Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam

nosaka: "Šajā Konvencijā minēto tiesību un

1brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas

2- neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas,

3politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās

4izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā

5stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa."

6Savukārt atbilstoši Konvencijas

71. protokola 3. pantam: "Augstās Līgumslēdzējas

8Puses apņemas ik pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un

9aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu

10izpausmi, izvēloties likumdevēju varu."

111998. gada 15. oktobrī

12Saeima papildināja Satversmi ar 8. nodaļu "Cilvēka

13pamattiesības", kas stājās spēkā 1998. gada 8.

14novembrī. Šajā nodaļā ietvertajā 89. pantā teikts, ka

15"valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar

16šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem

17līgumiem". Savukārt 101. pants paredz, ka

18"ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā

19veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt

20valsts dienestu".

213. Piektā Saeima tika

22ievēlēta atbilstoši 1992. gada 20. oktobra likumam

23"Par 5. Saeimas vēlēšanām", kura 21. panta

24pirmā daļa noteica, ka "par kandidātu var pieteikt ikvienu

25Latvijas pilsoni, kaut arī viņš nedzīvo vēlēšanu apgabalā, kurā

26pieteikts par kandidātu, ja viņš Centrālās vēlēšanu komisijas

27noteiktā kārtībā ir parakstījis paziņojumu, ka nav bijis un

28šobrīd nav PSRS, LPSR Valsts drošības komitejas, PSRS

29Aizsardzības ministrijas, Krievijas (PSRS tiesību mantinieces) un

30citu valstu drošības dienesta vai armijas izlūkdienesta vai

31pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieks, kā arī šo iestāžu

32aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs. Šis

33paziņojums jāpievieno kandidātu sarakstam." Šā panta otrā

34daļa noteica, ka "par kandidātiem nedrīkst pieteikt tos

35Latvijas Republikas pilsoņus, uz kuriem attiecas šā panta pirmajā

36daļā minētā paziņojuma nosacījumi, kā arī tos, kuru tiesības

37darboties valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās ir

38ierobežotas citos likumdošanas aktos".

391995. gada 25. maijā

40Saeima pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kas stājās spēkā

411995. gada 6. jūnijā. Saeimas vēlēšanu likuma

425. panta 5. un 6. punkts noteica, ka:

43"Saeimas vēlēšanām nevar

44pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas,

45kuras:

46…

475) ir vai ir bijušas PSRS,

48Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu

49vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki;

506) pēc 1991. gada

5113. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

52internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

53un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas

54komitejā vai tās reģionālajās komitejās."

551994. gada 13. janvārī

56Saeima pieņēma Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes

57vēlēšanu likumu, kura 9. panta 4. punkts noteica,

58ka:

59"Domes (padomes) vēlēšanām

60nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

61personas:

62…

634) kuras ir vai ir bijušas PSRS

64vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības

65ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas,

66izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki,

67minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa

68turētāji."

691996. gada 6. novembrī

70Saeima grozīja minētā likuma 9. pantu: papildināja to ar

71jaunu 5. punktu, un turpmāk, arī lietas ierosināšanas brīdī,

72Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma

739. panta 5. un 6. punkts bija spēkā šādā redakcijā:

74"Domes (padomes) vēlēšanām

75nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

76personas:

77…

785) kuras pēc 1991. gada

7913. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu

80internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara

81un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas

82komitejā vai tās reģionālajās komitejās;

836) kuras ir vai ir bijušas PSRS

84vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības

85ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas

86izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki,

87minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa

88turētāji."

891996. gada 6.decembrī Saeima

90pieņēma likumu, ar kuru tika mainīts Pilsētas domes, rajona

91padomes un pagasta padomes vēlēšanu likuma nosaukums, un turpmāk,

92arī lietas ierosināšanas brīdī, šā likuma nosaukums bija šāds:

93"Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu

94likums".

952000. gada 4. aprīlī

96Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Pilsētas domes un pagasta

97padomes vēlēšanu likumā", kurš stājās spēkā 2000. gada

984. maijā un ar kuru tika izteikts jaunā redakcijā gan

99attiecīgā vēlēšanu likuma nosaukums - "Pilsētas domes,

100novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" (turpmāk -

101Pašvaldību vēlēšanu likums), gan arī 9. panta

1026. punkts:

103"Domes (padomes) vēlēšanām

104nevar pieteikt par kandidātiem un domē (padomē) nevar ievēlēt

105personas:

106…

1076) kuras ir vai ir bijušas PSRS,

108Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu

109vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki."

110Pieteikumu iesniedzējs

111uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un

1126. punkts un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu

113likuma 9. panta 5. un 6. punkts (turpmāk -

114apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 89. un 101. pantam,

115Konvencijas 14. pantam un Pakta 25. pantam, un lūdz

116atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām.

117Pieteikumos izteikts viedoklis, ka

118šīs normas, kas ierobežo Latvijas pilntiesīgo pilsoņu loku,

119kuriem ir tiesības piedalīties Saeimas darbībā (tai skaitā

120tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem Saeimā) un pašvaldību

121darbībā [tai skaitā tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem

122pašvaldības domē (padomē)], esot pretrunā ar Satversmes

123101. pantu, kas neparedz šādu pilsoņu tiesību apjoma

124ierobežošanu.

125Pieteikumos uzsvērts, ka

126apstrīdētās normas liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt

127attiecīgi Saeimā vai pašvaldības domē (padomē) Latvijas pilsoņus

128tieši viņu politisko uzskatu dēļ, jo laikā no 1991. gada

12913. janvāra līdz 10. septembrim neviena no

130apstrīdētajās normās minētajām organizācijām neesot bijusi

131aizliegta un darbība tajās šajā laika posmā vērtējama kā

132sabiedriskā un politiskā darbība, kas pati par sevi neradot kāda

133noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Tādējādi apstrīdētās

134normas esot pretrunā gan ar Konvencijas 14. pantu, kas

135noteic, ka Konvencijā minēto tiesību īstenošana tiek nodrošināta

136bez jebkādas diskriminācijas, arī neatkarīgi no politiskajiem vai

137citiem uzskatiem, gan arī ar Pakta 25. pantu, kas paredz

138katram tiesības un iespēju balsot un tikt ievēlētam īstās

139periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu

140vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot, un kas nodrošina

141vēlētāju brīvas gribas izpausmi, bez jebkādas šā Pakta

1422. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem

143ierobežojumiem, tātad bez jebkādas atšķirības politiskās vai

144citas pārliecības dēļ.

145Sakarā ar Saeimas atbildes rakstā

146pausto viedokli, ka Konvencijas 14. pants attiecas tikai uz

147Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošanu, pieteikumu

148iesniedzējs papildinājis savu juridisko pamatojumu, norādot uz

149Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

1501. protokola 3. pantu, saskaņā ar kuru Augstās

151Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot

152brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas

153viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu. Pieteikumu

154iesniedzējs uzskata, ka vēlēšanas nevarot atzīt par brīvām, ja

155veselas pilsoņu grupas pārstāvjiem viņu politisko uzskatu dēļ ir

156liegta iespēja tikt ievēlētiem parlamentā un vietējās varas

157institūcijās - tas nozīmējot vēlētāju gribas brīvas izpausmes

158ierobežošanu, jo viņi deputātu kandidātus, attiecībā uz kuriem ir

159spēkā pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, uzskata par

160vienīgajiem, kas varētu viņus pārstāvēt varas struktūrās.

