14. pants
nosaka: "Šajā Konvencijā minēto tiesību un

brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas

- neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas,

politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās

izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā

stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."

Savukārt atbilstoši Konvencijas

1. protokola 3. pantam: "Augstās Līgumslēdzējas

Puses apņemas ik pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un

aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu

izpausmi, izvēloties likumdevēju varu."

1998. gada 15. oktobrī

Saeima papildināja Satversmi ar 8. nodaļu "Cilvēka

pamattiesības", kas stājās spēkā 1998. gada 8.

novembrī. Šajā nodaļā ietvertajā 89. pantā teikts, ka

"valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar

šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem

līgumiem". Savukārt 101. pants paredz, ka

"ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

valsts dienestu".

3. Piektā Saeima tika

ievēlēta atbilstoši 1992. gada 20. oktobra likumam

"Par 5. Saeimas vēlēšanām", kura 21. panta

pirmā daļa noteica, ka "par kandidātu var pieteikt ikvienu

Latvijas pilsoni, kaut arī viņš nedzīvo vēlēšanu apgabalā, kurā

pieteikts par kandidātu, ja viņš Centrālās vēlēšanu komisijas

noteiktā kārtībā ir parakstījis paziņojumu, ka nav bijis un

šobrīd nav PSRS, LPSR Valsts drošības komitejas, PSRS

Aizsardzības ministrijas, Krievijas (PSRS tiesību mantinieces) un

citu valstu drošības dienesta vai armijas izlūkdienesta vai

pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieks, kā arī šo iestāžu

aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Šis

paziņojums jāpievieno kandidātu sarakstam." Šā panta otrā

daļa noteica, ka "par kandidātiem nedrīkst pieteikt tos

Latvijas Republikas pilsoņus, uz kuriem attiecas šā panta pirmajā

daļā minētā paziņojuma nosacījumi, kā arī tos, kuru tiesības

darboties valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās ir

ierobežotas citos likumdošanas aktos".

1995. gada 25. maijā

Saeima pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kas stājās spēkā

1995. gada 6. jūnijā. Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 5. un 6. punkts noteica, ka:

"Saeimas vēlēšanām nevar

pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas,

kuras:

…

5) ir vai ir bijušas PSRS,

Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu

vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

6) pēc 1991. gada

13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas

komitejā vai tās reģionālajās komitejās."

1994. gada 13. janvārī

Saeima pieņēma Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes

vēlēšanu likumu, kura 9. panta 4. punkts noteica,

ka:

"Domes (padomes) vēlēšanām

nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

personas:

…

4) kuras ir vai ir bijušas PSRS

vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības

ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas,

izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki,

minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa

turētāji."

1996. gada 6. novembrī

Saeima grozīja minētā likuma 9. pantu: papildināja to ar

jaunu 5. punktu, un turpmāk, arī lietas ierosināšanas brīdī,

Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma

9. panta 5. un 6. punkts bija spēkā šādā redakcijā:

"Domes (padomes) vēlēšanām

nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

personas:

…

5) kuras pēc 1991. gada

13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas

komitejā vai tās reģionālajās komitejās;

6) kuras ir vai ir bijušas PSRS

vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības

ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas

izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki,

minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa

turētāji."

1996. gada 6.decembrī Saeima

pieņēma likumu, ar kuru tika mainīts Pilsētas domes, rajona

padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma nosaukums, un turpmāk,

arī lietas ierosināšanas brīdī, šā likuma nosaukums bija šāds:

"Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu

likums".

2000. gada 4. aprīlī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Pilsētas domes un pagasta

padomes vēlēšanu likumā", kurš stājās spēkā 2000. gada

4. maijā un ar kuru tika izteikts jaunā redakcijā gan

attiecīgā vēlēšanu likuma nosaukums - "Pilsētas domes,

novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" (turpmāk -

Pašvaldību vēlēšanu likums), gan arī 9. panta

6. punkts:

"Domes (padomes) vēlēšanām

nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

personas:

…

6) kuras ir vai ir bijušas PSRS,

Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu

vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki."

Pieteikumu iesniedzējs

uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un

6. punkts un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu

likuma 9. panta 5. un 6. punkts (turpmāk -

apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 89. un 101. pantam,

Konvencijas 14. pantam un Pakta 25. pantam, un lūdz

atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām.

