3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

Dažādi teritorijas attīstības plānošanas dokumenti, tostarp

Latvijas attīstības stratēģija, Rīgas ilgtermiņa attīstības

stratēģija, Rīgas attīstības programma 2006.-2012. gadam, Rīgas

teritorijas plānojums 2006.-2018. gadam, nosakot, ka Rīgas

pilsētas teritorija un it īpaši tās vēsturiskā centra teritorija

ilgtspējīgi attīstāma kā nozīmīgs Eiropas kultūras un tūrisma

centrs. Vēsturiskā centra plānojuma prioritārais uzdevums esot

saglabāt, aizsargāt un kvalitatīvi attīstīt Vēsturisko centru un

tā aizsardzības zonu tādā veidā, lai šīs teritorijas kultūrvide

(jeb kultūrvēsturiskā pilsētvide) būtu labvēlīga, pievilcīga un

ar savu kvalitāti saistoša ne tikai vietējiem iedzīvotājiem un

pilsētas viesiem, bet arī ārvalstu tūristiem. Lai gan Vēsturiskā

centra teritorija ir ekonomiski un sociāli visaktīvākā Rīgas

pilsētas daļa, vēsturiski tā neesot attīstījusies kā azartspēļu

centrs. Proti, spēļu zāles vēsturiski neesot bijušas Vēsturiskā

centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturisko pilsētvidi

raksturojošs objekts. Rīgas dome, pieņemot apstrīdēto normu, esot

ņēmusi vērā arī sabiedrības absolūtā vairākuma viedokli, kas

noskaidrots aptaujas rezultātā.

Atsaucoties uz tiesu praksi, Rīgas dome norāda, ka loģiski

pamatots ir tāds tiesiskais risinājums, ka azartspēļu

organizēšana tiek ierobežota atsevišķās šīs pašvaldības

teritorijas funkcionālajās zonās, jo katrai no tām ir sava

attīstības stratēģija. Šāds risinājums radot noteiktību attiecībā

uz konkrētās teritorijas izmantošanu ilgtermiņā, sakārtojot vidi

un nodrošinot integrētu teritorijas attīstību. Tas radot iespēju

uzņēmējiem, kas organizē azartspēles, laikus rēķināties ar jauno

situāciju un plānot savu uzņēmējdarbību. Savukārt citas personas,

kas iegādājas īpašumus, varot rēķināties ar to, ka šo īpašumu

tiešā tuvumā netiks atvērti tāda veida izklaides objekti, kas

palielina apdraudējuma riskus.

Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo, pirmkārt,

Vēsturiskā centra plānojums un Saistošie noteikumi Nr. 38 esot

izstrādāti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem

teritorijas plānošanas jomā. Otrkārt, šā plānojuma izstrādāšanas

un sabiedriskās apspriešanas laikā, kā arī galīgās redakcijas

noteikšanas brīdī bijusi spēkā likuma "Par izlozēm un

azartspēlēm" 20. panta pirmās daļas norma, kas tiešā veidā

paredzēja pašvaldību kompetenci noteikt teritorijas, kurās

aizliegts organizēt azartspēles. Rīgas dome atbilstoši tolaik

spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam un likumdevēja dotajam

pilnvarojumam esot bijusi tiesīga noteikt vispārēju aizliegumu

organizēt azartspēles spēļu zālēs, kuras ir atvērtas vai kuras

nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra teritorijas

funkcionālajās zonās. Tas, ka likumdevējs 2006. gada 8. jūnijā

grozīja Azartspēļu likumu un kopš 2006. gada 4. jūlija ir spēkā

šā likuma 42. panta trešā un sestā daļa, apstiprinot to, ka Rīgas

dome rīkojusies atbilstoši likumdevēja nolūkam. Treškārt,

apstrīdētā norma esot pietiekami skaidra, lai ikviens saprastu,

ka tā kopsakarā ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto

daļu attiecas ne vien uz jaunu spēļu zāļu atvēršanu, bet arī uz

jau atvērtajām spēļu zālēm attiecīgajā teritorijā.

Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

tiesību aizsardzība, proti, tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un

tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, kā arī sabiedrības

labklājības nodrošināšana. Turklāt šāda azartspēļu organizēšanas

ierobežojuma noteikšana atbilstot rūpēm par citu cilvēku

pasargāšanu, cik vien tas iespējams, no azartspēļu atkarības, kā

arī par spēlētāju un viņu tuvinieku labklājības aizsardzību.

Rīgas dome norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja ierobežojuma

leģitīmo mērķi ir definējusi pārāk šauri.

