37. pants
regulē aprobežojumus nevis jebkurā, bet tikai tādā

applūstošā teritorijā, kas atrodas ūdensobjekta aizsargjoslā.

Aizsargjoslu likuma 7. panta

pirmā daļa paredz: "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas nosaka

ūdenstilpēm, ūdenstecēm un mākslīgiem ūdensobjektiem, lai

samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmām,

novērstu erozijas procesu attīstību, ierobežotu saimniecisko

darbību applūdināmajās zonās, kā arī saglabātu apvidum raksturīgo

ainavu." Šā panta otrā daļa noteic aizsargjoslu platumu, tostarp

arī attiecībā uz applūstošo teritoriju, un šis platums ir

atšķirīgs lauku apvidū un pilsētās vai ciemos.

Aizsargjoslu likuma 7. panta

otrās daļas 1. punkta "a" līdz "n" apakšpunkti regulē

aizsargjoslas platumu atkarībā no ūdensobjekta veida un platības,

bet "o" apakšpunkts - aizsargjoslu platumu applūstošajā

teritorijā. Redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētā akta pieņemšanas

laikā, minētais punkts paredzēja:

"Minimālie virszemes ūdensobjektu

aizsargjoslu platumi tiek noteikti: lauku apvidos (neatkarīgi no

zemes kategorijas un īpašuma) ūdenstilpei vai ūdenstecei ar

applūstošo teritoriju - ne mazāk kā visas applūstošās teritorijas

platumā līdz ūdens līmenim neatkarīgi no iepriekšējos

apakšpunktos noteiktā minimālā aizsargjoslas platuma."

Teritorija, uz kuru attiecas

apstrīdētais akts, neatrodas lauku apvidū, līdz ar to minētais

apakšpunkts aizsargjoslas platumu tajā neregulē.

Apstrīdētā akta izdošanas laikā

Aizsargjoslu likuma 7. panta otrās daļas 2. punkts

paredzēja, ka "minimālie virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu

platumi tiek noteikti: pilsētās un ciemos - teritoriju

plānojumos, bet ne mazāk kā 10 metrus plata josla katrā krastā,

izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves dēļ".

Tātad apstrīdētā akta izdošanas

laikā likums neparedzēja pienākumu Rīgas pilsētas teritorijā

noteikt aizsargjoslu Daugavas applūstošajai teritorijai vairāk kā

10 metru platumā.

Pieteikuma iesniedzējs savu

prasījumu citastarp pamato ar Satversmes tiesas 2007. gada

8. februāra spriedumā lietā Nr. 2006-09-03 un

2007. gada 21. decembra spriedumā lietā

Nr. 2007-12-03 izteiktajām atziņām. Minētajos spriedumos

ietvertie secinājumi, kas attiecas uz Aizsargjoslu likuma

(2003. gada 19. jūnija likuma redakcijā) 37. panta

pirmās daļas 4. punkta interpretāciju, tika izdarīti

kopsakarā ar konkrētu tiesisko situāciju. Proti, tiesa savu

vērtējumu sniedza tikai attiecībā uz tādu neapbūvētu teritoriju

noteikšanu par apbūvējamām, kuras atrodas virszemes ūdensobjektu

applūstošajās teritorijās ciemos un lauku apvidos. Ņemot vērā

virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas noteikšanas mērķi, minētie

secinājumi nevar tikt vispārināti un piemēroti mehāniski, lai

pamatotu, ka jebkuru virszemes ūdensobjektu applūstošās

teritorijas noteikšana par apbūvējamu teritoriju ir pretrunā ar

Aizsargjoslu likumu. Apstrīdētais detālplānojums attiecas uz tādu

pilsētas teritoriju, ap kuru jau vēsturiski ir izveidojusies un

pastāv blīva un koncentrēta apbūve. Līdz ar to uz teritoriju, ko

reglamentē apstrīdētais akts, nav attiecināmi Satversmes tiesas

2007. gada 8. februāra spriedumā lietā

Nr. 2006-09-03 un 2007. gada 21. decembra

spriedumā lietā Nr. 2007-12-03 ietvertie secinājumi.

Savukārt juridiskais pamatojums

tam, kādēļ Aizsargjoslu likuma (2003. gada 19. jūnija

likuma redakcijā) 37. panta pirmās daļas 4. punktam

neatbilst tādas pilsētā ietilpstošas neapbūvētas teritorijas

noteikšana par apbūvējamu teritoriju, ap kuru jau vēsturiski ir

izveidojusies blīva un koncentrēta apbūve, pieteikumā nav

sniegts.

Lietā nav strīda par to, vai

apstrīdētajā aktā ir ievērotas prasības par aprobežojumiem

aizsargjoslā vismaz 10 metru platumā. Līdz ar to nav

pamatots Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par apstrīdētā akta

neatbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta pirmās daļas

4. punkta prasībām sakarā ar iespējamo Aizsargjoslu likuma

pārkāpumu attiecībā uz Daugavas applūstošo teritoriju.

13.2. Vienlaikus no

pieteikuma izriet uzskats, ka Domei bija īpaši jāizvērtē

attiecīgās teritorijas izmantošana tieši tādēļ, ka tā ir

applūstoša teritorija, arī neatkarīgi no tobrīd likumā noteikto

aizsargjoslu platuma. Atbilstoši RTIAN 3.8.9. punktam

"aizsargjoslas platums virszemes ūdens objektiem Rīgā ir ne mazāk

kā 10 metrus plata josla katrā krastā (aizsargjosla mērāma no

stāvkrasta augšējās krants, ja tāda ir, bet, ja ir izteikta

periodiski applūstoša paliene, tad ne mazāk kā visas palienes

platumā), izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams esošās apbūves

dēļ, vai arī, ja krastu veido vienlaidu dambis".