Pieteikumos izteikts viedoklis, ka

šīs normas, kas ierobežo Latvijas pilntiesīgo pilsoņu loku,

kuriem ir tiesības piedalīties Saeimas darbībā (tai skaitā

tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem Saeimā) un pašvaldību

darbībā [tai skaitā tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem

pašvaldības domē (padomē)], esot pretrunā ar Satversmes

101. pantu, kas neparedz šādu pilsoņu tiesību apjoma

ierobežošanu.

Pieteikumos uzsvērts, ka

apstrīdētās normas liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt

attiecīgi Saeimā vai pašvaldības domē (padomē) Latvijas pilsoņus

tieši viņu politisko uzskatu dēļ, jo laikā no 1991. gada

13. janvāra līdz 10. septembrim neviena no

apstrīdētajās normās minētajām organizācijām neesot bijusi

aizliegta un darbība tajās šajā laika posmā vērtējama kā

sabiedriskā un politiskā darbība, kas pati par sevi neradot kāda

noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tādējādi apstrīdētās

normas esot pretrunā gan ar Konvencijas 14. pantu, kas

noteic, ka Konvencijā minēto tiesību īstenošana tiek nodrošināta

bez jebkādas diskriminācijas, arī neatkarīgi no politiskajiem vai

citiem uzskatiem, gan arī ar Pakta 25. pantu, kas paredz

katram tiesības un iespēju balsot un tikt ievēlētam īstās

periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu

vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina

vēlētāju brīvas gribas izpausmi, bez jebkādas šā Pakta

2. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem

ierobežojumiem, tātad bez jebkādas atšķirības politiskās vai

citas pārliecības dēļ.

Sakarā ar Saeimas atbildes rakstā

pausto viedokli, ka Konvencijas 14. pants attiecas tikai uz

Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošanu, pieteikumu

iesniedzējs papildinājis savu juridisko pamatojumu, norādot uz

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

1. protokola 3. pantu, saskaņā ar kuru Augstās

Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot

brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas

viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu. Pieteikumu

iesniedzējs uzskata, ka vēlēšanas nevarot atzīt par brīvām, ja

veselas pilsoņu grupas pārstāvjiem viņu politisko uzskatu dēļ ir

liegta iespēja tikt ievēlētiem parlamentā un vietējās varas

institūcijās - tas nozīmējot vēlētāju gribas brīvas izpausmes

ierobežošanu, jo viņi deputātu kandidātus, attiecībā uz kuriem ir

spēkā pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, uzskata par

vienīgajiem, kas varētu viņus pārstāvēt varas struktūrās.

Vienlaikus pieteikumu iesniedzējs nācis arī pie tāda secinājuma,

ka atsevišķu Latvijas pilsoņu tiesības piedalīties Latvijas

Republikas Saeimas darbībā saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 5. un 6. punkta noteikumiem tiekot

ierobežotas, pamatojoties uz šo pilsoņu politisko pārliecību un

iepriekšējo nodarbošanos, bet šādi ierobežojumi neatbilstot ne

Satversmei, ne Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.

Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji

uzsvēra, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantu cilvēka

pamattiesības jāīsteno bez jebkādas diskriminācijas, bet

apstrīdētās normas pieļaujot diskrimināciju pēc politiskās

piederības. Bez tam, nesniedzot juridisko pamatojumu, tika

norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilstot arī Konvencijas 10.

un 11. pantam.

Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji

atsaucās uz viedokli, kas esot pausts Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksē, proti, "izteikums "apstākļos, kas

veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja

varu" būtībā nozīmējot ne tikai vārda brīvību, ko sargā arī

Konvencijas 10. pants, bet arī visu pilsoņu līdztiesību un

tiesības balsot un balotēties" [sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas spriedumu lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt

(1987)].