161Vienlaikus pieteikumu iesniedzējs nācis arī pie tāda secinājuma,

162ka atsevišķu Latvijas pilsoņu tiesības piedalīties Latvijas

163Republikas Saeimas darbībā saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma

1645. panta 5. un 6. punkta noteikumiem tiekot

165ierobežotas, pamatojoties uz šo pilsoņu politisko pārliecību un

166iepriekšējo nodarbošanos, bet šādi ierobežojumi neatbilstot ne

167Satversmei, ne Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem.

168Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji

169uzsvēra, ka saskaņā ar Satversmes 91. pantu cilvēka

170pamattiesības jāīsteno bez jebkādas diskriminācijas, bet

171apstrīdētās normas pieļaujot diskrimināciju pēc politiskās

172piederības. Bez tam, nesniedzot juridisko pamatojumu, tika

173norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilstot arī Konvencijas 10.

174un 11. pantam.

175Pieteikumu iesniedzēja pārstāvji

176atsaucās uz viedokli, kas esot pausts Eiropas Cilvēktiesību

177tiesas praksē, proti, "izteikums "apstākļos, kas

178veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja

179varu" būtībā nozīmējot ne tikai vārda brīvību, ko sargā arī

180Konvencijas 10. pants, bet arī visu pilsoņu līdztiesību un

181tiesības balsot un balotēties" [sk. Eiropas Cilvēktiesību

182tiesas spriedumu lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt

183(1987)].

184Savukārt, atsaucoties uz Eiropas

185Cilvēktiesību tiesas lietu Gitonas and others v. Greece ,

186pieteikumu iesniedzējs pauda viedokli, ka "valsts zināmā

187mērā pieļauj izveidot savā konstitucionālajā kārtībā likumus,

188kuri pārvalda parlamentāriešu statusu, iekļaujot tajos arī

189diskvalifikācijas kritērijus. Tomēr no kopējām interesēm garantēt

190deputātu neatkarību, kā arī elektorāta izvēles brīvību, kritēriji

191atšķiras un ir atkarīgi no vēsturisko un politisko faktoru

192īpatnības katrā valstī. Situāciju skaits, kas paredzētas

193konstitūcijas un vēlēšanu likumdošanā daudzās Eiropas Padomes

194valstīs, rada iespēju kritēriju izvēles dažādībai, tomēr nevienu

195no šiem kritērijiem nevar uzskatīt vairāk pamatotu nekā jebkuru

196citu, kas nodrošina cilvēku gribas izpausmi caur brīvām,

197taisnīgām un regulārām vēlēšanām."

198Pieteikumu iesniedzējs uzsvēra,

199ka, nosakot ierobežojumus vēlēšanu likumos, lai aizstāvētu valsts

200likumīgās intereses, šajā gadījumā valsts drošību, Saeima

201neatbilstoši izsludinātajam mērķim pārkāpusi daudz svarīgākas

202tiesības - proti, tiesības uz brīvas gribas izpausmi. Turklāt

203apstrīdēto ierobežojumu noteikšana personām, kuras pēc

2041991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

205PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

206apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

207Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

208komitejās, neesot pamatojama ar nepieciešamību garantēt valsts

209drošību, jo šie ierobežojumi noteikti tikai pēc tam, kad jau

210veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi 5. Saeima un

2111994. gadā ievēlētās pašvaldības. Gan 5. Saeimā, gan

212pašvaldību domēs (padomēs) šajā laikā reāli bija ievēlētas un,

213neradot draudus valsts drošībai, strādājušas daudzas personas,

214kurām šobrīd liegtas pasīvās vēlēšanu tiesības.

215Pieteikumu iesniedzējs arī

216norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa atjaunojusi Turcijas

217Sociālistiskās partijas tiesības pat neraugoties uz to, ka tās

218programmā minēta proletariāta diktatūra.

219Pieteikumu iesniedzējs atzina, ka

220Konvencijas 1. protokola 3. pants neattiecoties uz

221pašvaldību vēlēšanām, taču norādīja, ka aizliegums tikt ievēlētam

222pašvaldībās diskriminējošā veidā pārkāpjot Konvencijas

22310. un 11. pantā noteiktās tiesības.

224Pieteikumu iesniedzēja pārstāvis

225apgalvoja, ka apstrīdētajās normās saskatāmas kolektīvās

226atbildības iezīmes, jo tās paredzot ierobežojumus saistībā ar

227piederību norādītajām organizācijām, nevis ar katras personas

228darbības raksturu. Turklāt Latvijas jurisdikcijas praksē termins

229"darbojās" tiekot traktēts tādējādi, ka pietiekot

230konstatēt formālu sastāvēšanu organizācijā, lai personai tiktu

231liegta iespēja kandidēt.

232Saeima atbildes rakstā

233apgalvo, ka apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 89.

234un 101. pantu, Konvencijas 14. pantu, 1. protokola

2353. pantu un Pakta 25. pantu, un lūdz Saeimas deputātu

236pieteikumus uzskatīt par nepamatotiem un noraidīt.

237Atbildes rakstā uzsvērts, ka

238Satversmes 101. pantā noteiktās tiesības piedalīties valsts

239un pašvaldību darbībā neesot absolūtas, jo ietverot nosacījumu -

240"likumā paredzētajā veidā". Līdz ar to Satversme

241paredzot, ka šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar likumu.

242Gan Saeimas vēlēšanu likums, gan Pašvaldību vēlēšanu likums esot

243šādi likumi, un tajos paredzēts mehānisms šo tiesību īstenošanai,

244kā arī noteikts to personu loks, kurām ierobežotas tiesības tikt

245ievēlētām.

246Saeima izsaka viedokli, ka jebkura

247vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko

248attīstību. Esot jāņem vērā apstākļi, kādos noteikti ierobežojumi.

249Apstrīdētās normas esot vērstas nevis pret ideju plurālismu

250Latvijā, bet gan to personu kopu, kuras pavisam nesen ar aktīvu

251rīcību centušās aizkavēt demokrātiskas Latvijas valsts

252izveidošanu un Latvijas atgriešanos demokrātisko valstu saimē.

253Ierobežojumu mērķis esot aizsargāt Latvijas nacionālo drošību un

254demokrātisko valsts iekārtu. Ņemot vērā iepriekšminēto, kā arī

255to, ka vēl joprojām pastāvot nepieciešamība stiprināt valsts

256drošību un demokrātisko iekārtu, ierobežojumi uzskatāmi par

257samērīgiem minēto mērķu sasniegšanai. Pēc būtības šie pasīvo

258vēlēšanu tiesību ierobežojumi nevis ierobežojot demokrātiju un

259ideju daudzveidību, bet gan - tieši pretēji - nostiprinot

260demokrātiju un plurālismu.

