89. pantsnoteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

1pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

2saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

3likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās

4cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet

5bijis gluži pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju.

6Gadījumos, kad ir šaubas par

7Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc

8iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota

9starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas

10Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija

11uzņēmusies (likuma "Par 1950. gada 4. novembra

12Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju

13un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu" 4. pants), ir

14obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī

15prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.

16Lai konstatētu, vai apstrīdētie

17ierobežojumi atbilst Satversmes 89. un 101. pantam, ir

18"pamatoti" Pakta 25. panta izpratnē un atbilst

19Konvencijas 1. protokola 3. pantam, jāvērtē, vai

20apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi ir:

211) noteikti ar pienācīgā kārtībā

22pieņemtu likumu;

232) attaisnojami ar leģitīmu

24mērķi;

253) nepieciešami demokrātiskā

26sabiedrība.

27Tā kā lietā nav strīda par to, ka

28apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

29likumu, tad izvērtējami tikai divi jautājumi: vai ierobežojumiem

30ir leģitīms mērķis, un vai tie nepieciešami demokrātiskā

31sabiedrībā.

32Savukārt, lai konstatētu, vai

33apstrīdētās normas atbilst Satversmes 89. un 101. pantam,

34Pakta 25. pantam saistībā ar Pakta 2. pantu un

35Konvencijas 1. protokola 3. pantam saistībā ar

36Konvencijas 14. pantu, jāvērtē, vai apstrīdētās normas tajās

37uzskaitīto personu tiesības ierobežo diskriminējošā veidā, proti,

38vai:

391) ierobežojumiem ir leģitīms

40mērķis;

412) ierobežojumi ir samērīgi ar šo

42mērķi.

436. Ar 1990. gada

444. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas

45neatkarības atjaunošanu" tika atjaunota Satversmes 1., 2.,

463.un 6. panta darbība. Vienlaikus bija spēkā tikai tās

47Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar

48Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

49Lai gan bija atjaunota

50demokrātiska valsts, "LKP konservatīvajai vadībai bija svešs

51parlamentārisma princips, tā netaisījās atteikties no

52"sabiedrības vadošā un virzošā spēka" lomas. Nevarēdama

53panākt uzvaru LR AP vēlēšanās, tā ķērās pie pretvalstiskas

54darbības. Ar LKP un to atbalstošo satelītorganizāciju: LĻKJS,

55Interfrontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba

56veterānu padomes centieniem tika izveidota Vislatvijas

57sabiedrības glābšanas komiteja. Šī organizācija, kas nepārstāvēja

58Latvijas Republikas likumīgo varu, 1990.gada decembrī vērsās pie

59PSRS prezidenta M. Gorbačova ar lūgumu ieviest tiešo

60prezidenta pārvaldi" ( V. Blūzma. Politisko partiju

61veidošanās Latvijā pirmsākumi.//V. Blūzma u. c.

62Latvijas valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998,

63268.-269.lpp. ).

641991. gada 13. janvārī

65Rīgā notika LKP CK 10. plēnums, kurā galvenokārt tika lemts

66par varas pārņemšanu jebkuriem līdzekļiem, pat pieļaujot

67asinsizliešanu. Bez tam tika izvirzītas prasības par valdības,

68Augstākās padomes un vietējo padomju atkāpšanos un izteikts

69aicinājums Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai uzņemties

70varu valstī ( sk. ar Augstākās padomes 1992. gada

719. jūlija lēmumu apstiprināto parlamentārās izmeklēšanas

72komisijas slēdzienu ).

73Apstrīdētajās normās minētās

74sabiedriski politiskās organizācijas 1991. gada

7520. augustā izplatīja aicinājumu, kurā Latvijas Republikas

76iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais

77stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas

78nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem.

79Tā kā šo organizāciju darbības

80mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to

81būtība bija antikonstitucionāla. Kā tādas tās novērtēja arī

82likumdevējs, 1991. gada 24. augustā pieņemot lēmumus

83"Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju

84darbības apturēšanu" un "Par PSRS valsts drošības

85iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā". Darbošanās

86šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas

87neatkarību un demokrātiju.

88Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību

89ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu,

90nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās

91normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas

92personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar

93aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un

94līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu. Cilvēktiesību

95izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu.

96Arī EDSO 1990. gada

97Kopenhāgenas konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma

98dokumentā atzīts, ka tāda sabiedrības attīstība, kas balstīta uz

99demokrātiju plurālisma ietvaros, ir nepieciešams nosacījums, lai

100nodrošinātu stabilu miera, drošības, taisnīguma un sadarbības

101atmosfēru Eiropā.

102Šim dokumentam pievienojušās

103valstis, to skaitā arī Latvija, atzinušas par savu pienākumu

104saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām

105aizsargāt valsts demokrātisko kārtību pret tādu atsevišķu

106personu, grupu vai organizāciju darbību, kuras izmanto terorismu

107vai vardarbību vai atsakās atteikties no terorisma vai

108vardarbības, kas vērsta uz attiecīgās valsts demokrātiskās

109kārtības graušanu vai arī tādas iekārtas graušanu citā

110dalībvalstī.

111Lai gan Latvijā nav pieņemts

112speciāls likums par tā saukto lustrāciju, postsociālistisko

113valstu pieredze, kas gūta vecā režīma seku pārvarēšanā un pārejā

114uz demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās

115Asamblejas rezolūcijā nr. 1096(1996) "Par pasākumiem

116bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma

117likvidēšanā" (Resolution 1096 (1996) on measures to

118dismantle the heritage of former communist totalitarian

119systems). Šajā rezolūcijā, no vienas puses, atsaucoties uz

120Eiropas Padomes Cilvēktiesību un juridiskās komitejas dokumentu

121nr. 7568 par tiesiskas valsts prasībām atbilstošu

122lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu garantēšanu

123(Guidelines to ensure that lustration laws and similar

124administrative measures comply with the requirements of a state

125based on the rule of law), uzsvērts, ka

126"diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst

127pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu

128pozitīvu izmaiņu iespējas cilvēku attieksmē un paradumos; būtu

129vēlams, lai lustrācijas procesu pabeigtu līdz 1999. gada

13031. decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai

131bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs būtu jābūt

132stabilai". Tomēr sabiedriski politiskā situācija katrā

133valstī būtu jāvērtē individuāli, jo, no otras puses, šajā

134rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis

135ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija,

136var ciest neveiksmi un tās rezultāts var izrādīties

137"samtaina" totalitāra režīma atjaunošana. Turklāt jāņem

138vērā, ka Parlamentārās Asamblejas rezolūcijai ir tikai ieteikuma

139raksturs (sk. Eiropas Padomes statūtus, kuriem Latvijas

140Republika pievienojusies ar 1995. gada 2. februāra

141likumu "Par Eiropas Padomes statūtiem").

142Tiesību būtība un efektivitāte

143izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās

144interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem

145lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek

146apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma

147nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir

148cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā.

149Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas

150varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada

15113. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās

152organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un

153Latvijas valsti. Līdzīgu viedokli izteikusi arī VFR Federālā

154konstitucionālā tiesa: "Kas ir izspiegojis un apspiedis pats

155savu tautu, kas to ir apkrāpis, nodevis un pievīlis vai kas par

156to visu ir atbildīgs, tam nav vietas Bundestāgā pat tad, ja viņam

157nevar atņemt mandātu" (sk. 1996. gada 21. maija

158spriedumu lietā 2 BvE 1/95).

159Pamatots ir Saeimas pārstāvja

160apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no

161cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par

162demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī

163un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret

164demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādāja

165okupācijas varas īstenotājā tiešās apspiešanas un tiešo represiju

166aparātā, un personām, kuras pēc Latvijas Republikas neatkarības

167atjaunošanas centās atjaunot totalitāru nedemokrātisku režīmu un

168pretojās leģitīmajai valsts varai.

