Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam

1Rīgas dome 2006. gada 7. februārī pieņēma lēmumu Nr.

2832 "Par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

3teritorijas plānojuma apstiprināšanu", bet Rīgas vēsturiskā

4centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma (turpmāk

5arī - Vēsturiskā centra plānojums) grafiskā daļa un teritorijas

6izmantošanas un apbūves noteikumi tika izdoti kā Rīgas domes

7saistošie noteikumi Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā

8aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves

9noteikumi" (turpmāk - Saistošie noteikumi Nr. 38), un tie

10stājās spēkā 2006. gada 18. februārī.

11Saistošo noteikumu Nr. 38 7.1.9.2. punkts noteica:

12"Aizliegts ierīkot spēļu zāli zemesgabalos JC, JC1, JC2, JC3

13un JC4, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcās."

14Ar Rīgas domes 2013. gada 18. jūnija lēmumu Nr. 6331 "Par

15Rīgas domes 20.12.2005. saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas

16teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" un Rīgas

17domes 07.02.2006. saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas

18vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas

19izmantošanas un apbūves noteikumi" grozījumu apstiprināšanu

20un pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu" tika pieņemti

21saistošie noteikumi Nr. 220, ar kuriem Saistošie noteikumi Nr. 38

22tika izteikti šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Atbilstoši Vides

23aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2013. gada 22.

24septembra vēstulei Nr. 15.18-le/8819 Saistošie noteikumi Nr. 38

25jaunajā redakcijā īstenojami kopš 2013. gada 23. septembra.

26Šobrīd Saistošo noteikumu Nr. 38 459. punkts (turpmāk -

27apstrīdētā norma) nosaka: "Aizliegts ierīkot spēļu zāli JC,

28JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās, izņemot četru un piecu zvaigžņu

29viesnīcas."

1Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

2tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - nolēmusi apturēt

3tiesvedību lietā Nr. A420327717, kas ierosināta pēc sabiedrības

4ar ierobežotu atbildību "ALFOR" (turpmāk - SIA

5"ALFOR") pieteikuma, un vērsusies Satversmes tiesā ar

6pieteikumu, kurā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

7Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta

8pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

9Pieteikumā norādīts, ka 2006. gada 3. februārī Rīgas dome

10sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Spēļu nams" (vēlāk

11tā reorganizēta un pievienota SIA "ALFOR") piešķīrusi

12atļauju Nr. ICR-06-3-apa atvērt spēļu zāli Brīvības ielā 48/50,

13Rīgā. Savukārt ar 2017. gada 18. oktobra lēmumu Nr. 269 (prot.

14Nr. 10, 10. §) Rīgas dome izsniegto atļauju atcēlusi, šo lēmumu

15pamatojot citstarp ar apstrīdēto normu.

16Apstrīdētā norma būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā

17noteiktās SIA "ALFOR" tiesības uz īpašumu, jo faktiski

18aizliedzot tai turpināt savu komercdarbību un gūt no tās labumu.

19Privātpersonu uzņēmējdarbības veicināšana ekonomiski un sociāli

20visaktīvākajā Rīgas pilsētas teritorijā esot valsts un

21pašvaldības interesēs. Tomēr konkrētajā gadījumā, ņemot vērā

22Rīgas vēsturiskā centra (turpmāk arī - Vēsturiskais centrs) un tā

23aizsardzības zonas īpašo raksturu un kultūrvēsturisko vērtību,

24esot jānoskaidro, vai ir samērīga atļaujas atcelšana, ņemot vērā

25vienīgi spēļu zāles atrašanos Vēsturiskā centra teritorijā un

26nevērtējot konkrētās vietas apstākļus.

27Pieteikumā atzīts, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

28aizsargāt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

29iedzīvotājiem Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot

30labvēlīgā vidē. Viens no būtiskiem Rīgas vēsturiskā centra

31saglabāšanas un aizsardzības likuma (turpmāk - Vēsturiskā centra

32aizsardzības likums) mērķiem esot Vēsturiskā centra

33kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsargāšana tieši no

34arhitektoniskās un pilsētplānošanas viedokļa, taču bez ievērības

35neesot atstājams arī cits šā likuma mērķis - nodrošināt minētās

36teritorijas kvalitatīvu attīstību un noteikt prasības tās

37plānojuma izstrādei.

38Pašvaldībai esot tiesības noteikt teritorijas plānojumā

39dažādus īpašuma tiesību aprobežojumus saskaņā ar teritorijas

40plānojumā paredzētajiem teritorijas attīstības virzieniem un

41sabiedrības vairākuma vēlmēm attiecībā uz teritorijas turpmāko

42attīstību. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pamattiesību

43ierobežojums ir noteikts ar likumu un apstrīdētā norma ir

44piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai izvērtētu,

45vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar

46leģitīmo mērķi, esot nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts

47saprātīgs līdzsvars starp SIA "ALFOR" un Vēsturiskā

48centra iedzīvotāju interesēm.

49Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

50leģitīmo mērķi iespējams vienlīdz efektīvi sasniegt, Rīgas domei

51izmantojot Azartspēļu un izložu likuma (turpmāk - Azartspēļu

52likums) 42. panta trešajā un sestajā daļā paredzētās tiesības un

53katrā gadījumā izvērtējot konkrētos apstākļus. Rīgas dome neesot

54meklējusi risinājumu Vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesību

55aizsargāšanai ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personas

56tiesības uz īpašumu.

57No Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk - EST) judikatūras

58izrietot tas, ka dalībvalstu noteiktajiem ierobežojumiem ir

59jāatbilst samērīguma principam un ka valsts tiesiskais regulējums

60var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tā

61īstenošanas līdzekļi ir saskaņoti un sistemātiski, turklāt esot

62jāņem vērā apstākļu izmaiņas pēc tiesiskā regulējuma

63pieņemšanas. Atsaukšanās uz vispārējo interešu mērķi

64neesot pietiekama, lai attaisnotu šiem nosacījumiem neatbilstošu

65ierobežojumu. No normatīvajiem aktiem un Rīgas domes

66paskaidrojumiem neesot konstatējams iemesls, kura dēļ bija jāveic

67šādi azartspēļu ierobežošanas pasākumi, tas ir, jāatceļ iepriekš

68tiesiski izsniegtās atļaujas spēļu zāļu atvēršanai. Vairāk nekā

6910 gadus pēc apstrīdētās normas izdošanas Rīgas dome neesot

70veikusi nekādas darbības šīs normas piemērošanai, tāpēc Rīgas

71domes norādītais pamatojums neesot savienojams ar rūpēm par

72spēlētāju un arī Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību

73aizsardzību.

74Tāpat Rīgas dome neesot pamatojusi konkrētā komercdarbības

75veida ietekmi uz Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskajām vērtībām.

76Ja šo vērtību apdraudējums saistībā ar azartspēļu organizēšanu

77tiek saskatīts azartspēļu organizēšanas vietu vizuālajā

78noformējumā, tad šo apdraudējumu varot novērst ar mazāk

79ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, aizliedzot jebkādu

80azartspēļu organizēšanas vietu fasāžu noformējumu.

81Turklāt vispārējs aizliegums organizēt azartspēles visā

82Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, vienlaikus

83saglabājot iespēju tās atbilstoši normatīvajiem aktiem organizēt

84visā pārējā valsts teritorijā, tostarp citās Rīgas pilsētas

85apbūves teritorijās, kā arī četru un piecu zvaigžņu viesnīcās

86Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, neliecinot par

87centieniem saskaņoti un sistemātiski samazināt azartspēļu

88iespējas. Neesot objektīva pamatojuma tam, ka iedzīvotāji, kuri

89ikdienā uzturas Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, no

90azartspēļu atkarības būtu jāpasargā vairāk nekā iedzīvotāji

91jebkurā citā Rīgas pilsētas vai valsts daļā.

92Vajagot ņemt vērā arī to, ka komercsabiedrības, kurām atvērtas

93spēļu zāles Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esošajās

94četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir nostādītas privileģētā

95stāvoklī, jo tās var turpināt savu komercdarbību un gūt no tās

96labumu. Rīgas dome neesot pamatojusi, kādēļ tā uzskata, ka spēļu

97zāļu darbība viesnīcās mazāk aizskar Vēsturiskā centra

98iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

99Interpretējot Satversmes 105. panta otro teikumu kopsakarā ar

100šā panta trešo teikumu, esot secināms, ka īpašuma tiesību

101ierobežošana ir pieļaujama tikai sabiedrības interesēs, proti,

102lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību,

103labklājību un tikumību. Apstrīdētajai normai esot jānodrošina

104līdzsvars starp personas tiesībām netraucēti izmantot savas

105īpašuma tiesības un gūt no īpašuma pēc iespējas lielāku

106ekonomisko labumu, no vienas puses, un Vēsturiskā centra

107iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no otras puses. Rīgas

108dome neesot veikusi izpēti vai norādījusi citādu pamatojumu tam,

109ka nav pieejami saudzējošāki līdzekļi personas īpašuma tiesību

110ierobežošanai. Tādēļ neesot iespējams secināt, ka labums, ko

111iegūs sabiedrība no spēļu zāļu slēgšanas Vēsturiskajā centrā, būs

112lielāks par pieteicējai administratīvajā lietā nodarīto

113zaudējumu. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja apšauba to, ka

114apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī un piemērošanas laikā Rīgas

115domes mērķis patiešām bija nodrošināt īpaši augsta līmeņa

116[leģitīmā mērķa] aizsardzību, tāpēc tiesiski izsniegto atļauju

117atcelšanu uz apstrīdētās normas pamata nevarot uzskatīt par

118samērīgu.

119Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesa saņēmusi

120Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas

121lēmumus par tiesvedības apturēšanu vēl 28 lietās par Rīgas domes

122lēmumiem atcelt komersantiem izsniegtās atļaujas spēļu zāļu

123atvēršanai Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

124teritorijā.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

4Dažādi teritorijas attīstības plānošanas dokumenti, tostarp

5Latvijas attīstības stratēģija, Rīgas ilgtermiņa attīstības

6stratēģija, Rīgas attīstības programma 2006.-2012. gadam, Rīgas

7teritorijas plānojums 2006.-2018. gadam, nosakot, ka Rīgas

8pilsētas teritorija un it īpaši tās vēsturiskā centra teritorija

9ilgtspējīgi attīstāma kā nozīmīgs Eiropas kultūras un tūrisma

10centrs. Vēsturiskā centra plānojuma prioritārais uzdevums esot

11saglabāt, aizsargāt un kvalitatīvi attīstīt Vēsturisko centru un

12tā aizsardzības zonu tādā veidā, lai šīs teritorijas kultūrvide

13(jeb kultūrvēsturiskā pilsētvide) būtu labvēlīga, pievilcīga un

14ar savu kvalitāti saistoša ne tikai vietējiem iedzīvotājiem un

15pilsētas viesiem, bet arī ārvalstu tūristiem. Lai gan Vēsturiskā

16centra teritorija ir ekonomiski un sociāli visaktīvākā Rīgas

17pilsētas daļa, vēsturiski tā neesot attīstījusies kā azartspēļu

18centrs. Proti, spēļu zāles vēsturiski neesot bijušas Vēsturiskā

19centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturisko pilsētvidi

20raksturojošs objekts. Rīgas dome, pieņemot apstrīdēto normu, esot

21ņēmusi vērā arī sabiedrības absolūtā vairākuma viedokli, kas

22noskaidrots aptaujas rezultātā.

23Atsaucoties uz tiesu praksi, Rīgas dome norāda, ka loģiski

24pamatots ir tāds tiesiskais risinājums, ka azartspēļu

25organizēšana tiek ierobežota atsevišķās šīs pašvaldības

26teritorijas funkcionālajās zonās, jo katrai no tām ir sava

27attīstības stratēģija. Šāds risinājums radot noteiktību attiecībā

28uz konkrētās teritorijas izmantošanu ilgtermiņā, sakārtojot vidi

29un nodrošinot integrētu teritorijas attīstību. Tas radot iespēju

30uzņēmējiem, kas organizē azartspēles, laikus rēķināties ar jauno

31situāciju un plānot savu uzņēmējdarbību. Savukārt citas personas,

32kas iegādājas īpašumus, varot rēķināties ar to, ka šo īpašumu

33tiešā tuvumā netiks atvērti tāda veida izklaides objekti, kas

34palielina apdraudējuma riskus.

35Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais

36pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo, pirmkārt,

37Vēsturiskā centra plānojums un Saistošie noteikumi Nr. 38 esot

38izstrādāti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem

39teritorijas plānošanas jomā. Otrkārt, šā plānojuma izstrādāšanas

40un sabiedriskās apspriešanas laikā, kā arī galīgās redakcijas

41noteikšanas brīdī bijusi spēkā likuma "Par izlozēm un

42azartspēlēm" 20. panta pirmās daļas norma, kas tiešā veidā

43paredzēja pašvaldību kompetenci noteikt teritorijas, kurās

44aizliegts organizēt azartspēles. Rīgas dome atbilstoši tolaik

45spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam un likumdevēja dotajam

46pilnvarojumam esot bijusi tiesīga noteikt vispārēju aizliegumu

47organizēt azartspēles spēļu zālēs, kuras ir atvērtas vai kuras

48nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra teritorijas

49funkcionālajās zonās. Tas, ka likumdevējs 2006. gada 8. jūnijā

50grozīja Azartspēļu likumu un kopš 2006. gada 4. jūlija ir spēkā

51šā likuma 42. panta trešā un sestā daļa, apstiprinot to, ka Rīgas

52dome rīkojusies atbilstoši likumdevēja nolūkam. Treškārt,

53apstrīdētā norma esot pietiekami skaidra, lai ikviens saprastu,

54ka tā kopsakarā ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto

55daļu attiecas ne vien uz jaunu spēļu zāļu atvēršanu, bet arī uz

56jau atvērtajām spēļu zālēm attiecīgajā teritorijā.

57Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā

58pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

59tiesību aizsardzība, proti, tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un

60tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, kā arī sabiedrības

61labklājības nodrošināšana. Turklāt šāda azartspēļu organizēšanas

62ierobežojuma noteikšana atbilstot rūpēm par citu cilvēku

63pasargāšanu, cik vien tas iespējams, no azartspēļu atkarības, kā

64arī par spēlētāju un viņu tuvinieku labklājības aizsardzību.

65Rīgas dome norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja ierobežojuma

66leģitīmo mērķi ir definējusi pārāk šauri.

67Atbildes rakstā norādīts, ka valstij ir pienākums

68kultūrvēsturiski nozīmīgu teritoriju ilgtspējīgas attīstības

69interesēs pēc iespējas mazināt vai izslēgt tādus negatīvus

70kultūrvides riska faktorus, kas objektīvi var aizēnot šādu

71kultūrvidi veidojošā kultūras mantojuma paustos simbolus un citas

72cilvēciski nozīmīgas garīgās vērtības, kā arī traucēt kultūrvidē

73atspoguļoto vēsturisko notikumu, tradīciju un sabiedrības morālo

74vērtību adekvātu uztveri, lielā daļā sabiedrības radot nepatiku,

75neapmierinātību vai klaji noraidošu attieksmi.

76Teritorijas izmantošana azartspēļu organizēšanai esot viens no

77izteikti negatīviem kultūrvides elementiem jeb riska faktoriem,

78kas simbolizējot nevis vispārcilvēciskas kultūras vērtības, bet

79peļņas gūšanu, kā arī novedot pie cilvēku slimīgas atkarības no

80azartspēlēm, kura mēdzot kombinēties ar cita veida atkarībām,

81visbiežāk - alkohola atkarību. Pēc Rīgas domes ieskata,

82azartspēļu organizēšana spēļu zālēs Vēsturiskajā centrā degradētu

83šīs teritorijas kā kultūras mantojuma kultūrvēsturisko kvalitāti,

84humāno raksturu, vispārcilvēcisko morālētisko vērtību, labvēlīgo

85pilsētvidi, gadsimtu gaitā izveidojušos unikālo kultūrvidi un tās

86pievilcību, kā arī tās kultūrvēsturisko savdabību un

87autentiskumu, tostarp traucējot sajūtu un noskaņas līmenī

88pilnvērtīgi uztvert un izbaudīt Vēsturiskā centra un tā

89aizsardzības zonas kultūrvēsturiskās vērtības un kultūras

90mantojumu kā tādu.

91Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā paredzētais

92izņēmums, proti, tas, ka spēļu zāles atļauts ierīkot četru un

93piecu zvaigžņu viesnīcās, neietekmē šā ierobežojuma piemērotību

94leģitīmā mērķa sasniegšanai. Rīgas dome esot rīkojusies

95"saskaņoti un sistemātiski", jo apstrīdētajā normā

96paredzētais ierobežojums tiekot vienlīdz attiecināts uz visiem

97azartspēļu organizētājiem un visām spēļu zālēm, kuras ir atvērtas

98vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra

99funkcionālajās zonās - JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās

100(turpmāk arī - JC teritorijas).

101Rīgas dome uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais

102pamattiesību ierobežojums nav uzskatāms par tādu, kas pilnībā

103aizliegtu SIA "ALFOR" turpināt savu komercdarbību.

104Pirmkārt, spēļu zāle esot tikai viens no azartspēļu organizēšanas

105vietu veidiem. Otrkārt, azartspēļu organizētājiem neesot liegta

106iespēja turpināt savu komercdarbību visā pārējā Rīgas pilsētas

107administratīvajā teritorijā un citur Latvijā. Tāpat spēļu zāļu

108darbība varot tikt turpināta četru un piecu zvaigžņu viesnīcās

109Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā.

110Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka par saudzējošāku

111līdzekli nevar uzskatīt tādu tiesisko risinājumu, kas jau

112paredzēts normatīvajos aktos un kas tieši attiecas uz konkrēto

113situāciju, proti, Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā

114daļā pašvaldībai piešķirtās tiesības katrā individuālā gadījumā

115izvērtēt konkrētos apstākļus un lemt par spēļu zāles atvēršanu

116vai slēgšanu. Arī "spēļu zāļu vizuālā noformējuma

117neitralizēšana" nesasniegtu ierobežojuma leģitīmos mērķus

118tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais

119ierobežojums esot leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešams

120līdzeklis.

121Rīgas dome norāda, ka, izstrādājot Vēsturiskā centra

122plānojumu, tā izvērtējusi un samērojusi dažādās tiesības un

123intereses, tostarp komersantu tiesības organizēt azartspēles, no

124vienas puses, un ikviena cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi

125un kultūras mantojumu, kā arī nepieciešamību nodrošināt

126sabiedrības labklājību, no otras puses, un priekšroku devusi

127pēdējām. Ar apstrīdēto normu esot konkretizēts Azartspēļu likuma

12842. panta trešajā un sestajā daļā ietvertais nenoteiktais tiesību

129jēdziens "būtisku valsts un attiecīgās administratīvās

130teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums". Turklāt šā

131panta septītajā daļā noteiktais pašvaldības lēmuma materiālās

132spēkā esības piecu gadu termiņš esot pietiekami ilgs, lai

133azartspēļu organizētāji - attiecīgās jomas profesionāļi - varētu

134rast risinājumus un veikt atbilstošus pasākumus, kas pēc iespējas

135mazinātu vai pat izslēgtu no konkrēto spēļu zāļu slēgšanas

136izrietošās negatīvās ekonomiskās sekas.

137Rīgas dome uzskata, ka labums, ko no konkrētā ierobežojuma

138iegūst gan ikviens cilvēks viņam piemītošo tiesību uz labvēlīgu

139kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu īstenošanas aspektā,

140gan sabiedrība kopumā materiālās un nemateriālās labklājības

141aspektā, ir ievērojami lielāks un nozīmīgāks par tām negatīvajām

142ekonomiskajām sekām, kādas varētu rasties azartspēļu

143organizētājam tā īpašuma tiesību ierobežojuma rezultātā. Tādējādi

144ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums esot

145atbilstošs leģitīmajam mērķim un samērīgs ar to.

146Rīgas dome arī norāda, ka lēmumi atcelt atļaujas spēļu zāļu

147atvēršanai ir pieņemti, izpildot Augstākās tiesas 2017. gada 24.

148februāra blakus lēmumu lietā Nr. SKA-34/2017 (turpmāk - Augstākās

149tiesas blakus lēmums). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pati

150neesot pilnībā izmantojusi juridiskās metodes konkrētā tiesiskā

151strīda atrisināšanai. To apliecinot tas, ka no 2018. gada 12.

152februāra līdz 2018. gada 27. jūlijam Administratīvā rajona tiesa

153vairākos citos sastāvos 24 līdzīgās lietās ir taisījusi un

154pasludinājusi spriedumus, ar kuriem noraidīts attiecīgais

155pieteikums par pārsūdzētā Rīgas domes lēmuma atcelšanu.

156Pēc Rīgas domes ieskata, no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

157iesniedzēja vēlas panākt, lai Satversmes tiesa pārskata Augstākās

158tiesas blakus lēmumā veikto tiesību normu interpretāciju. Taču

159šāda "kontrole un pārvērtēšana", tāpat kā lēmuma

160"lietderības apsvērumi", neesot Satversmes tiesas

161kompetencē. Tāpat Rīgas dome pieļauj, ka SIA "ALFOR"

162pamattiesības varētu aizskart nevis apstrīdētā norma, bet gan

163Azartspēļu likuma 42. panta sestā daļa, jo tieši šī norma dodot

164pašvaldībai tiesības atcelt jau izsniegtu atļauju atvērt spēļu

165zāli. Tāpēc Rīgas dome lūdz lietu izbeigt, pamatojoties uz

166Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

167Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Rīgas dome

168atkārtoti uzsvēra, ka Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas

169un galīgās redakcijas noteikšanas laikā bija spēkā skaidrs un

170nepārprotams azartspēļu jomas tiesiskais regulējums, kas piešķīra

171pašvaldībām tiesības noteikt teritorijas, kurās aizliegts

172organizēt azartspēles. No tiesiskā regulējuma veidošanās

173hronoloģijas viedokļa raugoties, Rīgas dome Vēsturiskā centra

174plānojuma izstrādes procesā tīri objektīvi neesot varējusi vērtēt

175apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

176mērķi kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi, jo šis likums tajā

177laikā vēl nebija pieņemts un stājies spēkā. Tomēr Rīgas dome

178uzskata, ka pēc būtības šāda vērtēšana ir notikusi, proti,

179apstrīdētās normas izstrādes procesā ir vērtēts tajā noteiktā

180ierobežojuma leģitīmais mērķis kopsakarā ar Azartspēļu likuma

181mērķi aizsargāt sabiedrības intereses.

182Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Rīgas dome norāda, ka

183jaunākajā tiesu praksē ir akceptēta pašvaldību kompetence regulēt

184azartspēļu organizēšanu kā vienu no teritorijas izmantošanas

185veidiem arī teritorijas plānojumā. Tas vien, ka Saeima ar

186Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu ir noteikusi

187kārtību, kādā azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu

188zāles atvēršanai vai zaudēt jau saņemtu atļauju, nenozīmējot, ka

189Rīgas dome, pieņemot Vēsturiskā centra plānojumu, nevarēja

190ierobežot azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās

191Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijās.

192Pašvaldības kompetencē esot arī spēļu zāļu izvietojuma vērtēšana

193savas teritorijas attīstības plānošanas ietvaros, jo teritorijas

194plānojums esot visaptverošs plānošanas dokuments.

195Turklāt Rīgas dome norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstis

196var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un

197vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības

198līmeni, ņemot vērā savas valsts morālās, reliģiskās, kultūras

199īpatnības un ar tām saistītās aizsargājamās vērtības. No EST

200judikatūras izrietot, ka par leģitīmu mērķi, kas var attaisnot

201azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, var kalpot gan spēlētāju

202jeb patērētāju aizsardzība vai krāpšanas apkarošana, gan arī

203pilsētvides aizsardzība, valsts vēstures un mākslas saglabāšana

204jeb nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība, kā arī

205kultūrpolitikas mērķi.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2Saeima (turpmāk - Saeima) - uzskata, ka visupirms azartspēļu

3organizēšanas ierobežojumi ir noteikti Azartspēļu likuma 41.

4pantā un šos ierobežojumus pēc to mērķa, jēgas un būtības var

5iedalīt vairākās kategorijās. Pēc Saeimas ieskata, galvenais

6iemesls, kura dēļ azartspēlēm vispār tiek noteikti ierobežojumi,

7ir tas, ka azartspēles var izraisīt atkarību un vienmēr ir

8saistītas ar augstu finansiālu risku tieši to spēlētājam, kā arī

9var atstāt būtisku negatīvu ietekmi ne vien uz personas mantisko

10labklājību, bet arī uz tās psihisko stāvokli, attiecībām ar

11tuviniekiem, darbu un citiem dzīves aspektiem. Tādēļ likumdevējs

12esot uzskatījis par nepieciešamu noteikt zināmus ierobežojumus,

13lai šos riskus mazinātu vai attiecībā uz konkrētām personu

14grupām, piemēram, nepilngadīgajiem, novērstu.

15Azartspēļu likumā noteiktais liegums organizēt azartspēles

16kādā noteiktā vietā varot būt saistīts ar vairākiem pēc būtības

17atšķirīgiem iemesliem, tomēr pamatā vienmēr esot vērsts uz to,

18lai azartspēles nebūtu viegli pieejamas vietās, kur pulcējas

19īpaši aizsargājamas personas, kas varētu būt vieglāk ietekmējamas

20un pamudināmas uz piedalīšanos azartspēlēs, vai vietās, kur

21personām vispār nevajadzētu būt pakļautām šādam riskam. No

22attiecīgo ierobežojumu izstrādes materiāliem izrietot, ka šie

23ierobežojumi ir vērsti uz sabiedrības labklājības (veselības un

24finansiālās labklājības) un citu cilvēku (spēlētāju) tiesību

25aizsardzību, proti, ierobežojumu galvenais mērķis esot mazināt

26azartspēļu pieejamību un līdz ar to vēlmi tās spēlēt, kas var

27novest pie atkarības un no tās izrietošajām negatīvajām

28sekām.

29Saeimas viedoklī norādīts, ka pašvaldību kompetence azartspēļu

30organizēšanas ierobežojumu noteikšanā, proti, gan azartspēļu

31organizēšanas saturiskie ierobežojumi, gan veids un forma, kādā

32tie nosakāmi, visupirms izriet no Azartspēļu likuma un tā 42.

33panta "Pašvaldības tiesības azartspēļu regulēšanā". Šis

34pants reglamentējot pašvaldības tiesības tikai saistībā ar likuma

3526. un 27. pantā minēto individuālo atļauju azartspēļu

36organizēšanas vietas atvēršanai un neietverot likumdevēja

37pilnvarojumu pašvaldībai regulēt azartspēļu organizēšanu

38vispārsaistoša ārējā normatīvā akta - saistošo noteikumu - formā.

39Par to liecinot arī likuma 42. pantā konsekventi lietotā

40terminoloģija - "atļauja", "lēmums",

41"motivēts lēmums". Tāpat tas izrietot no minētā panta

42devītajā daļā ietvertā efektīvā tiesību aizsardzības mehānisma,

43kas ļauj attiecīgajam azartspēļu organizētājam pašvaldības lēmumu

44pārsūdzēt tiesā. Pašvaldība varot Azartspēļu likuma 42. panta

45sestajā daļā lietoto terminu "vieta" tulkot

46paplašināti, ar to saprotot ne tikai konkrētas telpas vai ēku,

47tomēr pašvaldības veiktajam izvērtējumam un saskaņā ar

48likumdevēja tai piešķirtajām pilnvarām pieņemtajam lēmumam tik un

49tā jebkurā gadījumā vajagot būt individuālam un attiecinātam uz

50konkrēta azartspēļu organizētāja iesniegumu.

51Saeima uzsver, ka pašvaldībai esot zināma rīcības brīvība,

52vērtējot to, kas uzskatāms par "valsts vai attiecīgās

53administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu

54aizskārumu", jo likums nenosaka, kādu iemeslu dēļ un uz kāda

55pamata pašvaldība var noteikt šādus ierobežojumus. Proti,

56pašvaldība varot ņemt vērā personu pamattiesības, tostarp

57tiesības uz labvēlīgu vidi, kā vienu no azartspēļu organizēšanas

58ierobežojumu pamatiem. Tomēr šie iemesli esot izvērtējami

59individuāli katrā konkrētajā atļaujas pieprasīšanas gadījumā un

60nevarot būt pretrunā ar to, ko likumdevējs noteicis ar likumu vai

61kas saskaņā ar likumdevēja piešķirto pilnvarojumu ir ietverts

62Ministru kabineta noteikumos.

63Attiecībā uz Vēsturiskā centra aizsardzības likumu Saeima

64norāda, ka tas visupirms ir vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību

65fizisku (vizuālu) aizsardzību. Kultūrvēsturisko vērtību

66saglabāšana, nenoliedzami, nodrošinot arī ar tām saistīto

67asociāciju vai noskaņu saglabāšanu, tomēr no Vēsturiskā centra

68aizsardzības likuma neizrietot tas, ka kultūrvēsturisko vērtību

69aizsardzība būtu nodrošināma citādi kā vien fiziski.

70Saeima arī norāda, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likumā

71pašvaldībai piešķirtais pilnvarojums izstrādāt Rīgas vēsturiskā

72centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu nevar tikt

73interpretēts tik plaši, ka pašvaldībai būtu tiesības regulēt

74visus aspektus, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju uzturēšanos

75Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Vēsturiskā centra

76aizsardzības likumā neesot ietverts pilnvarojums pašvaldībai ar

77tās saistošajiem noteikumiem reglamentēt azartspēļu organizēšanas

78ierobežojumus, ja vien tie nav saistīti ar jebkuram komersantam

79izvirzāmajiem noteikumiem attiecībā uz ēku izskatu, kā arī

80būvniecības noteikumiem un citām prasībām, kas vērstas uz

81kultūrvēsturisko vērtību un vides saglabāšanu. Azartspēļu

82organizēšana neietilpstot pašvaldību autonomajā kompetencē, tāpēc

83šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība esot strikti ierobežota.

84Tāpat šajā gadījumā uz pašvaldībām esot attiecināmas vispārīgās

85ar pilnvarojumu izdot ārēju normatīvo aktu saistītās

86prasības.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 38 izdoti, pamatojoties uz

3Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. pantā noteikto

4pilnvarojumu un normatīvajiem aktiem teritorijas plānošanas jomā,

5un pievienojas secinājumam par to, ka no apstrīdētās normas

6izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tā

7leģitīmais mērķis ir aizsargāt Vēsturiskā centra un tā

8aizsardzības zonas iedzīvotājiem Satversmes 115. pantā noteiktās

9tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā arī aizsargāt tiesības uz

10labvēlīgu kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu.

11Tieslietu ministrija uzskata, ka Rīgas domes izsniegtā atļauja

12atvērt spēļu zāli personai garantē tiesības veikt noteiktu

13komercdarbību, ko personai citādi nebūtu iespējams veikt.

14Tādējādi personas tiesības uz atļaujas pamata organizēt

15azartspēles noteiktā vietā esot atzīstamas par tiesībām uz

16īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē.

17Tieslietu ministrija norāda, ka, atceļot labvēlīgu

18administratīvo aktu, jāņem vērā arī Administratīvā procesa likuma

1985. un 86. pantā ietvertās tiesību normas, kas citstarp noteic,

20ka personai noteiktos apstākļos ir tiesības uz zaudējumu un

21personiskā kaitējuma atlīdzību. Jautājumam par zaudējumu

22atlīdzināšanu esot jābūt atceļošā administratīvā akta

23sastāvdaļai, un iestādei pirms šāda akta izdošanas vajagot

24izvērtēt zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši

25Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu

26nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām.

27Tieslietu ministrija piekrīt Rīgas domes viedoklim par to, ka

28normatīvie akti paredz pietiekamu pārejas periodu, proti, Rīgas

29domes lēmuma par personai labvēlīga administratīvā akta atcelšanu

30materiālā spēkā esība iestājas piecus gadus pēc šā lēmuma

31procesuālās spēkā esības, kā arī paredz atbilstošu mehānismu

32saistībā ar labvēlīga administratīvā akta atcelšanu radušos

33zaudējumu atlīdzināšanai. Tieslietu ministrija uzskata, ka lietā

34ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību,

35kas radās, kad tai tika izdota atļauja atvērt spēļu zāli, un tām

36interesēm, kuru labā regulējums tika mainīts. Personai labvēlīgus

37administratīvos lēmumus nevarot atcelt, ja labuma guvējs ir

38paļāvies uz administratīvā akta pastāvīgumu un šī paļaušanās, to

39samērojot ar atcelšanas publisko interesi, ir aizsardzības vērta,

40taču konkrētajā gadījumā jau ilgu laiku esot bijis spēkā

41grozītais tiesiskais regulējums, kas personai paredz

42nelabvēlīgākas tiesiskās sekas (konkrētās darbības aizliegumu).