261Attiecībā uz pieteikumos izteikto

262viedokli, ka aizliegums vērsts pret personām ar atšķirīgiem

263politiskajiem uzskatiem, Saeima vērš uzmanību uz to, ka aizliegts

264kandidēt esot tikai tām personām, kuras ar savu darbošanos

265minētajās organizācijās apliecinājušas, ka iestājas pret Latvijas

266valstiskuma atgūšanu.

267Saeima uzsver, ka, ratificējot

268Konvencijas 1. protokolu, Latvija ir apņēmusies ik pēc

269zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas, kas

270veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēja

271varu. Satversmes 6. pants papildinot Konvencijas

2721. protokola 3. pantu un precīzi nosakot vēlēšanu

273principus un sistēmu Latvijā. Satversmes 9. pants nosakot

274vispārīgus kritērijus, kādiem personai jāatbilst, ja tā vēlas

275kandidēt. Vienu no tiem - pilntiesīgumu -Satversme atstājot

276likumdevēja kompetencē.

277Saeima vērš uzmanību uz

278Konvencijas 14. pantā ietvertā termina

279"diskriminācija" būtību un to, ka atbilstoši Eiropas

280Cilvēktiesību tiesas praksei par diskrimināciju nevarot uzskatīt

281jebkuras atšķirības Konvencijā minēto tiesību piemērošanā.

282Vienlīdzības princips būtu pārkāpts, ja atšķirības nebūtu

283pamatoti un objektīvi attaisnojamas, ņemot vērā attiecīgo

284likumīgo mērķi un samērīgumu.

285Atbildes rakstā norādīts, ka arī

286Pakta 25. pantā noteiktās tiesības tikt ievēlētam neesot

287absolūtas. Pakta 25. pants esot jāīsteno bez Pakta

2882. pantā minētās diskriminācijas un nepamatotiem

289aizliegumiem. Līdz ar to Pakts pieļaujot pamatotus ierobežojumus,

290un esot jāņem vērā, ka ne jau visi ierobežojumi uzskatāmi par

291diskriminējošiem. Apstrīdēto normu nosacījumi esot vērsti uz

292teritoriālās vienotības, nacionālās drošības un demokrātiskās

293valsts iekārtas aizsardzību un uzskatāmi par pamatotiem un

294atbilstošiem Pakta 25. pantam.

295Ņemot vērā iepriekšminēto

296argumentāciju, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilstot

297Satversmes 89. pantam, kas noteic, ka valsts atzīst un

298aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

299Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem.

300Saeimas

301pārstāvis tiesas sēdē atzina pieteikumus par nepamatotiem, lūdza

302tos noraidīt un apgalvoja, ka apstrīdētās normas atbilstot

303Satversmes 89. un 101. pantam, Konvencijas 14. pantam,

3041. protokola 3. pantam un Pakta 25. pantam.

305Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

306tiesības piedalīties vēlēšanās arī demokrātiskās valstīs vienmēr

307tiekot ierobežotas un vēlētāju kopums vienmēr esot mazāks par

308pilsoņu kopumu. Svarīgi esot šo ierobežojumu pamatot. Viņš

309secināja, ka teorētiski vēlēšanās esot tiesības piedalīties

310visiem, kam ir vēlēšanu tiesības, un pamatoti šo tiesību

311ierobežojumi esot pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie neesot

312pretrunā ar Satversmes 1. panta minēto demokrātijas

313jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem Satversmes pantiem.

314Turklāt esot jāpatur prāta, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi

315tiekot uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie,

316protams, esot interpretējami šauri.

317Attiecībā uz Konvencijas

3181. protokola 3. pantu Saeimas pārstāvis papildināja

319atbildes rakstā izteiktos argumentus, norādot, ka uz šajā pantā

320minētajām vēlēšanu tiesībām attiecināma vispārējā ierobežojuma

321noteikšanas kārtība un līdz ar to esot jāvērtē, vai noteiktajam

322tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas ir

323nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

324Saeimas pārstāvis vērsa uzmanību

325uz to, ka demokrātiskā valstī ir atzīts tā sauktais

326pašaizsargājošas demokrātijas princips - tas nozīmējot, ka

327proporcionalitātes ietvaros demokrātiska valsts iekārta ir

328jāaizsargā no cilvēkiem, kuri to apdraud vai kuri ētiskajā ziņā

329nav kvalificēti, lai kļūtu par demokrātiskas valsts pārstāvjiem

330politiskajā vai pārvaldes līmenī. Viņš izteica viedokli, ka

331konkrētos vēsturiski politiskajos apstākļos daudzās valstīs esot

332pieņemti zināmi noteikumi, lai ne vien novērstu aktuālus draudus

333valsts drošībai, bet arī nodrošinātu to, ka pilsoņi nav spiesti

334kā valsts varas reprezentantus akceptēt personas, kuras ar savu

335darbību pierādījušas, ka nav bijušas lojālas demokrātiskai valsts

336iekārtai. Pretējā gadījumā tiktu iedragāta publiskās varas

337ticamība un līdz ar to arī leģitimitāte, kas esot absolūta

338demokrātijas prasība.

339Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka

340jebkura vēlēšanu sistēma izvērtējama, ievērojot valsts politisko

341attīstību. Esot jāņem vērā vēsturiski politiskie apstākļi, kādos

342noteikti šie ierobežojumi.

343Viņš pauda viedokli, ka

344apstrīdētie ierobežojumi esot pamatoti un attaisnojami.

345Aizliegums ārvalstu, pirmām kārtām, PSRS okupācijas varas, bijušo

346un esošo drošības dienestu darbiniekiem kļūt par Saeimas

347deputātiem izrietot no nacionālās drošības un Latvijas

348teritoriālās vienotības interesēm. Tas attiecoties ne tikai uz

349esošajiem, bet arī uz bijušajiem šo institūciju štata

350darbiniekiem, kuri nav šo faktu deklarējuši atklātībai un tādēļ

351joprojām esot pakļauti šantāžai. Bez tam ierobežojums esot

352saistīts ar demokrātiskā valstī nepieciešamo sabiedrības uzticību

353savas valsts politiskajiem reprezentantiem, kam esot jāapliecina

354zināms politiskās lojalitātes un demokrātiskās politiskās ētikas

355minimums. To nevarot atzīt attiecībā uz personām, kuras

356strādājušas okupācijas varas īstenotājā - tiešās apspiešanas un

357tiešo represiju aparātā. Savukārt personas, kuras pēc

3581991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas

359PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

360apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

361Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

362komitejās, neatkarības atgūšanas laikā vēlējās saglabāt Latvijā

363totalitāru, nedemokrātisku režīmu un pretojās neatkarības

364atgūšanai. Šajā gadījumā primāras esot demokrātiskas sabiedrības

365leģitīmās intereses prasīt no saviem politiskajiem

366reprezentantiem zināmu lojalitātes un politiskās ētikas minimumu.

367Personas, kuras aktīvi piedalījušās cīņā pret neatkarīgu un

368demokrātisku Latviju, šādu valstiskās un demokrātiskās

369lojalitātes un ētikas minimumu apliecināt nevarot.

