmes tiesas rīcībā nav

informācijas par to, ka jebkāda persona jau pirms apstrīdētā akta

apspriešanas, piemēram, RTIAN sagatavošanas sākumposmā, būtu

norādījusi uz Ūdensobjekta izcelsmi.

Vienlaikus pastāvēja ticami

izskaidrojumi par Ūdensobjekta izcelšanos Ķengaraga dzīvojamā

masīva būvēšanas laikā, kas vismaz daļēji atbilst patiesībai,

ņemot vērā urbumos iegūtos rezultātus, proti, ka grunts slānis

1,2 līdz 3,2 metru biezumā Ūdensobjekta krastos ir uzbērts.

Tātad Domei nevar pārmest

bezdarbību tajā ziņā, ka, uzsākot apstrīdētā akta izstrādāšanu,

tā nav centusies noskaidrot ar Ūdensobjekta izcelšanos saistītus

jautājumus.

14.11. Viedokļi par to, ka

Ūdensobjekts nav mākslīgs, tika izteikti detālplānojuma

sabiedriskās apspriešanas laikā un Domes sēdē. Taču tie tika

pamatoti ar V. Villerušas grāmatā atrodamo informāciju,

tādējādi sasaistot Ūdensobjektu ar citu informāciju, kas

attiecināma uz Elles dīķi vai kādu citu ūdensobjektu Kuzņecova

porcelāna fabrikas apkārtnē. Tā Domes sēdē deputāts Žuravļovs

norāda: "17. gadsimtā tur ieguva ļoti reto zilo mālu, un arī

Kuzņecova porcelāna rūpnīca tur strādāja" (lietas materiālu

6. sēj. 100. lpp.).

No Satversmes tiesai iesniegtās

1937. gada Rīgas kartes redzams, ka Kuzņecova porcelāna un

fajansa fabrika atradās ievērojamā attālumā no teritorijas, uz

kuru attiecas apstrīdētais akts, turklāt šī fabrika darbu uzsāka

tikai 1841. gadā (sk.:

http://www.vesture.lv/riga/).

Lai arī Satversmes tiesas rīcībā

nav tiešas norādes uz to, ka Domes institūciju pārstāvji tieši

sakarā ar apstrīdēto aktu būtu pārbaudījuši izteikumus par

Ūdensobjekta saistību ar objektu "Elles Dijk", Satversmes tiesa

ņem vērā, ka jau pašā V. Villerušas grāmatā ir norāde uz to,

ka Elles dīķis nav atradies teritorijā, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts, vai šīs teritorijas tuvumā. Proti,

V. Villeruša raksta: "Pagājušajā gadsimtā dīķis nonācis

Kuzņecova īpašumā, te bijušas fabrikas plašās dārzniecības."

Tādējādi var secināt: ja kāda persona arī centās noskaidrot, vai

V. Villerušas apgalvojumi attiecas uz Ūdensobjektu, tā

vispirms centās precizēt, kur atradusies Kuzņecova fabrika un tās

dārzniecības. Konstatējot, ka teiktais attiecas uz atšķirīgu

teritoriju un senais Elles dīķis atradies pavisam citā vietā,

Domes amatpersonas turpmāk varēja arī neņemt vērā izteikumus par

Ūdensobjekta iespējamo dabisko izcelsmi.

Līdz ar to Satversmes tiesa

nesaskata Domes rīcībā ļaunprātīgu nevēlēšanos noskaidrot, vai

Ūdensobjekts pastāvējis gadsimta sākumā un agrāk.

14.12. Vienlaikus

Satversmes tiesa vērš Domes uzmanību uz to, ka Dome nav

izskaidrojusi ieinteresētajai sabiedrībai vēsturiski ģeogrāfiskos

apstākļus un nav pielikusi pietiekamas pūles, lai panāktu ar to

izlīgumu, informējot, kur patiesībā varētu būt atradies senais

objekts "Elles dīķis" un Kuzņecova fabrikas dārzniecības.

