6. pants

Satversmes 115. pants paredz, ka "valsts

aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas

par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un

uzlabošanu".

6.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē citastarp ietver indivīda (personas) kā

sabiedrības locekļa tiesības uz to, lai ikviena publiskā persona

lēmumu, kas ir saistīts ar vides izmantošanu, pieņemtu un

īstenotu efektīvas vides aizsardzības (pārvaldības) sistēmas

ietvaros. Attiecībā uz teritorijas attīstības plānošanu tas

nozīmē, ka pašvaldības pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt

ilgtspējīgam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9.2. punktu).

Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un

ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina

iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un

nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot

nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī

nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr.

2007-11-03 15. punktu, kā arīSaeimas 2010. gada 10. jūnijā

apstiprināto Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz

2030. gadam http://www.latvija2030.lv).

1992. gadā Riodežaneiro Latvija bija to valstu vidū, kas

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) konferencē

parakstīja deklarāciju "Par vidi un attīstību" un ANO

vispārējās konvencijas par bioloģisko daudzveidību un par klimata

pārmaiņām. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām

preambulā citastarp atzīts, ka Zemes klimata pārmaiņas un to

nelabvēlīgās sekas ir cilvēces kopējā problēma. Cilvēka darbība

ievērojami palielinājusi siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju

atmosfērā, šis pieaugums pastiprina dabisko siltumnīcas efektu.

Tas izraisa Zemes virsmas un atmosfēras papildu sasilšanu, kas

var nevēlami ietekmēt dabiskās ekosistēmas un cilvēci. ANO Vides

aizsardzības programmas ietvaros klimata pārmaiņas tiek

uzskatītas par mūsdienu svarīgāko visaptverošo vides jautājumu un

lielāko izaicinājumu vides jomā (sk.

http://www.unep.org/climatechange/Introduction/tabid/233/Default.aspx).

Starptautiski pazīstamā nevalstiskā organizācija

"Greenpeace" norāda, ka vēja enerģijas izmantošanas

straujā attīstība saistīta ar neatliekamu nepieciešamību apkarot

klimata pārmaiņas, kas pasaules mērogā tiek uzskatītas par

lielākajiem draudiem videi(sk., piemēram, Global

Windenergy Outlook 2006 http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf).

Arī starptautiskā nevalstiskā organizācija "BirdLife

International" klimata pārmaiņas uzskata par lielāko draudu

cilvēcei un globālajai bioloģiskajai daudzveidībai (sk.,

piemēram, BirdLife International Position Statement on Wind Farms

and Birds http://www.birdlife.org/eu/pdfs/Nature_Directives_material/BHDTF_Position_Wind_farms_and_birds_2005_12_09.pdf).

Konkretizējot no Satversmes 115. panta valstij un pašvaldībām

izrietošos pienākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, jāņem vērā,

ka ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi ir būtiska

ilgtspējības sastāvdaļa.

6.1.1. Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti

aspekti: ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. ANO

deklarācijas "Par vidi un attīstību" 1. principā

uzsvērts, ka ilgtspējīgas attīstības centieni ir vērsti uz

cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi

saskaņā ar dabu.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka vidi likumdevējs definē

kā dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopumu. Likumdevējs uz

vidi raugās no "antropocentriska" viedokļa, proti, kā

uz cilvēka vidi, tādu vidi, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai

un vajadzību apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.1. punktu).

Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības nav iztulkojamas kā

personas pamattiesības dzīvot absolūti neskartā vidē vai valsts

pienākums personai šādu vidi nodrošināt. Darbības, kas vērstas uz

dabiskās vai esošās vides pārveidošanu, pašas par sevi nav

uzskatāmas par Satversmes 115. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumu. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka gan

atsevišķu privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās

intereses bieži vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp

kultūrvidi un dabu. Satversmes 115. pants a priori

neparedz pastāvošās vides nemainību un neliedz īstenot ar

ekonomiskajām interesēm saistītus projektus. Satversmes 115.

pants, tieši pretēji, prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās

vides uzlabošanu, kas ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu

apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr.

2007-11-03 13. punktu).

6.1.2. Satversmes 115. pantā lietotais jēdziens

"ikviens" aptver ne vien tagadējās paaudzes, bet arī

nākamo paaudžu intereses dzīvot labvēlīgā vidē. Satversmes tiesa

jau iepriekš ir norādījusi, ka no Satversmes 115. panta izriet

prasība visos ar vidi saistītajos jautājumos ņemt vērā ne vien

tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu tiesības dzīvot

labvēlīgā vidē (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra

sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.1. punktu). Pašreizējās

paaudzes un nākamo paaudžu iespējas dzīvot labvēlīgā vidē ir

daudzējādā ziņā atkarīgas no valstu gatavības īstenot ilgtspējīgu

attīstību, aizsargājot Zemes klimata sistēmu, paredzot un

novēršot vai neitralizējot klimata pārmaiņu cēloņus un mazinot to

kaitīgo ietekmi. Satversmes 115. pantā paredzētās tiesības,

interpretējot tās kopsakarā ar Latvijas starptautiskajām

saistībām, uzliek valstij pienākumu sekmēt procesus, kas saistīti

ar globālo klimata pārmaiņu novēršanu. Ratificējot ANO Vispārējo

konvenciju par klimata pārmaiņām un šīs konvencijas Kioto

protokolu, Latvija ir iesaistījusies pasaules valstu kopīgajos

centienos panākt siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas

stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu

antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā.

Satversmes 115. pantā pamattiesību līmenī ir nostiprināti

valsts pienākumi vides jomā. Proti, valstij ir pienākums

aizsargāt cilvēka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē: 1) sniedzot

informāciju par vides stāvokli; 2) rūpējoties par vides

saglabāšanu; 3) rūpējoties par vides uzlabošanu.

Lai arī Latvijas tiesību zinātnē sākotnēji tika izteikts

viedoklis, ka Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības ir

"avangardiskas tiesības" (sk.: Levits E. Piezīmes

par Satversmes 8. nodaļu - Cilvēka pamattiesības.

Cilvēktiesību žurnāls, 1999, Nr.9-12, 37. lpp.), tomēr

līdzīgas tiesības konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas arī

citās valstīs, piemēram, Beļģijā. Beļģijas Konstitūcijas 23.

panta trešās daļas 4. punkts paredz tiesības dzīvot veselīgā

vidē. Beļģijas Konstitucionālā tiesa secinājusi, ka šī norma

galvenokārt paredz likumdevēja pienākumu noteikt šo tiesību

realizācijas ietvarus, kā arī nepasliktināt jau sasniegto

tiesisko stāvokli šajā jomā, ja tam nav pietiekama pamatojuma

(sk. Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2003. gada 26. novembra

sprieduma Nr. 151/2003 lietā Nr. 2502 B.16.3.punktu un 2006. gada

14. septembra sprieduma Nr. 137/2006 lietā Nr. 3764 B.7.1.

punktu).

Satversmes 115. pantā paredzētās pamattiesības

interpretējamas, ņemot vērā pastāvošās realitātes, konkrētajā

gadījumā to, ka šobrīd civilizācija nav iespējama bez enerģijas

ražošanas, savukārt jebkurš enerģijas iegūšanas veids ietekmē

vidi. Vēja enerģijas ražošanas attīstība Satversmes 115. panta

ietvaros aplūkojama galvenokārt kā viena no alternatīvām

enerģijas ražošanai no fosilajiem enerģijas resursiem un līdz ar

to kā uz vides stāvokļa uzlabošanu vērsta pasākumu kopuma

sastāvdaļa.

Ņemot vērā Satversmes vienotības principu, Satversmes 115.

pantā noteiktās tiesības nav interpretējamas atrauti no citām

Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām, tostarp

sociālekonomiskajām tiesībām un attiecīgajām starptautiskajām

saistībām. Latvijai ir jāizpilda divi vienlīdz svarīgi un ļoti

sarežģīti uzdevumi: jāveicina ekonomiskā izaugsme un līdz ar to -

sociālā labklājība, bet tajā pašā laikā jāsamazina

siltumnīcefekta gāzu emisijas, ieviešot energoefektivitātes

pasākumus, videi draudzīgas tehnoloģijas, aizstājot fosilo

kurināmo ar atjaunojamiem energoresursiem (sk. ar Ministru

kabineta 2009. gada 31. jūlija rīkojumu Nr. 517 apstiprinātās

"Vides politikas pamatnostādnes 2009.-2015.

gadam").

6.1.3. Vides ministrija, atsaucoties uz Latvijai

saistošiem starptautiskiem dokumentiem, norāda, ka vēja enerģija

ir viens no atjaunojamo enerģijas resursu veidiem.

Elektroenerģijas ražošana vēja elektrostacijās aizstāj

elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem energoresursiem

(akmeņoglēm, dabasgāzes, naftas produktiem u. c.), rezultātā tiek

samazināta siltumnīcefekta gāzu un citu gaisu piesārņojošo vielu

emisija, kas ietekmē gan dabu, gan cilvēka veselību. Turklāt

elektroenerģijas ražošana vēja elektrostacijās salīdzinājumā ar

elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem energoresursiem nerada

būtisku materiālo piesārņojumu, piemēram, atkritumus un

notekūdeņus, līdz ar to netiek radīts papildu slogs videi un nav

nepieciešami papildu finanšu resursi materiālā piesārņojuma

samazināšanai (apglabāšanai, pārstrādei vai attīrīšanai).