370Izsakot apgalvojumu par to, ka

371apstrīdētie ierobežojumi atbilst samērīguma principam, Saeimas

372pārstāvis norādīja, ka Latvijas valsts praktiski nepiemēroja

373nekādas krimināltiesiskas sankcijas pret personām, kuras

374izšķirīgajā brīdī ar savu līdzdalību likumā minētajās

375organizācijās un institūcijās bija stiprinājušas to pretvalstisko

376spēku pozīcijas, kas aktīvi cīnījās pret šo valsti un

377demokrātisko iekārtu. Līdz ar to atsevišķi amatu ienemšanas

378ierobežojumi nevarot tikt uzskatīti par nesamērīgiem.

379Runājot par ierobežojumiem, kas

380noteikti personām, kuras ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai

381ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai

382pretizlūkošanas štata darbinieki, Saeimas pārstāvis vērsa

383uzmanību uz likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas

384dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar

385VDK konstatēšanu" 17. pantu, atbilstoši kuram

386ierobežojumi nav beztermiņa. Turklāt kandidātu izsvītrošana no

387kandidātu saraksta notiekot nevis administratīvas patvaļas

388rezultātā, bet gan pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu.

389Līdz ar to šīm personām esot garantēta taisnīga tiesas

390aizstāvība, kā arī tiesības izmantot advokātu.

391Saistībā ar ierobežojumiem, kas

392noteikti personām, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra

393darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā

394frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba

395veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā

396vai tās reģionālajās komitejās, Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka šie

397ierobežojumi paredzot individuālu, nevis kolektīvu atbildību, tas

398ir, tie attiecoties tikai uz tiem minēto organizāciju biedriem,

399kuri šajās organizācijās darbojās pēc 1991. gada

40013. janvāra. Arī šajā gadījumā kandidātu izsvītrošana no

401kandidātu saraksta neesot administratīva patvaļa, bet gan

402pamatojoties uz individuālu tiesas spriedumu.

403Saeimas pārstāvis norādīja, ka

404Latvijas valsts attiecībā uz iepriekšējā režīma varas pārstāvju

405kriminālsodīšanu esot bijusi ļoti liberāla, turpretī attiecībā uz

406citu ierobežojumu noteikšanu - samērā konsekventa. Viņš secināja,

407ka samērīguma princips esot ievērots un labums, ko Latvijas

408sabiedrība kopumā iegūst ar minētajiem ierobežojumiem, esot

409svarīgāks nekā atsevišķu personu tiesību ierobežojums.

410Satversmes

411tiesa

412secināja:

4131. Saskaņā ar Satversmes

4141. pantu Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

415Savukārt Satversmes 101. pants paredz ļoti svarīgas

416tiesības, kas kalpo kā garants demokrātiskas iekārtas

417pastāvēšanai un ir vērstas uz demokrātiskas valsts iekārtas

418leģitimitātes nodrošināšanu. Tās ir tiesības ikvienam Latvijas

419pilsonim likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un

420pašvaldību darbībā. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo

421Satversmes 101. pants ietver nosacījumu - "likumā

422paredzētā veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību

423izmantošanas veids nosakāms ar likumu.

424Konstitucionālo tiesību teorijā

425tiek atzīts, ka konstitūcija var atstāt likumdevēja ziņā konkrētu

426pamattiesību satura noteikumus un robežas. "Šādā gadījumā

427pamattiesības ir spēkā "pēc likumu mērauklas"…,

428visbeidzot viss ir atkarīgs no parastā likumdevēja… Likumdevēja

429regulējuma pilnvaras var būt pozitīvas vai negatīvas: pozitīvas

430kā tiesības tuvāk noteikt pamattiesību saturu, negatīvas - kā

431pilnvaras ierobežot pamattiesības" (sk. Deutsches

432Staatsrecht. Dr. Theodor Maunz und Dr. Reinhold

433Zippelius. C.H.Beck'sche Verlagsbuchhandlung, Mūnchen, 1991,

434S.158-159).

435Izvērtējot Satversmes

436101. panta pieņemšanas gaitu Saeimā, redzams, ka trešā

437lasījuma laikā veiktie grozījumi 101. panta redakcijā

438tulkojami kā likumdevēja griba ne vien izvirzīt šo tiesību

439baudīšanai kritēriju "pilsoņa pilntiesīgums"

440(likumprojekta pirmais un otrais lasījums), bet vēl vairāk - citu

441likumu darbības sfērā atstāt to Latvijas pilsoņu loka noteikšanu,

442kuriem ar Satversmes 101. pantu ir piešķirtas tiesības

443piedalīties valsts un pašvaldību darbībā. Ietverot Satversmes

444101. panta tekstā vārdus "likumā paredzētajā

445veidā", likumdevējs noteicis, ka tiesību piemērotājam

446ikvienā konkrētā gadījumā vārdi "ikvienam Latvijas

447pilsonim" jātulko kopsakarā ar likumos noteiktajiem

448ierobežojumiem.

449Vērā ņemams ir Saeimas pārstāvja

450izteiktais viedoklis, ka "tiesības piedalīties vēlēšanās arī

451demokrātiskās valstīs vienmēr tiek ierobežotas".

452Attiecībā uz apstrīdētajām Saeimas

453vēlēšanu likuma normām Satversmes 101. pants tulkojams

454sasaistē ar Satversmes 9. pantu. Veidam, kādā tiek

455nodrošinātas personas tiesības piedalīties Saeimas darbībā

456gadījumos, kad persona tiecas kļūt par Saeimas deputātu,

457jāatbilst Satversmes 9. pantā noteiktajam, proti, ka

458"Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš

459vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu

460gadu".

461Arī Satversmes sapulce Satversmes

4629. panta apspriešanas un pieņemšanas gaitā gan otrajā, gan

463trešajā lasījumā pieskārās jautājumam par vēlēšanu tiesību

464ierobežojumiem, lemjot, vai tie nostiprināmi Satversmē. Kā

4651921. gada 11. oktobrī Satversmes sapulces sēdē

466atzīmēja referents Marģers Skujenieks, "ir zināmas pilsoņu

467kategorijas, kurām, bez šaubām, vēlēšanu tiesības nevar būt,

468piemēram, vājprātīgiem, personām, kas atrodas aizbildniecībā,

469smagiem krimināliem noziedzniekiem u. c. Pēc būtības

470komisijas vairākums ir par to, ka šie panti ir uzņemti vienā vai

471otrā likumā: vai nu vēlēšanu likumā, vai še Satversmes

472likumā" (Latvijas Republikas Satversmes sapulces

473stenogrammas, 14. burtnīca, 1575. lpp.). Tādējādi

474ir pamatots Saeimas pārstāvja viedoklis, ka Satversmes

pēc formas pilnvaro Saeimu precizēt jēdziena

1"pilntiesīgs pilsonis" saturu Saeimas vēlēšanu

2likumā.

3Pamatots ir arī Saeimas pārstāvja

4viedoklis, ka pamatoti šo tiesību ierobežojumi ir pieļaujami

5tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1. panta

6minēto demokrātijas jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem

7Satversmes pantiem, ka "vēlēšanu tiesību ierobežojumi tiek

8uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie, protams,

9interpretējami šauri".