43Proti, pēc atļaujas izdošanas tika noteikts aizliegums ierīkot

44spēļu zāles JC teritorijās, izņemot četru un piecu zvaigžņu

45viesnīcas. Turklāt pašvaldībām tika piešķirtas tiesības noteiktos

46gadījumos atcelt jau izsniegtās atļaujas. Komersanti, kas

47profesionāli darbojas azartspēļu organizēšanas nozarē, nevarot

48nezināt to, ka šī nozare tiek stingri regulēta un attiecīgajā

49normatīvajā regulējumā ir izdarīti tādi grozījumi, kas paredz

50stingrāku sabiedrības tiesību aizsardzību un spēļu zāļu

51izvietošanas ierobežojumus. Līdz ar to Rīgas domei esot bijis

52pamats paļauties uz to, ka azartspēļu organizētāji rīkosies

53saskaņā ar likumu. Savukārt SIA "ALFOR" un citiem

54azartspēļu organizētājiem nevarot būt izveidojusies nemainīga un

55ilgtermiņa tiesiskā paļāvība attiecībā uz atļaujām spēļu zāles

56atvēršanai.

57Tieslietu ministrija arī norāda, ka ir svarīgi vērtēt, kā

58tiesiskās paļāvības princips un labas pārvaldības princips

59izpaužas tieši konkrētās lietas faktiskajos apstākļos. Proti, ja

60kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās Rīgas dome neko nav

61darījusi šīs normas īstenošanai un it īpaši tad, ja šīs

62nogaidīšanas dēļ privātpersonas tiesiskais stāvoklis ir

63pasliktinājies, varot tikt konstatēts labas pārvaldības principa

64pārkāpums.

1Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un

2reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - uzskata,

3ka apstrīdētā norma atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī Latvijas

4un Rīgas stratēģiskās plānošanas dokumentiem.

5Pieteikuma iesniedzēja neesot ņēmusi vērā to, ka

6administratīvās lietas ietvaros pārsūdzēto lēmumu, tāpat kā visus

7pārējos līdzīgos lēmumus par izsniegto atļauju atcelšanu, Rīgas

8dome ir pieņēmusi, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un

9īstenojot Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā noteikto

10kompetenci.

11Pēc ministrijas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja, vēršoties

12Satversmes tiesā, būtībā vēlas panākt to, lai Satversmes tiesa

13pārvērtē tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, ko veikusi

14Rīgas dome, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un pieņemot

15lēmumu atcelt atļauju atvērt spēļu zāli, bet jo īpaši - lai

16Satversmes tiesa pārvērtētu Augstākās tiesas judikatūrā

17ietilpstošo Azartspēļu likuma 42. panta trešās un sestās daļas

18interpretāciju kopsakarā ar apstrīdēto normu.

19VARAM nepiekrīt tam, ka apstrīdētā norma izdota, pārkāpjot

20Rīgas domei ar likumu piešķirto pilnvarojumu. Tas, ka Azartspēļu

21likuma 42. panta trešā un sestā daļa noteic kārtību, kādā

22azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai

23vai zaudēt šādu jau saņemtu atļauju, nenozīmējot to, ka Rīgas

24dome, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu ierobežot

25azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās Vēsturiskā centra

26un tā aizsardzības zonas teritorijas funkcionālajās zonās.

27Pēc VARAM ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

28atbilst gan spēku zaudējušajiem, gan spēkā esošajiem

29normatīvajiem aktiem. Tas esot noteikts saskaņā ar likumu, tā

30leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība, proti,

31tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu

32aizsardzība, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšana.

33Turklāt šis ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

34sasniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma esot atbilstoša

35Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda:

2tas, ka personai piešķirtā atļauja veikt noteikta veida

3komercdarbību tai piederošā nekustamajā īpašumā tiek atcelta,

4pamatojoties uz apstrīdēto normu, ir vērtējams kā īpašuma tiesību

5ierobežojums. Tiesībsargs piekrīt Rīgas domes atbildes rakstā

6sniegtajiem argumentiem, un viņam nav šaubu, ka izvērtējamais

7personas pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam

8ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi

9un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, vadoties pēc

10ilgtspējības principa. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto

11normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā

12mērķa sasniegšanai.

13Tiesībsargs izsaka viedokli, ka kopš Saistošo noteikumu Nr. 38

14un tostarp apstrīdētās normas spēkā stāšanās SIA

15"ALFOR" un citi azartspēļu organizētāji, kuriem bija

16izsniegtas atļaujas spēļu zāļu atvēršanai Vēsturiskajā centrā un

17tā aizsardzības zonā, baudīja izņēmuma stāvokli konkrētajā

18komercdarbības jomā un konkrētajā teritorijā pretstatā citiem

19komersantiem, kuriem apstrīdētā norma tika piemērota. Ar citiem

20līdzekļiem, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas norādīto izkārtņu

21un reklāmas noņemšanu no skatlogiem, leģitīmais mērķis netiktu

22sasniegts tādā pašā kvalitātē un vienlaikus tiktu izkropļota ar

23Saistošo noteikumu Nr. 38 regulējumu noteiktā tiesiskā

24stabilitāte. Turklāt, pēc tiesībsarga ieskata, arī šis līdzeklis

25personas komercdarbību ietekmētu negatīvi, jo jebkuras veiksmīgas

26komercdarbības pamatā esot veiksmīga reklāma. Tādējādi

27izraudzītais līdzeklis esot nepieciešams leģitīmā mērķa

28sasniegšanai.

29Vērtējot Rīgas domes rīcības atbilstību, esot salīdzināmas

30personas īpašuma tiesības, proti, tiesības izvēlēties konkrētu

31komercdarbības jomu un tiesības gūt no tās labumu, no vienas

32puses, un sabiedrības tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kuras

33izpaužas kā tiesības uz kultūras mantojumu, no otras puses.

34Personas īpašuma tiesību ierobežojums neesot absolūts, proti, tai

35neesot liegts konkrētā veida komercdarbību veikt ārpus Vēsturiskā

36centra vai četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskā centra

37teritorijā. Personai neesot liegts arī izvēlēties citu

38komercdarbības veidu un ar to nodarboties savā nekustamajā

39īpašumā. Turklāt persona kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās

40neesot varējusi paļauties uz to, ka tās iepriekš iegūtās tiesības

41un vispārējai konkurencei neatbilstošais izņēmuma stāvoklis tiks

42aizsargāts mūžīgi. Tiesībsargs pauž pārliecību, ka labums, ko

43iegūst sabiedrība, ir lielāks par Pieteikuma iesniedzējas

44norādīto personas tiesību aizskārumu. Tādējādi ierobežojums

45atbilstot samērīguma principam un apstrīdētā norma atbilstot

46Satversmes 105. pantam.

1Pieaicinātā persona - UNESCO Latvijas Nacionālā

2komisija (turpmāk - UNESCO Nacionālā komisija) - norāda, ka,

3sagatavojot savu viedokli, tā konsultējusies ar vietējiem

4ekspertiem un UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un

5kultūras organizācija) Pasaules mantojuma centru, kas ir UNESCO

6Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību

7(turpmāk - UNESCO Konvencija) īstenošanas sekretariāts.

8Azartspēļu organizēšana UNESCO Konvencijas kontekstā varot

9tikt vērtēta tikai tad, ja tā apdraud mantojuma vietas īpašas

10nozīmes universālo vērtību, piemēram, tad, ja tiek veikta zemes

11lietošanas veida maiņa vai tiek īstenoti apjomīgi būvniecības

12projekti. Līdzšinējā praksē esot bijis gadījums, kad tika atzīts,

13ka viesnīcas un kazino būvniecības dēļ tiek nopietni apdraudēta

14pasaules mantojuma vieta - Sakramento vēsturiskais centrs

15Urugvajā. Tomēr šajā gadījumā apdraudējums bijis saistīts ar ēkas

16dizainu un apjomu, nevis ar tai paredzēto funkciju.

17Saskaņojot dažādas būvniecības un pilsētplānošanas ieceres,

18esot būtiski ņemt vērā gan nacionālos, gan starptautiskos tiesību

19aktus, kā arī labās prakses piemērus, lai pilnībā nodrošinātu

20Vēsturiskā centra kā pasaules mantojuma vietas saglabāšanu un

21aizsardzību. Saskaņā ar UNESCO Konvencijas īstenošanas vadlīnijām

22pilsētvides pārveidojumu ietekme tiekot vērtēta galvenokārt pēc

23trim dažādiem parametriem, proti, pēc tā, vai pārveidojumi nav

24tādi, kas varētu ievērojami degradēt vai pat pilnībā sagraut

25pasaules mantojuma vietas autentiskumu, integritāti jeb

26viengabalainību, kā arī īpašas nozīmes universālo vērtību.

27Tādējādi spēļu zāļu ierīkošanas pieļaujamība esot skatāma

28kontekstā ar minētajiem parametriem, jo UNESCO Konvencijas

29īstenošanas vadlīnijas neparedzot konkrētus nosacījumus spēļu

30zāļu ierīkošanai pasaules mantojuma vietās. Pēc UNESCO Nacionālās

31komisijas ieskata, īpaša uzmanība šajā gadījumā būtu jāpievērš

32ēku funkcijas autentiskumam un mantojuma vietas noskaņai.

33Vēsturiskajā centrā tradicionāli līdzās esot īstenota gan

34dzīvojamā funkcija, gan komercfunkcija, tomēr atsevišķās apkaimēs

35esošās dzīvojamās platības vairs neesot piemērotas mūsdienu

36prasībām un arī Vēsturiskā centra teritorijā dzīvojamā funkcija

37arvien vairāk sarūkot. Tomēr jautājumi par dzīvojamās funkcijas

38saglabāšanu un attīstību esot skatāmi plašākā kontekstā un neesot

39risināmi, pilnībā vai daļēji aizliedzot komercdarbību vai kādas

40konkrētas tās formas.

41Esot atbalstāmi tas, ka iedzīvotāju vēlmes attiecībā uz

42pilsētas attīstību (piemēram, negatīvs viedoklis par spēļu zālēm

43Vēsturiskā centra teritorijā) tiek respektētas un iekļautas

44teritorijas plānojumā un regulējošos noteikumos. Tomēr pasaules

45mantojuma vietas noskaņai jeb atmosfērai apdraudējumu un

46kaitējumu radot ne tikai kādas konkrētas komercdarbības formas

47klātbūtne vēsturiskā teritorijā, bet arī tādi negatīvie

48faktori, kas ietekmē Vēsturiskā centra ēku substances

49autentiskumu un citus šo ēku lietojuma un vēsturiskā dizaina

50uztveres aspektus, piemēram, spilgtas gaismas reklāmas un

51uzraksti, telpu oriģinālā plānojuma maiņa, autentisko materiālu

52nomaiņa ar jaunākiem materiāliem vai būvniecības tehnikām, līdzās

53komercplatībām izbūvētas āra terases, kas aizpilda to publiskās

54ārtelpas daļu, kura vēsturiski tika izmantota transportlīdzekļu

55un gājēju kustības organizēšanai, u. tml. Šādas izmaiņas varot

56būtiski ietekmēt Vēsturiskā centra īpašas nozīmes universālo

57vērtību un autentiskumu. Nozares eksperti par šīm problēmām

58pastāvīgi diskutējot un meklējot piemērotus risinājumus.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Spēļu biznesa asociācija" (turpmāk - Asociācija) -

3norāda, ka likumdevējs laika gaitā esot konceptuāli mainījis

4pašvaldību kompetenci azartspēļu uzraudzības un kontroles

5jomā.

6Apstrīdētā norma tieši ierobežojot azartspēļu organizētāju

7iespējas veikt komercdarbību. Savukārt Augstākās tiesas blakus

8lēmums pats par sevi komersantiem tiesiskas sekas neradot, un

9Pieteikuma iesniedzēja arī neesot iebildusi pret šajā lēmumā

10sniegto tiesību normu interpretāciju. Turklāt Rīgas dome neesot

11piemērojusi apstrīdēto normu vairāk nekā 10 gadu garumā, tāpēc ne

12par kādu konsekventu Saistošo noteikumu Nr. 38 piemērošanas

13praksi nevarot būt runas. Tādējādi, pēc Asociācijas ieskata,

14tiesvedība lietā ir jāturpina.

15Asociācija norāda, ka Rīgas domei bija pienākums izvērtēt

16apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu

17un atbilstību Satversmes 105. pantam jau pirms Saistošo noteikumu

18Nr. 38 spēkā stāšanās. Savukārt saskaņā ar tiesu praksi

19nenoteiktais juridiskais jēdziens "būtisks valsts un

20attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu

21aizskārums" esot piepildāms ar saturu, ņemot vērā tādus

22kritērijus kā sabiedrības kustības intensitāte, iedzīvotāju

23attieksme, pilsētas teritorijas plānojumā norādītie mērķi. Rīgas

24dome, lemjot par spēļu zāļu slēgšanu, esot nevis novērsusi

25Augstākās tiesas blakus lēmumā konstatētos konkurences

26ierobežojumus, bet gan pasliktinājusi konkurences apstākļus,

27proti, komersantiem, kuru spēļu zāles atrodas četru un piecu

28zvaigžņu viesnīcās, nodrošinājusi bezkonkurences apstākļus.

29Turklāt Augstākās tiesas blakus lēmums neatbrīvojot Rīgas domi no

30pienākuma izpildīt Administratīvā procesa likuma un Azartspēļu

31likuma prasības. Attiecībā uz tik lielu un saimnieciski aktīvu

32teritoriju kā Vēsturiskais centrs, kur nepārtraukti izpaužas un

33saduras dažādas valsts un iedzīvotāju intereses, minētā

34nenoteiktā jēdziena piepildīšana ar saturu esot tāds uzdevums,

35kas prasa rūpīgu konkrēto apstākļu analīzi. Faktiskie apstākļi

36Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esot atšķirīgi, un

37vienādu prasību noteikšana attiecībā uz dažādām apkaimēm neesot

38saprātīga un pamatota. Vēsturisko centru nevarot uzskatīt par

39"vietu" Azartspēļu likuma 42. panta sestās daļas

40izpratnē.

41Asociācija, pretēji Rīgas domes apgalvojumiem, uzskata, ka

42spēļu zāļu atrašanās Vēsturiskā centra teritorijā nekādā veidā

43neiznīcina, nebojā un neliedz aizsargāt un saglabāt tajā esošās

44kultūrvēsturiskās vērtības, tieši pretēji - spēļu zāļu īpašnieki

45un nomnieki attiecīgās ēkas atjaunojot. Rīgas dome neesot

46pamatojusi arī to, kādā veidā azartspēļu organizēšanas vietu

47atrašanās Vēsturiskajā centrā negatīvi ietekmē tūrismu un noved

48pie "Rīgas kultūrvēsturiskās savdabības un pievilcības

49zaudēšanas".

50Rīgas dome esot pārkāpusi tai ar likumu piešķirtās tiesības,

51jo neesot tādu normatīvo aktu vai to izstrādes materiālu, nedz

52arī tiesu prakses, no kā izrietētu likumdevēja nolūks piešķirt

53Rīgas domei pilnvarojumu saistošajos noteikumos noteikt

54ierobežojumus konkrēta veida komercdarbības veikšanai vai regulēt

55azartspēļu organizēšanu Vēsturiskā centra teritorijā. Aizliedzot

56ierīkot spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā, tiekot pārkāpti

57tādi teritorijas plānošanas principi kā vienlīdzīgu iespēju

58princips un daudzveidības princips. Tāpat šāds Vēsturiskā centra

59plānojums neļaujot sasniegt Teritorijas plānošanas likuma mērķus,

60citstarp attiecībā uz līdzsvarotu ekonomisko attīstību. Turklāt

61Vēsturiskā centra plānojums neierobežojot citu azartspēļu

62organizēšanas vietu ierīkošanu Vēsturiskā centra teritorijā.

63UNESCO Konvencija neesot attiecināma uz spēļu zāļu izvietojumu

64Vēsturiskajā centrā, jo tās uzdevums un mērķis esot

65arhitektonisko vērtību saglabāšana. Turklāt spēļu zāles jau esot

66atradušās Vēsturiskajā centrā tad, kad UNESCO lēma par tā

67iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, un lielākā daļa atļauju

68atvērt spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā izdotas pēc

69Vēsturiskā centra aizsardzības likuma spēkā stāšanās. Tātad Rīgas

70dome sākotnēji neesot šo atļauju izsniegšanu uzskatījusi par

71Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību un vides apdraudējumu.

