115. pants
a priori neparedz pastāvošās vides

saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm

saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji,

prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas

ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības

labklājības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 16. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2007-11-03 13. punktu).

17.2. Teritorijas

plānošanas likuma 3. panta 1. punkts noteic, ka

teritorijas plānošanas procesā ir jāievēro ilgtspējības princips,

kas nodrošina tagadējām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi,

līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un

materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma

attīstību un saglabāšanu. Pamatots ir Pieteikuma iesniedzēja

viedoklis, ka, lemjot par detālplānojumu, nav pieļaujams vadīties

tikai no ekonomiskās attīstības apsvērumiem. Tomēr tas nenozīmē,

ka sociālie un ekonomiskie apsvērumi būtu vispār atmetami vai ka

šiem apsvērumiem ikvienā gadījumā būtu jāatkāpjas vides apsvērumu

priekšā.

Ilgtspējīga attīstība ir integrēta

un līdzsvarota sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas

attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un

ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību

ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas

iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu

(Vides aizsardzības likuma 1. pants).

Ilgtspējības jēdziena izplatība

pasaulē visupirms saistīta ar Riodežaneiro deklarāciju "Par vidi

un attīstību" un tajā noteiktajiem principiem, tostarp pirmo

principu, kas paredz, ka centieniem pēc ilgtspējīgas attīstības

jābūt orientētiem uz cilvēku. Cilvēkiem ir tiesības uz veselīgu

un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu. Savukārt trešais princips

noteic, ka tiesības uz attīstību ir jāīsteno tā, ka tagadējo

paaudžu attīstības un vides vajadzības taisnīgā veidā tiek

saskaņotas ar nākamo paaudžu vajadzībām.

Laika gaitā ilgtspējības jēdziena

saturs ir attīstījies, un tagad šis jēdziens tiek plaši lietots

daudzās nozarēs, arī teritorijas plānošanā. Katrā nozarē vai

jomā, kur šo jēdzienu lieto, tam ir attīstījusies sava specifiska

nozīme. Ilgtspējība kā teritorijas plānošanas kritērijs ir

nostiprināta vairumā Eiropas valstu un šajā jomā ir kļuvusi par

Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgu un nozīmīgu principu.

Eiropas Savienības dalībvalstu par

pilsētu attīstību atbildīgo ministru pieņemtajā dokumentā

"Leipcigas harta par ilgtspējīgu Eiropas pilsētu" (turpmāk -

Leipcigas harta) uzsvērts atbalsts Eiropas Savienības

ilgtspējības stratēģijai. Vienlaikus Leipcigas hartā norādīts, ka

"visas ilgtspējīgās attīstības dimensijas jāievēro vienlaikus un

vienlīdz lielā mērā. Tas attiecas uz ekonomisko uzplaukumu,

sociālo līdzsvaru un veselīgu vidi. Turklāt jāņem vērā arī

dalībvalstu institucionālā kapacitāte" (Leipzig Charta zur

nachhaltigem europäischen Stadt. Angenommen anlässlich des

Informellen Ministertreffens zur Stadtentwicklung und zum

territorialen Zusammenhalt in Leipzig am 24.-25. Mai 2007,

http://www.bmvbs.de/Raumentwicklung-,1501.982764/Leipzig-Charta-zur-nachhaltige.htm).

Līdz ar to

ilgtspējības princips neprasa, lai teritorijas plānošanā vides

intereses tiktu paceltas pāri ekonomiskajām un sociālajām

interesēm, taču prasa, lai visas šīs intereses tiktu ņemtas vērā

kā vienlīdz svarīgas.

17.3. I. Strautmanis

pamatoti norāda, ka konkrēta detālplānojuma atbilstību

ilgtspējības principam visupirms jāaplūko visas pilsētas vai

Rīgas rajona kontekstā. Apbūves koncentrācija pati par sevi nevar

nonākt pretrunā ar ilgtspējīgas attīstības principu, jo ir viens

no paņēmieniem, kas nodrošina ilgtspējības principu: apbūve

netiek veidota jaunās dabas teritorijās, būtiski samazinās jaunu

teritoriju apgūšanai, jaunai ceļu un inženierkomunikāciju izbūvei

nepieciešamie finanšu līdzekļu ieguldījumi, kā arī cilvēku

pārvietošanās un ar to saistītais gaisa piesārņojums.

Arī Leipcigas hartas sadaļā

"Infrastruktūras tīkla modernizācija un enerģijas efektivitātes

kāpināšanas efektivitāte" uzsvērts: "Svarīgs resursu efektīvas un

ilgtspējīgas izmantošanas priekšnoteikums ir kompakta apdzīvoto

vietu struktūra. To var panākt ar tādu pilsētas un reģionālo

plānošanu, kas kavē apbūves pāreju uz pilsētām piegulošo zemi

(Leipzig Charta zur nachhaltigem europäischen Stadt.

Angenommen anlässlich des Informellen Ministertreffens zur

Stadtentwicklung und zum territorialen Zusammenhalt in Leipzig am

24.-25. Mai 2007;

http://www.bmvbs.de/Raumentwicklung-,1501.982764/Leipzig-Charta-zur-nachhaltige.htm).

Kompaktas apbūves prasības

atsevišķās Eiropas valstīs nostiprinātas pat ar likumu. Tā

Vācijas Federatīvās Republikas Būvniecības kodeksa 1. panta

sestās daļas 4. pants paredz, ka, izstrādājot

teritorijas plānošanas aktus, īpaši jāņem vērā esošo apdzīvoto

vietu uzturēšana, atjaunošana, tālākattīstīšana, pielāgošana un

pārbūve, kā arī centralizētu tirdzniecības un pakalpojumu zonu

attīstīšana. Tiesību doktrīnā norādīts, ka šī vadlīnija prasa,

lai tiktu tālāk attīstītas jau esošās apdzīvotās vietas un līdz

ar to teritorijas ārpus pilsētām tiktu pasargātas no pilsētu

ekspansijas (sk.: Steiner U. Besonderes Verwaltungsrecht,

7., neu bearbeitete Auflage, C.F. Müller Verlag, Heidelberg,

2003, S. 554).

Līdz ar to ilgtspējības princips

pats par sevi neliedz pilsētai izvēlēties tādu attīstības modeli,

kas paredz palielināt apbūves intensitāti jau apbūvētajos rajonos

tiktāl, ciktāl saglabājas saprātīgs līdzsvars starp vides,

ekonomiskajām un sociālajām interesēm.

17.4. Jautājumu par to,

kādu modeli pilsēta izraudzīsies savai attīstībai kopumā, tā

izlemj, pieņemot pilsētas teritorijas plānojumu. Rīga savos RTIAN

nosaka pamatprincipus attiecībā uz to, kuru pilsētas reģionu

attīstība ir sekmējama; kādā veidā un cik plašā apmērā pilsēta

nodrošinās iedzīvotājiem iespēju īstenot savas tiesības uz

mitekli, proti, vai šai nolūkā tiks pārbūvētas esošās ēkas,

apbūvētas brīvās platības jau esošās apbūves ietvaros vai arī

pilsēta paplašinās savu apbūves platību, iznīcinot dabas

teritorijas pilsētas nomalēs; kuri ūdensobjekti saglabājami

neskarti un kur savukārt iespējams nodrošināt arhitektu jaunrades

attīstības iespējas. Tieši Rīgas teritorijas plānojuma

2006.-2018. gadam pieņemšanas procesā Rīga ir apzinājusi

savas attīstības iespējas, virzienus un modeli.

Rīgas attīstības programmā

2006.-2012. gadam uzsvērts, ka Rīga, no kuras ievērojamu

daļu aizņem ūdens teritorijas, jāvērtē kā ūdens teritorijām

bagāta pilsēta, taču Rīgā atšķirībā no citām ar ūdens resursiem

bagātām pilsētām - Stokholmas, Helsinkiem un Amsterdamas - ūdens

teritorijas netiek pietiekami intensīvi izmantotas. Savukārt

Rīgas teritorijas plānošanas pamatnostādnes citastarp paredz, ka

"Rīgai ir jāizvairās no pilsētas izplešanās, tā vietā izmantojot

pilsētas administratīvi teritoriālos resursus un uz telpas

ekonomiju vērstas celtniecības metodes", "jānodrošina ūdensmalu

attīstība un pieejamība, tajās veidojot augstvērtīgu darījumu un

dzīves vidi, kā arī publisko ārtelpu" un "jāsekmē ūdens objektu

izmantošana daudzveidīgas publiskās rekreācijas nolūkos" (sk.

www.riga.lv).