Savukārt, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas lietu Gitonas and others v. Greece ,

pieteikumu iesniedzējs pauda viedokli, ka "valsts zināmā

mērā pieļauj izveidot savā konstitucionālajā kārtībā likumus,

kuri pārvalda parlamentāriešu statusu, iekļaujot tajos arī

diskvalifikācijas kritērijus. Tomēr no kopējām interesēm garantēt

deputātu neatkarību, kā arī elektorāta izvēles brīvību, kritēriji

atšķiras un ir atkarīgi no vēsturisko un politisko faktoru

īpatnības katrā valstī. Situāciju skaits, kas paredzētas

konstitūcijas un vēlēšanu likumdošanā daudzās Eiropas Padomes

valstīs, rada iespēju kritēriju izvēles dažādībai, tomēr nevienu

no šiem kritērijiem nevar uzskatīt vairāk pamatotu nekā jebkuru

citu, kas nodrošina cilvēku gribas izpausmi caur brīvām,

taisnīgām un regulārām vēlēšanām."

Pieteikumu iesniedzējs uzsvēra,

ka, nosakot ierobežojumus vēlēšanu likumos, lai aizstāvētu valsts

likumīgās intereses, šajā gadījumā valsts drošību, Saeima

neatbilstoši izsludinātajam mērķim pārkāpusi daudz svarīgākas

tiesības - proti, tiesības uz brīvas gribas izpausmi. Turklāt

apstrīdēto ierobežojumu noteikšana personām, kuras pēc

1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās, neesot pamatojama ar nepieciešamību garantēt valsts

drošību, jo šie ierobežojumi noteikti tikai pēc tam, kad jau

veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi 5. Saeima un

1994. gadā ievēlētās pašvaldības. Gan 5. Saeimā, gan

pašvaldību domēs (padomēs) šajā laikā reāli bija ievēlētas un,

neradot draudus valsts drošībai, strādājušas daudzas personas,

kurām šobrīd liegtas pasīvās vēlēšanu tiesības.

Pieteikumu iesniedzējs arī

norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa atjaunojusi Turcijas

Sociālistiskās partijas tiesības pat neraugoties uz to, ka tās

programmā minēta proletariāta diktatūra.

Pieteikumu iesniedzējs atzina, ka

Konvencijas 1. protokola 3. pants neattiecoties uz

pašvaldību vēlēšanām, taču norādīja, ka aizliegums tikt ievēlētam

pašvaldībās diskriminējošā veidā pārkāpjot Konvencijas

10. un 11. pantā noteiktās tiesības.

Pieteikumu iesniedzēja pārstāvis

apgalvoja, ka apstrīdētajās normās saskatāmas kolektīvās

atbildības iezīmes, jo tās paredzot ierobežojumus saistībā ar

piederību norādītajām organizācijām, nevis ar katras personas

darbības raksturu. Turklāt Latvijas jurisdikcijas praksē termins

"darbojās" tiekot traktēts tādējādi, ka pietiekot

konstatēt formālu sastāvēšanu organizācijā, lai personai tiktu

liegta iespēja kandidēt.

Saeima atbildes rakstā

apgalvo, ka apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 89.

un 101. pantu, Konvencijas 14. pantu, 1. protokola

3. pantu un Pakta 25. pantu, un lūdz Saeimas deputātu

pieteikumus uzskatīt par nepamatotiem un noraidīt.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka

Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības piedalīties valsts

un pašvaldību darbībā neesot absolūtas, jo ietverot nosacījumu -

"likumā paredzētajā veidā". Līdz ar to Satversme

paredzot, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu.

Gan Saeimas vēlēšanu likums, gan Pašvaldību vēlēšanu likums esot

šādi likumi, un tajos paredzēts mehānisms šo tiesību īstenošanai,

kā arī noteikts to personu loks, kurām ierobežotas tiesības tikt

ievēlētām.

Saeima izsaka viedokli, ka jebkura

vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko

attīstību. Esot jāņem vērā apstākļi, kādos noteikti ierobežojumi.

Apstrīdētās normas esot vērstas nevis pret ideju plurālismu

Latvijā, bet gan to personu kopu, kuras pavisam nesen ar aktīvu

rīcību centušās aizkavēt demokrātiskas Latvijas valsts

izveidošanu un Latvijas atgriešanos demokrātisko valstu saimē.

Ierobežojumu mērķis esot aizsargāt Latvijas nacionālo drošību un

demokrātisko valsts iekārtu. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī

to, ka vēl joprojām pastāvot nepieciešamība stiprināt valsts

drošību un demokrātisko iekārtu, ierobežojumi uzskatāmi par

samērīgiem minēto mērķu sasniegšanai. Pēc būtības šie pasīvo

vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevis ierobežojot demokrātiju un

ideju daudzveidību, bet gan - tieši pretēji - nostiprinot

demokrātiju un plurālismu.