72Turklāt šobrīd gan UNESCO Nacionālā komisija, gan iedzīvotāji kā

73galveno Vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai raksturīgo

74problēmu minot tieši lielveikalu būvniecību, nevis spēļu zāļu

75darbību.

76Asociācija norāda, ka Rīgas domes definētie apstrīdētās normas

77leģitīmie mērķi neatbilst EST atzītajiem mērķiem un ir šķietami,

78jo Rīgas dome nav veikusi pienācīgu izvērtējumu. Rīgas dome

79būtībā vairoties atzīt to, ka patiesais Vēsturiskā centra

80kultūrvēsturisko vērtību aizskārums, ko spēļu zāles tiešām var

81radīt, ir to vizuālais, ārējais noformējums, bet šis aizskārums

82būtu vienkārši novēršams ar ierobežojumiem attiecībā uz to namu

83fasāžu noformējumu, kuros atrodas spēļu zāles, vai ar citiem

84personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vēsturiskā

85centra kultūrvēsturiskās vērtības ietverot vizuāli novērtējamus

86objektus, kurus neesot iespējams aizsargāt, aizliedzot noteikta

87veida komercdarbību, jo īpaši tādu, kas tiek veikta vienīgi

88iekštelpās.

89Attiecībā uz Rīgas domes norādīto leģitīmo mērķi aizsargāt

90iedzīvotāju labklājību Asociācija norāda, ka nav pamata

91Vēsturiskā centra teritorijas iedzīvotāju un apmeklētāju

92labklājību aizsargāt vairāk nekā to cilvēku labklājību, kuri

93dzīvo vai uzturas citās pilsētas daļās. Turklāt šo leģitīmo mērķi

94sasniegt traucējot arī kafejnīcas, bāri, lombardi un citas

95iestādes. Rīgas domei vajadzējis izvēlēties mazāk radikālu

96risinājumu nekā izsniegto atļauju atcelšana, piemēram, tā

97varējusi noteikt atļaujām termiņus. Asociācija secina, ka

98apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav

99piemērots un nav nepieciešams Rīgas domes izvirzīto leģitīmo

100mērķu sasniegšanai.

101Asociācija uzsver, ka apstrīdētās normas piemērošanas

102rezultātā visiem komersantiem, kuri tiesiski ierīkojuši spēļu

103zāles līdz apstrīdētās normas pieņemšanai, tiks nodarīts būtisks

104un neatgriezenisks kaitējums un ka dažiem no tiem draud pat

105maksātnespēja. Azartspēļu likuma 42. panta septītajā daļā

106noteiktais piecu gadu termiņš, pēc kura spēļu zāle slēdzama,

107nevarot tikt atzīts par tādu, kas šo kaitējumu atsvērtu. Turklāt

108darbu zaudēšot vairāki simti darbinieku un arī valsts un

109pašvaldības budžets zaudēšot ievērojamus līdzekļus. Pēc

110Asociācijas ieskata, komersanti nevar paļauties uz to, ka vispār

111būs iespējams pārstrukturēt savu darbību Rīgas pilsētas

112teritorijā. Ja pašvaldība aizliedz spēļu zāļu darbību vienā

113teritorijā, tai vajagot komersantiem ierādīt citu vietu

114azartspēļu organizēšanai, taču tā neesot noticis. Tādējādi

115labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība,

116neesot lielāks par komersantiem nodarīto kaitējumu. Turklāt esot

117jāņem vērā arī tas, ka ikvienas personas tiesības pēc pašas

118brīvas izvēles spēlēt azartspēles aizsargā pamattiesības, proti,

119Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, kuras

120arī ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas.

121Asociācija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka

122apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam identisks

123ierobežojums ietverts arī Saistošo noteikumu Nr. 38 465. punktā

124attiecībā uz jauktas apbūves teritorijām un 478. punktā attiecībā

125uz publiskās apbūves teritorijām.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

2universitātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes eksperts

3Dr. arch. Uģis Bratuškins - norāda, ka saskaņā ar

4Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un Vēsturiskā centra

5aizsardzības likumā noteikto līdzās apbūvei, kas pilsētā nosaka

6tās telpisko ietvaru, pilsētvides identitātes neatņemama

7sastāvdaļa ir sabiedriskās dzīves norises, kuras telpiskajai

8videi piešķir īpašu kolorītu. Tā kā Vēsturiskais centrs ir

9iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, šīs teritorijas

10raksturīgās kvalitātes esot visas pasaules, proti, globālās

11sabiedrības interese. Tātad atbildība sabiedrības priekšā par

12Vēsturiskā centra saglabāšanu esot skatāma ne vien Rīgas pilsētas

13vai Latvijas valsts, bet visas pasaules mērogā.

14Viena no Vēsturiskā centra telpiskās vides kvalitātēm esot

15striktais ielu telpas un apbūves dalījums jeb "blīvais

16perimetrālais kvartālu apbūves princips", kas nozīmējot

17nepārtraukti apbūvētas ielu frontes, kur ēkas cieši rindojas

18blakus cita citai. Tieši vides mēroga atšķirības esot noteicošais

19faktors, kas ietekmē sabiedriskās dzīves kvalitāti pilsētu

20vēsturiskajos centros un ārpus tiem. Blīvas centra apbūves

21apstākļos indivīdam (pilsētvides lietotājam) iespējas izvēlēties

22pārvietošanās ceļus esot diezgan ierobežotas - relatīvi šaurās

23ietves un nelielie atstatumi starp ēkām liekot viņam virzīties

24tieši gar ēkām pat tādā gadījumā, ja viņam psiholoģiski šis ceļš

25nemaz nav patīkams. Ārpus vēsturiskā centra apbūves blīvums

26parasti esot mazāks, neapbūvēto un apzaļumoto platību esot vairāk

27un iespējas izvēlēties alternatīvus pārvietošanās ceļus -

28plašākas. Tādējādi spēļu zāļu izvietojums Vēsturiskā centra

29apbūvē pilsētvides lietotājus ietekmējot tiešāk nekā citur, jo

30apbūves mērogs nosakot ciešāku kontaktu starp ēkām un

31cilvēkiem.

32Gājēji esot viena no nozīmīgākajām un skaitliski lielākajām

33pilsētvides lietotāju grupām, un tieši no viņu uztveres esot

34atkarīgs pilsētvides kvalitātes novērtējums. Gājēji pārsvarā

35pārvietojoties pa ietvēm gar ēku fasādēm, un tādējādi īpašu

36nozīmi iegūstot tās funkcijas, kas tiek īstenotas ēku pirmajos

37stāvos, tas ir, tiešā gājēju uztveres zonā. Tātad pilsētvides

38kvalitāti nosakot ne tikai apbūves raksturs kopumā, bet

39galvenokārt tās detaļas, kuras gājējs var redzēt un uztvert,

40pārvietojoties pa pilsētu. U. Bratuškins uzsver, ka būtisks vides

41kvalitātes indikators ir iespēja no ielas telpas redzēt, kas

42notiek iekštelpās, tieši tāpat kā iespēja no iekštelpām redzēt,

43kas notiek ārpusē. Ja pirmie stāvi ir slēgti un vienveidīgi,

44būvēti no melna stikla, betona vai ķieģeļiem, pastaigas

45pilsētvidē esot iespaidiem trūcīgas.

46Caurredzama un sabiedriskajām norisēm piesātināta dzīve

47pilsētas publiskajā telpā esot ne tikai estētiska vērtība, bet

48arī sabiedrības drošību veicinošs faktors. Aktīvs ārtelpu un

49iekštelpu dialogs ne tikai paplašinot ēku un āra teritoriju

50izmantošanas funkcionalitāti, bet arī veicinot vides lietotāju,

51tas ir, sabiedrības psiholoģisko komfortu un drošību. Tādējādi

52esot atbalstāma jebkura aktivitāte, kas paaugstina pirmo stāvu

53caurredzamu izmantošanu un piesaista publiku gan iekštelpās, gan

54ārpus tām, savukārt aktivitātes, kas to bremzē, esot

55ierobežojamas un izskaužamas. Spēļu zālēm raksturīgā

56norobežošanās no apkārtējās vides un koncentrēšanās tikai uz

57norisēm to iekšienē neesot savienojama ar caurredzamas un drošas

58publiskās telpas veidošanas principiem. Turklāt agresīva, nereti

59mirgojoša, ar gaismas efektiem piesātināta reklāma neesot

60savienojama ar vēsturiskās vides saglabāšanas nostādnēm.

61Ņemot vērā to, ka pilsētvides plānošana ir process, kurā

62jāsalāgo dažādu ieinteresēto pušu viedokļi, bet viens no

63ilgtspējīgas un cilvēkiem draudzīgas vides indikatoriem, īpaši

64pilsētu vēsturiskajos centros, ir apmeklētāju skaits, pašvaldības

65esot ieinteresētas savā teritorijā veicināt daudzveidīgu vides

66izmantošanu. Dažādu pilsētu pieredze atšķiroties. Rīgas dome,

67izstrādājot teritorijas plānojuma dokumentus, esot tajos

68iestrādājusi principus, kas veicina pilsētvides dzīvotspēju. To

69lielā mērā nodrošinot rosīga sabiedriskā dzīve, īpaši

70tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas funkcijas. Sabiedrības

71ieguvums no atbilstoši veidotas pilsētvides esot iespēja šo

72pilsētvidi pilnvērtīgi lietot un baudīt visām lietotāju grupām

73gan pēc statusa (pastāvīgie iedzīvotāji, pilsētas viesi, ēkās

74izvietotajās darbavietās strādājošie), gan vecuma (bērni un

75jaunieši, pieaugušie, seniori), gan fiziskajām īpatnībām (cilvēki

76ar pārvietošanās vai vides uztveres grūtībām). U. Bratuškins

77uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu no

78pilsētvides dzīvotspējas viedokļa var uzskatīt par samērīgu, jo

79tas, no vienas puses, ļauj spēļu zāli atvērt arī Vēsturiskajā

80centrā un, no otras puses, pasargā kultūrvēsturisko vidi no

81tiešas konfrontācijas ar pilsētvidei nedraudzīgajiem spēļu zāļu

82ietekmes faktoriem.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2emeritētā profesore Dr. phil. Skaidrīte Lasmane -

3uzskata, ka valsts veikta azartspēļu uzraudzība un atbilstoša

4kontrole nav vienīgais regulējuma veids. Ņemot vērā azartspēļu

5nozares problemātisko un riskanto raksturu, esot nepieciešama

6precīza un tālredzīga politiskā stratēģija, kā arī argumentēts

7morālās pieļaujamības izvērtējums.

8Azartspēļu morālās pieļaujamības pamatojumam pārsvarā tiekot

9izmantots viedoklis par to, kā indivīda liberālās brīvības

10iespējas reāli īstenojas patērētāju un brīvā tirgus attiecību

11sabiedrībā. Azartspēļu ietekmes pētījumos uzsvērti gan to

12pieļāvuma un attaisnojuma, gan riska faktoru un ierobežojumu

13argumenti. Argumenti par labu azartspēlēm esot, piemēram, tādi,

14ka paplašinās noteiktas iedzīvotāju grupas izklaides un brīvā

15laika pavadīšanas iespējas, valsts un pašvaldības, izsniedzot

16atļaujas spēļu zāļu atvēršanai un iekasējot nodokļus, palielina

17savus ieņēmumus, tiek piesaistīti tūristi un attīstīta tūrisma

18industrija. Tomēr azartspēļu nozares piedāvātā izlaide un

19komercdarbība esot atzīstama par specifisku, problemātisku un

20riskantu izvēli. Pētījumos azartspēles parasti tiekot

21pielīdzinātas alkohola, nikotīna, narkotisko un citu atkarību

22izraisošu vielu lietošanas paradumiem. Tās esot saistītas arī ar

23reālu īpašuma vai finanšu, kā arī morāla zaudējuma risku un visām

24no tā izrietošajām sekām, kas skar pašu spēlētāju, viņa ģimeni,

25valsti un sabiedrību kopumā.

26Runājot par azartspēļu nodarītajiem individuālajiem un visas

27sabiedrības morālajiem zaudējumiem, esot minama atkarīgā

28spēlētāja patības degradācija un deformācija, jo spēles azarts

29audzējot nekontrolējamas vēlmes, kuras agrāk vai vēlāk novedot

30pie pārmērībām un morāli neattaisnojamām individuālām un sociālām

31problēmsituācijām. Azartspēļu atkarība sagraujot indivīda cieņu,

32pašapziņu un laimes izjūtu, jo egoistiska bauda un bezspēcīga,

33nekontrolēta pakļaušanās azarta varai nedodot nekādu labumu ne

34indivīdam pašam, ne citiem. Bieži šo atkarību pavadot

35alkoholisms, un abas šīs atkarības kopā izraisot depresiju un

36citas mentālas slimības. Pastāvot arī liels risks, ka var izirt

37atkarīgā cilvēka ģimene, ka viņš var zaudēt draugus.

38Saistībā ar visu iepriekš minēto nenovēršams un postošs esot

39nabadzības un sociālās nevienlīdzības pieaugums, jo, ņemot vērā

40daudzu cilvēku nespēju pretoties spēles vilinājumam, finanšu

41līdzekļi un īpašumi tiekot netaisnīgi pārdalīti par labu peļņas

42guvējiem - spēļu zāļu īpašniekiem. No azartspēļu jomas iegūtie

43valsts un pašvaldību ieņēmumi neesot samērojami ar nabadzības

44riskam pakļautās sabiedrības daļas postu. Turklāt nabadzības un

45nevienlīdzības palielināšanās izraisot konfliktu un sadursmju

46vairošanos, neapmierinātību ar dzīvi, novedot pie tā, ka sociālā

47vide un sabiedrība kļūst aizvien depresīvāka.

48Azartspēļu atkarība un spēļu zālēs pavadītās garās stundas

49graujot Latvijā tradicionālo darba tikumu, nopietni apdraudot

50cilvēka darbaspējas un nereti novedot pie darba zaudējuma. Tāpat

51vājinoties cilvēka individuālā un sociālā tikumība, jo laika

52izšķiešana spēļu zālēs neveicinot nedz fizisku, nedz intelektuālu

53un emocionālu pilnveidi. Azartspēļu atkarība novēršot cilvēku no

54morālā saprātīguma, sociālā taisnīguma, pilnvērtīgas,

55kvalitatīvas atpūtas un dzīves kvalitātes uzturēšanas iespējām.

56Azartspēles esot primitīva patērnieciska izklaide, kas tiklab

57indivīdam, kā arī sabiedrībai radot finansiālus, kognitīvus un

58morālus zaudējumus.

59Latvijā ar azartspēlēm saistītie ieguvumi un zaudējumi neesot

60izvērtēti un pienācīgi apspriesti ne valsts politikas, ne

61likumdošanas ietvaros, nedz arī plašsaziņas līdzekļos. S. Lasmane

62izsaka bažas par pārmērīgi intensīvo un blīvo spēļu zāļu

63vairošanos galvaspilsētā un visā Latvijas teritorijā un par tās

64ietekmi uz sociālo vidi un labklājību. Veselīgas sociālās vides

65aspektā daudz svarīgāka par Vēsturiskā centra atbrīvošanu no

66spēļu zālēm būtu to koncentrēšana kādā noteiktā ģeogrāfiskā

67vietā, tādējādi patiesi veicinot tūrismu, nevis iedzīvotāju

68atkarību.

69S. Lasmane uzskata, ka nepieciešami stingrāki likumdošanas

70akti, kas pievērstu uzmanību azartspēlēm, palīdzētu apzināties to

71bīstamību un izgaismotu to degradējošās sekas. Tāpat esot

72stingrāk ierobežojama azartspēļu tiešā un netiešā reklāma,

73citstarp attiecīgās nozares komersantu tiesības un iespējas

74atbalstīt sporta un kultūras pasākumus. Spēļu zāles esot

75atzīstamas par riskantām izklaides vietām, kur peļņu gūst neliela

76sabiedrības daļa, bet zaudējumus piedzīvo ne tikai regulārie to

77apmeklētāji, bet sociālā vide un sabiedrība kopumā. No morālās

78pieļaujamības viedokļa spēļu zāļu darbība esot vērtējama kā

79negodīga, bezatbildīga, sociālo un morālo vidi degradējoša

80komercdarbība. Spēļu zāļu izplatības ierobežojumi esot

81neatsverams ieguvums no sabiedrības dzīves kvalitātes, morālās un

82sociālās labklājības viedokļa.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas

3katedras docents psihiatrs un psihoterapeits Dr. med.