10Tādējādi likumdevējs, pieņemot

11apstrīdētās tiesību normas, ir nevis pārkāpis Satversmes

12101. pantu, bet izpildījis šā panta uzdevumu - izdot

13pamattiesību īstenošanai nepieciešamo tiesību normu.

142. 1990. gada

154. maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par

16Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību

17dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", pasludināja, ka

18atzīst par saistošiem virkni starptautisku dokumentu

19cilvēktiesību jomā, arī Paktu un ANO 1948. gadā pieņemto

20Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

21Pakts ir iekļauts ANO

22Cilvēktiesību hartā (bilā), kurā ietilpst svarīgākie ANO

23cilvēktiesību jomā pieņemtie globāla rakstura dokumenti, tostarp

24arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

25Vispārējās cilvēktiesību

26deklarācijas 21. panta pirmā daļa noteic, ka "katram

27cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai

28ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību", savukārt šā panta

29trešā daļa paredz, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas

30pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un

31nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un

32vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī

33citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas

34izpaudumu." Šā panta ietveršana minētajā deklarācijā savā

35laikā bija "revolūcija revolūcijā", jo tas

36"noteica ne vien vienlīdzīgas un neatsavināmas tiesības

37indivīdam attiecībā pret valsti, bet arī prasību minimumu

38attiecībā uz valsts struktūru un funkcionēšanu: valsts varas

39pilnvarām jābūt pamatotām ar tautas gribu, kā arī jāpastāv

40sistēmai, kas nodrošina demokrātiskas piedalīšanās iespējas un

41katra pilsoņa vienlīdzīgas politiskas tiesības" (sk. The

42Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian

43University press, Oslo, 1992., p.299).

44Vispārējās cilvēktiesību

45deklarācijas 21. pants tulkojams ciešā sasaistē gan ar šīs

46deklarācijas 1., 2., 4., un 7. pantā nostiprināto

47vienlīdzības principu, gan ar 29. pantā noteikto, proti, ka

48katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību un, realizējot savas

49tiesības un brīvības, ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem

50ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un

51brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un

52morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu

53prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Vēl jo vairāk - šo

54tiesību un brīvību īstenošana nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā

55ar ANO mērķiem un principiem, tas ir, miera un drošības

56apdraudējuma nepieļaušanu un novēršanu, valstu līdztiesības un

57suverenitātes principa respektēšanu.

58Vispārējās cilvēktiesību

59deklarācijas idejas konkretizētas Paktā, kura 25. pantā

60ietvertās normas nosaka tiesības katram pilsonim bez jebkādas

61Pakta 2. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem

62ierobežojumiem balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās

63vēlēšanās. Atbilstoši Pakta interpretācijas praksei tā

6425. panta normas attiecināmas ne vien uz Saeimas, bet arī uz

65pašvaldību domes (padomes) vēlēšanām (sk. The Universal

66Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian

67University press, Oslo, 1992., p.307).

68Pakta 25. pants, kaut arī

69uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto

70tiesību īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju,

71uzsverot, ka "katram pilsonim bez … nepamatotiem

72ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai". Tādējādi

73pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta

7425. pantā ietvertajām tiesībām ir pieļaujama.

75ANO Cilvēktiesību komiteja

761989. gada 10. novembrī (37. sesija), akceptējot

77ANO augstā cilvēktiesību komisāra komentārus par diskriminācijas

78būtību, atzinusi, ka ne katra atšķirīga attieksme uzskatāma par

79diskrimināciju. Par diskrimināciju nav uzskatāmas saprātīgu un

80objektīvu atšķirību noteikšana ar mērķi, ko Pakts atzīst par

81leģitīmu. Turklāt ANO Ģenerālā asambleja, izvērtējot Pakta

8225. pantā ietverto regulējumu, atzīst, ka starptautiskās

83sabiedrības pūles paaugstināt periodisku un īstu vēlēšanu

84principa efektivitāti nedrīkst pārkāpt katras valsts suverēnās

85tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savu politisko, sociālo,

86ekonomisko un kultūras sistēmu, neraugoties uz to, vai tas

87atbilst citu valstu izvēlei ( sk. 1989. gada

8815. decembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju

89A/RES/44/146 ).

903. Konvencijas

911. protokola 3. pantā noteikto saistību izpilde ir

92būtiski svarīgs nosacījums demokrātiskai un uz cilvēktiesībām

93pamatotai valsts varas sistēmai. Šis pants garantē demokrātiskas

94sabiedrības pamatu - uz noteiktu laika posmu ievēlēta

95reprezentatīva likumdevēja eksistenci (sk. The Greek case,

96Comm. Report 05.11.69, para. 416, Yearbook 12pp. 179 - 180) ,

97jo saskaņā ar Konvencijas preambulu cilvēka pamattiesības un

98brīvības valstī vislabāk saglabāt ar "spēkā esošu politisku

99demokrātiju".

100Šis pants ietver noteikumus par

101likumdevēja vēlēšanām, bet neietver noteikumus par pašvaldību

102vēlēšanām (sk. Frede Castberg. The European Convention on

103Human Rights. A. W. Sithoff-Leiden Oceana publications inc. -

104Dobbs ferry, N. Y., 1974., p.181). Tādējādi Konvencijas

1051. protokola 3. pants neattiecas uz Pašvaldību vēlēšanu

106likumu.

107Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

108tiesa lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt, lai arī valstīm ir

109"plaša rezerve novērtēšanai šajā sfērā (wide margin of

110appreciation in this sphere) ", katram līdzeklim vai

111prasībai, kas ierobežo Konvencijas 1. protokola

1123. pantā noteikto, jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem: tam

113nepieciešams leģitīms mērķis, un tā izmantošana nedrīkst būt

114nesamērīga ar šo mērķi; tiesības kādā jautājumā drīkst samazināt

115tikai "tādā apjomā, lai neatņemtu tiesību būtību un

116nepavājinātu to efektivitāti"; jārespektē "vienlīdzīgas

117izturēšanās pret visiem pilsoņiem princips"; nevar tikt

118izmantoti ierobežojumi, kas ir patvaļīgi (arbitrary) (sk. The

119Human Rights Act 1998: Enforcing The European Convencion In The

120Domestic Courts. p.390).

121Tādēļ par pamatotu atzīstams

122Saeimas pārstāvja viedoklis, ka uz 1. protokola

1233. pantā minētajām vēlēšanu tiesībām ir attiecināma

124vispārējā ierobežojumu noteikšanas kārtība, ka ir jāizvērtē, vai

125noteiktajam tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas

126ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

1274. Nepamatots ir pieteikumu

128iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt

129par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas

130pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ, kas esot

131pretrunā ar Pakta 2. pantā un Konvencijas 14. pantā

132ietverto ar personas politisko pārliecību (uzskatiem) saistītās

133diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētās normas paredz nevis

134atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības

135(uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos

136pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada

13713. janvāra.