Savukārt pieteikumos, atsaucoties uz atsevišķu personu

viedokli, norādīts, ka "vēja enerģija neesot pastāvīga, tā

prasot balansējošas jaudas, kas pārsvarā tiekot nodrošinātas ar

fosilajiem resursiem. Rezultātā šī enerģija nemaz tik

"zaļa" neesot" (sk. lietas materiālu 1. sēj.

45. lpp.). Pieteikumā ietvertas atsauces uz organizācijas

"Eiropas platforma pret vēja parkiem" (European

Platform Against Windfarms, turpmāk arī - EPAW)

viedokli. Pēc šīs organizācijas ieskata, "vienīgais, ko vēja

turbīnas dara, ir ievērojams ļaunums cilvēkiem, ekonomikai,

nacionālajiem budžetiem un videi" (sk.

http://www.epaw.org/about_us.php?lang=en). EPAW ir

izteikusi savu viedokli Eiropas Komisijai. Eiropas Komisijas

Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta atbildē EPAW

citastarp norādīts, ka 2008. gada decembrī 27 ES valstu vadītāji

un valdības, kā arī Eiropas Parlaments apstiprināja dokumentu

paketi, kas vērsta uz to, lai sekmētu siltumnīcefekta gāzu

emisijas samazināšanu un enerģijas ražošanu no atjaunojamiem

resursiem. Vēja enerģijas ražošana skatāma šajā kontekstā.

Eiropas Komisijas un citu Eiropas institūciju politiskais

atbalsts saskan ar eiropiešu vairākuma viedokli: lielais vairums

Eiropas pilsoņu ir ne vien ieinteresēti samazināt klimata

pārmaiņu sekas, bet arī atbalsta enerģijas iegūšanu no

atjaunojamiem enerģijas resursiem, īpaši vēja enerģijas iegūšanu

[sk. Commission Européenne Direction Generale de

l'Energie et des Transports, 07.07.2009, D1/NL/gdc D(2009) 57427,

http://www.epaw.org/documents/4388-57427_signed_MR.pdf].

Satversmes tiesas uzdevums nav argumentēti iesaistīties

diskusijā par minēto EPAW viedokli pēc būtības. Satversmes

tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes 115. pantā noteiktās

tiesības un pienākumi jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai

saistošajām starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 12.

punktu). Tātad šīs tiesības ir interpretējamas atbilstoši

starptautiskajos dokumentos izstrādātajam viedoklim par to, ka

vēja enerģijas iegūšana uzskatāma par videi relatīvi draudzīgāku

un sekmējamu pasākumu. Direktīvas 2009/28/EK preambulas 42. daļā

norādīts: "lai ātri attīstītu atjaunojamo energoresursu

izmantošanu, ņemot vērā tās vispārējo augsto lietderību no

ilgtspējas un vides aizsardzības viedokļa, dalībvalstīm [..] būtu

jāņem vērā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas

devums vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto

mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās

enerģijas ražošanas iekārtām."

Saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK I pielikumu Latvijas

vispārējais mērķis ir panākt, lai no atjaunojamiem

energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars bruto enerģijas

galapatēriņā 2020. gadā būtu vismaz 40 procenti. Katras

dalībvalsts ziņā ir noteikt piemērotus līdzekļus un pasākumus, ar

kādiem panākams paredzētais no atjaunojamiem energoresursiem

saražotās enerģijas īpatsvars.

Vides ministrija norāda, ka izvēle starp dažādiem enerģijas

ražošanai izmantojamiem atjaunojamiem energoresursiem ir

politisks jautājums, kas galvenokārt tiek risināts, lemjot par

obligāto elektroenerģijas iepirkumu. Lēmuma pieņemšanā tiekot

ņemti vērā tādi apsvērumi kā attiecīgo atjaunojamo resursu

pieejamība Latvijā, mērķa sasniegšanai nepieciešamais no katra

atjaunojamo energoresursu veida saražojamās enerģijas daudzums,

kā arī nepieciešamie veicināšanas instrumenti.

Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumu izdotie Ministru

kabineta 2010. gada 16. marta "Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" regulē no

atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligāti

iepērkamo apjomu, tā noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības

kārtību, kā arī cenas noteikšanas kārtību atkarībā no

energoresursu veida.

Savukārt pieteikumam pievienots pētījums "Latvijas

enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu

enerģētikas sektoru", kurā izdarīts secinājums, ka

"Latvijas enerģētikas politikas un jo sevišķi - atbalsta

mehānismu AER [atjaunojamo enerģijas resursu] jomā veidošana un

īstenošana ir bijusi pretrunīga un - par spīti sabiedrības

interesei un ES normatīvajai klātbūtnei - politisko interešu

ietekmēta" (sk.: Autoru kolektīvs Dr. Andra Sprūda

vadībā. Pētījums "Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz

ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru". Rīga,

Sorosa fonds Latvija, 6. lpp.).

Satversmes tiesas kompetencē nav politiska rakstura jautājumu

risināšana. Konkrētās lietas ietvaros nav apstrīdēts nedz

elektroenerģijas obligātais iepirkums vai tā nosacījumi, nedz arī

cenu noteikšana kā tāda, un Satversmes tiesas uzdevums nav

izvērtēt tās tiesiskumu. Arī citās Eiropas valstīs pastāv dažādi

ekonomiska rakstura veicināšanas instrumenti, kuru mērķis ir

panākt no atjaunojamiem energoresursiem ražotās enerģijas, arī

vēja enerģijas, strauju attīstību. Piemēram, Vācijas Atjaunojamo

enerģiju likumā (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer

Energien) paredzētas piemaksas 5-9 centu apmērā par VES

saražoto kilovatu enerģijas (sk.

http://www.gesetze-im-internet.de/eeg_2009/index.html).

Veicināšanas instrumentu darbības rezultāts ir uzņēmēju

ekonomiskā interese ieguldīt darbu un līdzekļus vēja enerģētikas

attīstībā. Tomēr tas vien, ka vides uzlabošanas mērķis tiek

sasniegts nevis ar administratīvas piespiešanas metodēm, bet gan

ar ekonomiskiem līdzekļiem stimulējot uzņēmēju interesi,

neizslēdz ar VES attīstību saistītos jautājumus no Satversmes

115. panta tvēruma.

Līdz ar to nav pamatots pieteikumos paustais viedoklis, ka VES

būvniecība Dunikas pagastā vērsta vienīgi uz atsevišķu personu

īpašuma tiesību izmantošanu peļņas gūšanai.

Izvērtējot apstrīdēto aktu atbilstību Satversmes 115.

pantam, jāņem vērā, ka kopumā vēja enerģijas ražošanas attīstība

ir vērsta uz to, lai valsts izpildītu no Satversmes 115. panta

izrietošo pozitīvo pienākumu uzlabot vides stāvokli, respektīvi,

uz sabiedrības labklājību un tiesībām dzīvot labvēlīgā

vidē.

6.2. Satversmes 115. pantā nostiprinātais valsts

pienākums uzlabot vides stāvokli pildāms, ņemot vērā situāciju

visā valstī, nevis vienas pašvaldības ietvaros. Satversmes 115.

pants neprasa, lai vienas pašvaldības iedzīvotājiem tiktu

saglabāta neskarta vide, kamēr cita pašvaldība būtu spiesta

pieciest piesārņojumu, gan ražojot abām pašvaldībām nepieciešamo

enerģiju, gan vēl ar finanšu izlīdzināšanas mehānisma

starpniecību pārdalot no saimnieciskās darbības gūtos

ieņēmumus.

Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka laikā, kad tika izstrādāts

Apstrīdētais teritorijas plānojums, Dunikas pagasts bija to

pašvaldību vidū, kuras pašas nespēja nodrošināt sev nepieciešamos

līdzekļus. Tā saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 28.

decembra noteikumiem Nr. 1070 "Noteikumi par pašvaldību

finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumiem un to sadales kārtību

2007.gadā" Dunikas pagastam nepieciešamais nodrošinājums no

pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda bija 45 342 lati,

savukārt pašvaldībām, kuras bija spiestas samierināties ar tajās

izvietoto enerģijas iegūšanas objektu pārveidoto vidi, piemēram,

Ķeguma novads un Aizkraukles novads, nācās izdarīt iemaksas šajā

fondā.

Interpretējot Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības

kopsakarā ar Satversmes 91. pantu, Pieteikuma iesniedzēju

tiesības dzīvot iespējami labvēlīgākā vidē ir jāsamēro arī ar

citu Latvijas iedzīvotāju tiesībām dzīvot iespējami labvēlīgākā

vidē.

6.3. Nevar piekrist Ekonomikas ministrijas uzskatam, ka

neviens Latvijas normatīvais akts neuzliek pašvaldībām pienākumu

teritorijas plānošanas procesā apsvērt iespēju attīstīt no

atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas ieguvi savā

teritorijā. Satversmes tiesa jau ir norādījusi uz to, ka mērķus

un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var

sasniegt, vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā

arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram.

Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav

interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un

citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām

kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt

ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās

saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8.

februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11.punktu).

Satversmes 115. pants ne vien nosaka personai tiesības uz

labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas

institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību

īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 11. punktu).

Teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu

sasniegšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8.

februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu).

Atbilstoši Teritorijas plānošanas likumam šajā procesā

pašvaldībai ir jāievēro ilgtspējības princips, tātad pašvaldībai

ir jāapsver arī jautājumi, kas saistīti ar iespējām veicināt

enerģijas iegūšanu no atjaunojamiem energoresursiem.

Valstīs ar ilgstošām tradīcijām atjaunojamo enerģiju

attīstības jomā līdztekus ekonomiska rakstura veicināšanas

mehānismiem normatīvajos aktos noteiktos gadījumos ir paredzēti

arī speciāli regulējumi teritorijas plānošanas un būvniecības

jomā. Piemēram, Vācijas tiesas vairākkārt atzinušas teritorijas

plānošanas dokumentus par spēkā neesošiem sakarā ar to, ka tajos

nav atvēlētas pietiekamas teritorijas VES izvietošanai (sk.,

piemēram, Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Augstākās

administratīvās tiesas 2008. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr.

8 A 2138/06

http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html).

Latvijā analogas prasības teritorijas plānojumiem izvirzītas

netiek. Lai gan, īstenojot ilgtspējības principu, pašvaldībai

teritorijas plānošanas gaitā ir jāapsver minētie jautājumi, tai

nav pienākuma iespēju robežās paredzēt teritorijas, kuras

izmantojamas atjaunojamās enerģijas iegūšanas, tostarp VES,

vajadzībām. Jāņem vērā, ka Latvijā valsts mērogā VES izvietošanai

piemērotu vietu izraudzīšanas darbs ir tikai aizsākts. Ekonomikas

ministrija norāda, ka Fiziskās enerģētikas institūts veicis

mērījumus visā Latvijas teritorijā, izņemot jūru, un izveidojis

karti, kur redzams gada vidējais vēja ātrums 10 metru, 50 metru

un 100 metru augstumā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 185.

lpp.). Taču visaptveroši pētījumi par VES attīstībai

labvēlīgām teritorijām no cita viedokļa Latvijas mērogā neesot

veikti.

Tātad pašvaldība savas rīcības brīvības ietvaros varēja

pārliecināties, vai tās teritorijā ir VES uzstādīšanai piemērotas

vietas un vai pagasta teritorijā būtu vēlams īstenot vēja parka

ieceri.

6.4. Viens no vides politikas pamatprincipiem ir

piesardzības princips. Atbilstoši šim principam vides problēmu

risināšana uzsākama jau tad, kad vēl nav saņemti pilnīgi

zinātniski pierādījumi par paredzētās darbības negatīvo ietekmi

uz vidi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20.2. punktu).

Tomēr piesardzības pasākumi jāveic un paredzētā darbība

nepieciešamības gadījumā jāaizliedz tad, ja aizdomas par šīs

darbības iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi ir pamatotas. Lai,

atsaucoties uz piesardzības principu, aizliegtu teritorijas

plānošanas dokumentos kādu darbību, pagasta padomei jāpārliecinās

par savu aizdomu pamatotību, iegūstot nepieciešamo informāciju

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

Nr. 2008-05-03 15.2. punktu).

Nav pamatots no pieteikumiem izrietošais viedoklis, ka

apstrīdēto aktu pieņemšanas laikā Latvijā nebija pieejami

pētījumi par VES ietekmi uz cilvēka veselību un vidi. Eiropā jau

2000. gadā darbojās 12 887 VES. 2006. gadā, tātad Apstrīdētā

teritorijas plānojuma izstrādāšanas laikā, Eiropā darbojās 40 500

VES. 2007. gadā Eiropā darbojās 56 535 VES (sk.: Vēja

enerģētika: fakti, http://www.wind-energy-the-facts.org/lv/kopsavilkums/atzinba.html).

Vairums no šīm VES darbojas valstīs, kur iedzīvotāju blīvums

ievērojami pārsniedz iedzīvotāju blīvumu gan Latvijā, gan Dunikas

pagastā. Atbilstoši teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstam

Dunikas pagastā tas bija 3,8 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.).

Pasaules labākā prakse vēja enerģijas objektu plānošanas,

būvēšanas un ekspluatācijas jautājumos jau bija apkopota Pasaules

vēja enerģijas asociācijas izstrādātajās Ilgtspējības vadlīnijās

(World Wind Energy Association Sustainability Guidelines,

http://www.wwindea.org/home/images/stories/pdfs/wwea_05_11-10.pdf),

kas tika prezentētas 2005. gada 2.-5. novembrī Pasaules vēja

enerģijas konferencē Melburnā. Lai attīstītu labāko praksi un

sekmētu vides, sociālo un ekonomisko aspektu ņemšanu vērā,

izvērtējot jaunu vēja enerģijas projektu ilgtspējību, minētās

vadlīnijas izstrādāja Pasaules vēja enerģijas asociācija

(World Wind Energy Association, WWEA), organizācija, kuras

sastāvā ir biedri no vairāk nekā 95 pasaules valstīm - ap

pussimts zinātniska rakstura organizāciju, kas nodarbojas ar

pētījumiem šajā jomā, kā arī vairāk nekā 70 ar vēja enerģiju

saistītas organizācijas no piecu kontinentu valstīm, tostarp arī

daudzām ES valstīm.

Tātad gan pasaules, gan Eiropas praksē ir uzkrāta plaša

pieredze, risinot dažādus ar VES izveidošanu un darbību saistītus

jautājumus. Minētajās vadlīnijās ir norādes gan uz iespējamo

negatīvo ietekmi, kādu VES varētu atstāt uz vidi, gan arī uz

svarīgākajiem pasākumiem, lai šo ietekmi mazinātu vai novērstu.

Šī ietekme analizēta arī daudzu citu organizāciju dokumentos un

publikācijās, piemēram, ar starptautiskās vides aizsardzības

organizācijas "Greenpeace" līdzdalību izstrādātajā

Globālajā vēja enerģijas pārskatā (sk. Global Windenergy

Outlook 2006

http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf).

Tātad, izstrādājot apstrīdētos

aktus, Dunikas pagasta padomei un Rucavas novada domei bija

pieejama informācija par VES ietekmi uz cilvēka veselību un vidi

un iespēja ņemt to vērā, plānojot VES izvietojumu tā, lai

neradītu draudus cilvēku veselībai un videi.

Lietā nav strīda par to, ka VES var ietekmēt putnus un

sikspārņus, ka tās izbūve rada manāmas vizuālas pārmaiņas ainavā,

ka VES ekspluatācija ir saistīta ar troksni, apēnojumu un

zibšņiem. Taču lietas dalībnieku viedoklis atšķiras par vairākiem

šīs ietekmes aspektiem, turklāt būtiski - par VES ietekmi uz

cilvēka veselību.

6.5. VES ietekme uz putniem un sikspārņiem ir būtiski

atkarīga no VES atrašanās vietas un salīdzināma ar jebkuras citas

cilvēka darbības sekām. Pēc ASV zinātnieku aplēsēm, no visiem

putniem, kas gājuši bojā sadursmēs ar cilvēka radītām iekārtām

vai cilvēka darbības rezultātā, vēja enerģijas ražošanas iekārtu

dēļ bojā gājuši tikai 0,01-0,02 procenti. Kalifornijā veiktajos

pētījumos secināts, ka 2001. gadā, darbojoties kopumā 15 000 vēja

enerģijas iegūšanas iekārtām, nogalināti 33 000 putnu, tātad

nedaudz vairāk kā divi putni uz vienu VES. Spānijas Navarras

provincē, kur darbojās 692 vēja enerģijas iegūšanas iekārtas,

vidēji gadā viena VES nogalinājusi 0,13 putnus. Savukārt Vācijas

Brandenburgas zemē laikā no 1989. gada līdz 2004. gadam

uzskaitīti 278 ar putnu bojāeju saistīti gadījumi vēja parkos,

kur minētā laika posma beigās darbojušās vairāk nekā 16 500 vēja

enerģijas iegūšanas iekārtas (sk. Global Windenergy Outlook

2006

http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf).

Savukārt pētījumos Lejasaustrijā, gada laikā novērojot atsevišķas

VES, konstatēts, ka sadursmēs ar vienu vēja enerģijas iekārtu iet

bojā vidēji septiņi putni un pieci sikspārņi (sk. Wörlen S.

Erneubare Energien. Wissen, was stimmt. Herder, Freiburg, 2010,

S.59-60). Ņemot vērā dažādos pētījumos iegūtos

rezultātus, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas vides

aizsardzības jomā, norāda uz to, ka VES radītās briesmas putniem

ir salīdzinoši mazākas nekā ar klimata pārmaiņām saistītie

apdraudējumi. Organizācija "BirdLife International"

Eiropas Padomes uzdevumā ir izstrādājusi vadlīnijas, lai,

izvērtējot VES izvietošanai piemērotas vietas, maksimāli

samazinātu VES negatīvo ietekmi uz putniem un sikspārņiem

(sk., piemēram, BirdLife International Position Statement on

Wind Farms and Birds

http://www.birdlife.org/eu/pdfs/Nature_Directives_material/BHDTF_Position_Wind_farms_and_birds_2005_12_09.pdf).