Attiecībā uz pieteikumos izteikto

viedokli, ka aizliegums vērsts pret personām ar atšķirīgiem

politiskajiem uzskatiem, Saeima vērš uzmanību uz to, ka aizliegts

kandidēt esot tikai tām personām, kuras ar savu darbošanos

minētajās organizācijās apliecinājušas, ka iestājas pret Latvijas

valstiskuma atgūšanu.

Saeima uzsver, ka, ratificējot

Konvencijas 1. protokolu, Latvija ir apņēmusies ik pēc

zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas, kas

veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja

varu. Satversmes 6. pants papildinot Konvencijas

1. protokola 3. pantu un precīzi nosakot vēlēšanu

principus un sistēmu Latvijā. Satversmes 9. pants nosakot

vispārīgus kritērijus, kādiem personai jāatbilst, ja tā vēlas

kandidēt. Vienu no tiem - pilntiesīgumu -Satversme atstājot

likumdevēja kompetencē.

Saeima vērš uzmanību uz

Konvencijas 14. pantā ietvertā termina

"diskriminācija" būtību un to, ka atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksei par diskrimināciju nevarot uzskatīt

jebkuras atšķirības Konvencijā minēto tiesību piemērošanā.

Vienlīdzības princips būtu pārkāpts, ja atšķirības nebūtu

pamatoti un objektīvi attaisnojamas, ņemot vērā attiecīgo

likumīgo mērķi un samērīgumu.

Atbildes rakstā norādīts, ka arī

Pakta 25. pantā noteiktās tiesības tikt ievēlētam neesot

absolūtas. Pakta 25. pants esot jāīsteno bez Pakta

2. pantā minētās diskriminācijas un nepamatotiem

aizliegumiem. Līdz ar to Pakts pieļaujot pamatotus ierobežojumus,

un esot jāņem vērā, ka ne jau visi ierobežojumi uzskatāmi par

diskriminējošiem. Apstrīdēto normu nosacījumi esot vērsti uz

teritoriālās vienotības, nacionālās drošības un demokrātiskās

valsts iekārtas aizsardzību un uzskatāmi par pamatotiem un

atbilstošiem Pakta 25. pantam.

Ņemot vērā iepriekšminēto

argumentāciju, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilstot

Satversmes 89. pantam, kas noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.

Saeimas

pārstāvis tiesas sēdē atzina pieteikumus par nepamatotiem, lūdza

tos noraidīt un apgalvoja, ka apstrīdētās normas atbilstot

Satversmes 89. un 101. pantam, Konvencijas 14. pantam,

1. protokola 3. pantam un Pakta 25. pantam.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

tiesības piedalīties vēlēšanās arī demokrātiskās valstīs vienmēr

tiekot ierobežotas un vēlētāju kopums vienmēr esot mazāks par

pilsoņu kopumu. Svarīgi esot šo ierobežojumu pamatot. Viņš

secināja, ka teorētiski vēlēšanās esot tiesības piedalīties

visiem, kam ir vēlēšanu tiesības, un pamatoti šo tiesību

ierobežojumi esot pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie neesot

pretrunā ar Satversmes 1. panta minēto demokrātijas

jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem Satversmes pantiem.

Turklāt esot jāpatur prāta, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi

tiekot uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie,

protams, esot interpretējami šauri.