4Artūrs Utināns - norāda, ka patoloģiska azartspēļu atkarība

5ir psihisks stāvoklis, pie kura var novest azartspēļu vietas

6pieejamība. Azartspēļu atkarības pētnieki uzskatot, ka spēļu

7zāles ir atbildīgas par to, lai ar "pienācīgu rūpību"

8ierobežotu savu ietekmi patoloģiskas azartspēļu atkarības

9attīstībā. Spēļu zāļu īpašnieki dažādos veidos varētu palīdzēt

10kavēt patoloģiskas azartspēļu atkarības attīstību, piemēram,

11samazinot spēles ilgumu, ātrumu un spēļu mainīgumu, kā arī

12atturoties no pamudinājumiem piedalīties šādās spēlēs vai arī

13ierobežojot piekļuvi spēļu zālēm. Šo ieteikumu īstenošana gan

14nepalīdzētu efektīvi kavēt patoloģiskas azartspēļu atkarības

15attīstību, taču varētu dot zināmu labumu gan sabiedrībai, gan

16azartspēļu nozarei, jo mazinātu sabiedrības negatīvo attieksmi

17pret to.

18A. Utināns norāda, ka no azartspēlēm atkarīgo personu

19ārstēšanā izmanto veselu virkni dažādu metožu, tostarp

20psihodinamisko psihoterapiju, kognitīvi biheiviorālo terapiju,

21stacionāra rehabilitācijas programmas, apzinātības attīstīšanā

22balstītās terapijas, anonīmo azartspēļu atkarīgo grupas,

23farmakoloģisko ārstēšanu, kā arī kombinētās terapijas. Tomēr

24neviena no šīm terapijas metodēm neesot pierādījusi pietiekami

25augstu efektivitāti ilgtermiņa pētījumos. Kombinētās terapijas

26dodot labākus rezultātus, taču šāda ārstēšana esot diezgan

27sarežģīta un, neraugoties uz ieguldīto laiku un līdzekļiem,

28diezgan bieži negarantējot vēlamo iznākumu.

29Efektīvu ārstēšanas stratēģiju trūkums arī nosakot ārstēšanas

30sarežģītību, jo neizārstētie pacienti turpinot ciest paši un

31sagādāt ciešanas un finansiālus zaudējumus savai ģimenei.

32Zaudējumus varot ciest arī šo personu darba devēji. Nereti

33personas, kas cieš no azartspēļu atkarības, nonākot ieslodzījuma

34vietās. A. Utināns vērš uzmanību arī uz to, ka no azartspēlēm

35atkarīgo personu ārstēšanas izmaksas gulstas uz sabiedrības vai

36ģimenes pleciem.

37Secinājumu

38daļa

1Rīgas dome lūdz izbeigt tiesvedību lietā,

2pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

36. punktu, un norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja vēloties, lai

4Satversmes tiesa pārskata Rīgas domes un Augstākās tiesas veikto

5apstrīdētās normas un citu tiesību normu interpretāciju.

6Satversmes tiesa ir secinājusi, ka procesuāla rakstura jautājumi

7ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanas

8pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10.

9februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punktu).

10No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka, pēc tās ieskata,

11tiesvedība lietā būtu izbeidzama tādēļ, ka personas tiesības

12aizskar nevis pati apstrīdētā norma, bet tās piemērošana.

13Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmā daļa nosaka gadījumus,

14kādos ar Satversmes tiesas lēmumu līdz sprieduma pasludināšanai

15var izbeigt tiesvedību lietā. Šīs normas 6. punkts paredz, ka to

16var darīt "citos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana

17lietā nav iespējama". Tātad Satversmes tiesai visupirms

18jāizvērtē, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedības turpināšana

19lietā nav iespējama.

20Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

21pirmās daļas 2. punktu pieteikums Satversmes tiesā iesniedzams,

22ja tiesa, izskatot administratīvo lietu pirmajā instancē,

23uzskata, ka tiesību norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas

24administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā,

25neatbilst Satversmei.

26Pieteikumu Satversmes tiesai iesniegusi Administratīvā rajona

27tiesa, kura uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar personas -

28pieteicējas administratīvajā lietā SIA "ALFOR" -

29tiesības. Pieteikumā norādīts, ka SIA "ALFOR" ir

30azartspēļu organizētāja un pārsūdzējusi tai adresēto Rīgas domes

312017. gada 18. oktobra lēmumu Nr. 269 "Par atļaujas atvērt

32spēļu zāli un organizēt attiecīgās azartspēles Brīvības ielā

3348/50, Rīgā, atcelšanu". Minētais lēmums citstarp pamatots

34ar apstrīdēto normu, tātad iestāde - Rīgas dome - to ir

35piemērojusi. Tāpat pieteikumā pamatots, kādēļ, pēc Pieteikuma

36iesniedzējas ieskata, apstrīdētā norma neatbilst Satversmei.

37Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo SIA

38"ALFOR" pamattiesības, kas noteiktas Satversmes 105.

39pantā, jo liedzot tai turpināt savu komercdarbību un gūt no tās

40ekonomisku labumu. Tātad Pieteikuma iesniedzējas pieteikums

41atbilst Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās

42daļas prasībām. Satversmes tiesas kolēģijas 2018. gada 9. augusta

43lēmumā par lietas ierosināšanu secināts, ka pieteikums atbilst

44arī citām Satversmes tiesas likuma prasībām, un tāpēc tika

45ierosināta lieta.

46Satversmes tiesas kompetence ļauj izvērtēt tikai tiesību

47normas, nevis tās piemērotāju rīcības atbilstību (sk.

48Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

492004-16-01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesas

50pamatuzdevums nav izvērtēt to, kā tiesību normu piemērotājas -

51Rīgas dome un administratīvās tiesas - interpretējušas un

52piemērojušas apstrīdēto normu un citas tiesību normas, vai to, ka

53Rīgas dome vairāk nekā 10 gadus apstrīdēto normu nav piemērojusi.

54Tomēr tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses

55un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē (sk. Satversmes tiesas

562014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2.

57punktu). Tas vien, ka lietas izskatīšanas gaitā Satversmes

58tiesai var nākties interpretēt tās pašas tiesību normas, kuras

59jau interpretējusi Rīgas dome vai tiesas, nav pietiekams pamats

60tiesvedības izbeigšanai.

61Tādējādi Rīgas domes lūgums izbeigt tiesvedību lietā nav

62pamatots. Nav konstatēti arī citi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība

63lietā nebūtu iespējama.

64Līdz ar to tiesvedība lietā

65turpināma.

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

8Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

9Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

10paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

11tiesības sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Tādējādi

12minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt

13un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas

14nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod

15valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties

16īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

1720. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu un 2005.

18gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 21.

19punktu).

20Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta

21izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

22tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

23rīkoties pēc savas gribas, tostarp personas ekonomiskās

24intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu. Satversmes

25tiesa ir arī atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmā teikuma

26tvērumā jeb tiesību uz īpašumu saturā ietilpst personas tiesības

27veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram,

28Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības

29izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014. gada 12.

30decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Lai

31kādas ekonomiskās intereses tiktu atzītas par īpašuma tiesību

32objektu Satversmes 105. panta izpratnē, tām jāatbilst tiesību

33sistēmā noteiktajiem kritērijiem (sk. Satversmes tiesas 2015.

34gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

352014-35-03 11.1. punktu).

36Pieteikumā norādīts: SIA "ALFOR" uzskata, ka

37konkrētajā situācijā tiek aizskarta arī tās tiesiskā paļāvība

38(sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.). Satversmes tiesa ir

39interpretējusi Satversmes 105. pantu arī kopsakarā ar Satversmes

401. pantā nostiprināto tiesiskās paļāvības principu, kurš noteic,

41ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām un jāievēro

42tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar

43konkrētu tiesību normu vai iegūtajām tiesībām (sk., piemēram,

44Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

452006-04-01 21. punktu).

46Tādējādi personas iegūtās tiesības

47veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta

48pirmā teikuma tvērumā.

1Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

2Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai apstrīdētā norma

3ierobežo attiecīgās personas pamattiesības.

4Apstrīdētā norma nosaka: "Aizliegts ierīkot spēļu zāli

5JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās, izņemot četru un piecu

6zvaigžņu viesnīcas." Minētais ierobežojums ietverts

7pašvaldības teritorijas plānojumā. Apstrīdētā norma attiecas uz

8Vēsturiskā centra plānojumā izdalītajām centru apbūves JC

9teritorijām. Saistošo noteikumu Nr. 38 442. punkts nosaka:

10"Centru apbūves teritorija (C) ir teritorija, kur atļautā

11izmantošana ir intensīva jaukta apbūve ar daudzveidīgām

12komerciāla rakstura funkcijām un māju būvniecība, bet nav atļauta

13teritorijas izmantošana ražošanas funkcijām." Savukārt šo

14noteikumu 456. punkts paredz, ka uz JC teritorijām tiek

15attiecināti izņēmuma un papildu noteikumi un tās attēlotas

16Vēsturiskā centra plānojuma grafiskās daļas plānā "RVC

17detalizētā teritorijas plānotā (atļautā) izmantošana". No šā

18plāna izriet, ka gandrīz visas JC teritorijas atrodas Vēsturiskā

19centra robežās, bet dažas no tām arī Vēsturiskā centra

20aizsardzības zonas teritorijā.

21Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad īpašnieks

22nevar savu īpašumu brīvi lietot, gūstot no tā iespējamos labumus,

23viņa īpašuma tiesības ir ierobežotas (sk. Satversmes tiesas

242016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 13.

25punktu). Viens no veidiem, kā īpašuma tiesības var ierobežot

26sabiedrības interesēs, ir teritorijas plānošana, jo ar

27teritorijas plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un

28netraucēta izmantošana. Ar teritorijas plānojumu noteiktais

29īpašuma tiesību ierobežojums ir tiešs, jo plānojums sabiedrības

30interesēs nepastarpināti ierobežo privātpersonas tiesības uz

31īpašumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. decembra

32sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 8. punktu un 2007. gada 26. aprīļa

33sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.1. un 10. punktu).

34Teritorijas plānojumā noteiktais teritorijas izmantošanas veids

35ir tiesiskais pamats, uz kura pašvaldība pieņem privātpersonai

36saistošus lēmumus par konkrētā īpašuma izmantošanu un tās

37aprobežojumiem (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 5. aprīļa

38sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 6. punktu).

39Azartspēļu likums nosaka azartspēļu organizētāju licencēšanas

40kārtību. Saskaņā ar likuma 3. panta pirmo daļu Latvijas Republikā

41azartspēles drīkst organizēt tikai pēc attiecīgu licenču

42saņemšanas. Azartspēļu organizēšanas licence dod tās saņēmējam

43tiesības organizēt licencē norādītās azartspēles visā Latvijas

44teritorijā. Šo licenci izsniedz uz nenoteiktu laiku, bet katru

45gadu tā jāpārreģistrē (sk. Azartspēļu likuma 10. pantu).

46Savukārt atbilstoši Azartspēļu likuma 20. panta pirmajai daļai un

4726. panta pirmajai daļai spēļu zāle ir viena no iespējamām

48azartspēļu organizēšanas vietām, kuras atvēršanai konkrētā vietā

49nepieciešams saņemt spēļu zāles licenci. Azartspēļu organizēšanas

50licences un spēļu zāles licences izsniedz Azartspēļu un izložu

51inspekcija. Lai saņemtu spēļu zāles licenci, azartspēļu

52organizētājam citstarp jāiesniedz pašvaldības izsniegta atļauja

53atvērt spēļu zāli un organizēt attiecīgās azartspēles konkrētajās

54telpās (sk. Azartspēļu likuma 26. panta otrās daļas 2.

55punktu). Tātad komersantiem, lai tie varētu nodarboties ar

56azartspēļu organizēšanu, ir jāsaņem, pirmkārt, azartspēļu

57organizēšanas licence, otrkārt, pašvaldības atļauja atvērt spēļu

58zāli un organizēt azartspēles konkrētās telpās un, treškārt,

59spēļu zāles licence.

60Ar apstrīdēto normu Rīgas dome ir noteikusi ierobežojumus

61spēļu zāļu ierīkošanai konkrētās Vēsturiskā centra daļas

62funkcionālajās zonās - JC teritorijās. Tas nozīmē, ka ar

63apstrīdēto normu citstarp var tikt pamatots pašvaldības lēmums

64atcelt azartspēļu organizētājam iepriekš izdoto atļauju atvērt

65spēļu zāli un organizēt azartspēles konkrētās telpās. Bez minētās

66pašvaldības atļaujas komersants nevar nodarboties ar azartspēļu

67organizēšanu konkrētajās telpās un līdz ar to arī saņemt spēļu

68zāles licenci. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek ierobežotas

69personas tiesības veikt konkrēta veida komercdarbību noteiktā

70vietā, kurā tā līdz šim, pamatojoties uz pašvaldības iepriekš

71izdoto atļauju un spēļu zāles licenci, bija veikusi savu

72komercdarbību.

73Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

74personai - azartspēļu organizētājam - Satversmes 105. pantā

75noteiktās pamattiesības.

1Lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā normā noteiktais

2pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, jāpārbauda, vai:

31) ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu;

42) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

53) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

6tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12.

7punktu).

8Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai personas

9pamattiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu.

10Satversmes 105. panta trešais teikums noteic, ka īpašuma

11tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Satversmes

12tiesa, interpretējot šo normu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību

13tiesas praksi, secinājusi, ka vārds "likums" ietver ne

14tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus

15(ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst noteiktiem

16kritērijiem, tostarp ja tie izdoti, pamatojoties uz likumu, ja

17tie ir publicēti vai citādā veidā pieejami un ja tie ir

18pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas

19tiesības un pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20.

20maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

21Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 14. panta trešo

22daļu un 41. panta otro daļu pašvaldībām savu funkciju izpildes

23nodrošināšanai ir tiesības izdot saistošos noteikumus, kuriem

24jāatbilst Satversmei, šim likumam, citiem likumiem un Ministru

25kabineta noteikumiem. Savukārt Satversmes tiesa ir secinājusi:

26lai teritorijas plānojums būtu tiesisks, tam, pirmkārt, jābūt

27normatīvajos aktos noteiktā kārtībā izstrādātam un apstiprinātam

28un, otrkārt, jāatbilst normatīvajiem aktiem (sk., piemēram,

29Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

302007-11-03 16. punktu).

31Tādējādi, lai izvērtētu to, vai apstrīdētajā normā noteiktais

32pamattiesību ierobežojums uzskatāms par noteiktu saskaņā ar

33likumu, ir jānoskaidro:

341) vai Vēsturiskā centra plānojums un tajā ietvertie Saistošie

35noteikumi Nr. 38 ir izstrādāti un apstiprināti teritorijas

36attīstības plānošanu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā

37kārtībā un vai tie ir publicēti vai citādā veidā pieejami;

382) vai Rīgas dome izdevusi apstrīdēto normu, pamatojoties uz

39likumā noteiktu pilnvarojumu, vai šī norma nav pretrunā ar

40likumiem un Ministru kabineta noteikumiem un vai tā ir pietiekami

41skaidra, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un

42pienākumus.

1Satversmes tiesa ir secinājusi: lai teritorijas

2plānojums būtu tiesisks, tam visupirms jābūt noteiktā kārtībā

3izstrādātam un apstiprinātam. Ja teritorijas plānošanas procesā

4pieļauti būtiski pārkāpumi, tad teritorijas plānojums vai tā daļa

5nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Būtisku pārkāpumu var kvalificēt

6pēc vairākiem kritērijiem. Pirmkārt, būtisks teritorijas

7plānošanas procesa pārkāpums ir tāds pārkāpums, kura rezultātā

8pieņemts citāds, nevis tāds lēmums, kāds būtu bijis, ja procedūra

9tiktu ievērota. Otrkārt, būtisks pārkāpums ir pieļauts tādos

10gadījumos, kad ir būtiski pārkāptas sabiedrības tiesības

11piedalīties teritorijas plānošanas procesā. Treškārt, par būtisku

12pārkāpumu atzīstami arī citi teritorijas plānošanas principu

13pārkāpumi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

14sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 16. punktu).