Latvijas Ornitoloģijas biedrība (Reģ. Nr. 40008002230, turpmāk

- LOB) pārstāv organizāciju "BirdLife International"

Latvijā. Lai atvieglotu VES plānošanu un sastādītu dabas (īpaši

putnu) aizsardzības un vēja enerģētikas interešu potenciālo

konfliktu zonu karti, LOB īstenojusi Latvijas vides aizsardzības

fonda Vides projektu finansētu projektu "Vēja enerģētisko

iekārtu attīstības zonu identifikācija un ietekmi samazinošu

pasākumu izstrāde". Šo pētījumu LOB ir izmantojusi, arī

sniedzot vairākus atzinumus sakarā ar ieceri īstenot vēja

enerģijas ieguvi Dunikas pagastā.

Pirms vēja enerģijas ieguves zonas ietveršanas Apstrīdētajā

teritorijas plānojumā Dunikas pagasta padome ir ņēmusi vērā LOB

viedokli. Apstrīdētā teritorijas plānojuma teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumos expressis verbis

norādīts, ka vēja enerģijas ieguves zonas robežas iezīmētas,

vadoties no LOB ieteikuma. LOB 2005. gada 31. oktobra vēstulē Nr.

2005/100 uzskaitītas vietas Dunikas pagastā, kurās VES

uzstādīšana nebūtu pieļaujama, un norādīts, ka pārējā teritorija

"ir piemērota turpmākai vēja parku plānošanai. Taču precīzas

VES uzstādīšanas vietas turpmāk var saskaņot jau projekta

īstenošanas gaitā" (sk. lietas materiālu 2. sēj.

55.-57. lpp.).

Pirms tika pieņemts lēmums par Detālplānojuma izstrādāšanu,

LOB sniegusi viedokļus par VES izvietošanu Dunikas pagastā

(sk. LOB 2008. gada 17. jūlija vēstuli Nr. 2008/062 un 2008.

gada 13. augusta vēstuli Nr. 2008/069 lietas materiālu 3. sēj.

75.-90. lpp.). Detālplānojuma izstrādāšanas laikā ir

saņemts LOB eksperta R. Lebusa slēdziens. Tajā citastarp

norādīts, ka nevienu no Dunikas pagastā iecerētajām VES nav

paredzēts izvietot riska zonās un Natura 2000 teritorijās

(sk. LOB 2009. gada 20. augusta vēstuli Nr. 2009/107 lietas

materiālu 4. sēj. 33.-36 lpp.).

Arī vēstulē Pieteikuma iesniedzējai LOB norāda, ka

"izbūvējot plānoto VES parku Dunikas pagastā, prognozējamā

ietekme uz savvaļas putnu populācijām varētu būt salīdzinoši

neliela. Dunikas VES parka gadījumā ir saglabātas migrācijas

trases Sventājas ielejā un trase, pa kuru uz Dunikas tīreli dodas

nakšņot zosis" (sk. LOB 2009. gada 16. septembra vēstuli

Nr. 2009/115 lietas materiālu 3. sēj. 73-74.

lpp.).

Jāņem arī vērā, ka laikā, kad tika izstrādāti apstrīdētie

akti, Liepājas rajonam jau bija teritorijas plānojums (sk.

http://old.kurzemesregions.lv/media/uploads/liepaja_plan.pdf.pdf),

kura līmenī bija notikusi izšķiršanās par to, kuras rajona

teritorijas ir nozīmīgas putniem. 2006. gadā tika izstrādāti šā

teritorijas plānojuma grozījumi. To izstrādes gaitā tika veikts

stratēģiskais novērtējums un sagatavots vides pārskats,

raksturojot katru no rajonā ietilpstošajām aizsargājamām dabas

teritorijām.

Pieteikumos nav apgalvots, ka Liepājas rajonā putniem

nozīmīgās teritorijas būtu noteiktas nepilnīgi. No lietas

materiāliem nav gūstams ieskats, ka kāds no Pieteikuma

iesniedzējiem Liepājas rajona teritorijas plānojuma apspriešanas

gaitā būtu ierosinājis šīs teritorijas paplašināt. Jautājumu par

to, kuras teritorijas ir nozīmīgas no dabas aizsardzības

viedokļa, Dunikas pagasta teritorijas plānojumā nemaz nevarēja

risināt citādi, kā tas paredzēts augstāka līmeņa plānošanas

dokumentā - rajona teritorijas plānojumā.

Apstrīdētie akti neparedz VES izvietot Natura 2000

teritorijās vai citās vietās, kas atbilstoši Liepājas rajona

teritorijas plānojumam vai citiem normatīvajiem aktiem būtu

nozīmīgas putniem. Veicot sākotnējo izvērtējumu 41 paredzētās VES

izvietošanai Dunikas pagastā, Liepājas reģionālā vides pārvalde

secinājusi, ka VES parka izbūve neradīs būtisku negatīvu ietekmi

uz savvaļas putnu populācijām, jo šis parks atradīsies ārpus

valsts un ES īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, neatradīsies

to tiešā tuvumā un teritoriju tieši nešķērso nozīmīga putnu

migrācijas trase (sk. Vides valsts dienesta Liepājas

reģionālās vides pārvaldes 2009. gada 5. augusta vēstuli Nr. LI

09 SI 0048/1503 par sākotnējo izvērtējumu lietas materiālu 3.

sēj. 107.-110. lpp.).

Līdz ar to nav pamatots no pieteikumiem izrietošais viedoklis,

ka apstrīdētie akti no putnu un sikspārņu aizsardzības viedokļa

būtu pretrunā ar ilgtspējīgas attīstības principu un Satversmes

115. pantu.

6.6. Eiropas pieredzē nav gūts apstiprinājums tam, ka

sauszemes VES negatīvi ietekmētu pārējo faunu vai floru, ciktāl

to būve nav saistīta ar dabas pamatnes transformāciju. Jāņem

vērā, ka plānotā vēja ieguves zona izvietota iespējami tuvu jau

esošajai infrastruktūrai, līdz ar to pēc iespējas samazinot

nepieciešamību transformēt zemi pievedceļu izbūvei. Lietas

materiālos nav gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētie akti

paredzētu pievedceļu izbūvei vai VES būvei transformēt

teritorijas, kuras atbilstoši Liepājas rajona teritorijas

plānojumam satur aizsargājamus biotopus.

Satversmes tiesas praksē ir vairākkārt par neatbilstošiem

Satversmes 115. pantam atzīti detālplānojumi, kuros izraudzītais

risinājums paredz meža zemes transformāciju, kuras rezultātā

varētu būtiski samazināties bioloģiskā daudzveidība attiecīgajā

teritorijā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 9.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 12. punktu). Satversmes

tiesa norādījusi uz to, ka, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības

principu, pašvaldībai bija jāizvērtē nepieciešamība saglabāt meža

vides (ekoloģisko) vērtību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 12.1. punktu).

Atšķirībā no minētajām lietām izskatāmajā lietā Detālplānojums

neskar tādas teritorijas, kurās noteiktā teritorijas izmantošana

būtu dabas pamatne. VES paredzēts būvēt meliorētā

lauksaimniecības teritorijā, un teritorijas plānojums neierobežo

šīs teritorijas pakļaušanu apstrādei ar lauksaimniecības mašīnām,

kā arī dabiskās floras aizstāšanu ar cilvēkam nepieciešamajām

kultūrām.

6.7. Par vienu no lielākajām problēmām VES ietekmē uz

vidi tiek atzītas ainavas pārmaiņas. Valstu pieredze rāda, ka

personu attieksme pret šīm pārmaiņām ir individuāla.

Lielbritānijas Atjaunojamās enerģijas asociācija norāda uz

pētījumiem, kuros secināts, ka vairākums aptaujāto personu vēja

parkus uzskata par interesantu ainavas elementu. Kopumā aptuveni

80 procenti no visiem sabiedrības locekļiem atbalstot vēja

enerģiju, 10 procenti esot pret to, bet atlikušajai daļai neesot

noteikta viedokļa (sk. Top Myths About Wind Energy

http://www.bwea.com/energy/myths.html).

Liela daļa no Eiropā izvietotajām vēja turbīnām atrodas

Vācijā. Tā 2006. gadā Vācijā darbojās 20 622 vēja turbīnas

(sk.: Vēja enerģētika: fakti, http://www.wind-energy-the-facts.org/lv/kopsavilkums/atzinba.html).

No Vācijas Federālās vēja asociācijas sagatavotajām publikācijām

izriet, ka Vācijas iedzīvotāju absolūtais vairākums atbalsta ne

vien vispār elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem

energoresursiem, bet arī attiecīgu būvju izvietošanu savas

dzīvesvietas tuvumā (sk. Bundesverband WindEnergie e.V. A bis

Z fakten zur Windenergie

http://www.wind-energie.de/fileadmin/Shop/Broschueren/A-Z/A-Z_2010.pdf).