Atbilstoši šīm nostādnēm

teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētais akts, RTIAN grafiskajā

pielikumā "Teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana" iezīmēta kā

"dzīvojamās apbūves teritorija". RTIAN Satversmes tiesā nav

apstrīdēti.

17.5. Pieteicēja argumenti

par neatbilstību ilgtspējības principam pēc būtības ir vērsti

nevis uz apstrīdēto aktu, bet uz RTIAN. Arī no Domes

2006. gada 19. decembra sēdes protokola redzams, ka

trīs Domes deputāti ir norādījuši uz vairāk nekā 900 apkārtējās

teritorijas iedzīvotāju pausto neapmierinātību ar to, ka

teritoriju ap Ūdensobjektu paredzēts apbūvēt (lietas materiālu

1. sēj. 61. lpp.). Deputāte A. Žuravļova "ir

izbrīnīta, kāpēc bez jebkāda pamatojuma mikrorajona parkam tika

mainīts izmantojums no dabas pamatnes teritorijas iepriekšējā

Rīgas attīstības plānā uz jauktās apbūves teritoriju jaunajā

plānojumā" (lietas materiālu

1. sēj. 61. lpp.). Arī no sabiedriskās

apspriešanas materiāliem redzams, ka personas, kas izsakās pret

apstrīdētā akta pieņemšanu, galvenokārt protestē vispār pret

apbūvi šajā vietā, nevis pret apstrīdēto detālplānojumu. Kāds

iedzīvotājs to arī precīzi formulējis apspriešanas otrajā posmā:

"Mums nav pretenziju pret pasūtītāja vēlmi gūt maksimālu labumu

no sava īpašuma. Pretenzijas ir pret tiem, kas vispār pieļāva

šeit šādu darbību uzsākšanu" (1. redakcijas sabiedriskās

apspriešanas protokols; 4. sēj. 5. lpp.).

Satversmes tiesa konkrētās lietas

ietvaros jautājumu par RTIAN atbilstību tiesību normām neskata.

RTIAN ir saistoši gan personām, kas izstrādā detālplānojumu, gan

personām, kas to apspriež, gan arī Satversmes tiesai. Tomēr tas,

ka RTIAN grafiskais pielikums "Teritorijas plānotā (atļautā)

izmantošana" teritorijā, uz kuru attiecas apstrīdētais akts,

paredz "dzīvojamās apbūves teritoriju", vēl nenozīmē, ka

attiecīgajā teritorijā ilgtspējības principam atbilstu jebkura

dzīvojamā apbūve. Apbūves apjoms un izvietojums ir jāprecizē

detālplānojuma izstrādāšanas gaitā, un arī šajā procesā ir jāņem

vērā ilgtspējības princips.

18. Teritorijas plānošanas

likuma 3. pants noteic savstarpēji saistītu principu kopumu,

tostarp ilgtspējības principu. Tikai visa principu kopuma

līdzsvarota īstenošana nodrošina teritorijas plānošanas mērķu

sasniegšanu. Minēto principu līdzsvarošanā Domei ir plaša rīcības

brīvība tās autonomās kompetences ietvaros. Turklāt vienlaikus ir

jāņem vērā arī vispārīgie tiesību principi un Satversmē noteiktās

pamattiesības.

Teritorijas plānošanas principu

ievērošanu detālplānojuma izstrādāšanas gaitā nodrošina

Teritorijas plānošanas likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru

kabineta noteikumos paredzētās procedūras un plānošanas sistēmas

ievērošana.

Teritorijas plānošanas likums

ierobežo pašvaldības domes (padomes) rīcības brīvību, uzliekot

domei (padomei) par pienākumu izvērtēt daudzas un dažādas

tiesiski pamatotas intereses. Satversmes tiesas procesā

Teritorijas plānošanas likumā noteikto principu ievērošanu

iespējams kontrolēt tiktāl, ciktāl pašvaldība kādas intereses

acīmredzami nav vērtējusi vai nav ņēmusi vērā. Satversmes tiesa

nevar stāties plānošanas institūcijas vietā un izvēlēties labāko

no iespējamajiem risinājumiem.

Līdzīgi arī citu valstu tiesas

nodala izvērtēšanas procesu un izvērtēšanas rezultātu. Tiesas

kontrolei ir pakļauta izvērtēšanas norise, bet izvērtēšanas

iznākums - tikai atsevišķos gadījumos (sk.: Peine F.

Öffentliches Baurecht. 4. Auflage, Mohr Siebeck, 2003,

S. 117).

Tāpēc nepieciešams noskaidrot, vai

Dome, pieņemot apstrīdēto aktu, ir izvērtējusi tās intereses, uz

kurām norādījis Pieteikuma iesniedzējs vai par kuru izvērtēšanu

izteiktas šaubas Satversmes tiesas lietas sagatavošanas gaitā,

proti:

1) valsts intereses vides

aizsardzības jomā;

2) no tiesībām uz īpašumu

izrietošās intereses;

3) intereses, kas saistītas ar

teritorijai, uz kuru attiecas detālplānojums, blakus esošās

skolas funkcionēšanu;

4) citas attiecīgā mikrorajona

iedzīvotāju intereses.

18.1. Pildot no Satversmes

115. panta izrietošos pozitīvos pienākumus vides jomā,

likumdevējs ir noteicis svarīgākās aizsargājamās vērtības, to

aizsardzības robežas un mehānismus. Ja Saeima būtu uzskatījusi ar

dabīgiem ūdensobjektiem savienotus mākslīgus ūdensobjektus par

šādu vērtību, tā būtu noteikusi attiecīgas aizsargjoslas. Ja

Saeima Ūdensobjektu uzskatītu par šādu vērtību, tā varētu noteikt

tam īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu. Tāpat

likumdevējam, nevis Domei bija jāizšķiras par to, vai uz šādiem

objektiem atjaunojamas īpašumtiesības bijušajiem īpašniekiem.

Tādu situāciju, ka konkrētie zemesgabali ir privātīpašumā,

radījis likumdevējs. Domei ar to ir jārēķinās.

Viena no svarīgām plānošanas

sistēmas iezīmēm ir prasība saņemt attiecīgo institūciju

nosacījumus un atzinumus. Izdodot nosacījumus un izsakot

priekšlikumus, valsts institūcijas gādā, lai likumu prasības

tiktu ievērotas. To, vai nosacījumi izpildīti, ir tiesīga

izvērtēt institūcija, kas tos izdevusi. Satversmes tiesas

uzdevums nav stāties šo institūciju vietā un izvērtēt atzinumu.

Satversmes tiesa secina, ka lietā nav strīda par to, ka visi

nepieciešamie atzinumi, tostarp vides aizsardzības institūciju

atzinumi, ir saņemti un tie ir pozitīvi.

Piemēram, Lielrīgas reģionālā

vides pārvalde secina, ka tās izvirzītie nosacījumi ir izpildīti

(sk. lietas materiālu 3.sēj. 90.-91. lpp.).

Valsts zemes dienesta reģionālā nodaļa secina, ka Valsts zemes

dienesta nosacījumi ir ievēroti (lietas materiālu

3. sēj. 96. lpp.). Valsts ugunsdzēsības un

glābšanas dienesta Rīgas pilsētas pārvalde neiebilst pret

apstrīdētā detālplānojuma pirmās redakcijas risinājumiem,

paredzot noteiktus risinājumus tehniskajā projektā (lietas

materiālu 3. sēj. 97. lpp.). Latvijas Vides,

ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra norāda, ka pasākumu

programma izstrādājama un upes sateces baseina apsaimniekošanas

plāni publicējami līdz 2009. gada 22. decembrim, tāpēc

aģentūras rīcībā esošā informācija neatbilst detālplānojumiem

nepieciešamajai detalizācijas pakāpei. Līdz ar to aģentūra nevar

sniegt atzinumu par apstrīdēto detālplānojumu (lietas

materiālu 3. sēj. 101. lpp.). Latvijas zivju

resursu aģentūra norāda, ka apstrīdētajā detālplānojumā paredzētā

apbūve neradīs zivju resursiem būtiskus zaudējumus, ja vien

būvdarbi netiks veikti zivju nārsta laikā (lietas materiālu

3. sēj. 103. lpp.).

