6. pants

Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās

paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajā teikumā

ietvertajām tiesībām uz īpašumu.

Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes

normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

izvērtēšanai (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2021. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2021-05-01 10. punktu).

6.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka regulējums, kas

paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes

105. pantā ietverto pamattiesību tvērumā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu). Proti,

nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību

ierobežojumu, jo nodokļa piemērošanas rezultātā samazinās

personas finanšu līdzekļu apmērs (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 15. punktu).

Apstrīdētā norma nenosaka personai jaunu pienākumu maksāt

nodokli. Šīs normas skartā nodokļa - nekustamā īpašuma nodokļa -

maksāšanas pienākums izriet citstarp no likuma "Par

nekustamā īpašuma nodokli" un Rīgas domes 2015. gada

9. jūnija saistošo noteikumu Nr. 148 "Par

nekustamā īpašuma nodokli Rīgā" normām. Savukārt apstrīdētā

norma nosaka maksimālo apmēru nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumam, ko viena juridiskā persona var saņemt taksācijas

gada ietvaros.

Nodokļu atvieglojumi ir tādas atkāpes no tiesību normās

noteiktā vispārējā nodokļu režīma, kuras kādam nodokļu maksātājam

vai maksātāju grupai, kas atbilst noteiktai pazīmei, paredz

nodokļa sloga samazinājumu, izdevīgāku nodokļa nomaksas kārtību

vai jebkādā citā veidā labvēlīgāku nodokļu režīmu (sk.,

piemēram: Klemm A. Causes, Benefits, and Risks of Business Tax

Incentives. IMF Working Paper, January 2009, pp. 3-4, kā arī

Finanšu ministrijas 2020. gada decembra informatīvā ziņojuma

"Par spēkā esošo nodokļu atvieglojumu izvērtēšanu"

5. lpp., pieejams: www.fm.gov.lv, ar atsauci uz OECD,

Seminar "Tax Incentives - Promises and Pitfalls").

Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18. punkts un Saistošo

noteikumu Nr. 111 3.18. punkts paredzēja personu

tiesības saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus par

noteiktās Rīgas teritorijās sakārtotām un izgaismotām ēkām.

Proti, ja personas bija noteiktā veidā renovējušas un

izgaismojušas sev piederošos īpašumus, tām tika aprēķināts

atbilstoši veiktajiem darbiem procentuāli samazināts nekustamā

īpašuma nodoklis. Savukārt apstrīdētā norma ierobežoja šādu

atvieglojumu apmēru vienai juridiskajai personai, izņemot valsts

un pašvaldības kapitālsabiedrības un sabiedriskā labuma

organizācijas, līdz 10 000 euro vienā taksācijas

gadā.

Tomēr izskatāmajā lietā būtisks ir tas apstāklis, ka ar

apstrīdēto normu ietekmētie nekustamā īpašuma nodokļa

atvieglojumi ir saistīti ar noteiktām darbībām jeb

priekšnoteikumiem, kuru izpildes gadījumā atvieglojumi tika

piešķirti noteiktā procentuālā apmērā no nekustamā īpašuma

nodokļa atbilstoši veiktajiem nekustamo īpašumu uzlabošanas

pasākumiem un uz noteiktu laiku - pieciem gadiem (sk. Saistošo

noteikumu Nr. 198 4.18. un 23.2 punktu, kā

arī Saistošo noteikumu Nr. 111 3.18. punktu).

Gadījumos, kad persona pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās

jau bija veikusi atvieglojuma saņemšanai nepieciešamās darbības

un par konkrētajiem tai piederošajiem nekustamajiem īpašumiem

tika noteikti nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi to

attiecīgajā apmērā, ar apstrīdēto normu noteiktais atvieglojuma

maksimālā apmēra ierobežojums pēc būtības radīja tai finansiālo

saistību pieaugumu. Šāds finansiālo saistību pieaugums tieši

izpaudās uz apstrīdētās normas pamata pieņemtajos Rīgas domes

Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes lēmumos, ar kuriem tika

pārrēķināts personām piederošajām ēkām iepriekš aprēķinātais

nekustamā īpašuma nodoklis par 2020. gada februāri-decembri

(sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj.

18.-22. lpp). Proti, pēc apstrīdētās normas spēkā

stāšanās personām tika noteiktas papildu nodokļu saistības par

2020. gadu. Tāpat apstrīdētās normas dēļ personām bija

jārēķinās ar augstāku nākamā gada nekustamā īpašuma nodokļa

aprēķinu, kas attiecīgi samazināja personām brīvi pieejamo

finanšu līdzekļu apmēru. Tātad pēc savas būtības apstrīdētā norma

rada līdzīgu ietekmi tai, kādu radītu norma, kas nosaka jauna

nodokļa maksāšanas pienākumu vai kādā citā veidā palielina

personas finansiālās saistības.

Līdz ar to apstrīdētā norma ietiecas Satversmes

105. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

tvērumā.

6.2. Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu

politiku, ir plaša rīcības brīvība (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tajā ietilpst tiesības

izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām

paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas.

Tomēr tiesību normu izdevēja rīcībai attiecībā uz nodokļu

politiku ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām

Satversmes normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03

9. punktu).

Attiecībā uz normām, kas regulē nodokļu atvieglojumus, minētā

rīcības brīvība ir vēl plašāka. Proti, šādas normas salīdzinoši

šaurai nodokļu maksātāju grupai samazina nodokļa apmēru vai

atliek nodokļu saistību izpildes termiņu un parasti tiek vērtētas

kā novirzes vai izņēmumi no valsts "standarta" nodokļu

likmes vai sistēmas un nodokļu pamatprincipiem

(sal. sk.: Von Haldenwang C.,

Redonda A., Aliu F. Shedding Light On Worldwide Tax

Expenditures. GTED Flagship Report 2021. Bonn: German Development

Institute / Deutsches Institut für Entwicklungspolitik (DIE),

2021, p. 12; Seer R. Allgemeines Steuerschuldrecht. In:

Tipke K., Lang J. (Hrsg.) Steuerrecht.