Atbildes rakstā norādīts, ka valstij ir pienākums

kultūrvēsturiski nozīmīgu teritoriju ilgtspējīgas attīstības

interesēs pēc iespējas mazināt vai izslēgt tādus negatīvus

kultūrvides riska faktorus, kas objektīvi var aizēnot šādu

kultūrvidi veidojošā kultūras mantojuma paustos simbolus un citas

cilvēciski nozīmīgas garīgās vērtības, kā arī traucēt kultūrvidē

atspoguļoto vēsturisko notikumu, tradīciju un sabiedrības morālo

vērtību adekvātu uztveri, lielā daļā sabiedrības radot nepatiku,

neapmierinātību vai klaji noraidošu attieksmi.

Teritorijas izmantošana azartspēļu organizēšanai esot viens no

izteikti negatīviem kultūrvides elementiem jeb riska faktoriem,

kas simbolizējot nevis vispārcilvēciskas kultūras vērtības, bet

peļņas gūšanu, kā arī novedot pie cilvēku slimīgas atkarības no

azartspēlēm, kura mēdzot kombinēties ar cita veida atkarībām,

visbiežāk - alkohola atkarību. Pēc Rīgas domes ieskata,

azartspēļu organizēšana spēļu zālēs Vēsturiskajā centrā degradētu

šīs teritorijas kā kultūras mantojuma kultūrvēsturisko kvalitāti,

humāno raksturu, vispārcilvēcisko morālētisko vērtību, labvēlīgo

pilsētvidi, gadsimtu gaitā izveidojušos unikālo kultūrvidi un tās

pievilcību, kā arī tās kultūrvēsturisko savdabību un

autentiskumu, tostarp traucējot sajūtu un noskaņas līmenī

pilnvērtīgi uztvert un izbaudīt Vēsturiskā centra un tā

aizsardzības zonas kultūrvēsturiskās vērtības un kultūras

mantojumu kā tādu.

Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā paredzētais

izņēmums, proti, tas, ka spēļu zāles atļauts ierīkot četru un

piecu zvaigžņu viesnīcās, neietekmē šā ierobežojuma piemērotību

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Rīgas dome esot rīkojusies

"saskaņoti un sistemātiski", jo apstrīdētajā normā

paredzētais ierobežojums tiekot vienlīdz attiecināts uz visiem

azartspēļu organizētājiem un visām spēļu zālēm, kuras ir atvērtas

vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra

funkcionālajās zonās - JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās

(turpmāk arī - JC teritorijas).

Rīgas dome uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais

pamattiesību ierobežojums nav uzskatāms par tādu, kas pilnībā

aizliegtu SIA "ALFOR" turpināt savu komercdarbību.

Pirmkārt, spēļu zāle esot tikai viens no azartspēļu organizēšanas

vietu veidiem. Otrkārt, azartspēļu organizētājiem neesot liegta

iespēja turpināt savu komercdarbību visā pārējā Rīgas pilsētas

administratīvajā teritorijā un citur Latvijā. Tāpat spēļu zāļu

darbība varot tikt turpināta četru un piecu zvaigžņu viesnīcās

Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā.

Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka par saudzējošāku

līdzekli nevar uzskatīt tādu tiesisko risinājumu, kas jau

paredzēts normatīvajos aktos un kas tieši attiecas uz konkrēto

situāciju, proti, Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā

daļā pašvaldībai piešķirtās tiesības katrā individuālā gadījumā

izvērtēt konkrētos apstākļus un lemt par spēļu zāles atvēršanu

vai slēgšanu. Arī "spēļu zāļu vizuālā noformējuma

neitralizēšana" nesasniegtu ierobežojuma leģitīmos mērķus

tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais

ierobežojums esot leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešams

līdzeklis.

Rīgas dome norāda, ka, izstrādājot Vēsturiskā centra

plānojumu, tā izvērtējusi un samērojusi dažādās tiesības un

intereses, tostarp komersantu tiesības organizēt azartspēles, no

vienas puses, un ikviena cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi

un kultūras mantojumu, kā arī nepieciešamību nodrošināt

sabiedrības labklājību, no otras puses, un priekšroku devusi

pēdējām. Ar apstrīdēto normu esot konkretizēts Azartspēļu likuma

42. panta trešajā un sestajā daļā ietvertais nenoteiktais tiesību

jēdziens "būtisku valsts un attiecīgās administratīvās

teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums". Turklāt šā

panta septītajā daļā noteiktais pašvaldības lēmuma materiālās

spēkā esības piecu gadu termiņš esot pietiekami ilgs, lai

azartspēļu organizētāji - attiecīgās jomas profesionāļi - varētu

rast risinājumus un veikt atbilstošus pasākumus, kas pēc iespējas

mazinātu vai pat izslēgtu no konkrēto spēļu zāļu slēgšanas

izrietošās negatīvās ekonomiskās sekas.