18.2. Detālplānojums ir

zemākais plānošanas posms. Pieņemtais detālplānojums katrā

konkrētajā gadījumā ir tiesiskais pamats tam, lai attiecīgā

zemesgabala īpašnieks varētu īstenot tiesības izmantot

zemesgabalu atbilstoši plānotajam (atļautajam) mērķim.

Detālplānojums kā teritorijas plānošanas dokuments nosaka īpašuma

saturu un izmantošanas robežas.

Citu valstu tiesas attiecībā uz

teritoriālās plānošanas principu izsvēršanu ir atzinušas, ka

netiek izvirzīta principiāla prasība katrā gadījumā priekšroku

dot publiskajām, nevis privātajām interesēm. Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa ir uzsvērusi, ka saistošo noteikumu

izdevējam tāpat kā likumdevējam, nosakot īpašuma saturu un

izmantošanas robežas, ir jāņem vērā īpašnieka aizsargājamās

intereses un tās samērīgi jālīdzsvaro ar kopējā labuma interesēm,

it īpaši ņemot vērā proporcionalitātes principu un vienlīdzības

principu (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas

2002. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 1 BvR 1402/01 13. punktu,

http://www.bverfg.de).

19. To, ka visas minētās

intereses tiek apzinātas un izvērtētas, visupirms nodrošina

teritorijas plānojuma procedūras ievērošana, it īpaši attiecībā

uz sabiedrības līdzdalību.

"Teritorijas plānojuma un

detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas mērķis ir nodrošināt to,

lai pati ieinteresētā sabiedrība, kurai vislabāk zināmi vietējie

apstākļi, norāda vietējai pašvaldībai, respektīvi, plānošanas

procesa virzītājam tādu risinājumu, kas vislabāk atbilstu

teritorijas ilgtspējīgas attīstības interesēm. Tieši

ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība teritorijas plānojuma

sabiedriskajā apspriešanā, pušu viedokļu apmaiņa un to objektīva

izvērtēšana un izsvēršana veido neatņemamu plānojuma

leģitimitātes pamatu" (Satversmes tiesas 2007. gada

28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2007-16-03 6. punkts).

Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs,

vai apstrīdētā detālplānojuma izstrādāšanas gaitā šajā jomā ir

pieļauti pārkāpumi.

19.1. Efektīva sabiedrības

līdzdalība lēmumu pieņemšanā dod sabiedrībai iespēju paust un

lēmumu pieņēmējam ņemt vērā viedokļus, kas saistīti ar

teritorijas plānojuma izstrādi. Ar sabiedrisko apspriešanu tiek

nodrošināta plānojuma leģitimitāte un plānošanas procesa

atklātība, sekmējot sabiedrības informētību vides jautājumos.

Savukārt teritorijas plānojuma sabiedriskajā apspriešanā

izteiktie pušu viedokļi, kā arī valsts pārvaldes iestāžu sniegtie

atzinumi ļauj vietējai pašvaldībai kā plānošanas procesa

virzītājam izvēlēties konkrētai teritorijai atbilstošāko

attīstības virzienu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

16. janvāra sprieduma lietā 2007-11-03

26.2. punktu).

Arī detālplānojuma izstrādāšanas

procesā sabiedrības līdzdalība nodrošina pieņemtā lēmuma

kvalitāti un tai ir būtiska nozīme.

Sabiedrības līdzdalība šajā

procesā regulēta gan MK noteikumos Nr. 34, gan arī MK

noteikumos Nr. 883, tomēr šie regulējumi ir nedaudz

atšķirīgi.

19.2. MK noteikumu

Nr. 34 49.4. punkts paredzēja, ka vietējās pašvaldības

dome (padome), uzsākot detālplānojuma sagatavošanu, uzklausa

fizisko un juridisko personu viedokli par attiecīgās teritorijas

attīstību. Savukārt 51. punkts noteica, ka "vietējā

pašvaldība pieņem lēmumu par detālplānojuma projekta nodošanu

izvērtēšanai un sabiedriskajai apspriešanai".

Šie noteikumi nereglamentēja

kārtību, kādā pašvaldība apstiprina darba uzdevumu, un neprasīja,

lai sabiedrības iesaistīšana notiktu tikai pēc tam, kad darba

uzdevums apstiprināts.

Savukārt MK noteikumi Nr. 883

paredzēja, ka "detālplānojuma izstrādes vadītājs sagatavo un

vietējās pašvaldības dome (padome) apstiprina darba uzdevumu". MK

noteikumi Nr. 883, kas stājās spēkā 2004. gada

4. novembrī, prasīja, lai sabiedriskās apspriešanas pirmo

posmu pašvaldība organizētu pēc darba uzdevuma

apstiprināšanas.

Apstrīdētā detālplānojuma

apspriešanas termiņš bija noteikts jau pirms MK noteikumu

Nr. 883 izdošanas, proti, no 2004. gada

12. oktobra līdz 2004. gada 9. novembrim. Tātad

MK noteikumi Nr. 883 nevarēja regulēt apstrīdētā

detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu, kas tika

uzsākts pirms to izdošanas.

Sabiedriskās apspriešanas pirmā

posma pārskatā ietvertā atsauce uz to, ka sabiedriskās

apspriešanas pirmais posms noticis saskaņā ar MK noteikumiem

Nr. 883 (sk. lietas materiālu

3. sēj. 49.lpp.), ir acīmredzami kļūdaina. Tomēr

tas, ka pārskatā ir nepareiza atsauce uz Ministru kabineta aktu,

pats par sevi nepadara sabiedrisko apspriešanu par nebijušu un

nav uzskatāms par būtisku procesuālu pārkāpumu, ja pēc būtības

sabiedriskās apspriešanas pirmais posms noritējis atbilstoši

MK noteikumu Nr. 34 prasībām.

19.3. Atbilstoši MK

noteikumu Nr. 34 56. punktam detālplānojuma sabiedrisko

apspriešanu organizē ne mazāk kā divos posmos. Pirmo posmu

organizē, uzsākot detālplānojuma sagatavošanu, un tas ilgst ne

mazāk par divām nedēļām. Otro posmu organizē pēc detālplānojuma

projekta sagatavošanas, un tas ilgst ne mazāk par četrām

nedēļām.

No lietas materiāliem redzams, ka

Dome ir ievērojusi šos nosacījumus. Apstrīdētais detālplānojums

ir apspriests divos posmos: pirmais posms ildzis ne mazāk kā

divas nedēļas - no 2004. gada 12. oktobra līdz

2004. gada 9. novembrim, bet otrais posms - ne mazāk kā

četras nedēļas, proti, no 2006. gada 27. jūnija līdz 24.

jūlijam.

19.4. MK noteikumu

Nr. 34 58. un 59. punkts paredzēja, ka,

organizējot pirmo un otro sabiedriskās apspriešanas posmu,

vietējā pašvaldība nosūta attiecīgu paziņojumu RAPLM un

detālplānojuma teritorijā esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem, kā

arī publicē to vietējā vai rajona laikrakstā. Savukārt MK

noteikumu Nr. 883 66. punkts prasa, lai šādi paziņojumi

tiktu nosūtīti ar plānojuma risinājumu saistīto nekustamo īpašumu

īpašniekiem (tiesiskajiem valdītājiem).

Nav noliedzams, ka dzīvokļu

īpašumi dzīvojamo māju Maskavas ielā Nr. 264 4., 5., 6. un

7. korpusā konkrētajā gadījumā uzskatāmi par nekustamajiem

īpašumiem, kas saistīti ar plānojuma risinājumu.

MK noteikumi Nr. 883

salīdzinājumā ar MK noteikumiem Nr. 34 paredz labāku

tiesisko stāvokli indivīdam, tāpēc Domei bija iespēju robežās

jānodrošina šo normu piemērošana, kaut arī kopumā apstrīdētais

akts izstrādājams saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 34. Proti,

organizējot sabiedriskās apspriešanas otro posmu, paziņojumi bija

jānosūta arī minēto dzīvokļu īpašniekiem (tiesiskajiem

valdītājiem).