15Vēsturiskā centra plānojuma izstrāde tika uzsākta 2000. gada

1626. septembrī ar Rīgas domes lēmumu Nr. 8883 "Par Rīgas

17vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības plāna

18izstrādi". Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas laikā

19normatīvais regulējums vairākkārt mainījās, taču tā

20apstiprināšanas brīdī bija spēkā 2002. gada 22. maijā pieņemtais

21Teritorijas plānošanas likums, kas stājās spēkā 2002. gada 26.

22jūnijā, un Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumi Nr.

23883 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas

24noteikumi" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 833),

25kas stājās spēkā 2004. gada 4. novembrī.

26Rīgas dome norādījusi, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem

27Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes laikā notikusi sabiedriskā

28apspriešana šādos četros posmos (pēc attiecīgu paziņojumu

29publicēšanas vietējā laikrakstā un laikrakstā "Latvijas

30Vēstnesis"):

311) sabiedriskās apspriešanas pirmais posms - no 2001. gada 18.

32janvāra līdz 2002. gada 28. jūnijam;

332) sabiedriskās apspriešanas otrais posms - no 2004. gada 5.

34aprīļa līdz 2004. gada 31. maijam;

353) sabiedriskās apspriešanas trešais posms - no 2004. gada 7.

36decembra līdz 2004. gada 29. decembrim;

374) sabiedriskās apspriešanas ceturtais posms - no 2005. gada

386. septembra līdz 2005. gada 18. oktobrim.

39Īstenojot sabiedriskās apspriešanas pirmo posmu, veikta arī

40sabiedrības domas izpēte un realizēta sabiedrības iesaistes

41programma projekta "Atstāsim Rīgu saviem bērniem!"

42ietvaros. Projekta galaziņojumā esot minēts, ka 71 procents

43aptaujāto neatkarīgi no dzimuma, vecuma un izglītības iestājas

44pret spēļu zāļu atrašanos Rīgas centrā (sk. lietas materiālu

452. sēj. 40. un 41. lp.).

462005. gada 15. novembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 583

47"Par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

48teritorijas plānojuma galīgās redakcijas noteikšanu". Pirms

49Vēsturiskā centra plānojuma apstiprināšanas pieprasīti

50normatīvajos aktos noteiktie institūciju atzinumi.

512005. gada 7. decembrī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības

52inspekcija vēstulē Nr. 3235 saskaņoja Vēsturiskā centra plānojuma

53tālāku virzīšanu apstiprināšanai, ja tiek veikti atsevišķi

54labojumi.

552006. gada 11. janvārī Vēsturiskā centra plānojums tika

56izskatīts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības

57padomes LVII sēdē un tika nolemts pieļaut Vēsturiskā centra

58plānojuma galīgās redakcijas apstiprināšanu, ja tiek turpināts

59Vēsturiskā centra plānošanas darbs un veiktas nepieciešamās

60korekcijas.

61Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija,

62pamatojoties uz Teritorijas plānošanas likuma 7. panta trešās

63daļas 3. punktu un Ministru kabineta noteikumu Nr. 883 80.3.

64apakšpunktu, 2006. gada 25. janvārī sniedza atzinumu Nr.

651-22/13702/972 par Vēsturiskā centra plānojumu. Atzinumā

66konstatētas atsevišķas nepilnības un pieprasīts veikt konkrētus

67labojumus. Šajā un iepriekš minētajos institūciju atzinumos

68pieprasītie labojumi nebija saistīti ar apstrīdēto normu.

692006. gada 7. februārī Rīgas dome apstiprināja Vēsturiskā

70centra plānojumu un Vēsturiskā centra teritorijas izmantošanas un

71apbūves noteikumus izdeva kā Saistošos noteikumus Nr. 38. Tie

72stājās spēkā 2006. gada 18. februārī, proti, nākamajā dienā pēc

73tam, kad laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" tika publicēts

74pašvaldības lēmums par saistošo noteikumu izdošanu. Saskaņā ar

75Ministru kabineta noteikumu Nr. 883 46. punktu Rīgas dome divu

76nedēļu laikā pēc plānojuma stāšanās spēkā iesniedza to zināšanai

77Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai un citām

78institūcijām. Vēsturiskā centra plānojums ir pieejams Rīgas domes

79tīmekļvietnē (sk. http://www.rdpad.lv/rtp/rvc/).

80Ne Pieteikuma iesniedzēja, ne pieaicinātās personas nenorāda

81uz būtiskiem pārkāpumiem, kas būtu pieļauti Vēsturiskā centra

82plānojuma izstrādes un apstiprināšanas procesā. Arī Satversmes

83tiesa lietas sagatavošanas laikā nav atklājusi tādus Vēsturiskā

84centra plānojuma izstrādes un apstiprināšanas procesa pārkāpumus,

85kuru dēļ Vēsturiskā centra plānojums būtu uzskatāms par spēkā

86neesošu.

87Līdz ar to Vēsturiskā centra

88plānojums ir izstrādāts un apstiprināts normatīvajos aktos

89noteiktajā kārtībā un ir pieejams.

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka demokrātiskas

2tiesiskas valsts pamatnorma un Satversmes 101. pants ietver

3pašvaldību principu un rada tiesisku pamatu pašvaldību

4institucionālai pastāvēšanai un funkcionālai darbībai. Pašvaldība

5institucionālajā aspektā ir īpaša valsts pārvaldes jeb publisko

6lietu pārvaldīšanas forma - pašpārvalde -, kuras augstākais

7orgāns - dome - ir demokrātiski tieši leģitimēta, proti,

8pašvaldības iedzīvotāju ievēlēta. Savukārt funkcionālajā aspektā

9valsts pārvalde atbilstoši demokrātijas principam un pašvaldības

10principam ir organizējama subsidiāri, proti, nozīmīgu vietēja

11rakstura vajadzību un interešu pārvaldīšana nododama pēc iespējas

12tuvāk pašiem iedzīvotājiem viņu organizētai pašvaldībai. Valstij

13un pašvaldībai piekritīgo pārvaldes funkciju nošķiršana ir

14atkarīga no likumdevēja apsvērumiem par iespējami efektīvāko

15valsts pārvaldi un pārvaldāmo interešu izlemšanu pēc iespējas

16tuvāk iedzīvotājiem. Pašvaldības atrodas Ministru kabineta

17padotībā un kompetences jomā un kā pastarpinātās pārvaldes

18iestādes organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes

19sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma

20lietā Nr. 2017-32-05 11. un 12. punktu un 2018. gada 15. novembra

21sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.1. punktu).

22Likumdevējs atsevišķu jautājumu izlemšanu var nodot arī

23pašvaldību kompetencē, tomēr pašvaldības domei nav likumdevēja

24rīcības brīvības. No likumības un varas dalīšanas principiem

25izriet, ka pašvaldībai ir tiesības izdot saistošos noteikumus

26tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tie

27nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām augstāka

28juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2016.

29gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 14.1. un 14.3.

30punktu). Saistošie noteikumi ir pašvaldības domes izpildu

31varas instruments, ar kura palīdzību dome var organizēt savu

32autonomo funkciju izpildi un noregulēt citus jautājumus, ja

33likums vai Ministru kabineta noteikumi ir pašvaldību tam

34pilnvarojuši (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. novembra

35sprieduma lietā Nr. 2018-07-05 15.2. punktu).

36Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka, noskaidrojot likumdevēja

37piešķirtā pilnvarojuma apjomu, jāņem vērā konkrētās nozares

38specifika. Ar likumdevēja pilnvarojumu nav jāsaprot tikai viena

39konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet tiesiskā regulējuma būtība

40un mērķi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

41sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Tādējādi

42pilnvarojums Rīgas domei izdot apstrīdēto normu izvērtējams,

43ņemot vērā konkrētās nozares specifiku, un tas var izrietēt ne

44tikai no vienas konkrētas likuma normas.

4518.1. Vispārīgi pilnvarojums pašvaldībām izstrādāt un

46apstiprināt teritorijas plānojumu un noteikt zemes izmantošanas

47un apbūves kārtību ir noteikts likuma "Par pašvaldībām"

4815. panta pirmās daļas 13. punktā un 43. panta pirmās daļas 1.

49punktā, kā arī teritorijas plānošanu regulējošos normatīvajos

50aktos, kas attiecīgajā laikā bijuši spēkā.

51Saskaņā ar Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes un

52apstiprināšanas laikā spēkā bijušā Teritorijas plānošanas likuma

531. pantu un 5. panta 4. punktu pašvaldības teritorijas plānojums

54ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments, kurš izstrādāts

55un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā

56noteiktas pašvaldības teritorijas attīstības iespējas, virzieni

57un aprobežojumi, kā arī pašvaldības teritorijas pašreizējā un

58plānotā (atļautā) izmantošana. Teritorijas plānojuma izstrādē

59jāņem vērā tādi teritorijas plānošanas principi kā ilgtspējības

60princips, interešu saskaņotības princips, daudzveidības princips,

61konkurences princips, kā arī nepārtrauktības un pēctecības

62princips (sk. Teritorijas plānošanas likuma 3. pantu).

63Likums noteica arī pašvaldību un citu institūciju kompetenci

64teritorijas plānošanas jomā.

65Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants, kā

66arī normatīvie akti teritorijas plānošanas jomā piešķir

67pašvaldībai rīcības brīvību noteikt tās teritorijas plānojumā

68darbību prioritātes, attīstības virzienus un sasniedzamos mērķus,

69kuru labad nepieciešams paredzēt īpašuma tiesību izmantošanas

70priekšnoteikumus. Tomēr šī piešķirtā rīcības brīvība nav

71neierobežota. Par vadlīnijām rīcības brīvības pareizai, adekvātai

72izmantošanai teritorijas plānošanas jomā jākalpo gan vispārējiem

73tiesību principiem un valsts pārvaldes principiem, gan

74teritorijas plānošanas principiem (sal. sk. Satversmes tiesas

752004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu un

762013. gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 12.

77punktu).

78Tādējādi likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma ietvaros

79pašvaldībai ir noteikta rīcības brīvība teritorijas plānošanas

80jomā, tostarp tiesības paredzēt tās teritorijas plānojumā īpašuma

81tiesību aprobežojumus.

8218.2. Izskatāmajā lietā vērā ņemams tas, ka apstrīdētā

83norma attiecas uz Vēsturisko centru un ietverta Vēsturiskā centra

84plānojumā. Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā arī

85Vēsturiskā centra aizsardzības tiesiskais regulējums.

86Kopš 1995. gada 10. aprīļa Latvijā ir spēkā UNESCO Konvencija.

87Tās preambulā norādīts, ka kultūras un dabas mantojumam arvien

88vairāk draud izzušana, pie kā var novest arī sociālās un

89ekonomiskās dzīves attīstība. Tāpēc starptautiskajai sabiedrībai

90kopīgi jāpiedalās īpašas nozīmes universālas vērtības dabas un

91kultūras mantojuma aizsardzībā. Saskaņā ar konvencijas 1. pantu

92kultūras mantojums ir atsevišķi pieminekļi, ansambļi vai

93ievērojamas vietas: cilvēka radītas vai cilvēka un dabas kopīgi

94radītas, kā arī teritorijas, kas ietver arheoloģiski ievērojamas

95vietas, kam ir īpašas nozīmes universāla vērtība no vēstures,

96estētikas, etnoloģijas vai antropoloģijas viedokļa. Savukārt

97konvencijas 4. pants noteic, ka pienākums nodrošināt kultūras un

98dabas mantojuma identifikāciju, aizsardzību, konservāciju,

99popularizāciju un nodošanu nākamajām paaudzēm vispirmām kārtām

100gulstas uz valsti. Valstij jādara viss, kas ir tās spēkos, gan

101maksimāli izmantojot esošos resursus, gan arī nepieciešamības

102gadījumā izmantojot starptautisko palīdzību un sadarbību.

103Par valsts nozīmes kultūras pieminekli Vēsturiskais centrs

104atzīts jau 1983. gadā. 1997. gada 4. decembrī UNESCO Pasaules

105mantojuma komiteja pieņēma lēmumu un 6. decembrī iekļāva

106Vēsturisko centru Pasaules mantojuma sarakstā. Rīgas vēsturiskais

107centrs - UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma objekts Nr.

108852 - ir arī daļa no valsts nozīmes kultūras pieminekļa, proti,

109pilsētbūvniecības pieminekļa Nr. 7442 "Rīgas pilsētas

110vēsturiskais centrs", kurš tika iekļauts Valsts aizsargājamo

111kultūras pieminekļu sarakstā ar Kultūras ministrijas 1998. gada

11229. oktobra rīkojumu Nr. 128.

113Vēsturiskā centra aizsardzības likums tika pieņemts 2003. gada

11429. maijā, un saskaņā ar tā 2. pantu šā likuma mērķis ir

115nodrošināt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

116saglabāšanu, aizsardzību un kvalitatīvu attīstību. Likuma 3.

117pants noteic, ka šā likuma uzdevums ir noteikt Vēsturiskā centra

118un tā aizsardzības zonas statusu, teritoriju, saglabāšanas,

119aizsardzības, izmantošanas, kā arī attīstības projektu

120īstenošanas kārtību un prasības Vēsturiskā centra plānojuma

121izstrādei. Savukārt Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

122pants paredz, ka Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā

123aizliegta jebkāda darbība, kas var izraisīt tajā esošo

124saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu

125vai bojāšanu.

126Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. panta pirmā daļa

127redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 31. maijam, noteica

128Rīgas domei pienākumu izstrādāt un apstiprināt Vēsturiskā centra

129un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu saistošo noteikumu

130veidā, ievērojot normatīvos aktus, kā arī Nacionālās kultūras

131mantojuma pārvaldes (līdz 2018. gada 12. jūnijam - Valsts

132kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija) un UNESCO Nacionālās

133komisijas prasības. Vēsturiskā centra plānojumā rakstveidā un

134grafiski parādāma Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

135pašreizējā un plānotā (atļautā) izmantošana, izmantošanas

136aprobežojumi un prasības kultūrvēsturiskās vides un vēsturisko

137vērtību saglabāšanai (sk. Vēsturiskā centra aizsardzības

138likuma 8. panta pirmo daļu).

139Vēsturiskais centrs un tā aizsardzības zona ir Rīgas pilsētas

140administratīvās teritorijas daļa, kurai Vēsturiskā centra

141aizsardzības likums paredz atsevišķa teritorijas plānojuma

142izstrādi. Rīgas teritorijas plānojumā 2006.-2018. gadam,

143tostarp ne teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, ne

144grafiskajā daļā, nav detalizēti noteikta Vēsturiskā centra un tā

145aizsardzības zonas plānotā (atļautā) izmantošana. Rīgas domes

1462005. gada 20. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas

147teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 9. punktā

148noteikts, ka Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas

149teritorijā ievēro Vēsturiskā centra aizsardzības likumu, Ministru

150kabineta 2004. gada 8. marta noteikumus Nr. 127 "Rīgas

151vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumi" un

152Vēsturiskā centra plānojumu. Rīgas teritorijas plānojuma

1532006.-2018. gadam paskaidrojuma rakstā norādīts: ņemot vērā

154Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas īpašo nozīmi pilsētā,

155šai teritorijai ir izstrādāts speciāls teritorijas plānojums, kas

156detalizē Rīgas teritorijas plānojumu 2006.-2018. gadam.

157Vēsturiskā centra plānojumam esot noteicošais spēks, realizējot

158jebkādu jaunu teritorijas izmantošanas vai apbūves attīstības

159projektu (sk.: Rīgas teritorijas plānojuma 2006.-2018. gadam

1Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā

2ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

5sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16.

6punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka teritorijas

7plānojumam piemīt īpašumu ierobežojošs sociāls aspekts, kas

8nostiprināts Satversmes 105. panta otrajā teikumā un sašaurina

9īpašuma tiesības. Līdztekus atsevišķu personu tiesībām uz

10netraucētu sava īpašuma lietošanu ar teritorijas plānojumu tiek

11nodrošināta vides aizsardzības prasību īstenošana, pareiza

12infrastruktūras būvniecība un funkcionēšana, kā arī kultūrvides

13saglabāšana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

14sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

1519.1. Visi lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

16atzīst, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam ir

17leģitīms mērķis, tomēr šā mērķa izpratne ir atšķirīga.

18Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Vēsturiskā centra kā

19kultūras mantojuma saglabāšana un aizsardzība, kā arī

20ilgtspējīga, līdzsvarota un kvalitatīva attīstība un labvēlīga

21vide ir "valsts un Rīgas pašvaldības administratīvās

22teritorijas iedzīvotāju interese". Tādējādi ierobežojuma

23leģitīmais mērķis, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, varētu

24būt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotāju

25tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pieteikumā arī norādīts, ka

26pašvaldības pienākums ir savai administratīvajai teritorijai

27izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas

28ilgtspējības interesēs citstarp paredz arī nekustamo īpašumu

29atļautās izmantošanas priekšnoteikumus (sk. lietas materiālu

301. sēj. 5. un 7. lp.).

