9. pants
pēc formas pilnvaro Saeimu precizēt jēdziena

"pilntiesīgs pilsonis" saturu Saeimas vēlēšanu

likumā.

Pamatots ir arī Saeimas pārstāvja

viedoklis, ka pamatoti šo tiesību ierobežojumi ir pieļaujami

tikai tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar Satversmes 1. panta

minēto demokrātijas jēdzienu, vispārīgu vēlēšanu būtību un citiem

Satversmes pantiem, ka "vēlēšanu tiesību ierobežojumi tiek

uztverti samērā jūtīgi un kā izņēmumi no principa tie, protams,

interpretējami šauri".

Tādējādi likumdevējs, pieņemot

apstrīdētās tiesību normas, ir nevis pārkāpis Satversmes

101. pantu, bet izpildījis šā panta uzdevumu - izdot

pamattiesību īstenošanai nepieciešamo tiesību normu.

2. 1990. gada

4. maijā Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par

Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību

dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", pasludināja, ka

atzīst par saistošiem virkni starptautisku dokumentu

cilvēktiesību jomā, arī Paktu un ANO 1948. gadā pieņemto

Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.

Pakts ir iekļauts ANO

Cilvēktiesību hartā (bilā), kurā ietilpst svarīgākie ANO

cilvēktiesību jomā pieņemtie globāla rakstura dokumenti, tostarp

arī Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.

Vispārējās cilvēktiesību

deklarācijas 21. panta pirmā daļa noteic, ka "katram

cilvēkam ir tiesības piedalīties savas valsts pārvaldē tieši vai

ar brīvi izvēlētu pārstāvju starpniecību", savukārt šā panta

trešā daļa paredz, ka "tautas gribai ir jābūt valdības varas

pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un

nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un

vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī

citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas

izpaudumu." Šā panta ietveršana minētajā deklarācijā savā

laikā bija "revolūcija revolūcijā", jo tas

"noteica ne vien vienlīdzīgas un neatsavināmas tiesības

indivīdam attiecībā pret valsti, bet arī prasību minimumu

attiecībā uz valsts struktūru un funkcionēšanu: valsts varas

pilnvarām jābūt pamatotām ar tautas gribu, kā arī jāpastāv

sistēmai, kas nodrošina demokrātiskas piedalīšanās iespējas un

katra pilsoņa vienlīdzīgas politiskas tiesības" (sk. The

Universal Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian

University press, Oslo, 1992., p.299).

Vispārējās cilvēktiesību

deklarācijas 21. pants tulkojams ciešā sasaistē gan ar šīs

deklarācijas 1., 2., 4., un 7. pantā nostiprināto

vienlīdzības principu, gan ar 29. pantā noteikto, proti, ka

katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību un, realizējot savas

tiesības un brīvības, ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem

ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un

brīvību pienācīgas atzīšanas un cienīšanas nodrošinājums un

morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu

prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā. Vēl jo vairāk - šo

tiesību un brīvību īstenošana nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā

ar ANO mērķiem un principiem, tas ir, miera un drošības

apdraudējuma nepieļaušanu un novēršanu, valstu līdztiesības un

suverenitātes principa respektēšanu.

Vispārējās cilvēktiesību

deklarācijas idejas konkretizētas Paktā, kura 25. pantā

ietvertās normas nosaka tiesības katram pilsonim bez jebkādas

Pakta 2. pantā minētās diskriminācijas un bez nepamatotiem

ierobežojumiem balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās

vēlēšanās. Atbilstoši Pakta interpretācijas praksei tā

25. panta normas attiecināmas ne vien uz Saeimas, bet arī uz

pašvaldību domes (padomes) vēlēšanām (sk. The Universal

Declaration of Human Rights: A Commentary. Scandinavian

University press, Oslo, 1992., p.307).

Pakta 25. pants, kaut arī

uzsver diskriminācijas nepieļaujamību attiecībā uz tajā minēto

tiesību īstenošanu, atzīst šo tiesību ierobežošanas iespēju,

uzsverot, ka "katram pilsonim bez … nepamatotiem

ierobežojumiem jābūt tiesībām un iespējai". Tādējādi

pamatotu ierobežojumu noteikšana attiecībā uz Pakta

25. pantā ietvertajām tiesībām ir pieļaujama.