Dome ar 2006. gada

4. jūlija vēstuli ir nosūtījusi paziņojumu par sabiedrisko

apspriešanu daudziem adresātiem, tostarp DzĪKS "Kurzeme" Maskavas

ielā 266, korpusā Nr. 5, dzīvoklī Nr. 1 (sk.

lietas materiālu 3. sēj. 59. lpp.). Satversmes

tiesas lietā nav materiālu par to, ka kādam no dzīvojamo māju

Maskavas ielā 266 4., 5., 6. un 7. korpusā esošo

dzīvokļu īpašniekiem (tiesiskajiem valdītājiem) nebija iespējas

iegūt informāciju par sabiedrisko apspriešanu. No sabiedriskās

apspriešanas anketām secināms, ka ievērojams skaits minēto māju

iedzīvotāju ir izteikuši savu viedokli (sk., piemēram, lietas

materiālu 4. sēj. 9.-10., 12., 18., 27., 28., 34., 38.,

39., 41., 46.-48., 51.-54., 58., 60.-61., 64.-67., 70.-71.,

76.-81., 83.-90., 92.-96., 110.-115., 117.-121., 135.-139., 144.,

151.-153., 165.-167., 176-183. lpp). No sabiedriskās

apspriešanas sanāksmes protokola gūstams ieskats, ka

daudzdzīvokļu dzīvojamo māju Maskavas ielā Nr. 266 4., 5.,

6. un 7. korpusa iedzīvotāji ir piedalījušies šajā sanāksmē.

Turklāt, ņemot vērā gan publikācijas presē par konkrēto

attīstības ieceri, gan pašu iedzīvotāju aktivitāti, nav šaubu par

to, ka personām, kuras to vēlējās, bija nodrošināta iespēja

izteikt savu viedokli.

Līdz ar to Satversmes tiesas

rīcībā nav tādu argumentu, lai secinātu, ka tad, ja Dome būtu

nosūtījusi paziņojumu atsevišķi katram minētajās mājās esošā

dzīvokļa tiesiskajam valdītājam, varētu tikt pieņemts atšķirīgs

lēmums.

19.5. Atbilstoši MK

noteikumu Nr. 34 57. punktam vietējās pašvaldības

pienākums bija nodrošināt detālplānojuma projekta un citu

materiālu izstādi iedzīvotājiem pieejamā vietā un laikā. Lietā

nav dokumentu, kas liktu apšaubīt to, ka minētie materiāli bijuši

izstādīti. Savukārt sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā

saņemtās aptaujas anketas liecina, ka ieinteresētajām personām

bija iespēja iepazīties ar tiem.

Var piekrist Dz. Upmaces

viedoklim, ka sabiedriskās apspriešanas otrā posma materiālos nav

MK noteikumu Nr. 883 67. un 68. punktā paredzēto

dokumentu: informācijas par to, kādi materiāli un dokumenti tika

nodoti izvērtēšanai, sabiedriskajā apspriešanā izstādīto

detālplānojuma dokumentu un materiālu, kā arī informācijas par

to, vai sniegtas pamatotas atbildes uz saņemtajām rakstveida

atsauksmēm. Taču šie trūkumi būtībā attiecas nevis uz indivīda

tiesībām sabiedriskās apspriešanas procesā, bet gan uz dokumentu

noformēšanas kārtību.

Pēc būtības lietā ir pārskats par

apstrīdētā detālplānojuma sabiedriskās apspriešanas pirmo un otro

posmu, un tajā konspektīvā veidā ir apkopoti izteiktie

priekšlikumi (sk. lietas materiālu

3. sēj. 49. un 53. lpp.). Satversmes

tiesa vērš Domes uzmanību uz to, ka pārskats nav izstrādāts ar

pienācīgu rūpību. Tomēr, iepazinusies ar lietai pievienotajām

sabiedriskās apspriešanas pirmā un otrā posma anketām, kā arī

otrā posma sanāksmes protokolu, Satversmes tiesa ņem vērā, ka arī

tad, ja izteikto priekšlikumu analīze pārskatā būtu plašāka, tā

nevarētu ietekmēt Domes pieņemto lēmumu par apstrīdēto aktu, jo,

kā jau tika minēts, priekšlikumi, kas attiecās uz detālplānojumā

risināmajiem jautājumiem - apbūves augstumu un teritorijas

pieejamību, pārsvarā tika ņemti vērā. Savukārt priekšlikumi, kas

bija vērsti pret jebkādu apbūvi attiecīgajā teritorijā vispār,

pēc būtības skāra nevis apstrīdētajā aktā, bet gan RTIAN

risināmos jautājumus.

19.6. Ar likumu noteiktās

sabiedriskās apspriešanas galvenais mērķis ir nodrošināt to, ka

tiek pieņemts vislabākais iespējamais lēmums sabiedrības

interesēs un katra cilvēka iebildumi tiek vērtēti un iespēju

robežās taisnīgi ņemti vērā. Sabiedriskajai apspriešanai jākalpo

diviem galvenajiem mērķiem: pirmkārt, iegūt informāciju, kas

sekmētu pamatota un taisnīga lēmuma pieņemšanu, otrkārt,

pārliecināt sabiedrību par to, ka tās izteiktie viedokļi tiek

apspriesti (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu

daļas 3. punktu). Lietas sagatavošanas gaitā ir radušās

šaubas par to, vai sabiedriskā apspriešana pēc būtības ir

atbildusi tiesību normām un principiem, proti:

1) vai sabiedriskajā apspriešanā

personas nav maldinātas;

2) vai izteiktie priekšlikumi ir

pienācīgi izvērtēti.

19.7. Lietas materiālos ir

fiksēts viedoklis, ka sabiedriskajā apspriešanā iedzīvotāji

maldināti, apgalvojot, ka ēkas stāvu skaits būšot mazāks nekā

paredzētie 7,5 stāvi. Iepazinusies ar sabiedriskās apspriešanas

protokolu (lietas materiālu

3. sēj. 55. lpp.), Satversmes tiesa secina, ka

tika uzdots jautājums par to, cik augsts ir stāvs un vai četri

stāvi neizrādīsies augstāki par piecstāvu ēku. Turklāt šis

jautājums tika secīgi uzdots kopā ar jautājumu par esošo

dzīvojamo māju insolāciju. Līdz ar to tika iztirzāts tās

iecerētās būves augstums, kura paredzēta iepretim dzīvojamai

mājai, nevis to apbūves daļu augstums, kuras paredzētas iepretim

sabiedriskajai ēkai, skolai un tās sporta laukumam. Iepretim

dzīvojamām mājām apstrīdētais akts pieļauj tikai četrstāvu

apbūvi. Septiņu un 7,5 stāvu apbūve paredzēta iepretim

publiskajām ēkām - skolai, kā arī tirdzniecības un sadzīves

pakalpojumu centram.

19.8. Dz. Upmace

izsaka viedokli, ka sabiedriskajai apspriešanai bijis formāls

raksturs, proti, izteiktie priekšlikumi neesot izvērtēti.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka

nedz likums, nedz Ministru kabineta noteikumi neparedz konkrētus

kritērijus sabiedriskās apspriešanas efektivitātes izvērtēšanai.

Sabiedriskās apspriešanas mērķis ir dot iespēju ieinteresētajām

personām izteikt viedokli. Šī iespēja tiek nodrošināta, izpildot

prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu par projekta saturu

un apspriešanas vietu. Savukārt tas, cik aktīvi personas izmanto

šo iespēju, visupirms ir pašu personu ziņā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

"lēmuma pieņēmējam ne vienmēr ir jāvadās no personu izteiktajiem

priekšlikumiem vai iesniegtajiem iebildumiem. Personu

ierosinājumi ir rūpīgi jāizvērtē, vadoties no lietderības

apsvērumiem. Ir jāapsver šo ierosinājumu piemērotība,

nepieciešamība un atbilstība konkrētā plānojuma izstrādāšanas

mērķim. No vienas puses, pašvaldība ir tiesīga noraidīt atsevišķu

institūciju, personu vai ieinteresētās sabiedrības viedokli,

paredzot citu, lietderīgāku rezultātu, kas kopumā vairāk atbilst

sākotnējam plānojuma izstrādāšanas mērķim. Taču, no otras puses,

šādam noraidījumam ir jābūt pietiekami argumentētam. Proti,

pašvaldībai, noraidot sabiedrības izteikto viedokli, ir jāsniedz

šā noraidījuma pamatojums" (Satversmes tiesas 2004. gada

9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas

5. punkts).