138Eiropas Cilvēktiesību tiesa

139uzskata, ka Konvencijas 14. pants neietver jebkādas

140atšķirīgas izturēšanās (difference in treatment)

141aizliegumu attiecībā uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību

142realizāciju. Vienlīdzīgas izturēšanās princips tiek atzīts par

143pārkāptu tikai tad, ja atšķirību noteikšanai nav objektīva vai

144pamatota attaisnojuma un likumīga mērķa. Šāda attaisnojuma

145pastāvēšana jāvērtē saistībā ar apskatāmā jautājuma mērķiem un

146sekām, kas parasti dominē demokrātiskā sabiedrībā [s k.

147Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumus: Belgian Linguistic case

148(1968) un Karlheinz Schmidt v. Germany (1994) ] .

149Jāpiekrīt Saeimas paustajam

150viedoklim, ka arī Pakts pieļauj pamatotus vēlēšanu tiesību

151ierobežojumus un ka ne visi ierobežojumi uzskatāmi par

152diskriminējošiem.

153Satversmes tiesa, iepazinusies ar

154pieteikumu iesniedzēja pārstāvju un Saeimas pārstāvja viedokli,

155kā arī ar Centrālās vēlēšanu komisijas un vispārējās

156jurisdikcijas tiesu praksi apstrīdēto tiesību normu piemērošanā,

157uzskata, ka nepieciešams noskaidrot termina "darboties"

158patieso saturu un nozīmi.

159Noskaidrojot šā termina vārdisko

160jēgu, redzams, ka "darboties" nozīmē ilgāku laiku veikt

161kaut ko, aktīvi piedalīties, būt saistītam darbā (sk.

162Latviešu valodas vārdnīca. Rīga, Avots, 1998,

163168.lpp.).

164Izpētot minētā termina ieviešanu

165apstrīdētajās normās, redzams, ka deputāts Māris Grīnblats,

166atbalstot frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" priekšlikumu

167iekļaut apstrīdēto tiesību normu Saeimas vēlēšanu likuma

1685. panta 6. punktā, Saeimas 1995. gada

16925. maija sēdē noraidīja Juridiskās komisijas iebildumus un

170atzīmēja, ka, ja nāk "gaismā fakti, ka viņš ir kaut kur

171vienā, otrā vai trešā tomēr darbojies vai atradies, tad šie fakti

172liecina par to, ka viņš ir pārkāpis likumu un sniedzis par sevi

173nepatiesas ziņas". Arī deputāts Māris Budovskis šajā sēdē

174vārdu "darbojies" traktēja tā plašākajā nozīmē, tas ir,

175uzskatīja, ka attiecīgo pretvalstisko organizāciju biedri

176"nevar iekļūt tālāk politiskajā apritē".

177Taču 1997. gada

17818. decembrī, apspriežot grozījumus Saeimas vēlēšanu likuma

1795. panta 6. punktā, deputāta Māra Grīnblata

180priekšlikums aizstāt vārdu "darbojušās" ar formulējumu

181"ir vai ir bijušas biedri, dalībnieki vai locekļi šajās

182organizācijās vai padomēs" tika noraidīts. Piemēram,

183deputāts Ilmārs Bišers norādīja: "Mēs neesam sajūsmā par to

184formulējumu "darbojušās", jo mēs arī saprotam, ka to ir

185grūti pierādīt, bet daudz grūtāk būtu, daudz bīstamāk būtu

186pieņemt Grīnblata kunga labojumus. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi no

187komunistiskās partijas biedriem formāli netika izstājušies no

188komunistiskās partijas….ir daudzi tādi, kuri vienkārši saplēsa

189publiski savas partijas biedra kartes, es zinu tādus, kuri pameta

190šo partiju, un, pat ja viņi ir izstājušies, mums nav nekādas

191pārliecības, vai kompartijas komitejas tos priekšlikumus ir

192izskatījušas. Varbūt viņas tos ir sakrāvušas kaudzē un formāli

193arhīvos varat uziet, ka viņi formāli nav izslēgti."

194Līdz ar to likumdevējs saistījis

195ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi

196šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās

197normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai

198pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās

199sabiedriski politiskajās organizācijās.

200Tikai formāla piederība pie

201minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu

202nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. Piemēram,

203saskaņā ar Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta

204lēmuma "Par Latvijas Komunistiskās partijas

205antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā"

2065. pantu "piederība pie Latvijas Komunistiskās partijas

207nav pamats cilvēktiesību ierobežošanai, diskriminācijai un

208vajāšanai". Arī Augstākās padomes 1991. gada

20910. septembra lēmumā "Par dažu sabiedrisko un

210sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu"

211konstatēta galvenokārt tur minēto organizāciju un to līderu

212aktīva darbība pret Latvijas valstisko neatkarību.

213Tādējādi apstrīdētās normas ir

214vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc

2151991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības

216apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav

217attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību

218(uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties

219tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu un neizvērtēt

220personas darbību neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot

221apstrīdēto tiesību normu, centies panākt.

2225. Satversmes

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

1pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

2saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

3likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās

4cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet

5bijis gluži pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju.

6Gadījumos, kad ir šaubas par

7Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc

8iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota

9starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas

10Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija

11uzņēmusies (likuma "Par 1950. gada 4. novembra

12Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju

13un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu" 4. pants), ir

14obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī

15prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.

16Lai konstatētu, vai apstrīdētie

17ierobežojumi atbilst Satversmes 89. un 101. pantam, ir

18"pamatoti" Pakta 25. panta izpratnē un atbilst

19Konvencijas 1. protokola 3. pantam, jāvērtē, vai

20apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi ir:

211) noteikti ar pienācīgā kārtībā

22pieņemtu likumu;

232) attaisnojami ar leģitīmu

24mērķi;

253) nepieciešami demokrātiskā

26sabiedrība.

27Tā kā lietā nav strīda par to, ka

28apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

29likumu, tad izvērtējami tikai divi jautājumi: vai ierobežojumiem

30ir leģitīms mērķis, un vai tie nepieciešami demokrātiskā

31sabiedrībā.

32Savukārt, lai konstatētu, vai

33apstrīdētās normas atbilst Satversmes 89. un 101. pantam,

34Pakta 25. pantam saistībā ar Pakta 2. pantu un

35Konvencijas 1. protokola 3. pantam saistībā ar

36Konvencijas 14. pantu, jāvērtē, vai apstrīdētās normas tajās

37uzskaitīto personu tiesības ierobežo diskriminējošā veidā, proti,

38vai:

391) ierobežojumiem ir leģitīms

40mērķis;

412) ierobežojumi ir samērīgi ar šo

42mērķi.

