22. pants

Auflage. Köln: Schmidt, 2015, S. 236, Rn. 50;

kā arī Valsts kontroles likumības un lietderības revīzijas

"Vai nodokļu atlaides un atvieglojumi sasniedz tiem

noteiktos mērķus?" 2019. gada 31. maija ziņojuma

"Nodokļu atlaides - neredzamie budžeta izdevumi"

14. lpp., pieejams: www.lrvk.gov.lv). Parasti nodokļu

atvieglojumi tiek lietoti, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un

piesaistītu investīcijas, īstenotu sociālās labklājības mērķus un

stimulētu konkrētus uzvedības modeļus, proti, to pamatā ir ar

sabiedrisko labumu saistītu interešu aizsardzība (sk.: Von

Haldenwang C., Redonda A., Aliu F. Shedding Light

On Worldwide Tax Expenditures. GTED Flagship Report 2021. Bonn:

German Development Institute / Deutsches Institut für

Entwicklungspolitik (DIE), 2021, p. 12; Seer R.

Allgemeines Steuerschuldrecht. In: Tipke K., Lang J.

(Hrsg.) Steuerrecht. 22. Auflage. Köln: Schmidt, 2015,

S. 236, Rn. 50-51). Nodokļu atvieglojumu

piemērošanas rezultātā samazinās ienākumi, kurus valsts gūst no

konkrētā nodokļu maksātāja (sk., piemēram: Redonda A. Tax

Expenditures and Sustainability. An Overview. Council on Economic

Policies: Discussion Note 2016/3. November 2016, p. 2;

Tax expenditures in OECD Countries. Paris: OECD, 2010,

p. 12). Tātad nodokļu atvieglojumus nosakošas normas ir

labvēlības vai atbalsta izpausme attiecībā uz konkrētiem

indivīdiem to stāvokļa vai konkrētas rīcības dēļ.

Tomēr arī pieņemot tiesību normas, kas nosaka nodokļu

atvieglojumus, šo normu izdevējam ir jāievēro vispārējie tiesību

principi un citas Satversmes normas. Vēl jo vairāk šāds pienākums

attiecas uz nodokļa atvieglojuma apmēru vai piemērošanas

noteikumu grozīšanu personai nelabvēlīgā veidā vai šādu

atvieglojumu atcelšanu.

6.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes

1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips. Tiesiskās

paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un

nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu

valsts rīcību. Šis princips nozīmē, ka indivīds var paļauties uz

to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij

ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības

principa pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar uzticēšanos valsts

varai, bet arī ar tiesību normu adresātu rīcības brīvības

īstenošanas iespējām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106

10.2. punktu).

Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz

iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, šis

princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija

nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un noteiktos apstākļos pat

pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā

gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106

22.2.1. punktu). Tiesību normu izdevējam ir pienākums

sekot līdzi aktuālajai situācijai kādā konkrētā jomā un

vajadzības gadījumā, izvērtējot valsts un sabiedrības intereses

un vajadzības, grozīt iepriekš pieņemtās tiesību normas. Tāpat

arī pašām personām ir jārēķinās ar to, ka tiesiskā situācija var

mainīties - piemēram, gadījumā, ja mainās valsts ekonomiskā

situācija un vajadzības, var mainīties nodokļu likmes un

atvieglojumi (sal. sk. Satversmes tiesas

2011. gada 13. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2010-59-01 9.8. punktu).

Grozot tiesisko regulējumu, tiesību normu izdevējam ir jāņem

vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai

var būt izveidojusies paļāvība (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 11. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-26-0106 22.2.1. punktu). Demokrātiskā

tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos aktos, to

izdevējam ir pienākums vispusīgi un pilnvērtīgi apsvērt un

paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Tādā

veidā tiktu nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personu

tiesisko paļāvību un sabiedrības gūto labumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-30-01 12. punktu).

6.4. Ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan

tiesiskās paļāvības principam, gan Satversmes 105. pantam,

apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 1. pantam

galvenokārt tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 105. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

16.3. punktu). Parasti šādos gadījumos tiesiskā paļāvība

tiek pārbaudīta kā viens no pamattiesību ierobežojuma samērīguma

elementiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

27. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01

29.2.-29.4. punktu). Tomēr izskatāmajā lietā Pieteikuma

iesniedzēja neapstrīd nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojuma

apmēra ierobežojumus pašus par sevi, bet uzskata, ka ar šādu

regulējumu un tā attiecināšanu uz jau ievadītām tiesiskajām

attiecībām tiek aizskarta tiesiskā paļāvība uz nekustamā īpašuma

nodokļa atvieglojumu saņemšanu piecu gadu garumā tādā apmērā,

kādā tas noteikts atbilstoši veiktajiem ēkas renovācijas un

izgaismošanas darbiem. Proti, izskatāmās lietas pamatjautājums ir

nevis par konkrētā nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu

maksimālā apmēra atbilstību tiesībām uz īpašumu, bet gan par to,

vai, nosakot šo atvieglojumu maksimālo apmēru un attiecinot to uz

personām, kas šo atvieglojumu sākušas saņemt pirms apstrīdētās

normas spēkā stāšanās, ir ievērots tiesiskās paļāvības princips.

Līdz ar to šajā lietā Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir

noticis tiesiskās paļāvības principa pārkāpums.

Tiesiskās paļāvības princips aizsargā tikai tādas tiesības, uz

kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un

saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa

kodols (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 11.2. punktu).

Konkrētajā gadījumā personas Satversmes 105. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, kas izpaužas kā Saistošo

noteikumu Nr. 198 4.18.2.-4.18.4. apakšpunktā noteikts

un personai piemērots nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojums, ir

tās tiesības, uz kuru saglabāšanu potenciāli radusies tiesiskā

paļāvība. Līdz ar to tiesiskās paļāvības principa pārkāpuma esība

pārbaudāma kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmajā

teikumā ietvertajām tiesībām.

Tādēļ Satversmes tiesai konkrētajā gadījumā jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma aizskar tādas personas, kura jau ir izpildījusi

Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18.2.-4.18.4. apakšpunktos

ietvertos kritērijus noteikta apmēra nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojuma saņemšanai, tiesisko paļāvību uz Satversmes

105. pantā paredzēto īpašuma tiesību saglabāšanu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

principam kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmo

teikumu.