Satversmes tiesa uzskata, ka šāda

skaidrojuma iztrūkums pats par sevi nevar likt apšaubīt

apstrīdētā akta pieņemšanas likumību, lai gan Domei šajā aspektā

ir jāuzņemas atbildība savu vēlētāju priekšā.

Turklāt pat tādā gadījumā, ja būtu

izprasīta un detālplānojumam pievienota visa vēsturiskā

informācija, kas šobrīd ir Satversmes tiesas lietā, Dome tik un

tā nevarētu pārliecinoši pierādīt Ūdensobjekta mākslīgo

izcelsmi.

14.13. Likums tieši

neparedz, kas un kādā kārtībā atzīst ūdensobjektus par dabīgiem

vai mākslīgiem objektiem Aizsargjoslu likuma izpratnē.

Ūdens apsaimniekošanas likuma

1. panta 7. punkts noteic, ka šā likuma izpratnē

mākslīgs ūdensobjekts ir "virszemes ūdensobjekts, kas radīts

cilvēka darbības rezultātā un atbilst šā likuma nosacījumiem".

Savukārt šā likuma 10. pants paredz, ka virszemes

ūdensobjektu tipu raksturojumu un tam atbilstošu virszemes

ūdensobjektu klasifikāciju, kā arī antropogēno slodžu noteikšanas

kārtību nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabineta 2004. gada

19. oktobra noteikumi Nr. 858 "Noteikumi par virszemes

ūdensobjektu tipu raksturojumu, klasifikāciju, kvalitātes

kritērijiem un antropogēno slodžu noteikšanas kārtību" paredz:

lai sagatavotu upju baseinu apsaimniekošanas plānus un pasākumu

programmas, kā arī noteiktu apsaimniekošanas plānā iekļaujamos

vides kvalitātes mērķus, virszemes ūdensobjektus, tostarp stipri

pārveidotus vai mākslīgus ūdensobjektus, pamatojoties uz

esošajiem monitoringa datiem, klasificē Valsts ģeoloģijas

dienesta teritoriālās struktūrvienības - upju baseinu

pārvaldes.

No lietas materiāliem izriet, ka

valsts institūcijas piekrīt tam, ka Ūdensobjekts nav dabīgs.

Tā Latvijas Vides, ģeoloģijas un

meteoroloģijas aģentūra Satversmes tiesai iesniegtajā Zemes

gabala Maskavas ielā 264 applūšanas riska kartē lieto terminus

"mākslīgā ūdens tilpne" un "mākslīgais savienojošais kanāls"

(sk. lietas materiālu

8. sēj. 4. lpp.). Apstrīdētā akta

sagatavošanas gaitā saņemtajos atzinumos neviena institūcija,

tostarp par zivsaimniecību un vidi atbildīgās institūcijas, nav

iebildusi pret aizsargjoslu nenoteikšanu Ūdensobjektam. Piemēram,

Zemkopības ministrijas valsts aģentūra "Latvijas zivju resursu

aģentūra" detālplānojuma sagatavošanas gaitā veikusi

zivsaimniecisko ekspertīzi. Atzinumā norādīts, ka teritorijā, uz

kuru attiecas apstrīdētais akts, "atrodas mākslīgi veidota

ūdenstilpe 0,74 ha platībā" (lietas materiālu

3. sēj. 102. lpp.).

Zemes robežu, situācijas un

apgrūtinājumu plānā (Zemes vienības kadastra apzīmējums:

01000780413, adrese: Rīga, Maskavas iela 264; lietas materiālu

1. sēj. 71. lpp.) objekts apzīmēts kā dīķis.

Zemesgrāmatu dokumentos, proti, dokumentos ar publisku ticamību,

norādīts, ka objekts ir "dīķis" (sk. lietas materiālu

6. sēj. 128. un 129. lpp.). Ūdensobjekta

īpašniekam bija tiesības paļauties uz šāda statusa esamību.