Šīs valsts tiesību sistēmā un tiesu praksē ir noteikti

kritēriji vēja enerģijas iekārtu radītā apgrūtinājuma

pieļaujamībai attiecībā uz dzīvojamām mājām. Tiesu praksē ir

nostiprināta atziņa, ka parasti absolūti pieļaujama ir vēja

enerģijas iekārtu ierīkošana tādā attālumā no dzīvojamām mājām,

kurš pārsniedz trīskāršu vēja enerģijas iekārtas kopējo augstumu

(torņa augstums no zemes virsmas līdz rotora asij, kuram

pieskaitīta puse no rotora spārnu diametra). Par nepieļaujami

"uzmācīgu" parasti tiek uzskatīta būve, kas atrodas

tuvāk par divkāršu vēja enerģijas iekārtas kopējo augstumu.

Gadījumus, kad vēja enerģijas iekārta atrodas attālumā starp

abiem minētajiem lielumiem, uzskata par individuāli vērtējamiem

(sk., piemēram, Ziemeļreinas-Vestfālenes Augstākās

administratīvās tiesas 2010. gada 24. jūnija nolēmumu lietā Nr. 8

A 2764/09

http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2010/8_A_2764_09beschluss20100624.html,Vācijas

Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Augstākās administratīvās tiesas

2008. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. 8 A 2138/06 177.

rindkopu

http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html

un Vācijas Federālās Augstākās Administratīvās tiesas 2006. gada

11. decembra nolēmumu lietā Nr. 4B72.06 http://www.bundesverwaltungsgericht.de).

Kanādas Vēja enerģijas asociācijas sagatavotajos materiālos

norādīts, ka daudzi vēja parki Kanādā izvietoti tā, ka dzīvojamās

mājas atrodas 300-400 metru attālumā, kas visumā uzskatāms par

minimālo pienācīgo attālumu. Tuvāk par šo attālumu nereti atrodas

to zemes īpašnieku mājas, kuri iznomā zemi vēja parkam, un šajos

gadījumos gūta pozitīva pieredze. Taču gadījumos, kad finansiālu

attiecību nav, no atsevišķām šādā attālumā dzīvojošām personām

tiek saņemtas sūdzības (sk. Wind Turbines and Sound: Review

and best Practice Guidelines

http://www.canwea.ca/images/uploads/File/CanWEA_Wind_Turbine_Sound_Study_-_Final.pdf).

Tātad Pieteikuma iesniedzēju arguments par to, ka nekur

pasaulē VES nebūvējot tuvāk par 2 kilometriem no apdzīvotajām

vietām, ir acīmredzami nepamatots. Vienlaikus jāņem vērā, ka,

piemēram, federatīvajās valstīs, kā Austrijā, Vācijā, ASV,

Kanādā, jautājumi par ierobežojumu noteikšanu VES attālumam no

apdzīvotajām vietām vai dzīvojamām mājām galvenokārt risināti

pavalstu līmenī un dažādās pavalstīs pieņemtie risinājumi būtiski

atšķiras.

VES izvietošana teritorijā, ko regulē apstrīdētie akti,

plānota, ņemot vērā uzņēmuma ENERCON pieredzi, bet šis

uzņēmums ar vēja enerģijas iekārtu būvi nodarbojas jau kopš 1984.

gada un ir viens no Eiropas vadošajiem uzņēmumiem šajā jomā

(sk. http://www.enercon.de).

Kā tas redzams no lietai pievienotajām trokšņa un apēnojuma

kartēm, tās izgatavojis Austrijas būvplānošanas uzņēmums, kuram

ir ilgstoša pieredze šajā jomā un kurš veicis būvplānošanu

daudziem vēja parkiem Austrijā un citās Eiropas valstīs

(sk. http://www.baubetreuung.at/wind.php).

Tātad, apsverot iespēju attīstīt Dunikas pagastā vēja

enerģijas ražošanu un izstrādājot apstrīdētos aktus, Dunikas

pagasta padomei bija pieejama attiecīgajās Eiropas valstīs

uzkrātā pieredze. Kā izriet no lietas materiāliem, tostarp arī no

Pieteikuma iesniedzēju iesniegtā videofragmenta par

detālplānojumu sabiedrisko apspriešanu, atbilstoši šai pieredzei

VES nav bijis iecerēts izvietot tuvāk par 500 metriem no

dzīvojamām mājām.

6.8. Izvērtējot Apstrīdētā teritorijas plānojuma

atbilstību Satversmes 115. pantam no cilvēka dzīvības un

veselības aizsardzības viedokļa, jāņem vērā, ka VES ekspluatācija

nav saistīta nedz ar cilvēka dzīvībai un veselībai kaitīgu gāzu

izplūdi atmosfērā, nedz arī ar notekūdeņiem, ķīmisku vielu

nokļūšanu augsnē vai bīstamiem atkritumiem. Ar VES ekspluatāciju

saistītie riski un iespējamā nelabvēlīgā ietekme pastāv tikai VES

tiešā tuvumā un zināmā attālumā no tās. Tāpēc izšķiroša nozīme ir

VES novietojumam.

Jēdzienu "plānotā vēja enerģijas ieguves zona"

iespējams interpretēt dažādi. Ciktāl Apstrīdēto teritorijas

plānojumu varētu interpretēt kā tādu, kas jebkurā norādītajā

vietā pieļauj jebkura augstuma un jebkuras jaudas vēja enerģijas

iekārtu būvi, tas varētu nonākt pretrunā ar daudzām tiesību

normām. Tomēr Apstrīdēto teritorijas plānojumu nevar interpretēt

atrauti no Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, kuros

paredzēts pienākums ievērot likumos noteiktās aizsargjoslas un

citas tiesību normas.

Tā Dunikas pagasta teritorijas plānojuma Teritorijas

izmantošanas un apbūves noteikumu 2.1.2. punktā paredzēts, ka

netiek atļauta tāda zemes izmantošana, kas rada būtisku

piesārņojumu un neatbilst normatīvo aktu prasībām (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 131. lpp.), savukārt atbilstoši 3.15.5.2.

punktam vēja enerģijas iegūšanas zonā vēja enerģijas ieguves

parku būvniecība ir atļauta tikai "ievērojot spēkā esošajos

normatīvajos aktos noteiktās prasības" (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 167. lpp.).

Apstrīdētais teritorijas plānojums neparedz nevienu konkrētu

VES atrašanās vietu un nenosaka, cik, kāda augstuma un kādas

jaudas VES plānojamas. Dunikas pagasta padome un Rucavas novada

dome to interpretē kā atļautu nekustamā īpašuma papildu

izmantošanu ar nosacījumu, ka attiecīgajai teritorijai tiek

noteiktā kārtībā izstrādāts detālplānojums. Proti, apstrīdētā

akta saturs nav vērtējams atrauti no vārdiem "plānotā

zona", ar ko saprotama teritorija, kurai pieļaujams

izstrādāt detālplānojumu ar mērķi noteikt iespējamu vienas vai

vairāku VES atrašanās vietu. Atbilstoši Noteikumu Nr. 883 54.1.

punktam vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā var paredzēt

teritorijas, kurām izstrādājams detālplānojums.

Jēdziens "teritorijas plānojums" tiek lietots divās

nozīmēs. Pirmkārt, plašākā nozīmē, ar to aptverot gan teritorijas

plānojumu, gan arī detālplānojumu. Otrkārt, šaurākā nozīmē, ar šo

jēdzienu saprotot teritorijas plānojumu līdztekus

detālplānojumam.

2007. gadā, Apstrīdētā teritorijas plānojuma izstrādāšanas

laikā, bija spēkā Noteikumi Nr. 883, kuru 6. punkts paredzēja:

"Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami

nosaka konkrētu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves

nosacījumus, tos nosaka detālplānojumā." Tas ir, augstāka

juridiskā spēka tiesību akts expressis verbis pieļāva tādu

situāciju, kurā teritorijas izmantošana un apbūve tiek

reglamentēta "nepietiekami". Šāds teritorijas plānojums

vien nevar būt pietiekams būvniecības procesa uzsākšanas

nosacījums. Teritorijas izmantošana un apbūve ir pienācīgi

jānosaka detālplānojumā.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 883 7. punktam "detālplānojums

ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas

plānojums, un to izstrādā saskaņā ar vietējās pašvaldības

teritorijas plānojumu, atbilstoši mēroga noteiktībai detalizējot

un precizējot tajā noteiktās teritorijas daļas plānoto (atļauto)

izmantošanu un izmantošanas aprobežojumus".

Apstrīdētā teritorijas plānojuma izstrādāšanas laikā nebija

izvirzītas vienotas prasības par to, kādas zonas ar kādu atļauto

izmantošanu pašvaldība var paredzēt savā teritorijas plānojumā.

Birojs norāda, ka arī attiecībā uz VES būvi pastāvot dažādi

risinājumi. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pretrunā gan ar

teritorijas plānošanas principiem, gan arī ar vispārējiem tiesību

principiem var nonākt tāda plānošanas prakse, ka teritorijai,

kurā pastāv atšķirīgi apstākļi, nosaka tikai vienu plānoto

(atļauto) izmantošanu, taču paredz daudzus tās izmantošanas

nolūkus, līdz ar to ievērojami mazinot teritorijas izmantošanas

paredzamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.4. punktu). Atšķirībā no

situācijas lietā Nr. 2007-11-03 Dunikas pagasta padome ir

izvēlējusies risinājumu, kas vērsts uz teritorijas izmantošanas

paredzamības palielināšanu. Proti, vēja enerģijas zona iezīmēta

kā atļautā papildu izmantošana ierobežotā teritorijā.