Lai arī Teritorijas plānošanas

likums paredz, ka izvērtējums jāizdara pašvaldībai, tas nenozīmē,

ka par katru detālplānojuma apspriešanas laikā izteiktu

priekšlikumu jādod izvērtējums pašvaldības vēlētas institūcijas

plenārsēdē. Kārtību, kādā Dome sadala un organizē darbu

plenārsēdē, komitejās un struktūrvienībās, un subjektu, kas katrā

konkrētā gadījumā veic izvērtēšanu pašvaldības vārdā, Dome nosaka

atbilstoši likumam "Par pašvaldībām".

20. Aizsargājamās

intereses, kas izvērtējamas teritorijas plānošanas procesā,

izriet ne vien no tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, bet arī no

tiesībām uz īpašumu. No tiesībām uz īpašumu izrietošās intereses

teritorijas plānošanas jomā apskatāmas plašā tvērumā. Pie tām var

piederēt, arī, piemēram, noteikts skats pa logu, dzīvokļa

insolācija. Līdz ar to, pieņemot apstrīdēto aktu, bija jāņem vērā

gan tās teritorijas īpašnieku intereses, uz kuru attiecas

detālplānojums, gan arī šai teritorijai piegulošo īpašumu

īpašnieku intereses, proti, skolas, tirdzniecības un pakalpojumu

objekta, kā arī dzīvojamās mājās esošo dzīvokļu īpašnieku

(tiesisko valdītāju) intereses. Vienlaikus izvērtējamas arī

attiecīgā mikrorajona iedzīvotāju un pilsētas intereses

kopumā.

Šīs intereses galvenokārt

apzināmas sabiedriskās apspriešanas gaitā. Ja kāds viedoklis

sabiedriskajā apspriešanā nav izteikts vai nav plaši pārstāvēts,

tas vēl nenozīmē, ka Domei kā vēlētai institūcijai šāds viedoklis

nebūtu jāizvērtē.

20.1. "Q Nami" savas

no īpašuma tiesībām izrietošās intereses identificē ar vēlmi gūt

iespējami lielāku labumu no sava īpašuma, to apbūvējot. Proti,

būvēt pēc iespējas augstākas ēkas ar ekskluzīviem arhitektūras

elementiem un izveidot savā īpašumā slēgtu teritoriju ap

Ūdensobjektu. Tā "Q Nami" Satversmes tiesai iesniegtajā

viedoklī norāda, ka sākotnēji bija iecerēti 10 stāvi

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 171. lpp.). Savukārt arhitekts

U. Zābers intervijā atzīst, ka "desmit stāvu korpusa vietā

laikam gan būs jāliek astoņi stāvi. [..] tādā gadījumā nebūs

iespējams sasniegt iecerēto efektu, eksponējot desmitstāvu ēkas

sienu kā ūdenskritumu" ("Pāļu māja vāc labas atsauksmes".

Rīgas Balss, 2006. gada 26. septembris).

Šīs "Q Nami" intereses ar

apstrīdēto aktu ir ierobežotas: ēku augstums būtiski samazināts,

slēgtas teritorijas vietā paredzēta publiska telpa un sabiedrības

pieeja Ūdensobjektam.

20.2. Domes Izglītības,

jaunatnes un sporta departamenta speciālisti, Rīgas

51. vidusskolas administrācija un Rīgas 51. vidusskolas

vecāku padomes pārstāvis ir iepazinušies ar apstrīdēto

detālplānojumu un vienojušies ar "Q Nami" pārstāvjiem par

sadarbību (lietas materiālu

3. sēj. 104. lpp.).

20.3. Tirdzniecības un

pakalpojumu objekta īpašnieki sabiedriskās apspriešanas gaitā nav

norādījuši uz kādām būtiskām savām interesēm, kuras netiktu

ņemtas vērā, līdz ar to secināms, ka šīs personas apmierina

apstrīdētajā aktā paredzētais risinājums.

20.4. Daudzdzīvokļu māju

dzīvokļu valdītāji norādījuši virkni aspektu, kas varētu aizskart

viņu intereses, kas izriet no tiesībām uz īpašumu. No lietas

materiāliem gūstams priekšstats, ka par apstrīdētā detālplānojuma

izstrādi atbildīgās personas ir vērtējušas šīs intereses.

Sabiedriskās apspriešanas laikā

iesniegtajās anketās ievērojams skaits personu kategoriski

iebilst pret apbūvi attiecīgajā teritorijā, norādot, ka tā

"apdraud esošo māju slikto tehnisko stāvokli, līdz ar to

iedzīvotāju dzīvības" (sk., piemēram, lietas materiālu

4. sēj. 102. lpp.). No sabiedriskās

apspriešanas otrā posma protokola gūstams ieskats, ka uz

jautājumu par iespējamiem bojājumiem celtniecības darbu laikā ir

sniegta atbilde, proti, Domes atbildīgā amatpersona paskaidroja,

ka būvniecībā tikšot lietotas progresīvas būvdarbu tehnoloģijas.

Turklāt būvniecības laikā darbojas pilna civiltiesiskā

apdrošināšana par iespējamo būvniecības procesā radušos kaitējumu

trešajai personai.

Paši par sevi jautājumi par

iespējamo kaitējumu esošajām ēkām attiecas nevis uz apstrīdēto

aktu, bet uz būvniecības procesu kā tādu un ir risināmi

attiecīgajos būvniecību regulējošos tiesību aktos.

No lietas materiāliem izriet, ka

apstrīdētā akta apspriešanas laikā pastāvējušas bažas par to, vai

apkārtējās mājās esošajiem dzīvokļu īpašumiem nekritīsies vērtība

(sk., piemēram, lietas materiālu

4. sēj. 115. lpp.). Arī deputāts

S. Zaļetajevs Domes 2006. gada 19. decembra sēdē

uzdod šādu jautājumu, kā arī ierosina dzīvokļus no

neapmierinātajiem iedzīvotājiem atpirkt (sk. lietas materiālu

6. sēj. 97. un 99. lpp.).

No lietas materiālos esošajiem

dažādu nekustamā īpašuma speciālistu novērtējumiem gūstams

ieskats, ka pēc plānotās attīstības ieceres realizēšanas

attiecīgajās vecajās dzīvojamās mājās esošo dzīvokļu vērtība

nevis kritīsies, bet, gluži otrādi, varētu pat

pieaugt.

Tā SIA "Balsts", sniedzot atzinumu

par jaunceļamā nekustamā īpašuma Rīgā, Maskavas ielā 264 un

Maskavas ielā bez numura iespējamo ietekmi uz blakus esošo

nekustamo īpašumu tirgus vērtību, secina, ka iecerētās jaunbūves

ietekme uz apkārtējo nekustamo īpašumu tirgus vērtību nav

negatīva un nākotnē var būt pozitīva (sk. lietas materiālu

6. sēj. 179.-186. lpp.).

Savukārt SIA "Arco Real Estate",

sniedzot atzinumu par jaunbūves Rīgā, Maskavas ielā 264 ietekmi

uz apkārtējās apbūves dzīvokļu vērtību, secina, ka pēc plānotā

projekta pilnīgas īstenošanas tirgus vērtība dzīvokļiem, kuri

atrodas esošajās ēkās jaunā projekta tiešā tuvumā, pieaugs no 15

līdz 40 procentiem (sk. lietas materiālu 6. sējuma

176.-178. lpp.).

Līdz ar to nav konstatējams, ka

pēc attīstības projekta realizācijas dzīvokļu īpašniekiem varētu

rasties ar nekustamā īpašuma tirgus vērtību saistīto interešu

aizskārums.

No iedzīvotāju aptaujas anketām

izriet attiecīgo dzīvojamo māju iedzīvotāju ieinteresētība,

piekļūstot savām mājām, saglabāt iespēju transportlīdzekļus

novietot Krāces ielā. Apstrīdētais plānojums šādu iespēju

neliedz, jo iecerētajām ēkām paredzēts nodrošināt apakšzemes

stāvvietas, iebraukšana kurās ieplānota teritorijā Dz-9.