169Sabiedrības vērtību pamatos ir

170konsenss, kurā izpaužas sabiedrības domāšanas tradīcijas un tās

171ētiskie principi. Vienas sabiedrības ietvaros var eksistēt dažādi

172pasaules uzskati un vērtību sistēmas. Taču ir nepieciešami

173vienojoši, vispāratzīti un konsolidējoši pamatpriekšstati, uz

174kuriem varētu balstīties tiesības un visa sabiedriskā dzīve

175tautas, valsts vai sabiedrības ietvaros. Jo lielāks plurālisms,

176jo vairāk nepieciešama dažādo uzskatu savstarpēja tolerance un

177vienošanās par vispāratzītām vērtībām, kuru neievērošana izslēdz

178tolerantu attieksmi (sk. N.Horns. Ievads tiesību zinātnē un

179tiesību filosofijā.//Likums un tiesības, 2.sēj., 2.nr.,

18041. lpp.).

181Līdz ar to nepamatots ir

182pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka ar apstrīdētajām normām ir

183pārkāpts princips, kas prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret

184pilsoņiem, jo tiesības nav pārkāptas tādā mērā, ka tiktu atņemta

185šo tiesību būtība un pavājināta to efektivitāte. Tiesībām ir

186jābūt ētiskām.

187No apstrīdētajām tiesību normām

188izriet, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums attiecas nevis uz

189visiem minēto organizāciju biedriem, bet tikai uz tiem, kas šajās

190organizācijās darbojās (aktīvi piedalījās) pēc 1991. gada

19113. janvāra. Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta,

192ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva

193patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar

194likumu individuālās atbildības vērtējums ir vispārējās

195jurisdikcijas tiesu kompetencē. Gan Latvijas Civilprocesa

196kodeksā, gan pašreiz spēkā esošajā Civilprocesa likumā ir

197nostiprināta īpaša kārtība lietu izskatīšanā par vēlēšanu tiesību

198ierobežojumu konstatēšanu. Līdz ar to nav pārkāpts princips, kas

199prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret visiem pilsoņiem, ir garantēta

200tiesas aizsardzība un izmantotie ierobežojumi nav patvaļīgi.

201Tātad ierobežojumu mērķis ir leģitīms.

2027. Nepamatots ir pieteikumu

203iesniedzēja apgalvojums, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi

204personām, kuras darbojās apstrīdētajās normās minētajās

205sabiedriski politiskajās organizācijās, noteikti tikai pēc tam,

206kad jau veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi

2075. Saeima un 1994. gadā ievēlētās pašvaldības.

208Apstrīdētās normas tik tiešām ir

209pieņemtas 1995. gada 25. maijā (Saeimas vēlēšanu

210likumā) un 1996. gada 6. novembrī (Pašvaldību vēlēšanu

211likumā), taču arī agrāk līdzīga rakstura ierobežojumi bijuši

212noteikti vai izteikti ierosinājumi tādus noteikt.

2131991. gada 22. augustā

214Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par parlamentārās

215izmeklēšanas komisijas izveidošanu pretlikumīgā valsts apvērsuma

216mēģinājuma izmeklēšanai". Šīs komisijas slēdziens Augstākajā

217padomē apstiprināts 1992. gada 9. jūlijā. Ar šo pašu

218lēmumu, pamatojoties uz likuma "Par Latvijas Republikas

219tautas deputāta statusu" 5. panta otrās daļas

2205. punktu, Augstākā padome anulēja 15 deputātu mandātus.

221Minētā norma, kas bija pieņemta 1992. gada 30. jūnija

222likuma redakcijā, noteica, ka "Augstākā padome lemj par

223deputāta mandāta anulēšanu, ja deputāts darbojies pretēji

224Latvijas Republikas Satversmei un citiem likumiem, Augstākās

225padomes lēmumiem, kuri nodrošina Latvijas kā neatkarīgas

226demokrātiskas valsts pastāvēšanu, ja tas konstatēts ar Augstākās

227padomes komisijas slēdzienu un apstiprināts Augstākās padomes

228plenārsēdē".