Trīsdesmito gadu zemesgrāmatu dokumentos Ūdensobjekts atzīmēts kā

mārks (lietas materiālu

6. sēj. 143. lpp.).

Tātad valsts institūcijas ir

akceptējušas attieksmi pret Ūdensobjektu kā pret mākslīgu

objektu. Līdz ar to Dome un valsts institūcijas ir kopīgi

vienojušās par Ūdensobjekta kā mākslīga objekta tiesisko

statusu. Dome viena pati bez pietiekamiem pierādījumiem par to,

ka Ūdensobjekts nav mākslīgs, nemaz nevarēja to atzīt par dabīgu

un noteikt tā īpašniekam īpašuma tiesību aprobežojumus.

Tā kā Satversmes tiesas rīcībā nav

argumentu, kas liecinātu, ka visas minētās institūcijas ir

kļūdījušās, tā piekrīt vispārpieņemtajam viedoklim par to, ka

Ūdensobjekts ir mākslīgs.

14.14. Aizsargjoslu likuma

7. panta otrās daļas 3. punkts paredz, ka minimālie

virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu platumi tiek noteikti

mākslīgam ūdensobjektam (izņemot gadījumus, kad tas atrodas

fiziskās personas īpašuma robežās vai kalpo ūdens novadīšanai no

piegulošās teritorijas) - teritorijas plānojumā, bet ne mazāk kā

10 metrus plata josla katrā krastā.

Attiecībā uz ūdensobjektu, kas

nekalpo ūdens novadīšanai no piegulošās teritorijas, minētajā

normā paredzētais izņēmums pēc būtības ietver divus kritērijus:

"fiziska persona" un "īpašuma robežās".

Pieaicinātā persona uzskata, ka

Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 3. punkts esot

attiecināms arī uz juridiskajām personām, jo citāda normas

interpretācija būtu pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, kas

nostiprinātas Satversmes 105. pantā un Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola

1. pantā, kā arī Civillikuma 928. pantā.

Piemēram, Lietuvas Republikas

Konstitucionālā tiesa, lemjot par ierobežojumiem, kas bija

noteikti fiziskajām un juridiskajām personām attiecībā uz

lauksaimnieciskajā ražošanā izmantojamo zemes īpašumu maksimālo

lielumu, ir secinājusi, ka starp juridiskajām un fiziskajām

personām nav tādu atšķirību, kas attaisnotu zemes īpašuma

maksimālā lieluma ierobežošanu fiziskajām personām līdz

300 hektāriem tajā pašā laikā, kad juridiskajām personām šis

limits ir daudz lielāks, proti, 2000 hektāru. Šāds

tiesiskais regulējums diskriminē fiziskās personas salīdzinājumā

ar juridiskajām personām, mazina fizisko personu iespējas

konkurēt lauksaimniecības produktu tirgū, un nesamērīgi ierobežo

to uzņēmējdarbības brīvību (sk. Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2006. gada 30. marta sprieduma

lietā Nr. 14/3 9. punktu; http://www.lrkt.lt/dokumentai/2006/r060330.htm).

Aizsargjoslu likuma 7. panta

otrās daļas 3. punkta atbilstība Satversmes 91. pantam

Satversmes tiesā nav apstrīdēta, tāpēc Satversmes tiesa šīs

lietas ietvaros atturas vērtēt minētās normas atbilstību

Satversmei. Taču Satversmes tiesa uzskata, ka pašvaldībai,

izstrādājot apstrīdēto aktu, bija tiesības interpretēt minēto

normu kopsakarā ar Satversmes 91. pantā nostiprināto

vienlīdzības principu.

Aizsargjoslu likuma 7. panta

otrās daļas 3. punktā noteiktais izņēmums nav attiecināts uz

vienu zemesgabalu, bet vienas personas īpašumu. Tā kā abi

konkrētie zemesgabali apstrīdētā akta pieņemšanas laikā bija

vienas personas - "Q Nami" īpašumā, Dome bija tiesīga piemērot

šajā punktā paredzēto izņēmumu.