Rīgas dome uzskata, ka labums, ko no konkrētā ierobežojuma

iegūst gan ikviens cilvēks viņam piemītošo tiesību uz labvēlīgu

kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu īstenošanas aspektā,

gan sabiedrība kopumā materiālās un nemateriālās labklājības

aspektā, ir ievērojami lielāks un nozīmīgāks par tām negatīvajām

ekonomiskajām sekām, kādas varētu rasties azartspēļu

organizētājam tā īpašuma tiesību ierobežojuma rezultātā. Tādējādi

ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums esot

atbilstošs leģitīmajam mērķim un samērīgs ar to.

Rīgas dome arī norāda, ka lēmumi atcelt atļaujas spēļu zāļu

atvēršanai ir pieņemti, izpildot Augstākās tiesas 2017. gada 24.

februāra blakus lēmumu lietā Nr. SKA-34/2017 (turpmāk - Augstākās

tiesas blakus lēmums). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pati

neesot pilnībā izmantojusi juridiskās metodes konkrētā tiesiskā

strīda atrisināšanai. To apliecinot tas, ka no 2018. gada 12.

februāra līdz 2018. gada 27. jūlijam Administratīvā rajona tiesa

vairākos citos sastāvos 24 līdzīgās lietās ir taisījusi un

pasludinājusi spriedumus, ar kuriem noraidīts attiecīgais

pieteikums par pārsūdzētā Rīgas domes lēmuma atcelšanu.

Pēc Rīgas domes ieskata, no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

iesniedzēja vēlas panākt, lai Satversmes tiesa pārskata Augstākās

tiesas blakus lēmumā veikto tiesību normu interpretāciju. Taču

šāda "kontrole un pārvērtēšana", tāpat kā lēmuma

"lietderības apsvērumi", neesot Satversmes tiesas

kompetencē. Tāpat Rīgas dome pieļauj, ka SIA "ALFOR"

pamattiesības varētu aizskart nevis apstrīdētā norma, bet gan

Azartspēļu likuma 42. panta sestā daļa, jo tieši šī norma dodot

pašvaldībai tiesības atcelt jau izsniegtu atļauju atvērt spēļu

zāli. Tāpēc Rīgas dome lūdz lietu izbeigt, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Rīgas dome

atkārtoti uzsvēra, ka Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas

un galīgās redakcijas noteikšanas laikā bija spēkā skaidrs un

nepārprotams azartspēļu jomas tiesiskais regulējums, kas piešķīra

pašvaldībām tiesības noteikt teritorijas, kurās aizliegts

organizēt azartspēles. No tiesiskā regulējuma veidošanās

hronoloģijas viedokļa raugoties, Rīgas dome Vēsturiskā centra

plānojuma izstrādes procesā tīri objektīvi neesot varējusi vērtēt

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi, jo šis likums tajā

laikā vēl nebija pieņemts un stājies spēkā. Tomēr Rīgas dome

uzskata, ka pēc būtības šāda vērtēšana ir notikusi, proti,

apstrīdētās normas izstrādes procesā ir vērtēts tajā noteiktā

ierobežojuma leģitīmais mērķis kopsakarā ar Azartspēļu likuma

mērķi aizsargāt sabiedrības intereses.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Rīgas dome norāda, ka

jaunākajā tiesu praksē ir akceptēta pašvaldību kompetence regulēt

azartspēļu organizēšanu kā vienu no teritorijas izmantošanas

veidiem arī teritorijas plānojumā. Tas vien, ka Saeima ar

Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu ir noteikusi

kārtību, kādā azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu

zāles atvēršanai vai zaudēt jau saņemtu atļauju, nenozīmējot, ka

Rīgas dome, pieņemot Vēsturiskā centra plānojumu, nevarēja

ierobežot azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās

Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijās.

Pašvaldības kompetencē esot arī spēļu zāļu izvietojuma vērtēšana

savas teritorijas attīstības plānošanas ietvaros, jo teritorijas

plānojums esot visaptverošs plānošanas dokuments.

Turklāt Rīgas dome norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstis

var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un

vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības

līmeni, ņemot vērā savas valsts morālās, reliģiskās, kultūras

īpatnības un ar tām saistītās aizsargājamās vērtības. No EST

judikatūras izrietot, ka par leģitīmu mērķi, kas var attaisnot

azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, var kalpot gan spēlētāju

jeb patērētāju aizsardzība vai krāpšanas apkarošana, gan arī

pilsētvides aizsardzība, valsts vēstures un mākslas saglabāšana

jeb nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība, kā arī

kultūrpolitikas mērķi.