229Izpētot likuma "Par

2305. Saeimas vēlēšanām" pieņemšanas gaitu (sēžu

231stenogrammas, deputātu iesniegtie priekšlikumi), redzams, ka jau

2321993. gada 11. martā Augstākās padomes deputāts Linards

233Muciņš iesniedzis priekšlikumu par pasīvo vēlēšanu tiesību

234ierobežošanu uz 10 gadiem PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu,

235rajonu un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

236sekretāriem, PSKP un LKP biedriem, kuri darbojās Komunistiskajā

237partijā pēc 1991. gada 13. janvāra, PSRS prezidenta

238padomniekiem, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas un tās

239reģionālo komiteju dalībniekiem, LPSR Darbaļaužu internacionālās

240frontes, LPSR Darba kolektīvu apvienotās padomes, LPSR Kara un

241darba veterānu organizācijas locekļiem. Tomēr, ievērojot faktu,

242ka Augstākās padomes deputātus bija ievēlējuši "ne tikai

243Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijā dzīvojošie PSRS

244pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru"

245(E. Levits. 1990. gada 4. maija Deklarācija par

246neatkarības atjaunošanu.//V. Blūzma u. c. Latvijas

247valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998, 217. lpp.),

248kā arī vēršanos pret visiem PSKP CK un LKP CK locekļiem un

249locekļu kandidātiem, PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu, rajonu

250un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

251sekretāriem, bet vairāki no tiem bija kļuvuši par Augstākās

252padomes deputātiem ar ievērojamiem nopelniem Latvijas neatkarības

253atjaunošanā, šis priekšlikums netika pieņemts.

254Bez tam deputāti paredzēja citos

255likumos noteikt amatu ierobežojumus, kas attiektos arī uz Saeimas

256deputātiem. Likuma "Par 5.Saeimas vēlēšanām"

25721. panta otrajā daļā bija noteikts, ka par Saeimas deputātu

258kandidātiem nevar pieteikt arī tās personas, kuru tiesības ieņemt

259noteiktus valsts amatus ir ierobežotas citos likumdošanas aktos.

260Taču šādi likumi līdz 5. Saeimas vēlēšanām netika

261pieņemti.

262Iepriekšminētā likumprojekta

263apspriešanas gaitā izskanēja viedoklis, ka tas ir pagaidu likums,

264ka pēc tam 5. Saeima, vērtējot politisko situāciju, pieņems

265pastāvīgu vēlēšanu likumu un lems par nepieciešamajiem vēlēšanu

266tiesību ierobežojumiem.

267Jebkura vēlēšanu sistēma

268izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Kā liecina

269likumdošanas prakse pēc Latvijas Republikas neatkarības

270atjaunošanas, vēlēšanu likumu pieņemšana vai grozīšana ir bijusi

271aktuāla tieši pirms vēlēšanām. Tādēļ arī saprotams, ka attiecīgie

272ierobežojumi Pašvaldību vēlēšanu likumā noteikti tikai

2731996. gada novembrī. Arī turpmāk likumdevējs ir vērtējis

274demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

275Latvijā un pirms katrām vēlēšanām vēlēšanu likumi ir tikuši no

276jauna "atvērti".

277Lai noteiktu, vai piemērotais

278līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir

279samērīgs ar mērķiem - aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts

280iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana,

281otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību,

282jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie

283blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis

284demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

285kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, ņemot vērā spriedumā

286iepriekš minētos secinājumus, tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu

287pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

288Taču likumdevējam, periodiski

289izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu

290nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu

291termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu

292tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.

293Pamatojoties uz Satversmes tiesas

294likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

295nosprieda:

296Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma

2975. panta 5. un 6. punktu un Pilsētas domes, novada

298domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un

2996. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

30089. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

301aizsardzības konvencijas 14. pantam un šīs konvencijas

3021. protokola 3. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par

303pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam.

304Spriedums stājas spēkā tā

305pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

306Spriedums pasludināts Rīgā

3072000. gada 30. augustā.

308Satversmes tiesas sēdes

309priekšsēdētājs A.Endziņš

310Satversmes tiesas tiesnesis

311R.Apsītis

312Satversmes tiesas tiesnese

313I.Čepāne

314Satversmes tiesas tiesnesis

315J.Jelāgins

316Satversmes tiesas tiesnesis

317A.Lepse

318Satversmes tiesas tiesnese

319I.Skultāne

320Satversmes tiesas tiesnese

321A.Ušacka