Apstrīdētais teritorijas plānojums, kā izriet arī no

Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos sniegtās

definīcijas, precīzi nosaka vēja enerģijas ieguves zonas ārējās

robežas, proti, robežas, kuru mērķis ir nodrošināt, lai VES

netiktu izvietotas nepieļaujami tuvu putniem nozīmīgajām vietām.

Savukārt vārds "plānotā", kas ietverts formulējumā

"plānotā vēja enerģijas ieguves zona" (pretstatā citiem

atļautās izmantošanas formulējumiem, kuros šāds vārds nav

ietverts), norāda, ka attiecīgā izmantošana vēl konkretizējama

plānošanas veidā, tas ir, ar detālplānojumiem, kuros regulējams

jautājums par VES izvietojumu, ņemot vērā esošo apbūvi un

prasības par iedzīvotāju veselības un labklājības

nodrošināšanu.

Ja pieņemtu, ka Dunikas pagasta padomei jau teritorijas

plānojumā vēja enerģijas ieguves zonu vajadzēja iezīmēt tā, lai

būtu paredzēta katras konkrētās VES atrašanās vieta, zustu jēga

izstrādāt detālplānojumu.

Tātad Apstrīdētais teritorijas plānojums nav pretrunā ar

valsts pienākumiem personu dzīvības un veselības aizsardzības

jomā, ciktāl tas paredz iespēju attiecīgajā teritorijā iegūt vēja

enerģiju, ar tādu nosacījumu, ka katras konkrētas VES atrašanās

vieta konkretizējama detālplānojumā, kura izstrādāšanas gaitā

tiek nodrošināts tiesību normām atbilstošs VES izvietojums.

6.9. Par vienu no VES nelabvēlīgajām ietekmēm tiek

uzskatīts troksnis. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT)

pārmērīgu troksni uzskata par tiesību uz privāto dzīvi

ierobežojumu (sk., piemēram, ECT 2003. gada 8. jūlija

spriedumu lietā "Hatton and Others v. the United

Kingdom", iesniegums Nr. 36022/97). Arī Beļģijas

Konstitucionālā tiesa (neraugoties uz to, ka Beļģijas

Konstitūcijā ir pants par tiesībām uz labvēlīgu vidi) troksni

vērtē tiesību uz privāto dzīvi aspektā (sk. Beļģijas

Konstitucionālās tiesas 2003. gada 30. aprīļa spriedumu Nr.

51/2003 lietās Nr. 2303, 2304, 2431 un 2432

http://www.const-court.be).

Tātad troksni varētu vērtēt gan Satversmes 115. panta, gan

Satversmes 96. panta aspektā. Taču jautājums par pieļaujamo

troksni pēc būtības nav risināms izskatāmās lietas ietvaros, to

risina likums "Par piesārņojumu" un saskaņā ar to

izdotie normatīvie akti. Likuma "Par piesārņojumu" 14.

panta "Piesārņojošas darbības uzsākšanas ierobežojumi"

pirmā daļa paredz, ka "piesārņojošu darbību nedrīkst uzsākt,

ja ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes

normatīvu robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam noteiktā

teritorijā un ja attiecīgās darbības izraisītās emisijas var

palielināt kopējo attiecīgā piesārņojuma daudzumu šajā

teritorijā". Tātad neatkarīgi no teritorijas plānojumā

izraudzītā risinājuma, VES darbība nebūs pieļaujama, ja troksnis

pārsniegs noteiktos ierobežojumus.

Ministru kabineta 2004. gada 13. jūlija noteikumu Nr. 597

"Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" 2.

pielikums paredz, ka naktī trokšņa robežlielums mazstāvu

dzīvojamo ēku teritorijā ir 40 decibeli.

Nevar piekrist pieteikumos izteiktajam viedoklim, ka tas

pārsniedzot Pasaules veselības organizācijas rekomendēto

robežlielumu, kas esot 30 decibeli. Pasaules veselības

organizācijas vadlīniju par vides troksni 4.2.3. punktā

"Miega traucējumu efekti" ieteicamais robežlielums - 30

decibeli - attiecas uz troksni telpās (sk. World Health

Organization Guidelines for Community Noise

http://www.who.int/docstore/peh/noise/guidelines2.html).

Konkrētās lietas ietvaros attiecīgie Ministru kabineta

noteikumi netiek apstrīdēti. Pašvaldībai bija tiesības uz tiem

pamatoties. Turklāt arī daudzās citās valstīs noteiktais ciemos

nakts laikā pieļaujamais trokšņa līmenis būtiski neatšķiras no

iepriekš minētā robežlieluma. Piemēram, Vācijā tas ir 45

decibeli. Kanādas Ontario provinces Vides ministrijas izdotajās

"Trokšņa vadlīnijās vēja parkiem" trokšņa līmenis lauku

apvidos atkarībā no vēja stipruma noteikts 40-51 decibela apmērā

(sk. Noise Guidelines for Wind Farms. Ministry of the

Enviroment, Ontario, October 2008

http://www.windcows.com/files/4709e.pdf).

Tātad, interpretējot Apstrīdēto teritorijas plānojumu šaurākā

nozīmē, tas neliedz izstrādāt detālplānojumu, kurā, nosakot

precīzu VES atrašanās vietu, tiktu ņemtas vērā normatīvo aktu

prasības. Savukārt Detālplānojums pieņemts, balstoties uz

aprēķiniem, ka VES radītais troksnis pie vēja ātruma 10 metri

sekundē Pieteikuma iesniedzējas dzīvesvietā nepārsniegs 39

decibelus. Turklāt VES radītā trokšņa līmenis nav konstants. Tas

citastarp ir atkarīgs arī no vēja virziena un stipruma.

Tātad apstrīdētie akti nav pretrunā

ar personas tiesībām uz to, ka netiks pārsniegts pieļaujams

trokšņa līmenis.

6.10. Nav strīda par to, ka pie VES nelabvēlīgajām

ietekmēm pieder arī kustīgās ēnas un tā saucamais diska efekts.

Proti, kā norāda Vides ministrija, VES darbība ir saistīta ar

vizuāli uztveramām pārmaiņām, ko rada kustīgi objekti (būves

daļa) un ēnas, respektīvi, kustīgi objekti rada vizuālu

kairinājumu. Minētie efekti citastarp ir atkarīgi no Saules

augstuma un VES, kā arī dzīvojamo ēku izvietojuma attiecībā pret

Sauli. Ēnas nav novērojamas tumšajā diennakts laikā, kā arī

laikā, kad Sauli aizsedz mākoņi.

Kā jau minēts, šie efekti par pietiekami netraucējošiem citu

valstu tiesu praksē tiek uzskatīti tad, ja VES atrodas vismaz

trīskāršā sava kopējā augstuma attālumā no dzīvojamām mājām.

Tātad, interpretējot Apstrīdēto teritorijas plānojumu šaurākā

nozīmē, tas neliedz izstrādāt detālplānojumu, kurā precīza VES

atrašanās vieta tiktu noteikta pienācīgā attālumā no dzīvojamām

mājām. Savukārt atbilstoši Detālplānojumam Pieteikuma

iesniedzējas dzīvesvieta atrodas attālumā, kas citu valstu tiesu

praksē netiek uzskatīts par nepieļaujamu.

Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

valstis ar ilgstošu pieredzi VES ekspluatācijā savās tiesību

normās mēdz noteikt VES ēnu mešanas efekta maksimālo ilgumu,

kādam pieļaujams pakļaut dzīvojamo māju. Šādu robežlielumu

noteikšana būtu likumdevēja vai tā pilnvarotas institūcijas

kompetencē.

6.11. Nav strīda par to, ka VES tiešā tuvumā pastāv

negadījumu draudi, kas saistīti ar apledojuma krišanu no VES, kā

arī VES sadursmi ar lidojošiem objektiem, piemēram, putniem,

gaisa baloniem, izpletņlēcējiem, neliela izmēra lidaparātiem. Ir

iespējamas arī VES avārijas, kaut gan, tehniskajiem risinājumiem

pilnveidojoties, to iespējamība būtiski samazinās. Gan no

Satversmes 115. panta, gan arī no personas tiesībām uz dzīvību un

veselību izriet pozitīvs valsts pienākums izdot regulējumu, kas

VES ekspluatācijas radītos draudus, cik vien tas iespējams,

novērš. Šāds regulējums ietverts Aizsargjoslu likumā.

Aizsargjoslu likuma 32.1 panta otrā daļa noteic, ka

aizsargjoslas platums ap vēja ģeneratoriem ir 1,5 reizes lielāks

nekā vēja ģeneratoru maksimālais augstums. Kā tas minēts šā

sprieduma konstatējošās daļas 4. punktā, dažādas ministrijas

dažādā laikā sniegušas atšķirīgus skaidrojumus par to, kā

"maksimālais augstums" nosakāms VES ar horizontālo

rotācijas asi.

Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka minētajā

normā gan termins "vēja ģenerators", gan arī termins

"vēja ģeneratora maksimālais augstums" nav formulēts

viennozīmīgi.

Atbilstoši Valsts valodas centra Terminu datubāzei termins

"ģenerators" tiek definēts kā "mašīna vai

iekārta noteikta enerģijas veida ražošanai (elektriskais

ģenerators, tvaika ģenerators, gāzģenerators u.c.)" (sk.

http://www.vvc.gov.lv). Tulkojumus Starptautiskās vēja

asociācijas dokumentos angļu valodā lietotajam terminam

"wind turbine" un vācu valodā lietotajam terminam

"Windkraftanlage" šī datubāze nesatur. Profesionālajā

literatūrā šis termins tiek tulkots kā "vēja enerģijas

iekārta - VEI" (sk. Latvijas vēja enerģijas rokasgrāmatas

14. lpp. lietas materiālu 5. sēj. 102. lpp.), VES (sk.,

piemēram, Biroja lēmumus lietas materiālu 3. sēj.

102.-106. lpp.) vai vēja turbīna (sk., piemēram,

Vēja enerģijas asociācijas viedokli lietas materiālu 4. sēj.

186-187. lpp.). Ārpus profesionālās literatūras

"wind turbine" nozīmē tiek lietots arī termins

"vēja ģenerators". Šādā nozīmē termins "vēja

ģenerators" lietots arī Detālplānojumā.

Vides ministrija pamatoti norāda, ka šādā nozīmē būtu

lietojams nevis termins "vēja ģenerators", bet gan

"vēja elektrostacija - VES". Ministru kabineta 2009.

gada 7. jūlija noteikumos Nr. 733 kā profesija minēts "8161

08 Vēja/elektrostacijas operators" (nevis vēja ģeneratora

operators). Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu

Nr. 1620 "Noteikumi par būvju klasifikāciju" 1.

pielikuma 260. punktā noteikts, ka būves ir VES - "Vēja

turbīnu elektrostacijas, kurās gondola ar rotora spārniem balstās

uz speciāli izbūvēta torņa". Termins VES lietots arī

sagatavotajos Aizsargjoslu likuma grozījumos.

Atbilstoši terminoloģijai, kas nostiprināta starptautiskajos

standartos un praksē, ģenerators ir tikai viena no vēja turbīnas

sastāvdaļām (sk., piemēram,

http://www.wwindea.org/technology/ch01/imgs/1_2_img1.jpg).

Tātad, no tehniskās terminoloģijas viedokļa raugoties, "vēja

ģenerators" expressis verbis ir, lai arī ļoti

svarīga, tomēr tikai viena daļa no iekārtas un, interpretējot tā

augstuma jēdzienu attiecīgajā normā gramatiski, varētu nonākt pie

visai absurda rezultāta. Turklāt viens un tas pats ģenerators,

piemēram, ENERCON modelī E 82 ietvertais, var tikt

uzstādīts dažāda augstuma tornī. Tātad ar ģeneratora maksimālo

augstumu iespējams saprast arī augstumu, kurā šis ģenerators tiek

uzstādīts, proti, VES torņa augstumu līdz ģeneratora asij. Tieši

šo augstumu ražotājs, piemēram, ENERCON, norāda,

identificējot konkrēta modeļa VES (sk. http://www.enercon.de/de-de/63.htm).

Interpretējot terminu "vēja ģenerators" sistēmiski,

jāņem vērā, ka laikā, kad Aizsargjoslu likums tika papildināts ar

32.1 pantu, Novērtējuma likumā bija minēta "vēja

ģeneratoru uzstādīšana un būvniecība, ja būves augstums pārsniedz

20 metrus", proti, runa bija nevis par ģeneratora, bet

ģeneratora būves maksimālo augstumu. Vēlāk vārdi "vēja

ģeneratoru uzstādīšana un būvniecība" tika aizstāti ar

vārdiem "vēja elektrostaciju būvniecība". Asociācija

viedoklī Satversmes tiesai norāda, ka "tikai tornis ir būve,

gondola un tās sastāvdaļas (spārni, pārvadi, ģenerators u. c. ir

iekārta)" (sk. lietas materiālu 4. sēj. 187. lpp.).

Līdzīgs uzskats izteikts arī Ekonomikas ministrijas vēstulē

(sk. Ekonomikas ministrijas 2010. gada 11. marta vēstuli Nr.

41-2-2184 Latvijas Pašvaldību savienībai un Vēja enerģijas

asociācijai lietas materiālu 4. sēj. 56.-57.

lpp.).

Vides ministrija uzskata, ka bez rotora spārniem šāda būve

nespēj pildīt savu funkciju - ražot elektrību. Tātad rotora

spārni esot būves sastāvdaļa un atbilstoši arī nosakāma drošības

aizsargjosla, un "vēja ģeneratora (precīzāk - VES)

maksimālais augstums nosakāms, ņemot vērā augstāko punktu, kuru

sasniedz rotora spārni". Šajā viedoklī likumā ietvertā

terminoloģija, kuru likumdevējs lietoja normas pieņemšanas brīdī,

tiek aizstāta ar citu - šobrīd aktuālu, taču likumā nelietotu

terminoloģiju.

Jāņem vērā, ka sākotnēji likuma "Grozījumi Aizsargjoslu

likumā" projektā, ko iesniedza Ministru kabinets, bija

paredzētas divas dažādas aizsargjoslas, proti, attiecīgā panta

otrā un trešā daļa paredzēja:

"(2) Aizsargjoslas platums ap vēja ģeneratoriem ir

vienāds ar četrkāršu vēja ģeneratora maksimālo augstumu.

(3) Tās aizsargjoslas daļas platumu, kas ir apdraudēta vēja

ģeneratora avārijas gadījumā, nosaka 1,5 reizes lielāku par vēja

ģeneratora maksimālo augstumu."

Vienlaikus likumprojekta anotācijā bija noteikts, ka drošības

aizsargjoslās ap vēja ģeneratoriem "noteikti aprobežojumi,

kas ierobežo cilvēka uzturēšanos tajās un samazina iespējamo

upuru skaitu avārijas gadījumā" (lietas materiālu 4. sēj.

144. lpp.).

Tieši Vides ministrija 2005. gada 15. februāra vēstulē Nr.

2-06/691 Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisijai izteica viedokli par to, ka paredzēts par

daudz ierobežojumu ļoti platā joslā (sk. lietas materiālu 5.

sēj. 12. lpp.). Šajā vēstulē Vides ministrija lieto jēdzienu

"ģeneratora augstums", nevis "ģeneratora

maksimālais augstums".

Likumprojekta apspriešanas gaitā otrajā lasījumā četrkāršais

attālums tika aizstāts ar 1,5 reizes lielāku attālumu un

visbeidzot trešā daļa tika izslēgta. Saeimas arhīva materiālos

esošajā eksemplārā saglabājusies komisijas konsultanta piezīme

"izslēgt trešo daļu, jo tā vienāda ar otro daļu"

(sk. lietas materiālu 5. sēj. 9. lpp.).

Aizsargjoslu likuma 32.1 panta otrā daļa nav

interpretējama atrauti no likuma sadaļas, kurā tā ietverta.

Aizsargjoslu likums reglamentē ļoti dažādas aizsargjoslas.

32.1 pants ietverts V nodaļā "Drošības

aizsargjoslas". Atbilstoši šā likuma 29. pantam drošības

aizsargjoslu galvenais uzdevums ir garantēt vides un cilvēku

drošību objektu ekspluatācijas laikā un iespējamo avāriju

gadījumā, kā arī pašu objektu un to tuvumā esošo objektu

drošību.

Aizsargjoslu likuma 35. pants paredz vispārīgos aprobežojumus

aizsargjoslās. Citastarp ar aizsargjoslu aizsargātā objekta

īpašniekam vai valdītājam ir atļauts aizsargjoslā veikt attiecīgā

objekta ekspluatācijai, remontam, renovācijai, rekonstrukcijai

nepieciešamos darbus. Par to rakstveidā brīdināms zemes īpašnieks

vai tiesiskais valdītājs vismaz divas nedēļas pirms darbu

uzsākšanas, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidēšanas

darbus, kurus var veikt jebkurā laikā bez brīdinājuma.

Aizsargjoslu likuma 58.1 pants paredz papildu

aprobežojumus drošības aizsargjoslās ap vēja ģeneratoriem.

Saskaņā ar to aizliegts: 1) būvēt jaunas dzīvojamās mājas vai

esošās ēkas rekonstruēt par dzīvojamām mājām; 2) būvēt jaunas

ēkas un būves, kas var traucēt vēja ģeneratora darbību, vai

esošās ēkas rekonstruēt tā, ka tās traucē vēja ģeneratora

darbību; 3) atvērt izglītības iestādes, ierīkot spēļu laukumus un

atpūtas zonas; 4) rīkot publiskus pasākumus; 5) izvietot

degvielas uzpildes stacijas, naftas, naftas produktu, bīstamu

ķīmisko vielu un produktu glabātavas.