Ņemot vērā minētos apsvērumus,

Satversmes tiesa uzskata, ka Dome, nenosakot aizsargjoslu

Ūdensobjektam, rīkojusies tiesiski.

Vienlaikus Satversmes tiesa vērš

likumdevēja uzmanību uz to, ka regulējums, kas aizsargjoslas

esamību vai neesamību padara atkarīgu no īpašuma veida un

īpašnieku skaita, var radīt problēmas šīs normas praktiskā

piemērošanā.

15. Pieteikuma

papildinājumā norādīts uz RTIAN 3.8.9.punktu, kas paredz, ka

aizsargjosla virszemes ūdensobjektiem Rīgā ir ne mazāk kā 10

metrus plata josla katrā krastā, bet izteiktas periodiski

applūstošas palienes gadījumā - visas palienes platumā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka minētie noteikumi neparedz

izņēmumus attiecībā uz mākslīgiem ūdensobjektiem.

Minētā norma ir interpretējama

kopsakarā ar RTIAN 3.8.1. punktu, kas noteic: "Teritoriju

izmantošanā jāievēro visu veidu aizsargjoslas atbilstoši Rīgas

teritorijas plānojuma 2006.-2018.gadam grafiskās daļas kartei

"Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas

aprobežojumi" un Latvijas Republikas likumdošanai." Līdz ar to

nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka RTIAN

3.8.9. punktā noteikts no Aizsargjoslu likuma atšķirīgs

regulējums attiecībā uz mākslīga ūdensobjekta aizsargjoslu.

16. Lēmuma Nr. 3380

2. punktā tika noteikts, ka apstrīdētais detālplānojums

izstrādājams kā Rīgas attīstības plāna 1995. - 2005. gadam

grozījumi. Prima face šāds lēmuma punkts šķiet esam

pretrunā ar Teritorijas plānošanas likuma 6. panta piekto

daļu redakcijā, kāda tobrīd bija spēkā, tāpēc Satversmes tiesa

izvērtēs, vai šis punkts varētu ietekmēt apstrīdētā akta spēkā

esamību.

16.1. MK noteikumu

Nr. 34 4. punkts paredzēja:

"Detālplānojums ir vietējās

pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, un to

izstrādā:

4.1. saskaņā ar vietējās

pašvaldības teritorijas plānojumu, detalizējot tajā noteiktās

teritorijas daļas plānoto (atļauto) izmantošanu un izmantošanas

aprobežojumus;

4.2. kā vietējās pašvaldības

teritorijas plānojuma grozījumus, nosakot šai teritorijas daļai

citu plānoto (atļauto) izmantošanu, citas vai detalizētas

prasības plānotai (atļautai) izmantošanai un izmantošanas

aprobežojumiem."

Lēmumā Nr. 3380 ietvertā

norma par to, ka apstrīdētais detālplānojums izstrādājams kā

Rīgas attīstības plāna 1995.-2005. gadam grozījumi,

expressis verbis atbilda MK noteikumu Nr. 34

4.2. punktam.

16.2. Kaut arī MK noteikumi

Nr. 883 ļāva iesāktos detālplānojumus izstrādāt saskaņā ar

iepriekšējo regulējumu, šis fakts nevarēja būt par pamatu tam,

lai neņemtu vērā grozījumus Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektajā daļā.

Teritorijas plānošanas likuma

7. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka Ministru

kabinets "nosaka teritorijas plānojuma sastāvdaļas, šā plānojuma

sagatavošanas, sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās,

grozīšanas, apturēšanas, likumības izvērtēšanas un ievērošanas

pārraudzības kārtību". Proti, Ministru kabineta kompetencē

ietilpst valsts prasību noteikšana teritorijas plānošanas

procedūrai, ciktāl tā nav noteikta ar likumu "Par pašvaldībām" un

Teritorijas plānošanas likumu.

Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektā daļa citastarp izvirza prasību, ka

detālplānojumu apstiprina pēc teritorijas plānojuma pieņemšanas

un apstiprinātajam detālplānojumam ir jāatbilst teritorijas

plānojumam.

MK noteikumus Nr. 34 Dome

nevarēja interpretēt tā, it kā tie ļautu apstiprināt teritorijas

plānojumam neatbilstošu detālplānojumu.

Taču likums neliedza Ministru

kabinetam reglamentēt teritorijas plānojuma izstrādāšanas procesu

pirms teritorijas plānojuma apstiprināšanas. Proti, šajā procesa

stadijā varēja pieļaut tāda detālplānojuma izstrādāšanu, kas pēc

satura atšķirtos no spēkā esošā teritorijas plānojuma, ja šī

izstrāde notiktu vienlaikus ar jauna teritorijas plānojuma vai

spēkā esošā teritorijas plānojuma grozījumu izstrādi. Tikai šo

aktu pieņemšanas secībai bija jāatbilst Teritorijas plānošanas

likuma 6. panta piektajai daļai.

Teritorijas plānošanas likuma

6. panta piektā daļa paredz, ka detālplānojumu "apstiprina

pēc vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma stāšanās spēkā",

nevis izstrādā vai sāk izstrādāt tikai pēc tam, kad stājies spēkā

teritorijas plānojums. Līdz ar to likums neliedza Domei

vienlaikus izstrādāt gan jaunu teritorijas plānojumu, gan

detālplānojumu, ciktāl attiecībā uz katru no tiem tika

ievērotas likuma prasības.

16.3. 2002. gada

4. jūnijā Dome bija pieņēmusi lēmumu Nr.1385 "Par Rīgas

attīstības plāna 2006. - 2018. gadam izstrādes uzsākšanu".

Tātad Lēmuma Nr. 3380 pieņemšanas laikā jau bija uzsākta

jauna Rīgas teritorijas plānojuma izstrādāšana. Jaunā teritorijas

plānojuma izstrādes kontekstā Lēmuma Nr. 3380 2. punktu

varētu traktēt gan kā Domes vēlmi vienlaikus sagatavot

priekšlikumus jaunajam teritorijas plānojumam un detālplānojumu,

gan par izšķiršanos par vienu no abiem MK noteikumos Nr.34

paredzētajiem projekta sagatavošanas veidiem.

Pēc jaunā teritorijas plānojuma -

RTIAN spēkā stāšanās 2006. gada 7. martā Dome pieņēma

lēmumu Nr. 929 (prot. Nr. 36, 18.§) "Par grozījumiem

Rīgas domes 14.09.2004. lēmumā Nr. 3380 "Par teritorijas

Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas

ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) detālplānojuma

izstrādes uzsākšanu"", ar kuru minēto punktu no Lēmuma

Nr. 3380 izslēdza.

Minētais punkts nav īstenots tādā

veidā, ka tas grozītu teritorijas plānojumu, proti, apstrīdētais

akts nav pieņemts kā grozījumi Rīgas attīstības plānā

1995.-2005. gadam. Apstrīdētais akts pieņemts atbilstoši

likumā noteiktajai secībai, tas ir, pēc RTIAN spēkā stāšanās.

Tas, ka Dome Lēmumā Nr. 3380 ietvērusi apstrīdami formulētu

punktu, pats par sevi nepadara apstrīdēto aktu par spēkā neesošu.

Pat ja šis punkts tiktu atzīts par likumam neatbilstošu, tas

neradītu pamatu citu šā lēmuma punktu spēkā esamības apšaubīšanai

un pats par sevi neietekmētu apstrīdētā akta atbilstību augstāka

juridiskā spēka tiesību normām.

17. Turpinājumā Satversmes

tiesa izvērtēs apstrīdētā akta atbilstību ilgtspējības

principam.

17.1. Satversmes