ANO Cilvēktiesību komiteja

1989. gada 10. novembrī (37. sesija), akceptējot

ANO augstā cilvēktiesību komisāra komentārus par diskriminācijas

būtību, atzinusi, ka ne katra atšķirīga attieksme uzskatāma par

diskrimināciju. Par diskrimināciju nav uzskatāmas saprātīgu un

objektīvu atšķirību noteikšana ar mērķi, ko Pakts atzīst par

leģitīmu. Turklāt ANO Ģenerālā asambleja, izvērtējot Pakta

25. pantā ietverto regulējumu, atzīst, ka starptautiskās

sabiedrības pūles paaugstināt periodisku un īstu vēlēšanu

principa efektivitāti nedrīkst pārkāpt katras valsts suverēnās

tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savu politisko, sociālo,

ekonomisko un kultūras sistēmu, neraugoties uz to, vai tas

atbilst citu valstu izvēlei ( sk. 1989. gada

15. decembra ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju

A/RES/44/146 ).

3. Konvencijas

1. protokola 3. pantā noteikto saistību izpilde ir

būtiski svarīgs nosacījums demokrātiskai un uz cilvēktiesībām

pamatotai valsts varas sistēmai. Šis pants garantē demokrātiskas

sabiedrības pamatu - uz noteiktu laika posmu ievēlēta

reprezentatīva likumdevēja eksistenci (sk. The Greek case,

Comm. Report 05.11.69, para. 416, Yearbook 12pp. 179 - 180) ,

jo saskaņā ar Konvencijas preambulu cilvēka pamattiesības un

brīvības valstī vislabāk saglabāt ar "spēkā esošu politisku

demokrātiju".

Šis pants ietver noteikumus par

likumdevēja vēlēšanām, bet neietver noteikumus par pašvaldību

vēlēšanām (sk. Frede Castberg. The European Convention on

Human Rights. A. W. Sithoff-Leiden Oceana publications inc. -

Dobbs ferry, N. Y., 1974., p.181). Tādējādi Konvencijas

1. protokola 3. pants neattiecas uz Pašvaldību vēlēšanu

likumu.

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

tiesa lietā Mathieu-Mohin and Clerfayt, lai arī valstīm ir

"plaša rezerve novērtēšanai šajā sfērā (wide margin of

appreciation in this sphere) ", katram līdzeklim vai

prasībai, kas ierobežo Konvencijas 1. protokola

3. pantā noteikto, jāatbilst šādiem priekšnoteikumiem: tam

nepieciešams leģitīms mērķis, un tā izmantošana nedrīkst būt

nesamērīga ar šo mērķi; tiesības kādā jautājumā drīkst samazināt

tikai "tādā apjomā, lai neatņemtu tiesību būtību un

nepavājinātu to efektivitāti"; jārespektē "vienlīdzīgas

izturēšanās pret visiem pilsoņiem princips"; nevar tikt

izmantoti ierobežojumi, kas ir patvaļīgi (arbitrary) (sk. The

Human Rights Act 1998: Enforcing The European Convencion In The

Domestic Courts. p.390).

Tādēļ par pamatotu atzīstams

Saeimas pārstāvja viedoklis, ka uz 1. protokola

3. pantā minētajām vēlēšanu tiesībām ir attiecināma

vispārējā ierobežojumu noteikšanas kārtība, ka ir jāizvērtē, vai

noteiktajam tiesību ierobežojumam ir likumīgs mērķis un vai tas

ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

4. Nepamatots ir pieteikumu

iesniedzēja apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt

par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas

pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ, kas esot

pretrunā ar Pakta 2. pantā un Konvencijas 14. pantā

ietverto ar personas politisko pārliecību (uzskatiem) saistītās

diskriminācijas aizliegumu. Apstrīdētās normas paredz nevis

atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības

(uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos

pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada

13. janvāra.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa

uzskata, ka Konvencijas 14. pants neietver jebkādas

atšķirīgas izturēšanās (difference in treatment)

aizliegumu attiecībā uz Konvencijā atzīto tiesību un brīvību

realizāciju. Vienlīdzīgas izturēšanās princips tiek atzīts par

pārkāptu tikai tad, ja atšķirību noteikšanai nav objektīva vai

pamatota attaisnojuma un likumīga mērķa. Šāda attaisnojuma

pastāvēšana jāvērtē saistībā ar apskatāmā jautājuma mērķiem un

sekām, kas parasti dominē demokrātiskā sabiedrībā [s k.

Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumus: Belgian Linguistic case

(1968) un Karlheinz Schmidt v. Germany (1994) ] .

Jāpiekrīt Saeimas paustajam

viedoklim, ka arī Pakts pieļauj pamatotus vēlēšanu tiesību

ierobežojumus un ka ne visi ierobežojumi uzskatāmi par

diskriminējošiem.

Satversmes tiesa, iepazinusies ar

pieteikumu iesniedzēja pārstāvju un Saeimas pārstāvja viedokli,

kā arī ar Centrālās vēlēšanu komisijas un vispārējās

jurisdikcijas tiesu praksi apstrīdēto tiesību normu piemērošanā,

uzskata, ka nepieciešams noskaidrot termina "darboties"

patieso saturu un nozīmi.

Noskaidrojot šā termina vārdisko

jēgu, redzams, ka "darboties" nozīmē ilgāku laiku veikt

kaut ko, aktīvi piedalīties, būt saistītam darbā (sk.

Latviešu valodas vārdnīca. Rīga, Avots, 1998,

168.lpp.).

Izpētot minētā termina ieviešanu

apstrīdētajās normās, redzams, ka deputāts Māris Grīnblats,

atbalstot frakcijas "Tēvzemei un Brīvībai" priekšlikumu

iekļaut apstrīdēto tiesību normu Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 6. punktā, Saeimas 1995. gada

25. maija sēdē noraidīja Juridiskās komisijas iebildumus un

atzīmēja, ka, ja nāk "gaismā fakti, ka viņš ir kaut kur

vienā, otrā vai trešā tomēr darbojies vai atradies, tad šie fakti

liecina par to, ka viņš ir pārkāpis likumu un sniedzis par sevi

nepatiesas ziņas". Arī deputāts Māris Budovskis šajā sēdē

vārdu "darbojies" traktēja tā plašākajā nozīmē, tas ir,

uzskatīja, ka attiecīgo pretvalstisko organizāciju biedri

"nevar iekļūt tālāk politiskajā apritē".

Taču 1997. gada

18. decembrī, apspriežot grozījumus Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 6. punktā, deputāta Māra Grīnblata

priekšlikums aizstāt vārdu "darbojušās" ar formulējumu

"ir vai ir bijušas biedri, dalībnieki vai locekļi šajās

organizācijās vai padomēs" tika noraidīts. Piemēram,

deputāts Ilmārs Bišers norādīja: "Mēs neesam sajūsmā par to

formulējumu "darbojušās", jo mēs arī saprotam, ka to ir

grūti pierādīt, bet daudz grūtāk būtu, daudz bīstamāk būtu

pieņemt Grīnblata kunga labojumus. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi no

komunistiskās partijas biedriem formāli netika izstājušies no

komunistiskās partijas….ir daudzi tādi, kuri vienkārši saplēsa

publiski savas partijas biedra kartes, es zinu tādus, kuri pameta

šo partiju, un, pat ja viņi ir izstājušies, mums nav nekādas

pārliecības, vai kompartijas komitejas tos priekšlikumus ir

izskatījušas. Varbūt viņas tos ir sakrāvušas kaudzē un formāli

arhīvos varat uziet, ka viņi formāli nav izslēgti."

Līdz ar to likumdevējs saistījis

ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi

šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās

normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai

pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās

sabiedriski politiskajās organizācijās.

Tikai formāla piederība pie

minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu

nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. Piemēram,

saskaņā ar Augstākās padomes 1991. gada 23. augusta

lēmuma "Par Latvijas Komunistiskās partijas

antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā"

5. pantu "piederība pie Latvijas Komunistiskās partijas

nav pamats cilvēktiesību ierobežošanai, diskriminācijai un

vajāšanai". Arī Augstākās padomes 1991. gada

10. septembra lēmumā "Par dažu sabiedrisko un

sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu"

konstatēta galvenokārt tur minēto organizāciju un to līderu

aktīva darbība pret Latvijas valstisko neatkarību.

Tādējādi apstrīdētās normas ir

vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc

1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības

apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav

attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību

(uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties

tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu un neizvērtēt

personas darbību neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto tiesību normu, centies panākt.

5. Satversmes