436. Ar 1990. gada

444. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas

45neatkarības atjaunošanu" tika atjaunota Satversmes 1., 2.,

463.un 6. panta darbība. Vienlaikus bija spēkā tikai tās

47Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar

48Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

49Lai gan bija atjaunota

50demokrātiska valsts, "LKP konservatīvajai vadībai bija svešs

51parlamentārisma princips, tā netaisījās atteikties no

52"sabiedrības vadošā un virzošā spēka" lomas. Nevarēdama

53panākt uzvaru LR AP vēlēšanās, tā ķērās pie pretvalstiskas

54darbības. Ar LKP un to atbalstošo satelītorganizāciju: LĻKJS,

55Interfrontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba

56veterānu padomes centieniem tika izveidota Vislatvijas

57sabiedrības glābšanas komiteja. Šī organizācija, kas nepārstāvēja

58Latvijas Republikas likumīgo varu, 1990.gada decembrī vērsās pie

59PSRS prezidenta M. Gorbačova ar lūgumu ieviest tiešo

60prezidenta pārvaldi" ( V. Blūzma. Politisko partiju

61veidošanās Latvijā pirmsākumi.//V. Blūzma u. c.

62Latvijas valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998,

63268.-269.lpp. ).

641991. gada 13. janvārī

65Rīgā notika LKP CK 10. plēnums, kurā galvenokārt tika lemts

66par varas pārņemšanu jebkuriem līdzekļiem, pat pieļaujot

67asinsizliešanu. Bez tam tika izvirzītas prasības par valdības,

68Augstākās padomes un vietējo padomju atkāpšanos un izteikts

69aicinājums Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai uzņemties

70varu valstī ( sk. ar Augstākās padomes 1992. gada

719. jūlija lēmumu apstiprināto parlamentārās izmeklēšanas

72komisijas slēdzienu ).

73Apstrīdētajās normās minētās

74sabiedriski politiskās organizācijas 1991. gada

7520. augustā izplatīja aicinājumu, kurā Latvijas Republikas

76iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais

77stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas

78nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem.

79Tā kā šo organizāciju darbības

80mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to

81būtība bija antikonstitucionāla. Kā tādas tās novērtēja arī

82likumdevējs, 1991. gada 24. augustā pieņemot lēmumus

83"Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju

84darbības apturēšanu" un "Par PSRS valsts drošības

85iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā". Darbošanās

86šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas

87neatkarību un demokrātiju.

88Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību

89ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu,

90nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās

91normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas

92personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar

93aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un

94līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu. Cilvēktiesību

95izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu.

96Arī EDSO 1990. gada

97Kopenhāgenas konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma

98dokumentā atzīts, ka tāda sabiedrības attīstība, kas balstīta uz

99demokrātiju plurālisma ietvaros, ir nepieciešams nosacījums, lai

100nodrošinātu stabilu miera, drošības, taisnīguma un sadarbības

101atmosfēru Eiropā.

102Šim dokumentam pievienojušās

103valstis, to skaitā arī Latvija, atzinušas par savu pienākumu

104saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām

105aizsargāt valsts demokrātisko kārtību pret tādu atsevišķu

106personu, grupu vai organizāciju darbību, kuras izmanto terorismu

107vai vardarbību vai atsakās atteikties no terorisma vai

108vardarbības, kas vērsta uz attiecīgās valsts demokrātiskās

109kārtības graušanu vai arī tādas iekārtas graušanu citā

110dalībvalstī.

111Lai gan Latvijā nav pieņemts

112speciāls likums par tā saukto lustrāciju, postsociālistisko

113valstu pieredze, kas gūta vecā režīma seku pārvarēšanā un pārejā

114uz demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās

115Asamblejas rezolūcijā nr. 1096(1996) "Par pasākumiem

116bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma

117likvidēšanā" (Resolution 1096 (1996) on measures to

118dismantle the heritage of former communist totalitarian

119systems). Šajā rezolūcijā, no vienas puses, atsaucoties uz

120Eiropas Padomes Cilvēktiesību un juridiskās komitejas dokumentu

121nr. 7568 par tiesiskas valsts prasībām atbilstošu

122lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu garantēšanu

123(Guidelines to ensure that lustration laws and similar

124administrative measures comply with the requirements of a state

125based on the rule of law), uzsvērts, ka

126"diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst

127pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu

128pozitīvu izmaiņu iespējas cilvēku attieksmē un paradumos; būtu

129vēlams, lai lustrācijas procesu pabeigtu līdz 1999. gada

13031. decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai

131bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs būtu jābūt

132stabilai". Tomēr sabiedriski politiskā situācija katrā

133valstī būtu jāvērtē individuāli, jo, no otras puses, šajā

134rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis

135ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija,

136var ciest neveiksmi un tās rezultāts var izrādīties

137"samtaina" totalitāra režīma atjaunošana. Turklāt jāņem

138vērā, ka Parlamentārās Asamblejas rezolūcijai ir tikai ieteikuma

139raksturs (sk. Eiropas Padomes statūtus, kuriem Latvijas

140Republika pievienojusies ar 1995. gada 2. februāra

141likumu "Par Eiropas Padomes statūtiem").

142Tiesību būtība un efektivitāte

143izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās

144interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem

145lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek

146apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma

147nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir

148cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā.

149Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas

150varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada

15113. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās

152organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un

153Latvijas valsti. Līdzīgu viedokli izteikusi arī VFR Federālā

154konstitucionālā tiesa: "Kas ir izspiegojis un apspiedis pats

155savu tautu, kas to ir apkrāpis, nodevis un pievīlis vai kas par

156to visu ir atbildīgs, tam nav vietas Bundestāgā pat tad, ja viņam

157nevar atņemt mandātu" (sk. 1996. gada 21. maija

158spriedumu lietā 2 BvE 1/95).

159Pamatots ir Saeimas pārstāvja

160apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no

161cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par

162demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī

163un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret

164demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādāja

165okupācijas varas īstenotājā tiešās apspiešanas un tiešo represiju

166aparātā, un personām, kuras pēc Latvijas Republikas neatkarības

167atjaunošanas centās atjaunot totalitāru nedemokrātisku režīmu un

168pretojās leģitīmajai valsts varai.

169Sabiedrības vērtību pamatos ir

170konsenss, kurā izpaužas sabiedrības domāšanas tradīcijas un tās

171ētiskie principi. Vienas sabiedrības ietvaros var eksistēt dažādi

172pasaules uzskati un vērtību sistēmas. Taču ir nepieciešami

173vienojoši, vispāratzīti un konsolidējoši pamatpriekšstati, uz

174kuriem varētu balstīties tiesības un visa sabiedriskā dzīve

175tautas, valsts vai sabiedrības ietvaros. Jo lielāks plurālisms,

176jo vairāk nepieciešama dažādo uzskatu savstarpēja tolerance un

177vienošanās par vispāratzītām vērtībām, kuru neievērošana izslēdz

178tolerantu attieksmi (sk. N.Horns. Ievads tiesību zinātnē un

179tiesību filosofijā.//Likums un tiesības, 2.sēj., 2.nr.,

18041. lpp.).

181Līdz ar to nepamatots ir

182pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka ar apstrīdētajām normām ir

183pārkāpts princips, kas prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret

184pilsoņiem, jo tiesības nav pārkāptas tādā mērā, ka tiktu atņemta

185šo tiesību būtība un pavājināta to efektivitāte. Tiesībām ir

186jābūt ētiskām.