31Rīgas domes atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

32minēti arī tādi iespējamie apstrīdētajā normā noteiktā

33ierobežojuma leģitīmie mērķi kā sabiedrības tikumība, ikviena

34cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi, kultūras mantojuma

35aizsardzība (un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība),

36azartspēļu spēlētāju tiesību aizsardzība, sabiedrības materiālā

37un nemateriālā labklājība, tūrisma veicināšana un pozitīva

38Latvijas galvaspilsētas tēla veidošana.

39Lai noteiktu apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo

40mērķi, Satversmes tiesai jāņem vērā gan Vēsturiskā centra

41aizsardzības likuma un Vēsturiskā centra plānojuma, gan

42Azartspēļu likuma mērķi.

4319.2. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 2. pants

44noteic, ka likuma mērķis ir citstarp nodrošināt Vēsturiskā centra

45un tā aizsardzības zonas saglabāšanu un aizsardzību. Savukārt

46Vēsturiskā centra plānojuma mērķis saskaņā ar Saistošo noteikumu

47Nr. 38 4. punktu ir saglabāt un aizsargāt Vēsturisko centru un tā

48aizsardzības zonu kā kultūras mantojumu.

49Satversmes tiesa jau secinājusi, ka Vēsturiskā centra

50iekļaušana UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā apstiprina šā

51kultūras objekta īpašo un universālo vērtību, kā arī to, ka tā

52saglabāšana ir visas cilvēces interesēs. Tādējādi Vēsturiskā

53centra saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai ir ne tikai

54vietēja, bet arī valstiska un pat starptautiska nozīme. Latvija

55ir uzņēmusies visus pienākumus, kurus tai kā dalībvalstij uzliek

56UNESCO Konvencija, tostarp apņēmusies piešķirt kultūras

57mantojumam zināmas funkcijas sabiedrības dzīvē, iekļaut šā

58mantojuma aizsardzību plānošanas programmās, veikt pienācīgus

59juridiskus, zinātniskus, tehniskus, administratīvus un

60finansiālus pasākumus, lai aizsargātu šo mantojumu (sk.

61Satversmes tiesas 2004. gada 30. janvāra sprieduma lietā Nr.

622003-20-01 8.1. un 8.2. punktu).

63Saskaņā ar Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 1. panta 1.

64punktu kultūrvēsturiska vērtība ir cilvēka radošā gara

65meistardarbs, kas demonstrē nozīmīgu cilvēces vērtību

66mijiedarbību noteiktā laika posmā vai vietā saistībā ar

67arhitektūras vai tehnoloģijas attīstību, monumentālo mākslu,

68pilsētas plānošanu, ainavu dizainu, kas tieši vai materiāli ir

69saistīts ar notikumiem, dzīvām tradīcijām, mākslas vai literāriem

70darbiem, kam piemīt īpaša universāla vērtība un kas nav jaunāks

71par 25 gadiem.

72Saeima uzskata, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likums ir

73vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu), nevis

74"saturisku" aizsardzību - tādu darbību ierobežošanu,

75kuras nav saistītas ar vides neatļautu fizisku (vizuālu) vai

76noteiktos gadījumos funkcionālu pārveidošanu (sk. lietas

77materiālu 3. sēj. 65. lp.). Tādējādi Satversmes tiesai

78jāizvērtē, kādā apjomā Vēsturiskais centrs un tā

79kultūrvēsturiskās vērtības aizsargājamas.

80Izvērtējot to, vai Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās

81vērtības tiek valstiski un starptautiski aizsargātas vienīgi kā

82fiziski objekti, ir jāņem vērā tas, ka Vēsturisko centru veido ne

83tikai atsevišķas tajā ietilpstošās kultūrvēsturiskās vērtības,

84tostarp dažāda aizsardzības līmeņa kultūras pieminekļi, bet ka

85Vēsturiskais centrs pats par sevi ir UNESCO un valsts aizsargāts

86kultūras piemineklis - komplekss objekts, kas aplūkojams kā

87vienots veselums. Vēsturiskais centrs ir arī pati dzīvīgākā Rīgas

88daļa, kurā cilvēku kustība un koncentrācija ir vislielākā.

89Tādējādi Vēsturiskajam centram papildus fiziskajiem objektiem,

90tostarp ēkām, ielām, laukumiem, ir raksturīga īpaša atmosfēra un

91noskaņa, ko rada arī cilvēki un tajā notiekošās aktivitātes. To

92apstiprina arī vairāki starptautiskie dokumenti un lietas

93sagatavošanas gaitā apzinātie viedokļi.

94Tā, piemēram, Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par

95kultūras mantojuma vērtību sabiedrībai kultūras mantojumu definē

96kā tādu uzkrātu resursu kopumu, kas saņemti mantojumā no pagātnes

97un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības izpratnē

98tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju

99atspoguļotājiem un paudējiem. Konvencijā atzīts, ka Eiropas

100kultūras mantojums kopumā veido kopīgu atmiņu, izpratnes,

101identitātes, vienotības un radošuma avotu (sk. Eiropas Padomes

1022005. gada 27. oktobra Vispārējās konvencijas par kultūras

103mantojuma vērtību sabiedrībai 2. un 3. pantu).

104Norādes par Vēsturiskā centra kā pasaules kultūras mantojuma

105vietas aizsardzības apjomu atrodamas arī UNESCO ieteikumos un

106vadlīnijās. Piemēram, UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10.

107novembrī pieņemtajā Ieteikumā par vēsturisko pilsētas ainavu

108noteikts, ka vēsturiskā pilsētas ainava ir pilsētas ainava, kas

109izveidojusies, vēsturiski uzslāņojoties kultūras un dabas

110vērtībām un to raksturojošajiem elementiem. Šis jēdziens aptver

111plašāku pilsētas kontekstu, citstarp arī sociālās un kultūras

112paražas un vērtības, ekonomikas procesus un mantojuma

113nemateriālās dimensijas, kas attiecas uz daudzveidību un

114identitāti. Vēsturisko pilsētas ainavu pieejā uzsvērta cilvēka

115dzīves vides kvalitātes saglabāšana un pilsētas telpu produktīva

116un ilgtspējīga izmantošana, līdzsvarotas un ilgtspējīgas

117attiecības starp urbanizēto un dabisko vidi, kā arī starp

118pašreizējo un nākamo paaudžu vajadzībām un pagātnes mantojumu.

119Tāpat norādīts, ka arhitektūra nav vienīgais vispārējās

120pilsētvides elements un pilsētu kultūras mantojuma saglabāšana

121nozīmē ne tikai atsevišķu ēku saglabāšanu, bet uzskatāma par

122pilsētplānošanas pamatu un komplicētu daudzpusēju disciplīnu

123(sk. UNESCO Ģenerālās konferences 2011. gada 10. novembra

124Ieteikuma par vēsturisko pilsētas ainavu 8., 9. un 11. punktu.

125Pieejams:

126http://www.unesco.lv/lv/dokumenti/ieteikumi-2/ieteikumi-1/).

127Savukārt UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

128aizsardzības starpvaldību komitejas pieņemtajās Pasaules

129mantojuma konvencijas īstenošanas operatīvajās vadlīnijās kā

130kritērijs kultūras pieminekļa autentiskuma novērtēšanai un

131iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā minēts arī tā raksturs un

132noskaņa (sk. UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma

133aizsardzības starpvaldību komitejas Operatīvo vadlīniju Pasaules

134mantojuma konvencijas īstenošanai 82. un 83. punktu. Pieejamas:

135https://whc.unesco.org/en/guidlines/). Šā dokumenta 4.

136pielikumā ietverts "Naras dokuments par autentiskumu",

137kuru 1994. gadā pieņēmusi Starptautiskā pieminekļu un ievērojamu

138vietu padome (International Council of Monuments and

139Sites) un kurā uzsvērts, ka pasaules kultūru un kultūras

140mantojuma dažādība ir visas cilvēces neaizstājama garīgā un

141intelektuālā bagātība, kas jāaizsargā kā būtisks cilvēces

142attīstības faktors. Visas kultūras un sabiedrības sakņojas īpašās

143materiālo un nemateriālo formu un veidu izpausmēs, kas veido to

144kultūras mantojumu. Visu formu un vēstures periodu kultūras

145mantojuma saglabāšana saistīta ar vērtībām, kas tam piemīt. Tāpat

146dokumentā secināts, ka atkarībā no kultūras mantojuma īpatnībām,

147kultūras konteksta un tā attīstības laika gaitā spriedumi par

148autentiskumu var būt saistīti ar lielu informācijas avotu

149dažādību. Tie var citstarp ietvert tādus aspektus kā forma un

150dizains, materiāli, izmantošana un funkcija, tradīcijas,

151garīgums, gaisotne un citus iekšējos un ārējos faktorus (sk.

152Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes Naras

153dokumenta par autentiskumu 5., 7., 9. un 13. punktu. Pieejams:

154https://www.icomos.org/charters/nara-e.pdf).

155Arī pieaicinātā persona U. Bratuškins izsaka viedokli, ka

156pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās

157dzīves norises. Kultūrvēsturiskās vides kvalitāte esot komplekss

158jēdziens, kas ietver gan vietas, gan tās aktuālā vizuāli

159estētiskā un tehniskā stāvokļa, gan lietošanas (izmantošanas)

160aspektus. To veidojot apbūves kvalitāte un daudzveidīgo sociālo

161procesu kopums, kas var īstenoties gan ēku iekštelpās, gan ārpus

162tām (sk. lietas materiālu 7. sēj. 133. un 134. lp.).

163Izvērtējot minētos argumentus, Satversmes tiesa secina, ka

164pilsētvides arhitektoniskā forma nav nošķirama no tās sociālās

165nozīmes un pielietojuma. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 5.

166panta otrajā daļā uzskaitīto kultūrvēsturisko vērtību fiziskā jeb

167arhitektoniskā forma ir aizsargājama primāri, tomēr tā ir tikai

168viens no Vēsturiskā centra aizsardzības objektiem. Vēsturiskā

169centra īpašie saglabāšanas, aizsardzības un attīstīšanas

170noteikumi attiecināmi ne tikai uz pilsētas un tajā esošo

171kultūrvēsturisko vērtību vizuāli uztveramo daļu, bet arī uz to

172saturisko, nemateriālo aspektu, lai nodrošinātu visaptverošu

173Vēsturiskā centra saglabāšanu, aizsardzību un arī ilgtspējīgu

174attīstību.

17519.3. Vēsturiskā centra aizsardzības likuma un

176Vēsturiskā centra plānojuma mērķis ir arī veicināt ilgtspējīgu,

177līdzsvarotu un kvalitatīvu Vēsturiskā centra un tā aizsardzības

178zonas attīstību un labvēlīgu vidi. Ilgtspējība ir viens no

179konstitucionālajiem principiem, kas vērsts uz Satversmē ietverto

180mērķu un vērtību aizsardzību, kā arī to īstenošanu. Ilgtspējības

181princips tiek piemērots daudzās tiesību nozarēs, un tas citstarp

182ir arī teritorijas plānošanas pamatprincips (sk. Satversmes

183tiesas 2017. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-24-03 11.

184punktu).

185Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ilgtspējīga attīstība ir

186sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un

187līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās

188sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides

189aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu

190vajadzību apmierināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas 2008.

191gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu).

192Teritorijas plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas

193un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus. Ilgtspējīgu

194attīstību citstarp raksturo arī pilsētu ekosistēmu saglabāšana.

195Pašvaldības uzdevums ir, izšķiroties par konkrētiem risinājumiem

196teritorijas plānojumā, nodrošināt indivīdiem labākus dzīves

197apstākļus pilsētvidē un uzlabot dzīves kvalitāti. Līdz ar to

198pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā

199visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt

200ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un

201faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes

202tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 14.

203un 15. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2042014-04-03 14. punktu).

205Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā,

206ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. Ilgtspējīgas attīstības

207centieni ir vērsti uz cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu

208un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu (sk. Satversmes tiesas

2092011. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-48-03 6.1.1.

210punktu). Pilsētās dominē cilvēku veidotā vide, taču tas

211nenozīmē, ka uz to nebūtu attiecināmas ilgtspējības prasības. Arī

212pilsētvidē, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ar teritorijas

213plānošanas palīdzību jānodrošina tas, ka tiek cienītas tajos

214esošās kultūrvēsturiskās vērtības un līdzsvarotas sabiedrības

215dažādās intereses un vajadzības, padarot šīs teritorijas pēc

216iespējas piemērotākas (draudzīgākas) sabiedrībai.

21719.4. Atbilstoši Azartspēļu likuma 2. panta pirmajai

218daļai šā likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības interešu un

219spēlētāju tiesību aizsardzību. Azartspēles vēsturiski ir

220uzskatītas par izklaidi, un sabiedrības interese par tām pastāvēs

221vienmēr. Tāpēc ir jānodrošina līdzsvars starp azartspēļu kā

222izklaides pasākumu organizēšanu un sabiedrības interesēm, tostarp

223personu tiesību aizsardzību, novēršot iespējamo azartspēļu

224atkarības rašanos un tādējādi mazinot gan sabiedrības veselības

225apdraudējuma risku, gan sociālos riskus. Savukārt Eiropas

226Savienības līmenī azartspēļu nozare ir atzīta par īpaša rakstura

227saimniecisko darbību, kurā tiek ņemtas vērā katras dalībvalsts

228īpatnības un tradīcijas, - tās regulējums nav harmonizēts Eiropas

229Savienības līmenī un ir katras dalībvalsts kompetencē (sk.

2302019. gada 10. janvārī valsts sekretāru sanāksmē izsludināto

231"Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādņu 2019.-2026.

232gadam" pielikuma 4.-6. lp. Pieejamas:

233http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/ ?pid=40468195).

234Uz azartspēļu riskiem un iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz

235indivīdu un sabiedrību kopumā norāda arī lietā pieaicinātās

236personas. S. Lasmane izsaka viedokli, ka azartspēļu nozares

237piedāvātā izklaide un komercdarbība ir riskanta, sociālo un

238morālo vidi degradējoša, saistīta ar azartspēļu atkarības risku,

239kā arī rada materiāla un nemateriāla zaudējuma risku pašam

240spēlētājam, viņa ģimenei, valstij un sabiedrībai kopumā (sk.

241lietas materiālu 7. sēj. 144., 145. un 148. lp.). Savukārt A.

242Utināns norāda, ka azartspēļu atkarība ir psihisks stāvoklis,

243kura attīstību veicina azartspēļu vietas pieejamība, ka

244azartspēļu atkarības ārstēšana ir sarežģīta, bieži vien

245bezrezultatīva, turklāt tās izmaksas gulstas uz ģimenes vai

246sabiedrības pleciem (sk. lietas materiālu 7. sēj. 139. un 140.

247lp.).

248Satversmes tiesa secina: likumdevējs ir apzinājies, ka

249azartspēļu nozares piedāvātie pakalpojumi ietver paaugstinātu

250risku indivīdam un sabiedrībai kopumā, tāpēc normatīvajos aktos

251noteikti dažāda veida ierobežojumi, tostarp vecuma ierobežojumi

252pakalpojuma saņemšanai, azartspēļu un to organizēšanas vietu

253reklāmai, kā arī stingri tiek reglamentēta azartspēļu

254organizētāju un azartspēļu organizēšanas vietu licencēšanas

255kārtība.

25619.5. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā

257ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts vairāku šādu

258aizsargājamu tiesību un interešu dēļ: Vēsturiskā centra un tā

259kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsardzība, indivīda

260tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē, tostarp tiesības uz labvēlīgu

261kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu, sabiedrības

262tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un sabiedrības interese tikt

263aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

264azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības. Visas šīs

265aizsargājamās tiesības un intereses ir savstarpēji saistītas un

266daļēji pārklājas, tāpēc nav aplūkojamas atrauti cita no citas.

267Kopumā tās var tikt aptvertas ar diviem leģitīmiem mērķiem:

268pirmkārt, citu cilvēku tiesību aizsardzība un, otrkārt,

269sabiedrības labklājības aizsardzība. Turklāt aizsargājamās

270sabiedrības intereses nevar tikt skatītas sašaurināti, attiecinot

271tikai uz to sabiedrības daļu, kas dzīvo Vēsturiskā centra

272teritorijā, jo to apmeklē gan citi Rīgas un visas Latvijas

273iedzīvotāji, gan tūristi, kuru priekšstats par Rīgu un Latviju

274visupirms veidojas, iepazīstoties ar centrālo pilsētas daļu.