Tātad drošības aizsargjoslas uzdevums nav risināt jautājumus

par troksni, apēnojumu vai iespējamo vibrāciju un

elektromagnētisko starojumu, ciktāl tas rada uztveramas pārmaiņas

vidē, taču nav tieši saistīts ar cilvēku un vides drošību. Tāpat

drošības aizsargjoslu uzdevums nav risināt ar minētajām ietekmēm

saistītus civiltiesiskus jautājumus. Drošības aizsargjoslā

noteikti būtiski tiesību uz īpašumu aprobežojumi neatkarīgi no

tā, kā īpašnieks izturas pret VES. Piemēram, dzīvojamo māju

īpašnieks nedrīkst celt arī tad, ja viņš VES uzskata par pilnīgi

nekaitīgu veselībai un tās vizuālā un akustiskā ietekme viņam

šķiet pozitīva. Publiskus pasākumus aizliegts rīkot arī tad, ja,

pēc rīkotāju ieskata, VES vizuālā un akustiskā ietekme pasākumam

netraucēs. Līdz ar to minētie ierobežojumi interpretējami pēc

iespējas šaurāk un nav nosakāmi lielāki par VES ekspluatācijai un

drošībai patiešām nepieciešamajiem.

Atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumu par to, cik

liela aizsargjosla sasniedz likuma mērķi, Vides ministrija izsaka

viedokli, ka aizsargjoslai vajadzētu būt tik lielai, lai

iespējamās VES nogāšanās laukumā netiktu izvietoti objekti, kurus

šāda avārija varētu skart.

Pilnīgu vēja turbīnas torņa sabrukšanu zinātnieki uzskata par

gandrīz neiespējamu, ciktāl runa ir par jaunām turbīnām, kas

konstruētas atbilstoši modernajiem drošības standartiem. Papildu

drošību var iegūt, izvietojot vēja turbīnas vismaz tādā attālumā

no apdzīvotām struktūrām, kas vienāds ar [vienu] torņa augstumu,

kam pieskaitīts [viens] rotora spārnu rādiuss (sk. James F.

Manwell, Jon G. McGowan, Anthony L. Rogers. Wind Energy

Explained: Theory, Design and Application. Second edition. United

Kingdom, John Wiley and Sohns, 2009, p. 586).

Pasaules vēja enerģijas asociācijas informācijā par VES

tehnoloģijām ir minēti piemēri par vēja turbīnas torņa un rotora

spārnu diametra attiecību. Nevienā no tiem nav minēts, ka rotora

spārnu diametrs varētu pārsniegt torņa augstumu. Līdz ar to

Aizsargjoslu likumā paredzētais koeficients 1,5 pats pēc būtības

varētu izteikt VES kopējo augstumu, proti, torņa augstumu, kam

pieskaitīta iespējamā rotora spārnu diametra puse.

Vides ministrija norāda, ka jāņem vērā rotējošu detaļu

īpatnība, proti, tās sadursmes brīdī saglabā inerces kustību.

Tomēr, aprēķinot to, kur varētu nokrist, piemēram, gabals no

rotora spārna ārējās daļas, nozīme ir ne vien torņa augstumam un

rotora spārna garumam, bet arī virknei citu parametru - rotora

griešanās ātrumam, atlūzas svaram, vēja virzienam u.c. Šādu

avāriju risks atzīstams par nelielu, ņemot vērā mazo avārijas

iespējamību un to, ka šāda avārija parasti nevar izraisīt smagas

sekas (sk., piemēram, Hau E. Windkraftanlagen: Grundlagen,

Technik, Einsatz, Wirtschaftlichkeit, 4. vollständig neu

bearbeitete Auflage, Berlin Heidelberg, Springer Verlag, 2008, S.

600).

Vācijas tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka no ledus

krišanas vai citas avārijas iespējamības viedokļa VES

ekspluatācija nav uzskatāma par bīstamāku kā citu augstu būvju

ekspluatācija (sk., piemēram, Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes

zemes Augstākās administratīvās tiesas 2008. gada 28. augusta

sprieduma lietā Nr. 8 A 2138/06 197.-202. rindkopu

http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html).

Nedz Satversmes tiesas, nedz arī pašvaldības uzdevums nav

veikt inženiertehniska rakstura aprēķinus par to, cik liels

attālums nepieciešams, lai garantētu VES drošu ekspluatāciju.

Šādus aprēķinus pilnvarotas veikt institūcijas, kurām likumdevējs

šādu uzdevumu noteicis. Aizsargjoslu likuma 32.1 panta

trešajā daļā likumdevējs paredzējis, ka "metodikas projektu,

pēc kuras nosaka drošības aizsargjoslas ap vēja ģeneratoriem,

izstrādā Ekonomikas ministrija pēc saskaņošanas ar Veselības

ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministriju". Līdz ar to Ekonomikas ministrijai ar likumu ir

uzlikts pienākums saskaņot un noteikt metodiku, arī jautājumā par

to, kā nosakāms vēja ģeneratora maksimālais augstums. Personām un

pašvaldībai bija tiesības paļauties uz to, ka Ekonomikas

ministrija šo likumā noteikto pilnvarojumu pienācīgi

izpildījusi.

Pēc būtības Vides ministrija tiecas ar drošības aizsargjoslas

palīdzību risināt citus ar VES ekspluatāciju saistītus

jautājumus, kurus sākotnējā Aizsargjoslu likuma 32.1

panta projektā bija paredzēts risināt, veidojot divas dažādās VES

aizsargjoslas. Vides ministrijas un Veselības ministrijas

uzdevums bija izteikt savu viedokli Ekonomikas ministrijai. Ar

būvniecību saistītie jautājumi ietilpst Ekonomikas ministrijas

kompetencē. Kā redzams no Vides ministrijas viedokļa, tā ir

stājusies Ekonomikas ministrijas vietā un veikusi aprēķinus par

VES būves sabrukšanas inženiertehniskajiem aspektiem, taču nav

izvērtējusi šo aprēķinu rezultātus pēc bīstamības izvērtēšanas

metodikas.

Pašvaldībai bija tiesības izstrādāt

teritorijas plānojumu, vadoties no skaidrojumiem, ko tai deva

likumā pilnvarotā institūcija - Ekonomikas ministrija. Līdz ar to

apstrīdētie akti daļā par aizsargjoslām atbilst Aizsargjoslu

likumam un nav pretrunā ar Satversmes 115. pantu.

6.12. Pēc Vides ministrijas ieskata, VES ekspluatācija

ir saistīta arī ar zemas frekvences skaņām, vibrācijām un

elektromagnētisko starojumu, kas nelabvēlīgu apstākļu sakritības

gadījumā varot ietekmēt gan dabu, gan cilvēku - viņa veselību un

drošību. Uz šāda veida nelabvēlīgām sekām norāda arī jau minētā

organizācija "Eiropas platforma pret vēja parkiem".

Tomēr informācija par šo ietekmi ir pretrunīga. Atsevišķi

zinātnieki uzskata, ka daudzām VES tuvumā dzīvojošām personām

esot novērota tāda veselības problēma kā vēja turbīnu sindroms

(sk. Pierpont N. Wind Turbine Syndrome. Testimony before the

New York State Legislature Energy Committee

http://www.savewesternny.org/docs/pierpont_testimony.html).

Savukārt citi zinātnieki apšauba minētajos pētījumos izdarīto

secinājumu metodoloģiju. Apkopojot 2010. gadā pieejamos pētījumus

par VES ietekmi uz cilvēka veselību, Kanādas Ontario provinces

Veselības dienests norāda, ka VES nerada vērā ņemamu

elektromagnētisko starojumu un to radītā infraskaņa nerada

veselības problēmas, ja kopējais skaņas līmenis nepārsniedz 40

decibelus(sk. The Potential Health Impact of Wind

Turbines Chief Medical Officer of Health Report. May 2010

http://www.health.gov.on.ca/en/public/publications/ministry_reports/wind_turbine/wind_turbine.pdf).

Laikā, kad ES līmenī tika pieņemta Direktīva 2009/28/EK, ES

institūcijām, kā jau minēts (sk. šā sprieduma 6.4.

punktu), bija zināma organizācijas "Eiropas platforma

pret vēja parkiem" nostāja un argumenti par VES ietekmi uz

cilvēka veselību. Tomēr minētās direktīvas preambulas 40. daļā ir

uzsvērts: "Procedūrai, ko izmanto iestādes, kuras uzrauga

atļauju, sertifikātu un licenču izsniegšanu atjaunojamās

enerģijas spēkstacijām, vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai,

nediskriminējošai un samērīgai, piemērojot noteikumus konkrētiem

projektiem. Jo īpaši būtu jāizvairās no nevajadzīgiem šķēršļiem,

kas varētu rasties, iekļaujot atjaunojamās enerģijas projektus to

iekārtu klasifikācijā, kuras rada augstu risku

veselībai."

Veselības inspekcijas Kurzemes kontroles nodaļa 2009. gada 30.

oktobrī ir sniegusi atzinumu Nr. 29, kurā neiebilst pret

Detālplānojuma pilnveidotās redakcijas risinājumu.

Tātad nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka VES

tādā attālumā no dzīvojamām mājām, kādā tās paredzētas

Detālplānojumā, radītu draudus personu dzīvībai vai

veselībai.