187No apstrīdētajām tiesību normām

188izriet, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums attiecas nevis uz

189visiem minēto organizāciju biedriem, bet tikai uz tiem, kas šajās

190organizācijās darbojās (aktīvi piedalījās) pēc 1991. gada

19113. janvāra. Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta,

192ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva

193patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar

194likumu individuālās atbildības vērtējums ir vispārējās

195jurisdikcijas tiesu kompetencē. Gan Latvijas Civilprocesa

196kodeksā, gan pašreiz spēkā esošajā Civilprocesa likumā ir

197nostiprināta īpaša kārtība lietu izskatīšanā par vēlēšanu tiesību

198ierobežojumu konstatēšanu. Līdz ar to nav pārkāpts princips, kas

199prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret visiem pilsoņiem, ir garantēta

200tiesas aizsardzība un izmantotie ierobežojumi nav patvaļīgi.

201Tātad ierobežojumu mērķis ir leģitīms.

2027. Nepamatots ir pieteikumu

203iesniedzēja apgalvojums, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi

204personām, kuras darbojās apstrīdētajās normās minētajās

205sabiedriski politiskajās organizācijās, noteikti tikai pēc tam,

206kad jau veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi

2075. Saeima un 1994. gadā ievēlētās pašvaldības.

208Apstrīdētās normas tik tiešām ir

209pieņemtas 1995. gada 25. maijā (Saeimas vēlēšanu

210likumā) un 1996. gada 6. novembrī (Pašvaldību vēlēšanu

211likumā), taču arī agrāk līdzīga rakstura ierobežojumi bijuši

212noteikti vai izteikti ierosinājumi tādus noteikt.

2131991. gada 22. augustā

214Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par parlamentārās

215izmeklēšanas komisijas izveidošanu pretlikumīgā valsts apvērsuma

216mēģinājuma izmeklēšanai". Šīs komisijas slēdziens Augstākajā

217padomē apstiprināts 1992. gada 9. jūlijā. Ar šo pašu

218lēmumu, pamatojoties uz likuma "Par Latvijas Republikas

219tautas deputāta statusu" 5. panta otrās daļas

2205. punktu, Augstākā padome anulēja 15 deputātu mandātus.

221Minētā norma, kas bija pieņemta 1992. gada 30. jūnija

222likuma redakcijā, noteica, ka "Augstākā padome lemj par

223deputāta mandāta anulēšanu, ja deputāts darbojies pretēji

224Latvijas Republikas Satversmei un citiem likumiem, Augstākās

225padomes lēmumiem, kuri nodrošina Latvijas kā neatkarīgas

226demokrātiskas valsts pastāvēšanu, ja tas konstatēts ar Augstākās

227padomes komisijas slēdzienu un apstiprināts Augstākās padomes

228plenārsēdē".

229Izpētot likuma "Par

2305. Saeimas vēlēšanām" pieņemšanas gaitu (sēžu

231stenogrammas, deputātu iesniegtie priekšlikumi), redzams, ka jau

2321993. gada 11. martā Augstākās padomes deputāts Linards

233Muciņš iesniedzis priekšlikumu par pasīvo vēlēšanu tiesību

234ierobežošanu uz 10 gadiem PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu,

235rajonu un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

236sekretāriem, PSKP un LKP biedriem, kuri darbojās Komunistiskajā

237partijā pēc 1991. gada 13. janvāra, PSRS prezidenta

238padomniekiem, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas un tās

239reģionālo komiteju dalībniekiem, LPSR Darbaļaužu internacionālās

240frontes, LPSR Darba kolektīvu apvienotās padomes, LPSR Kara un

241darba veterānu organizācijas locekļiem. Tomēr, ievērojot faktu,

242ka Augstākās padomes deputātus bija ievēlējuši "ne tikai

243Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijā dzīvojošie PSRS

244pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru"

245(E. Levits. 1990. gada 4. maija Deklarācija par

246neatkarības atjaunošanu.//V. Blūzma u. c. Latvijas

247valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998, 217. lpp.),

248kā arī vēršanos pret visiem PSKP CK un LKP CK locekļiem un

249locekļu kandidātiem, PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu, rajonu

250un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

251sekretāriem, bet vairāki no tiem bija kļuvuši par Augstākās

252padomes deputātiem ar ievērojamiem nopelniem Latvijas neatkarības

253atjaunošanā, šis priekšlikums netika pieņemts.

254Bez tam deputāti paredzēja citos

255likumos noteikt amatu ierobežojumus, kas attiektos arī uz Saeimas

256deputātiem. Likuma "Par 5.Saeimas vēlēšanām"

25721. panta otrajā daļā bija noteikts, ka par Saeimas deputātu

258kandidātiem nevar pieteikt arī tās personas, kuru tiesības ieņemt

259noteiktus valsts amatus ir ierobežotas citos likumdošanas aktos.

260Taču šādi likumi līdz 5. Saeimas vēlēšanām netika

261pieņemti.

262Iepriekšminētā likumprojekta

263apspriešanas gaitā izskanēja viedoklis, ka tas ir pagaidu likums,

264ka pēc tam 5. Saeima, vērtējot politisko situāciju, pieņems

265pastāvīgu vēlēšanu likumu un lems par nepieciešamajiem vēlēšanu

266tiesību ierobežojumiem.

267Jebkura vēlēšanu sistēma

268izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Kā liecina

269likumdošanas prakse pēc Latvijas Republikas neatkarības

270atjaunošanas, vēlēšanu likumu pieņemšana vai grozīšana ir bijusi

271aktuāla tieši pirms vēlēšanām. Tādēļ arī saprotams, ka attiecīgie

272ierobežojumi Pašvaldību vēlēšanu likumā noteikti tikai

2731996. gada novembrī. Arī turpmāk likumdevējs ir vērtējis

274demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

275Latvijā un pirms katrām vēlēšanām vēlēšanu likumi ir tikuši no

276jauna "atvērti".

277Lai noteiktu, vai piemērotais

278līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir

279samērīgs ar mērķiem - aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts

280iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana,

281otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību,

282jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie

283blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis

284demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

285kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, ņemot vērā spriedumā

286iepriekš minētos secinājumus, tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu

287pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

288Taču likumdevējam, periodiski

289izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu

290nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu

291termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu

292tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.

293Pamatojoties uz Satversmes tiesas

294likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

295nosprieda:

296Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma

2975. panta 5. un 6. punktu un Pilsētas domes, novada

298domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un

2996. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

30089. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

301aizsardzības konvencijas 14. pantam un šīs konvencijas

3021. protokola 3. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par

303pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam.

304Spriedums stājas spēkā tā

305pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

306Spriedums pasludināts Rīgā

3072000. gada 30. augustā.

308Satversmes tiesas sēdes

309priekšsēdētājs A.Endziņš

310Satversmes tiesas tiesnesis

311R.Apsītis

312Satversmes tiesas tiesnese

313I.Čepāne

314Satversmes tiesas tiesnesis

315J.Jelāgins

316Satversmes tiesas tiesnesis

317A.Lepse

318Satversmes tiesas tiesnese

319I.Skultāne

320Satversmes tiesas tiesnese

321A.Ušacka