Tātad apstrīdētais akts neliedz

Krāces ielu atvēlēt Maskavas ielas Nr. 266 4., 5., 6. un

7. korpusa iedzīvotāju transportlīdzekļu piestāšanai. Nav

pamatots viedoklis, ka Dome ar transporta plūsmu saistītās

intereses nav vērtējusi, jo par šiem jautājumiem ir notikusi

sarakste gan ar valsts akciju sabiedrību "Latvijas valsts ceļi"

(sk. lietas materiālu

3. sēj. 66. lpp.), gan arī Domes Satiksmes

departamentu (sk. lietas materiālu

3. sēj. 66. lpp.).

No daudzām aptaujas anketām izriet

iedzīvotāju bažas, ka plānotā apbūve viņu dzīvokļos "aizēnos

Sauli" (sk., piemēram, lietas materiālu

4. sēj. 102. lpp.). Arī apstrīdētā akta

sabiedriskās apspriešanas otrā posma sanāksmē tika uzdots

jautājums par insolāciju un Domes atbildīgā amatpersona

paskaidroja, ka insolācija būs normatīvajos aktos noteiktajās

robežās.

Nevar noliegt, ka dzīvokļu

īpašnieku interesēs ir saglabāt tādu pašu insolāciju, kāda bijusi

iepriekš. Līdz ar to ir secināms, ka apstrīdētais akts varētu

aizskart šīs intereses. Tomēr vienlaikus jāņem vērā, ka šajā

jautājumā Dome ir centusies intereses līdzsvarot, samazinot stāvu

skaitu tajā apbūves daļā, kas paredzēta iepretim dzīvojamām

mājām.

No sabiedriskās apspriešanas

materiāliem izriet secinājums, ka iedzīvotāji ir ieinteresēti

saglabāt zaļās teritorijas (sk., piemēram, lietas materiālu

4. sēj. 90. lpp.). Apstrīdētajā detālplānojumā

paredzēts saglabāt visus esošos kokus uz Ūdensobjekta salas, gar

Daugavu un tajā Krāces ielas pusē, kurā atrodas jau esošās

dzīvojamās mājas. Otrā Krāces ielas pusē iepretim dzīvojamām

mājām paredzēts saglabāt sešus no astoņiem esošajiem kokiem

(sk. lietas materiālu

3. sēj. 18. lpp.).

Apstrīdētais akts paredz vairākas

zonas, kurās saglabājami un izveidojami apstādījumi, piemēram,

zonu Dz-5 atļauts izmantot tikai ielu joslu apstādījumiem

(alejas, bulvāris, joslu veida apstādījumi), zonu Dz-6 atļauts

izmantot tikai zālienam un dekoratīvo krūmu stādījumiem, arī zonu

Dz-3 daļēji atļauts izmantot labiekārtotas teritorijas

apstādījumiem.

Līdz ar to nevar apgalvot, ka Dome

vispār nebūtu ņēmusi vērā apkārt esošo un arī jaunbūvējamo māju

iedzīvotāju intereses apstrīdētajā aktā saglabāt iespējami vairāk

zaļās teritorijas. Turklāt apstrīdētais akts neskar dzīvojamo

māju Maskavas ielā 266 - ciktāl runa ir par 4., 5., 6. un

7. korpusu - otrai pusei piegulošās teritorijas

(iekšpagalmus).

Vienlaikus var secināt, ka daļa no

šo māju iedzīvotājiem ir pamatoti ieinteresēti saglabāt

teritoriju ap Ūdensobjektu kā, cik vien iespējams, nemainīgu

teritoriju, kas piemērota putnu, bebru un citu dzīvnieku

novērošanai, makšķerēšanai, pastaigām un citādai rekreācijai,

tostarp slīdkalniņu ierīkošanai bērniem ziemas sezonā.

Daļēji šīs intereses Dome ir

mēģinājusi līdzsvarot, liedzot "Q Nami" izveidot slēgtu

teritoriju un paredzot nodrošināt brīvu sabiedrības piekļuvi

Ūdensobjektam.

Gan konkrētu māju, gan mikrorajona

iedzīvotāju intereses izmantot teritoriju, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts, ir ļoti dažādas atšķirībā no tā, ko katra

konkrētā persona uzskata par "labvēlīgu" un "sakoptu" vidi. Gan

sabiedriskās apspriešanas gaitā, gan socioloģisko pētījumu

rezultātos atspoguļojas pilnīgi pretrunīgi viedokļi par to, vai

iecerētā apbūve negatīvi vai, gluži otrādi, pozitīvi ietekmēs

konkrēto vidi. Vairumā no sabiedriskās apspriešanas otrajā posmā

izteiktajiem viedokļiem pausts atbalsts apstrīdētajam

detālplānojumam.

Daudzas no šīm anketām iesniegušas

personas, kuru dzīvesvieta neatrodas attiecīgajā mikrorajonā.

Tomēr nedz likums, nedz Ministru kabineta noteikumi nenosaka tādu

ierobežojumu, ka detālplānojuma sabiedriskajā apspriešanā var

piedalīties tikai iesaistītā sabiedrība šaurākā nozīmē, proti,

kaimiņi. Gluži otrādi. Orhūsas konvencija paredz nodrošināt

plašas tiesības ieinteresētām organizācijām un personām, kas par

savu mērķi noteikušas darbību ar vidi saistītos jautājumos. Pēc

iesniegtajām aptaujas anketām nevar konstatēt, kādā kapacitātē

katra persona apspriešanā piedalījusies. Dzīvesvieta tuvējās

mājās ir tikai šo personu deklarētā dzīvesvieta, kur persona var

dzīvot tiklab īrnieka, kā īpašnieka statusā. Dzīvesvieta attālākā

vietā Rīgā vai pat ārpus tās vēl nenozīmē, ka persona nav tuvējā

mājā esoša dzīvokļa īpašnieks vai vecāks, kura bērns apmeklē

skolu, kas atrodas blakus teritorijai, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts.

Nav noliedzams, ka attiecībā uz

apstrīdētās teritorijas izmantošanu pastāv pretrunīgi

viedokļi.

Eiropas Padomes Ministru komiteja

attiecībā uz sabiedrības piedalīšanos vietējo lēmumu pieņemšanā

ir uzsvērusi nepieciešamību "nodrošināt, ka tiešā piedalīšanās

reāli ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu, ka iedzīvotāji ir labi

informēti par piedalīšanās ietekmi, un ka viņi saskata

"taustāmus" rezultātus [..] Tomēr vietējām pašvaldībām jābūt

godīgām pret sabiedrību par tiešās piedalīšanās formu

pastāvošajiem ierobežojumiem, un jāizvairās no pārspīlētu cerību

veicināšanas par iespējām apmierināt dažādās paustās intereses,

it sevišķi, kad tiek pieņemti lēmumi par konfliktā esošām

interesēm vai par resursu normēšanu" [Eiropas Padomes Ministru

komitejas rekomendācija Nr. Rec(2001)19 dalībvalstīm par

iedzīvotāju piedalīšanos vietējā sabiedriskajā dzīvē,

apstiprināta Ministru komitejā 2001. gada 6. decembrī,

776. sēdē,

http://www.loreg.coe.int/Database/R19/R19-Latvian.doc].

Satversmes tiesa ņem vērā Domes

paskaidrojumus, ka tā izvērtējusi ne vien apstrīdētā akta

sabiedriskās apspriešanas pirmajā posmā saņemtās aptaujas anketas

un otrajā posmā saņemtās anketas, bet arī Ķengaraga iedzīvotāju

aptauju rezultātus. Iespēju robežās ņemti vērā sabiedriskās

apspriešanas gaitā izteiktie priekšlikumi. Proti, atšķirībā no

sākotnējās ieceres gan samazināts plānotās apbūves stāvu skaits,

gan mainīti nosacījumi par piekļūšanu Ūdensobjektam. Satversmes

tiesa nesaskata sabiedriskās apspriešanas gaitā tādus procedūras

pārkāpumus, kas būtu atzīstami par būtiskiem.

Savukārt lēmumu par to, kuram no

pretrunīgajiem viedokļiem dodama priekšroka, Dome bija tiesīga

pieņemt savas rīcības brīvības ietvaros. Satversmes tiesa

nesaskata, ka Dome šo rīcības brīvību būtu pārkāpusi.