275Līdz ar to apstrīdētajā normā

276noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu

277cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

2mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību

3samērīguma principam un tādējādi noskaidrot:

41) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

5mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

6ierobežojuma leģitīmo mērķi;

72) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar

8sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses

9mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

103) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums,

11ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

12likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

13Ja, izvērtējot ierobežojuma samērīgumu, tiek atzīts, ka tas

14neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tiesību norma

15neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.,

16piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā

17Nr. 2015-18-01 15. punktu).

1820.1. Tiesību normas izdevēja izraudzītie līdzekļi ir

19piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu

20šis mērķis tiek sasniegts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

21oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

22Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

23noteiktais ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai,

24tomēr izsaka arī tādu viedokli, ka spēļu zāļu ierīkošanas

25ierobežojums tikai Vēsturiskajā centrā neesot savienojams ar

26rūpēm par visu pārējo Rīgas un Latvijas iedzīvotāju tiesībām

27dzīvot labvēlīgā vidē un tikt aizsargātiem no azartspēļu

28atkarības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.).

29Izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

30ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vērā jāņem

31tas, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam

32ir divi leģitīmie mērķi un tie ietver vairākas savstarpēji

33saistītas intereses. Satversmes tiesa jau secināja, ka citstarp

34no Latvijas starptautiskajām saistībām izriet pienākums saglabāt

35un aizsargāt Vēsturisko centru un tā kultūrvēsturiskās vērtības

36materiālā un nemateriālā dimensijā (sk. šā sprieduma 19.2.

37punktu). Apstrīdētā norma, kas ierobežo iespēju ierīkot spēļu

38zāles JC teritorijās, ir piemērots līdzeklis šā mērķa

39sasniegšanai, jo ļauj Vēsturiskajā centrā izvairīties no spēļu

40zālēm raksturīgiem arhitektoniskiem un reklāmas risinājumiem,

41piemēram, necaurredzamiem logiem un spilgtām gaismas reklāmām.

42Tādējādi tiek paaugstināta sabiedrības drošības sajūta un

43Vēsturiskā centra pievilcīgums tā iedzīvotāju un apmeklētāju acīs

44un viņi var pilnvērtīgi lietot un baudīt pilsētvidi.

45Turklāt Satversmes tiesa jau secināja to, ka azartspēļu nozare

46tiek saistīta ar indivīdam un sabiedrībai nelabvēlīgām sekām, kā

47arī to, ka Vēsturiskais centrs ir visintensīvāk apmeklētā Rīgas

48teritorija (sk. šā sprieduma 19.2. un 19.4. punktu).

49Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums pasargā

50personas no pieejas spēļu zālēm un līdz ar to arī no potenciālas

51azartspēļu atkarības, jo spēļu zāļu pieejamība ir viens no

52atkarību veicinošiem faktoriem. Tātad minētais ierobežojums ļauj

53aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību.

54Tādējādi apstrīdētajā normā

55noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

56- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

57sasniegšanai.

5820.2. Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

59nepastāv nekādi citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un

60kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot

61to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa

62uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

63tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz

64tādā pašā kvalitātē. Turklāt alternatīvu risinājumu iespējamā

65eksistence pati par sevi nepadara izvērtējamo normu par tiesiski

66nepamatotu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

67sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu un 2014. gada 7. jūlija

68sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.1. punktu).

69Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

70alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

71pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

72noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

73personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

74gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

75Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.

76Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

772009-85-01 19. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.

782013-17-01 28.1. punktu). Tomēr, noskaidrojot saudzējošāka

79risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un

80valsts pārvaldes vietā un pati meklēt optimālus risinājumus, jo

81tas ir tiesību normas pieņēmēja uzdevums (sal. sk. Satversmes

82tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

83secinājumu daļas 19. punktu un 2005. gada 4. novembra sprieduma

84lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

8520.2.1. No lietas materiāliem, proti, SIA

86"ALFOR" lūguma Administratīvajai rajona tiesai iesniegt

87pieteikumu Satversmes tiesai, izriet, ka, pēc tās ieskata,

88apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu un leģitīmo mērķi var

89sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem (sk. lietas materiālu 1.

90sēj. 105. lp.).

91Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējs var tiesību normās

92ietvert absolūtus aizliegumus, tomēr tādā gadījumā likumdevējam

93ir jāpārliecinās arī par to, ka, paredzot izņēmumus no šāda

94aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt līdzvērtīgā

95kvalitātē (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra

96sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punktu).

97Satversmes tiesa secina, ka komersantiem, tostarp SIA

98"ALFOR", apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

99ierobežojums nav absolūts. Komersanti var turpināt nodarboties ar

100azartspēļu organizēšanu Rīgā ārpus Vēsturiskā centra teritorijas

101un citur Latvijā. Satversmes tiesa ir informēta par Rīgas domes

1022019. gada 27. martā konceptuāli pieņemto lēmumu slēgt visas

103spēļu zāles Rīgā, taču šis lēmums nav izvērtējams izskatāmās

104lietas ietvaros.

105Turklāt apstrīdētajā normā paredzēts izņēmums - spēļu zāles ir

106atļauts ierīkot Vēsturiskā centra teritorijā četru un piecu

107zvaigžņu viesnīcās. Tas nenostāda četru un piecu zvaigžņu

108viesnīcās darbojošās spēļu zāles privileģētā situācijā, bet

109norāda uz to, ka pašvaldība ir vērtējusi ierobežojumu un

110atzinusi, ka pieļaujams izņēmums no tā. Spēļu zāles, kas atrodas

111viesnīcās, ir orientētas galvenokārt uz to iemītnieku - tūristu -

112izklaidi un visbiežāk garāmgājējiem nav manāmas. Tādējādi spēļu

113zāles, kas atvērtas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, un spēļu

114zāles, kas atvērtas ārpus šādām viesnīcām, neatrodas salīdzināmā

115situācijā. Turklāt arī azartspēļu organizētājiem, kas vēlas

116ierīkot spēļu zāles četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir jāsaņem

117pašvaldības atļauja atvērt spēļu zāli un organizēt attiecīgās

118azartspēles konkrētajās telpās.

11920.2.2. Pieteikuma iesniedzēja un Asociācija kā

120alternatīvu līdzekli apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam

121min spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas ierobežojumus

122(sk. lietas materiālu 1. sēj. 9. lp. un 7. sēj. 53.

123lp.).

124Jau šobrīd Azartspēļu likuma 41. panta piektajā daļā noteikts,

125ka azartspēļu reklāma ir aizliegta ārpus azartspēļu organizēšanas

126vietām un tajās ir atļauts norādīt vienīgi azartspēļu vietas

127nosaukumu un azartspēļu organizētāja reģistrētu preču zīmi.

128Azartspēles tiek organizētas iekštelpās, tām raksturīga

129norobežošanās no apkārtējās vides, visbiežāk - ar necaurredzamu

130logu palīdzību, un tas, kā norāda pieaicinātā persona U.

131Bratuškins, nav savienojams ar drošas un caurredzamas publiskās

132telpas veidošanas principiem (sk. lietas materiālu 7. sēj.

133136. lp.). Savukārt tādā gadījumā, ja šie spēļu zālēm

134raksturīgie risinājumi tiktu liegti, tajās notiekošais kļūtu

135redzams garāmgājējiem, un tas arī būtu pretrunā ar apstrīdētajā

136normā noteiktā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem.

137Tādējādi spēļu zāļu vizuālā noformējuma un reklāmas

138ierobežojumi nebūtu tikpat iedarbīgi un neļautu apstrīdētajā

139normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

140sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti ar

141apstrīdēto normu.

14220.2.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Azartspēļu

143likuma 42. panta sestajā daļā paredzētā iespēja pašvaldībai

144atcelt atļauju spēļu zāles atvēršanai tādā gadījumā, ja spēļu

145zāle konkrētajā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās

146administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu,

147personas pamattiesības ierobežo mazāk (sk. lietas materiālu 1.

148sēj. 8. lp.). Taču šādas pašvaldības tiesības nav uzskatāmas

149par alternatīvu, personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

150Tās ir jau šobrīd likumā pašvaldībai paredzētās tiesības, kuras

151pašvaldība konkrētajā gadījumā var izmantot līdztekus jeb

152papildus teritorijas plānojumā noteiktajam regulējumam.

153Pašvaldība savā lēmumā atcelt atļauju atvērt spēļu zāli

154Vēsturiskā centra teritorijā var, pamatojot būtisku iedzīvotāju

155interešu aizskārumu, citstarp atsaukties arī uz Vēsturiskā centra

156plānojumu, kura izstrādes gaitā jau ir saskaņojusi atsevišķu

157personu un sabiedrības intereses. Turklāt īpašuma tiesību

158aprobežojumu noteikšana teritorijas plānojumā ir komersantiem

159labvēlīgāks risinājums, jo nodrošina komercdarbības vides

160paredzamību un ļauj tiem labāk plānot savu komercdarbību

161attiecīgajā teritorijā.

162Satversmes tiesa secina, ka nepastāv tādi alternatīvi

163līdzekļi, kas ierobežotu personas pamattiesības mazāk nekā

164apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums un ļautu sasniegt šā

165ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

166Tādējādi apstrīdētajā normā

167noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams leģitīmo

168mērķu - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības

169aizsardzība - sasniegšanai.

17020.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

171leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

172sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

173rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

174sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

175intereses un tas, kurai no šīm interesēm būtu piešķirama

176prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

177sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Teritorijas

178plānojuma mērķis ir nodrošināt gan ekonomisku attīstību, gan

179sociālo un kultūras interešu īstenošanu, kā arī vides aizsardzību

180(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā

181Nr. 2007-11-03 15. punktu).

182Izskatāmajā lietā salīdzināmas komersanta - azartspēļu

183organizatora - tiesības veikt komercdarbību un gūt no tās labumu,

184no vienas puses, un apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

185ierobežojuma leģitīmajos mērķos ietvertās tiesības un intereses,

186tostarp Vēsturiskā centra un tā kultūrvēsturisko vērtību

187saglabāšana un aizsardzība, indivīda tiesības uz dzīvi labvēlīgā

188vidē, sabiedrības tiesības uz ilgtspējīgu attīstību un interese

189tikt aizsargātai no azartspēļu nelabvēlīgās ietekmes, kā arī

190azartspēļu spēlētāju un viņu tuvinieku tiesības, no otras

191puses.

192Teritorijas plānošanas procesa galvenais uzdevums ir kompleksi

193saskaņot atsevišķu privātpersonu intereses ar attiecīgās

194teritorijas ilgtspējīgas attīstības iespējām. Paredzot vai

195īstenojot citu sākotnējo teritorijas plānošanas uzdevumu,

196piemēram, sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi, neņemot

197vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks

198rezultāts (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma

199lietā Nr. 2003-16-05 5. punktu). Izvērtējot pamattiesību

200ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, Satversmes

201tiesa ir pievērsusi uzmanību arī tam, vai ierobežojums ir sociāli

202nepieciešams (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

203sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14. punktu). Ņemot vērā

204azartspēļu iespējamās nelabvēlīgās sekas, kas skar indivīdu un

205visu sabiedrību, valstij šīs nozares regulēšanā ir dota lielāka

206rīcības brīvība nekā citu nozaru regulēšanā.

207Rīgas dome ir izvērtējusi un līdzsvarojusi salīdzināmās

208intereses, gan izstrādājot un apstiprinot Vēsturiskā centra

209plānojumu, gan arī iepriekš - izstrādājot saistošos noteikumus

210Nr. 97 "Par azartspēļu organizēšanas aizliegumu Rīgā".

211Šie noteikumi, kas stājās spēkā 2005. gada 2. aprīlī, to

212sākotnējā redakcijā noteica, ka aizliegts organizēt azartspēles

213noteiktās Rīgas teritorijās, tostarp Vēsturiskajā centrā.

214Savukārt ar šo noteikumu 2005. gada 13. septembra grozījumiem,

215kas stājās spēkā 2005. gada 22. septembrī, tika noteikts, ka

216azartspēļu organizēšana aizliegta visā Rīgas teritorijā, izņemot

217konkrētu viesnīcu teritorijas. Šā regulējuma izstrādāšanas laikā

218tika saņemti daudzi iedzīvotāju iesniegumi, kas atbalstīja

219ierobežojumu noteikšanu. Savu viedokli izteica arī azartspēļu

220organizētāji un Asociācija. Ieinteresētajiem azartspēļu

221organizētājiem bija iespēja savu viedokli izteikt arī Vēsturiskā

222centra plānojuma izstrādāšanas laikā. Tādējādi regulējums par

223azartspēļu organizēšanas ierobežojumiem Rīgas teritorijā bija

224spēkā jau no 2005. gada 2. aprīļa līdz 2005. gada 31. decembrim

225un šajā laikā Rīgā bija noteikti pat stingrāki azartspēļu

226organizēšanas ierobežojumi nekā tie, kas noteikti apstrīdētajā

227normā. Apstrīdētā norma attiecas uz konkrētām Vēsturiskā centra

228funkcionālajām zonām, tā nenosaka absolūtu aizliegumu, un tajā ir

229paredzēts izņēmums attiecībā uz četru un piecu zvaigžņu

230viesnīcām. Turklāt šī norma netika grozīta, arī izstrādājot un

231apstiprinot Vēsturiskā centra plānojuma grozījumus, kas stājās

232spēkā 2013. gada 23. septembrī.

233Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

234nozīme ir citu cilvēku tiesībām un sabiedrības labklājības

235interesēm. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

236ierobežojums skar atsevišķus komersantus, bet ar leģitīmo mērķi

237aizsargātās tiesības un intereses attiecas uz daudz plašāku

238personu loku un labumu no šā ierobežojuma gūst visa sabiedrība.

239Rīgas dome kā lēmējinstitūcija, pieņemot Vēsturiskā centra

240plānojumu, ir vērtējusi lietderības apsvērumus par to, kurām no

241iepriekš minētajām interesēm dodama priekšroka. Satversmes tiesa

242attiecīgo ierobežojumu varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad,

243ja tas nebūtu atbilstošs leģitīmā mērķa sasniegšanai (sal. sk.

244Satversmes tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā Nr.

2452014-04-03 18. punktu).

246Azartspēļu organizētājiem bija jārēķinās ar to, ka Azartspēļu

247likuma 42. panta sestā daļa jau kopš 2006. gada 4. jūlija paredz

248pašvaldībai tiesības izvērtēt azartspēļu organizēšanas vietas

249pieļaujamību konkrētā teritorijā un atcelt atļauju atvērt spēļu

250zāli, ja tā aizskar būtiskas valsts vai attiecīgās

251administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses. Turklāt šā

252panta septītā daļa paredz, ka atļauja atvērt spēļu zāli ir derīga

253vēl piecus gadus pēc attiecīgā pašvaldības lēmuma spēkā stāšanās.

254Atceļot labvēlīgu administratīvo aktu, vērā ņemams arī

255Administratīvā procesa likuma regulējums un tajā paredzētie

256personas tiesību aizsardzības mehānismi. Tātad spēkā esošais

257tiesiskais regulējums ļauj komersantiem samazināt nelabvēlīgās

258īpašuma tiesību ierobežojuma sekas un respektē to tiesisko

259paļāvību. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no

260apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir lielāks

261par nelabvēlīgajām sekām, ko šā ierobežojuma dēļ cieš atsevišķa

262persona.

263Tādējādi apstrīdētajā normā

264noteiktais pamattiesību ierobežojums ir atbilstošs leģitīmo mērķu

265- citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība -

266sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais

267pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

1Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa

2secina, ka apstrīdētajā normā noteiktais personas pamattiesību

3ierobežojums, kas liedz ierīkot spēļu zāli Vēsturiskā centra JC

4teritoriju funkcionālajās zonās, izņemot četru un piecu zvaigžņu

5viesnīcas, ir noteikts saskaņā ar likumu, tam ir leģitīms mērķis

6un tas ir samērīgs.

7Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

8Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

9Nolēmumu

10daļa

11Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

12Satversmes tiesa

13nosprieda:

14atzīt Rīgas domes 2006. gada 7.

15februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra

16un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves

17noteikumi" 459. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

18Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

19Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

20Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

21Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

22Ziemele