2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - nolēmusi apturēt

tiesvedību lietā Nr. A420327717, kas ierosināta pēc sabiedrības

ar ierobežotu atbildību "ALFOR" (turpmāk - SIA

"ALFOR") pieteikuma, un vērsusies Satversmes tiesā ar

pieteikumu, kurā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta

pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

Pieteikumā norādīts, ka 2006. gada 3. februārī Rīgas dome

sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Spēļu nams" (vēlāk

tā reorganizēta un pievienota SIA "ALFOR") piešķīrusi

atļauju Nr. ICR-06-3-apa atvērt spēļu zāli Brīvības ielā 48/50,

Rīgā. Savukārt ar 2017. gada 18. oktobra lēmumu Nr. 269 (prot.

Nr. 10, 10. §) Rīgas dome izsniegto atļauju atcēlusi, šo lēmumu

pamatojot citstarp ar apstrīdēto normu.

Apstrīdētā norma būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā

noteiktās SIA "ALFOR" tiesības uz īpašumu, jo faktiski

aizliedzot tai turpināt savu komercdarbību un gūt no tās labumu.

Privātpersonu uzņēmējdarbības veicināšana ekonomiski un sociāli

visaktīvākajā Rīgas pilsētas teritorijā esot valsts un

pašvaldības interesēs. Tomēr konkrētajā gadījumā, ņemot vērā

Rīgas vēsturiskā centra (turpmāk arī - Vēsturiskais centrs) un tā

aizsardzības zonas īpašo raksturu un kultūrvēsturisko vērtību,

esot jānoskaidro, vai ir samērīga atļaujas atcelšana, ņemot vērā

vienīgi spēļu zāles atrašanos Vēsturiskā centra teritorijā un

nevērtējot konkrētās vietas apstākļus.

Pieteikumā atzīts, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

aizsargāt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

iedzīvotājiem Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē. Viens no būtiskiem Rīgas vēsturiskā centra

saglabāšanas un aizsardzības likuma (turpmāk - Vēsturiskā centra

aizsardzības likums) mērķiem esot Vēsturiskā centra

kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsargāšana tieši no

arhitektoniskās un pilsētplānošanas viedokļa, taču bez ievērības

neesot atstājams arī cits šā likuma mērķis - nodrošināt minētās

teritorijas kvalitatīvu attīstību un noteikt prasības tās

plānojuma izstrādei.

Pašvaldībai esot tiesības noteikt teritorijas plānojumā

dažādus īpašuma tiesību aprobežojumus saskaņā ar teritorijas

plānojumā paredzētajiem teritorijas attīstības virzieniem un

sabiedrības vairākuma vēlmēm attiecībā uz teritorijas turpmāko

attīstību. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu un apstrīdētā norma ir

piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai izvērtētu,

vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi, esot nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts

saprātīgs līdzsvars starp SIA "ALFOR" un Vēsturiskā

centra iedzīvotāju interesēm.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi iespējams vienlīdz efektīvi sasniegt, Rīgas domei

izmantojot Azartspēļu un izložu likuma (turpmāk - Azartspēļu

likums) 42. panta trešajā un sestajā daļā paredzētās tiesības un

katrā gadījumā izvērtējot konkrētos apstākļus. Rīgas dome neesot

meklējusi risinājumu Vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesību

aizsargāšanai ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personas

tiesības uz īpašumu.

No Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk - EST) judikatūras

izrietot tas, ka dalībvalstu noteiktajiem ierobežojumiem ir

jāatbilst samērīguma principam un ka valsts tiesiskais regulējums

var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tā

īstenošanas līdzekļi ir saskaņoti un sistemātiski, turklāt esot

jāņem vērā apstākļu izmaiņas pēc tiesiskā regulējuma

pieņemšanas. Atsaukšanās uz vispārējo interešu mērķi

neesot pietiekama, lai attaisnotu šiem nosacījumiem neatbilstošu

ierobežojumu. No normatīvajiem aktiem un Rīgas domes

paskaidrojumiem neesot konstatējams iemesls, kura dēļ bija jāveic

šādi azartspēļu ierobežošanas pasākumi, tas ir, jāatceļ iepriekš

tiesiski izsniegtās atļaujas spēļu zāļu atvēršanai. Vairāk nekā

10 gadus pēc apstrīdētās normas izdošanas Rīgas dome neesot

veikusi nekādas darbības šīs normas piemērošanai, tāpēc Rīgas

domes norādītais pamatojums neesot savienojams ar rūpēm par

spēlētāju un arī Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību

aizsardzību.

Tāpat Rīgas dome neesot pamatojusi konkrētā komercdarbības

veida ietekmi uz Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskajām vērtībām.

Ja šo vērtību apdraudējums saistībā ar azartspēļu organizēšanu

tiek saskatīts azartspēļu organizēšanas vietu vizuālajā

noformējumā, tad šo apdraudējumu varot novērst ar mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, aizliedzot jebkādu

azartspēļu organizēšanas vietu fasāžu noformējumu.

Turklāt vispārējs aizliegums organizēt azartspēles visā

Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, vienlaikus

saglabājot iespēju tās atbilstoši normatīvajiem aktiem organizēt

visā pārējā valsts teritorijā, tostarp citās Rīgas pilsētas

apbūves teritorijās, kā arī četru un piecu zvaigžņu viesnīcās

Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, neliecinot par

centieniem saskaņoti un sistemātiski samazināt azartspēļu

iespējas. Neesot objektīva pamatojuma tam, ka iedzīvotāji, kuri

ikdienā uzturas Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, no

azartspēļu atkarības būtu jāpasargā vairāk nekā iedzīvotāji

jebkurā citā Rīgas pilsētas vai valsts daļā.

Vajagot ņemt vērā arī to, ka komercsabiedrības, kurām atvērtas

spēļu zāles Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esošajās

četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir nostādītas privileģētā

stāvoklī, jo tās var turpināt savu komercdarbību un gūt no tās

labumu. Rīgas dome neesot pamatojusi, kādēļ tā uzskata, ka spēļu

zāļu darbība viesnīcās mazāk aizskar Vēsturiskā centra

iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Interpretējot Satversmes 105. panta otro teikumu kopsakarā ar

šā panta trešo teikumu, esot secināms, ka īpašuma tiesību

ierobežošana ir pieļaujama tikai sabiedrības interesēs, proti,

lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību. Apstrīdētajai normai esot jānodrošina

līdzsvars starp personas tiesībām netraucēti izmantot savas

īpašuma tiesības un gūt no īpašuma pēc iespējas lielāku

ekonomisko labumu, no vienas puses, un Vēsturiskā centra

iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no otras puses. Rīgas

dome neesot veikusi izpēti vai norādījusi citādu pamatojumu tam,

ka nav pieejami saudzējošāki līdzekļi personas īpašuma tiesību

ierobežošanai. Tādēļ neesot iespējams secināt, ka labums, ko

iegūs sabiedrība no spēļu zāļu slēgšanas Vēsturiskajā centrā, būs

lielāks par pieteicējai administratīvajā lietā nodarīto

zaudējumu. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja apšauba to, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī un piemērošanas laikā Rīgas

domes mērķis patiešām bija nodrošināt īpaši augsta līmeņa

[leģitīmā mērķa] aizsardzību, tāpēc tiesiski izsniegto atļauju

atcelšanu uz apstrīdētās normas pamata nevarot uzskatīt par

samērīgu.

Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesa saņēmusi

Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas

lēmumus par tiesvedības apturēšanu vēl 28 lietās par Rīgas domes

lēmumiem atcelt komersantiem izsniegtās atļaujas spēļu zāļu

atvēršanai Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

teritorijā.