Attiecībā uz Konvencijas

1. protokola 3. pantu Saeimas pārstāvis papildināja

atbildes rakstā izteiktos argumentus, norādot, ka uz šajā pantā

minētajām vēlēšanu tiesībām attiecināma vispārējā ierobežojuma

noteikšanas kārtība un līdz ar to esot jāvērtē, vai noteiktajam

tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas ir

nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību

uz to, ka demokrātiskā valstī ir atzīts tā sauktais

pašaizsargājošas demokrātijas princips - tas nozīmējot, ka

proporcionalitātes ietvaros demokrātiska valsts iekārta ir

jāaizsargā no cilvēkiem, kuri to apdraud vai kuri ētiskajā ziņā

nav kvalificēti, lai kļūtu par demokrātiskas valsts pārstāvjiem

politiskajā vai pārvaldes līmenī. Viņš izteica viedokli, ka

konkrētos vēsturiski politiskajos apstākļos daudzās valstīs esot

pieņemti zināmi noteikumi, lai ne vien novērstu aktuālus draudus

valsts drošībai, bet arī nodrošinātu to, ka pilsoņi nav spiesti

kā valsts varas reprezentantus akceptēt personas, kuras ar savu

darbību pierādījušas, ka nav bijušas lojālas demokrātiskai valsts

iekārtai. Pretējā gadījumā tiktu iedragāta publiskās varas

ticamība un līdz ar to arī leģitimitāte, kas esot absolūta

demokrātijas prasība.

Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

jebkura vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko

attīstību. Esot jāņem vērā vēsturiski politiskie apstākļi, kādos

noteikti šie ierobežojumi.

Viņš pauda viedokli, ka

apstrīdētie ierobežojumi esot pamatoti un attaisnojami.

Aizliegums ārvalstu, pirmām kārtām, PSRS okupācijas varas, bijušo

un esošo drošības dienestu darbiniekiem kļūt par Saeimas

deputātiem izrietot no nacionālās drošības un Latvijas

teritoriālās vienotības interesēm. Tas attiecoties ne tikai uz

esošajiem, bet arī uz bijušajiem šo institūciju štata

darbiniekiem, kuri nav šo faktu deklarējuši atklātībai un tādēļ

joprojām esot pakļauti šantāžai. Bez tam ierobežojums esot

saistīts ar demokrātiskā valstī nepieciešamo sabiedrības uzticību

savas valsts politiskajiem reprezentantiem, kam esot jāapliecina

zināms politiskās lojalitātes un demokrātiskās politiskās ētikas

minimums. To nevarot atzīt attiecībā uz personām, kuras

strādājušas okupācijas varas īstenotājā - tiešās apspiešanas un

tiešo represiju aparātā. Savukārt personas, kuras pēc

1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās, neatkarības atgūšanas laikā vēlējās saglabāt Latvijā

totalitāru, nedemokrātisku režīmu un pretojās neatkarības

atgūšanai. Šajā gadījumā primāras esot demokrātiskas sabiedrības

leģitīmās intereses prasīt no saviem politiskajiem

reprezentantiem zināmu lojalitātes un politiskās ētikas minimumu.

Personas, kuras aktīvi piedalījušās cīņā pret neatkarīgu un

demokrātisku Latviju, šādu valstiskās un demokrātiskās

lojalitātes un ētikas minimumu apliecināt nevarot.

Izsakot apgalvojumu par to, ka

apstrīdētie ierobežojumi atbilst samērīguma principam, Saeimas

pārstāvis norādīja, ka Latvijas valsts praktiski nepiemēroja

nekādas krimināltiesiskas sankcijas pret personām, kuras

izšķirīgajā brīdī ar savu līdzdalību likumā minētajās

organizācijās un institūcijās bija stiprinājušas to pretvalstisko

spēku pozīcijas, kas aktīvi cīnījās pret šo valsti un

demokrātisko iekārtu. Līdz ar to atsevišķi amatu ienemšanas

ierobežojumi nevarot tikt uzskatīti par nesamērīgiem.

Runājot par ierobežojumiem, kas

noteikti personām, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai

ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai

pretizlūkošanas štata darbinieki, Saeimas pārstāvis vērsa

uzmanību uz likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas

dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar

VDK konstatēšanu" 17. pantu, atbilstoši kuram

ierobežojumi nav beztermiņa. Turklāt kandidātu izsvītrošana no

kandidātu saraksta notiekot nevis administratīvas patvaļas

rezultātā, bet gan pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu.

Līdz ar to šīm personām esot garantēta taisnīga tiesas

aizstāvība, kā arī tiesības izmantot advokātu.

Saistībā ar ierobežojumiem, kas

noteikti personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra

darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā

frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba

veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā

vai tās reģionālajās komitejās, Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka šie

ierobežojumi paredzot individuālu, nevis kolektīvu atbildību, tas

ir, tie attiecoties tikai uz tiem minēto organizāciju biedriem,

kuri šajās organizācijās darbojās pēc 1991. gada

13. janvāra. Arī šajā gadījumā kandidātu izsvītrošana no

kandidātu saraksta neesot administratīva patvaļa, bet gan

pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu.