13.2.1. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka Domei bija jāņem vērā Latvijas Vides,

ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras izstrādātā Daugavas upes

applūšanas risku teritoriju karte, no kuras izriet, ka Daugavas

aizsargjoslas teritorija, kur saskaņā ar apstrīdēto aktu atļauta

dzīvojamā apbūve, ir pakļauta applūdinājuma varbūtībai par diviem

līdz pieciem procentiem.

Satversmes tiesa piekrīt Vides

ministrijas viedoklim, ka ūdensobjektu applūstošo risku

teritoriju kartes nav apstiprinātas ar normatīvo aktu un tāpēc

nav juridiski saistošas pašvaldībām. Vienlaikus Satversmes tiesa

ņem vērā arī Vides ministrijas iesniegto atzinumu, ko sagatavojis

Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes vadošais

pētnieks Uldis Bethers (sk. lietas materiālu

1. sēj. 149.-156. lpp.). Viņš secina, ka

Pieteikuma iesniedzēja minētajā kartē izmantota noslēgta metodika

un gan aprēķinu, gan kartēšanas metodes ir apšaubāmas.

Līdz ar to Domei bija pamats ne

visas minētajā kartē norādītās teritorijas uzskatīt par

applūstošām.

13.2.2. Vides ministrija

norāda, ka applūstošo teritoriju noteikšanai nepieciešamo

hidroloģisko novērojumu veikšana, to novērtējums un hidroloģisko

prognožu izstrādāšana ir Latvijas Vides, ģeoloģijas un

meteoroloģijas aģentūras kompetencē. Arī Ministru kabineta

2008. gada 3. jūnija noteikumi Nr. 406 "Virszemes

ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" šo jautājumu

nodod minētās aģentūras kompetencē. Šo noteikumu 8. punkts

paredz: "Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes ņem

vērā šajos noteikumos noteiktās prasības, izsniedzot nosacījumus

vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma izstrādei, kā arī

izsniedzot atzinumu par minētā plānojuma atbilstību izsniegtajiem

nosacījumiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem par vietējo

pašvaldību teritorijas plānošanu."

Latvijas Vides, ģeoloģijas un

meteoroloģijas aģentūra Satversmes tiesai ir iesniegusi atzinumu,

kurā secina: "Ārpus mākslīgās ūdens tilpnes grunts gabalā nav

teritorijas, kas atrastos zemāk par augstuma atzīmi 2,48 m

Baltijas jūras sistēmā un būtu pakļauta applūšanas riskam."

Arī I. Strautmanis uzsver, ka

attiecīgo teritoriju nevar uzskatīt par applūstošu, jo jaunā

apbūve paredzēta gandrīz vai uz vienas līnijas ar blakus esošo

dzīvojamo apbūvi, kas izveidota gar Daugavas krastu. Šo līniju

var uzskatīt par "iedibināto būvlaidi", un tās augstuma atzīme

svārstās no 4,5 līdz 5,5 metriem, savukārt pēc Rīgas HES

darbības sākuma maksimālais ūdens līmenis Daugavā nav bijis

augstāks par 1,92 metriem (sk. lietas materiālu

7. sēj. 98. lpp.).

Līdz ar to nav

pamatots Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par to, ka

apstrīdētais akts paredz apbūvi applūstošā teritorijā, kā arī par

apstrīdētā akta neatbilstību Aizsargjoslu likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punkta prasībām attiecībā uz apbūvi Daugavas

aizsargjoslā.

14. Lietā izteikts

viedoklis, ka apstrīdētajā aktā nav noteikta aizsargjosla

Ūdensobjektam un līdz ar to pastāv pretruna ar Aizsargjoslu

likuma 7. panta otrās daļas 3. punktu. Ūdensobjekts

esot kultūrvēsturiskas nozīmes objekts, respektīvi, Elles dīķis,

un šo apstākli Domei vajadzējis īpaši ņemt vērā, izstrādājot

apstrīdēto aktu.

Minētie jautājumi ir cieši

saistīti, tāpēc Satversmes tiesa tos izvērtēs kopā šādā

secībā:

1) vai Ūdensobjektam bija jānoteic

aizsargjosla sakarā ar to, ka tas savienots ar Daugavu;

2) vai Ūdensobjekts ir

kultūrvēsturiskas nozīmes objekts, respektīvi, Elles dīķis;

3) vai Ūdensobjekts ir

mākslīgs;

4) vai Domes rīcībā attiecībā uz

Ūdensobjekta izcelsmes noskaidrošanu ir saskatāmi būtiski

apstrīdētā akta pieņemšanas procedūras pārkāpumi;

5) vai Ūdensobjektam bija jānoteic

aizsargjosla, ņemot vērā, ka tas atrodas juridiskās personas

īpašumā.

14.1. Gan 1996. gada

28. oktobrī Satversmes 81. panta kārtībā pieņemtie Ministru

kabineta noteikumi Nr. 324 "Noteikumi par aizsargjoslām",

gan 1997. gada 11. martā pieņemtais Aizsargjoslu likums

expressis verbis noteica aizsargjoslas tikai upēm un

ezeriem. Lai arī ar jēdzienu "ezers" atsevišķos gadījumos

iespējams apzīmēt ūdenskrātuves, kas radušās cilvēka darbības

rezultātā, parasti latviešu valodā ar vārdu "ezers" saprotama

"dabiska ūdenstilpe sauszemes iedobumā, padziļinājumā"

(Latviešu valodas vārdnīca. Avots, 1998,

215. lpp.).

Arī 2002. gada

1. oktobrī pieņemtā Ūdens apsaimniekošanas likuma