Līdz ar to

apstrīdētais akts atbilst Teritorijas plānošanas likuma

3. panta 1. punktam.

21. Lietā ir izteikti

atšķirīgi viedokļi par to, vai detālplānojumā atainotā apbūves

iecere atbilst RTIAN noteiktajiem apbūvi raksturojošiem lielumiem

"apbūves intensitāte" un "brīvā teritorija". Dažādi speciālisti

lieto atšķirīgu metodiku un rezultātā nonāk pie diametriāli

pretējiem viedokļiem atkarībā no tā, vai, aprēķinot brīvo

platību, ņem vērā Ūdensobjekta platību. Satversmes tiesas

kompetencē ir izvērtēt apstrīdētā detālplānojuma normatīvās daļas

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību aktiem. Konkrētās

būvieceres atbilstība detālplānojumam un RTIAN nav izvērtējama

normu kontroles procesā.

Satversmes tiesa piekrīt Domes un

E. Bērziņa viedoklim, ka šos lielumus nosaka, nevis

aprēķina. Proti, saistošajos noteikumos apbūves rādītājus nosaka,

lai būvprojekts turpmāk tiktu izstrādāts atbilstoši šiem

rādītājiem, nevis aprēķina, pamatojoties uz nākotnē izstrādājamo

būvprojektu.

Līdz ar to Satversmes tiesas

procesa ietvaros izvērtējams tikai tas, vai augstāka juridiskā

spēka tiesību normām atbilst apstrīdētā akta 24. punkta

teksts. Šis punkts paredz: "zemesgabala apbūves rādītājus

aprēķina no visa zemesgabala kopumā". 24. punkta

apakšpunktos reglamentēti divi zemesgabala apbūves rādītāji -

"zemesgabala maksimālā apbūves intensitāte" un "zemesgabala

minimālā brīvā teritorija".

21.1. Kaut arī apstrīdētais

akts expressis verbis nenoteic, kas saprotams ar jēdzienu

"zemesgabals kopumā", no apstrīdētā detālplānojuma satura izriet

šīs normas mērķis - precizēt, ka Ūdensobjekta teritorija tiek

ņemta vērā, aprēķinot minētos apbūves rādītājus.

RTIAN 1.3. punkts noteic, ka

apbūves intensitāte ir "stāvu platības procents no zemes gabala

platības".

Savukārt RTIAN 1.15. punkts

paredz, ka brīvā teritorija ir "zemes gabala neapbūvētā platība,

no kā atskaitīta autostāvvietu un piebraucamo ceļu platība. To

raksturo brīvās teritorijas platības procents no stāvu

platības."

Rīgas Tehniskās universitātes

Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs,

Dr. arch., profesors J. Briņķis norāda, ka atsevišķu

zemesgabalu apbūves rādītājus nosaka uz tiem esošās ēkas un

būves, bet akvatoriju vai atklātu ūdens baseinu - ja

zemesgabalā tādi ir - vai citu labiekārtojuma elementu virsmas

laukums ieskaitāms zemesgabala kopējā platībā (lietas

materiālu 6. sēj. 141. lpp.).

I. Jekale savukārt norāda, ka

saskaņā ar RTIAN 1.105. punktu zemesgabals ir "zemes virsmas

platība, kas norobežota ar dabiskajiem situācijas elementiem -

ceļiem, hidrogrāfijas, reljefa kontūrām u.c. - vai apvidū

noteiktām robežām, un tam var nebūt piešķirts kadastra numurs".

No šā formulējuma viņa secina, ka zemesgabals no plānošanas

viedokļa tiek skatīts kā zemes virsmas platība, tādējādi

plānojumā nodalot dažādas teritorijas ar atšķirīgu izmantošanu

(funkcijām). Līdz ar to I. Jekale uzskata, ka teritorijā, uz

kuru attiecas apstrīdētais akts, zemes un ūdens platībām noteikta

atšķirīga izmantošana.

E. Bērziņš norāda, ka Latvijā

neesot nedz zonējuma likuma, nedz zemes izmantošanas politikas,

nedz kāda cita dokumenta, kas valstī kopumā noteiktu zonēšanas

principus un metodiku. Daži RTIAN punkti tomēr šādus principus

ietverot. Atbilstoši 6.4.1. punktam zonas jeb teritorijas

izmantošanas veida vai izbūves teritorijas robežas esot ielu

sarkanās līnijas vai zemesgabalu robežas. 6.4.2. punkts

paredzot, ka jaunveidojams zemesgabals nedrīkst atrasties

vairākās izbūves teritorijās. Savukārt no 7.11. punkta

izrietot, ka attiecīgā sadaļa attiecas uz upēm un ezeriem, nevis

privātiem dīķiem. Līdz ar to varot secināt, ka Ūdensobjekts ir

attēlots kā topogrāfisks elements, nevis kā teritorijas

izmantošanas veids.

Satversmes tiesa piekrīt

Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka "būvniecību reglamentējošie

normatīvie akti nenosaka apbūvi raksturojošus lielumus - apbūves

blīvums, apbūves intensitāte, minimālā brīvā (zaļā) teritorija

u.c., bet šādu jēdzienu skaidrojumus un aprēķināšanas kārtību

nosaka vietējās pašvaldības teritorijas izmantošanas un apbūves

noteikumos" (lietas materiālu

7. sēj. 93.-94. lpp.). Arī Dz. Upmace

norāda, ka Latvijā normatīvie akti nenoteic prasības attiecībā uz

minimālās brīvās teritorijas rādītāju un intensitātes

aprēķināšanu un šajā jautājumā nav vienotas prakses.

Pašvaldība, realizējot savu

autonomo funkciju, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl to

neierobežo tiesību normas. Tā kā neviens augstāka juridiskā spēka

tiesību akts neprasa, lai konkrētais apbūvi raksturojošais

lielums tiktu aprēķināts konkrētā veidā, pašvaldība varēja

apstrīdētajā aktā definēt tādu aprēķināšanas kārtību, kāda

atbilst RTIAN un pašvaldības attīstības koncepcijai.

Nedz RTIAN, nedz citi normatīvie

akti neprasa apbūves intensitātes un brīvās teritorijas aprēķinā

no izmantotās zemesgabala platības atskaitīt zemesgabalā esoša

mākslīgi veidota ūdensobjekta platību. Satversmes tiesa ņem vērā

E. Bērziņa viedokli, ka apbūves rādītāji tiek noteikti ar

mērķi līdzsvarot ekonomiskās intereses ar telpiskajām, proti,

arhitektūras interesēm. Ūdensobjekta platības līdzīgi kā arī citu

labiekārtojuma elementu ieskaitīšana zemesgabala platībā ir

vērsta uz šo elementu saglabāšanu, attīstīšanu un publiskās

telpas kvalitātes nodrošināšanu.

Satversmes tiesa piekrīt

Ekonomikas ministrijas atzinumam, ka saskaņā ar RTIAN zemesgabala

platībā ir jāieskaita ne vien sauszemes, bet arī tajā esošo

mākslīgo virszemes ūdensobjektu teritorija.

21.2. I. Jekale

pamatoti norāda, ka RTIAN 4.1.6.punktā ir noteikts: "Ja zemes

gabala daļa atrodas sarkanajās līnijās, tad, aprēķinot apbūves

intensitāti, brīvās teritorijas un apbūves blīvuma rādītāju, to

neskaita zemes gabala platībā." Līdz ar to apstrīdētajā aktā

lietotais jēdziens "zemesgabals kopumā", to interpretējot

gramatiski, varētu nonākt pretrunā ar RTIAN

4.1.6. punktu.

Tomēr apstrīdētā akta

24. punkts ir jāizprot kopsakarā ar RTIAN normām. Šīs normas

mērķis nav aizstāt RTIAN speciālo normu par sarkanajās līnijās

esošo teritorijas daļu. Interpretējot jēdzienu "zemesgabals

kopumā" atbilstoši normas mērķim, tas neprasa apbūves rādītāju

aprēķinā ņemt vērā to zemesgabala teritoriju, kas atrodas

sarkanajās līnijās.

Līdz ar to apstrīdētā akta

24. punktā lietotais jēdziens "zemesgabals kopumā" nav

pretrunā ar RTIAN.