Saeimas pārstāvis norādīja, ka

Latvijas valsts attiecībā uz iepriekšējā režīma varas pārstāvju

kriminālsodīšanu esot bijusi ļoti liberāla, turpretī attiecībā uz

citu ierobežojumu noteikšanu - samērā konsekventa. Viņš secināja,

ka samērīguma princips esot ievērots un labums, ko Latvijas

sabiedrība kopumā iegūst ar minētajiem ierobežojumiem, esot

svarīgāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums.

Satversmes

tiesa

secināja:

1. Saskaņā ar Satversmes

1. pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

Savukārt Satversmes 101. pants paredz ļoti svarīgas

tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas

pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas

leģitimitātes nodrošināšanu. Tās ir tiesības ikvienam Latvijas

pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un

pašvaldību darbībā. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo

Satversmes 101. pants ietver nosacījumu - "likumā

paredzētā veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību

izmantošanas veids nosakāms ar likumu.

Konstitucionālo tiesību teorijā

tiek atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrētu

pamattiesību satura noteikumus un robežas. "Šādā gadījumā

pamattiesības ir spēkā "pēc likumu mērauklas"…,

visbeidzot viss ir atkarīgs no parastā likumdevēja… Likumdevēja

regulējuma pilnvaras var būt pozitīvas vai negatīvas: pozitīvas

kā tiesības tuvāk noteikt pamattiesību saturu, negatīvas - kā

pilnvaras ierobežot pamattiesības" (sk. Deutsches

Staatsrecht. Dr. Theodor Maunz und Dr. Reinhold

Zippelius. C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, Mūnchen, 1991,

S.158-159).

Izvērtējot Satversmes

101. panta pieņemšanas gaitu Saeimā, redzams, ka trešā

lasījuma laikā veiktie grozījumi 101. panta redakcijā

tulkojami kā likumdevēja griba ne vien izvirzīt šo tiesību

baudīšanai kritēriju "pilsoņa pilntiesīgums"

(likumprojekta pirmais un otrais lasījums), bet vēl vairāk - citu

likumu darbības sfērā atstāt to Latvijas pilsoņu loka noteikšanu,

kuriem ar Satversmes 101. pantu ir piešķirtas tiesības

piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Ietverot Satversmes

101. panta tekstā vārdus "likumā paredzētajā

veidā", likumdevējs noteicis, ka tiesību piemērotājam

ikvienā konkrētā gadījumā vārdi "ikvienam Latvijas

pilsonim" jātulko kopsakarā ar likumos noteiktajiem

ierobežojumiem.

Vērā ņemams ir Saeimas pārstāvja

izteiktais viedoklis, ka "tiesības piedalīties vēlēšanās arī

demokrātiskās valstīs vienmēr tiek ierobežotas".

Attiecībā uz apstrīdētajām Saeimas

vēlēšanu likuma normām Satversmes 101. pants tulkojams

sasaistē ar Satversmes 9. pantu. Veidam, kādā tiek

nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā

gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu,

jāatbilst Satversmes 9. pantā noteiktajam, proti, ka

"Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš

vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu

gadu".

Arī Satversmes sapulce Satversmes

9. panta apspriešanas un pieņemšanas gaitā gan otrajā, gan

trešajā lasījumā pieskārās jautājumam par vēlēšanu tiesību

ierobežojumiem, lemjot, vai tie nostiprināmi Satversmē. Kā

1921. gada 11. oktobrī Satversmes sapulces sēdē

atzīmēja referents Marģers Skujenieks, "ir zināmas pilsoņu

kategorijas, kurām, bez šaubām, vēlēšanu tiesības nevar būt,

piemēram, vājprātīgiem, personām, kas atrodas aizbildniecībā,

smagiem krimināliem noziedzniekiem u. c. Pēc būtības

komisijas vairākums ir par to, ka šie panti ir uzņemti vienā vai

otrā likumā: vai nu vēlēšanu likumā, vai še Satversmes

likumā" (Latvijas Republikas Satversmes sapulces

stenogrammas, 14. burtnīca, 1575. lpp.). Tādējādi

ir pamatots Saeimas pārstāvja viedoklis, ka Satversmes