22. Lietā ir izteikti

viedokļi, ka apstrīdētais akts pieļauj atkāpes no RTIAN stāvu

skaita ziņā.

22.1. RTIAN 3.6. nodaļā

"Apbūves stāvu skaits" norādīts, ka, nosakot zemesgabalā

pieļaujamo maksimālo stāvu skaitu, jāievēro RTIAN grafiskās daļas

kartē "Apbūves stāvu skaita plāns" attēlotie ēku stāvu skaita

noteikumi (sk. RTIAN 3.6.1.punktu).

Lietā nav strīda par to, ka RTIAN

grafiskās daļas karte "Apbūves stāvu skaita plāns" teritorijai,

uz kuru attiecas apstrīdētais akts, paredz četru līdz piecu stāvu

apbūvi. Savukārt apstrīdētais akts paredz atsevišķām teritorijas

daļām 7,5 stāvu jeb 26,25 metrus augstu apbūvi. Tāpat

lietā nav strīda par to, ka teritorija, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts, RTIAN grafiskās daļas kartē "Apbūves stāvu

skaita plāns" iezīmēta kā teritorija, kurai izstrādājams

detālplānojums.

22.2. RTIAN grafiskās daļas

kartē "Apbūves stāvu skaita plāns" norādītais stāvu skaits

interpretējams, ņemot vērā šā rādītāja noteikšanas mērķi un to,

ka RTIAN vienlaikus pilda dubultu funkciju. Proti, daļā

teritorijas tas veic tikai vadlīnijas funkciju un sīkāk tiek

konkretizēts detālplānojumos, bet otrā daļā teritorijas tas

vienlaikus pilda gan vadlīnijas, gan detālplānojuma funkciju.

RTIAN 3.6.7. punkts paredz,

ka, "nosakot stāvu skaitu, pieņemts, ka 1 stāva augstums ir

ekvivalents 3,5 m". Proti, vārds "stāvs" visupirms lietots ar

mērķi noteikt ēkas augstumu. Uz to norāda arī 3.6.8. punkts,

proti: "Ēkas augstums nedrīkst pārsniegt atļauto stāvu skaitu,

reizinot to ar 3,5 m." Ja ēku augstums būtu noteikts tikai ar

stāvu skaitu, tad ēkas varētu būt neierobežoti augstas.

Prasības attiecībā uz ēku augstuma

ierobežojumu prasa noteikt arī MK noteikumi Nr. 883.

Savukārt atsevišķu prasību noteikt stāvu skaitu vārda "stāvs"

ikdienišķajā nozīmē šie noteikumi neparedz.

Līdz ar to stāvu skaita plāns

kopsakarā ar RTIAN 3.6.7. punktu visupirms paredz piecstāvu

ēkas maksimālo augstumu - 17,5 metri.

22.3. RTIAN

3.6.7. punkts noteic: "Izvērtējot apbūves teritorijas

vietējos apstākļus un blakus esošo apbūvi, pieļaujama stāvu

skaita maiņa 35 % robežās, ievērojot Rīgas pilsētas Būvvaldes

plānošanas un arhitektūras uzdevumu, bet kopumā nepārsniedzot 12

stāvu augstumu."

Satversmes tiesa ņem vērā RAPLM

viedokli, ka teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos var

būt ietvertas atrunas,

kas, piemēram, izstrādājot detālplānojumu, ļauj palielināt

apbūves blīvumu par noteiktiem procentiem vai paredzēt lielāku

stāvu skaitu līdz noteiktai robežai. Ja detālplānojums tiek

izstrādāts, pamatojoties uz minētajām atrunām, tas uzskatāms par

teritorijas plānojuma detalizāciju, nevis grozījumiem, jo

teritorijas plānojumā ir noteikta robeža, līdz kurai pieļaujamas

atkāpes no teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem.

Ja ar detālplānojumu tiek

palielināts teritorijas plānojumā noteiktais stāvu skaits, tad

atbilstoši teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem šādas

darbības nav atzīstamas par teritorijas plānojuma

grozījumiem.

Līdzīgas normas kā RTIAN

3.6.7. punkts satur arī citu Latvijas pilsētu teritorijas

plānojumi, piemēram, Rēzeknes pilsētas teritorijas plānojuma -

Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu 4.7.3. punkts

paredz: "Gadījumā, ja tas pamatots no pilsētbūvnieciskā viedokļa,

vietās, kas nozīmīgas pilsētas silueta veidošanai, ir iespējama

stāvu skaita palielināšana ne vairāk kā par 2 stāviem, ievērojot

nepieciešamos apbūves blīvuma, intensitātes un brīvās teritorijas

rādītājus."

Profesors I. Strautmanis

pamatoti norāda, ka, izstrādājot pilsētas attīstības plānu lielā

platībā un mērogā 1:1000 vai 1:5000, nav iespējams noteikt

pilsētas attīstību 12 gadu posmā līdz precīzai katras mazākas

teritorijas izmantošanai un precīzam katra objekta vai tā daļas

stāvu skaitam. Tiek noteikti vidējie teritorijas apbūves

rādītāji, kam ir vadlīniju raksturs un kas tiek precizēti,

izstrādājot detālplānojumu. Veidojot apbūves arhitektoniski

telpisko kompozīciju, ir nepieciešams izmantot arī vertikālus

akcentus, kas atsevišķās vietās pārsniedz normatīvos apbūves

rādītājus, bet nepārsniedzot vidējos rādītājus.

Šāda situācija ir izveidojusies

arī konkrētajā gadījumā. No vienas puses, ēkai ir jābūt zemai un

jāiekļaujas piecstāvu māju kompozīcijā, no otras puses, tai

jāiekļaujas zemu sabiedrisko ēku un triju divpadsmitstāvu māju

kopskatā.

Gadījumos, kad pastāv sevišķi

faktiskie apstākļi, kas prasa specifiskas telpiskas formas, RTIAN

pieļauj konkrētajā vietā piecstāvu ēku augstumu palielināt līdz

26,25 metriem. Lietā nav strīda par to, ka šim augstumam

atbilst arī apstrīdētajā aktā atļautā augstākā apbūve. Līdz ar to

apstrīdētajā aktā noteiktais apbūves augstums nav pretrunā ar

RTIAN.

Tātad

apstrīdētais akts atbilst RTIAN un līdz ar to arī Teritorijas

plānošanas likuma 6. panta piektajai daļai.

23. Lietas materiālos ir

fiksēti viedokļi par to, ka apstrīdētajā detālplānojumā nav

ievērotas daudzas MK noteikumu Nr. 883 prasības, kas

attiecas uz darba uzdevuma izpildi, kā arī atsevišķu dokumentu

pievienošanu.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka

apstrīdētais akts bija jāizstrādā atbilstoši MK noteikumiem

Nr. 34, līdz ar to tādu MK noteikumu Nr. 883 prasību

neizpilde, kuras nebija ietvertas MK noteikumos Nr. 34, nav

uzskatāma par apstrīdētā akta neatbilstību augstāka juridiskā

spēka normām.

Lietas materiālos norādīts, ka

pastāv atsevišķas neprecizitātes tajos dokumentos, kas ietverti

detālplānojumā (kā apstrīdētā akta projektā), bet ko nesatur

apstrīdētais akts (saistošie noteikumi). Piemēram, topogrāfiskajā

kartē nav iezīmēti eksistējošie gājēju celiņi. Tāpat, kā jau

Satversmes tiesa iepriekš secināja, nav pareiza norāde uz

Ūdensobjekta kā grants karjera izcelsmi.

Satversmes tiesa secina, ka

konkrētie trūkumi nav uzskatāmi par tik būtiskiem detālplānojuma

izstrādes trūkumiem, kas ietekmētu apstrīdētā akta saturu.

24. Ņemot vērā

visu secināto, Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētais akts

atbilst gan Satversmes 115. pantam, gan arī tiesiskuma

principam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:

Atzīt Rīgas domes 2006. gada

19. decembra saistošos noteikumus Nr. 67 "Teritorijas

Maskavas ielā 264 (kadastra Nr. 01000780413) un Maskavas

ielā bez numura (kadastra Nr. 01000781004) izmantošanas un

apbūves noteikumi" par atbilstošiem Teritorijas plānošanas likuma

3. panta 1. punktam, Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punktam un Latvijas Republikas Satversmes

115. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris