89. pants
noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka

likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās

cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet

bijis gluži pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju.

Gadījumos, kad ir šaubas par

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc

iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota

starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas prakse, kas saskaņā ar saistībām, ko Latvija

uzņēmusies (likuma "Par 1950. gada 4. novembra

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju

un tās 1., 2., 4., 7. un 11.protokolu" 4. pants), ir

obligāta attiecībā uz Konvencijas normu interpretāciju, un šī

prakse izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai.

Lai konstatētu, vai apstrīdētie

ierobežojumi atbilst Satversmes 89. un 101. pantam, ir

"pamatoti" Pakta 25. panta izpratnē un atbilst

Konvencijas 1. protokola 3. pantam, jāvērtē, vai

apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi ir:

1) noteikti ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu;

2) attaisnojami ar leģitīmu

mērķi;

3) nepieciešami demokrātiskā

sabiedrība.

Tā kā lietā nav strīda par to, ka

apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu, tad izvērtējami tikai divi jautājumi: vai ierobežojumiem

ir leģitīms mērķis, un vai tie nepieciešami demokrātiskā

sabiedrībā.

Savukārt, lai konstatētu, vai

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 89. un 101. pantam,

Pakta 25. pantam saistībā ar Pakta 2. pantu un

Konvencijas 1. protokola 3. pantam saistībā ar

Konvencijas 14. pantu, jāvērtē, vai apstrīdētās normas tajās

uzskaitīto personu tiesības ierobežo diskriminējošā veidā, proti,

vai:

1) ierobežojumiem ir leģitīms

mērķis;

2) ierobežojumi ir samērīgi ar šo

mērķi.

6. Ar 1990. gada

4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas

neatkarības atjaunošanu" tika atjaunota Satversmes 1., 2.,

3.un 6. panta darbība. Vienlaikus bija spēkā tikai tās

Latvijas PSR Konstitūcijas normas, kas nebija pretrunā ar

Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

Lai gan bija atjaunota

demokrātiska valsts, "LKP konservatīvajai vadībai bija svešs

parlamentārisma princips, tā netaisījās atteikties no

"sabiedrības vadošā un virzošā spēka" lomas. Nevarēdama

panākt uzvaru LR AP vēlēšanās, tā ķērās pie pretvalstiskas

darbības. Ar LKP un to atbalstošo satelītorganizāciju: LĻKJS,

Interfrontes, Darba kolektīvu apvienotās padomes, Kara un darba

veterānu padomes centieniem tika izveidota Vislatvijas

sabiedrības glābšanas komiteja. Šī organizācija, kas nepārstāvēja

Latvijas Republikas likumīgo varu, 1990.gada decembrī vērsās pie

PSRS prezidenta M. Gorbačova ar lūgumu ieviest tiešo

prezidenta pārvaldi" ( V. Blūzma. Politisko partiju

veidošanās Latvijā pirmsākumi.//V. Blūzma u. c.

Latvijas valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998,

268.-269.lpp. ).

1991. gada 13. janvārī

Rīgā notika LKP CK 10. plēnums, kurā galvenokārt tika lemts

par varas pārņemšanu jebkuriem līdzekļiem, pat pieļaujot

asinsizliešanu. Bez tam tika izvirzītas prasības par valdības,

Augstākās padomes un vietējo padomju atkāpšanos un izteikts

aicinājums Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai uzņemties

varu valstī ( sk. ar Augstākās padomes 1992. gada

9. jūlija lēmumu apstiprināto parlamentārās izmeklēšanas

komisijas slēdzienu ).

Apstrīdētajās normās minētās

sabiedriski politiskās organizācijas 1991. gada

20. augustā izplatīja aicinājumu, kurā Latvijas Republikas

iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais

stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas

nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem.

Tā kā šo organizāciju darbības

mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to

būtība bija antikonstitucionāla. Kā tādas tās novērtēja arī

likumdevējs, 1991. gada 24. augustā pieņemot lēmumus

"Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju

darbības apturēšanu" un "Par PSRS valsts drošības

iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā". Darbošanās

šajās organizācijās bija vērsta pret Latvijas Republikas

neatkarību un demokrātiju.

Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu,

nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās

normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas

personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar

aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu un

līdz ar to vērsušās pret Satversmes 1. pantu. Cilvēktiesību

izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu.

Arī EDSO 1990. gada

Kopenhāgenas konferences par cilvēka dimensiju nobeiguma

dokumentā atzīts, ka tāda sabiedrības attīstība, kas balstīta uz

demokrātiju plurālisma ietvaros, ir nepieciešams nosacījums, lai

nodrošinātu stabilu miera, drošības, taisnīguma un sadarbības

atmosfēru Eiropā.

Šim dokumentam pievienojušās

valstis, to skaitā arī Latvija, atzinušas par savu pienākumu

saskaņā ar saviem likumiem un starptautiskajām saistībām

aizsargāt valsts demokrātisko kārtību pret tādu atsevišķu

personu, grupu vai organizāciju darbību, kuras izmanto terorismu

vai vardarbību vai atsakās atteikties no terorisma vai

vardarbības, kas vērsta uz attiecīgās valsts demokrātiskās

kārtības graušanu vai arī tādas iekārtas graušanu citā

dalībvalstī.

Lai gan Latvijā nav pieņemts

speciāls likums par tā saukto lustrāciju, postsociālistisko

valstu pieredze, kas gūta vecā režīma seku pārvarēšanā un pārejā

uz demokrātisku valsti, apkopota Eiropas Padomes Parlamentārās

Asamblejas rezolūcijā nr. 1096(1996) "Par pasākumiem

bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma

likvidēšanā" (Resolution 1096 (1996) on measures to

dismantle the heritage of former communist totalitarian

systems). Šajā rezolūcijā, no vienas puses, atsaucoties uz

Eiropas Padomes Cilvēktiesību un juridiskās komitejas dokumentu

nr. 7568 par tiesiskas valsts prasībām atbilstošu

lustrācijas likumu un administratīvu pasākumu garantēšanu

(Guidelines to ensure that lustration laws and similar

administrative measures comply with the requirements of a state

based on the rule of law), uzsvērts, ka

"diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst

pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu

pozitīvu izmaiņu iespējas cilvēku attieksmē un paradumos; būtu

vēlams, lai lustrācijas procesu pabeigtu līdz 1999. gada

31. decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai

bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs būtu jābūt

stabilai". Tomēr sabiedriski politiskā situācija katrā

valstī būtu jāvērtē individuāli, jo, no otras puses, šajā

rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis

ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija,

var ciest neveiksmi un tās rezultāts var izrādīties

"samtaina" totalitāra režīma atjaunošana. Turklāt jāņem

vērā, ka Parlamentārās Asamblejas rezolūcijai ir tikai ieteikuma

raksturs (sk. Eiropas Padomes statūtus, kuriem Latvijas

Republika pievienojusies ar 1995. gada 2. februāra

likumu "Par Eiropas Padomes statūtiem").

Tiesību būtība un efektivitāte

izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās

interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem

lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek

apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma

nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir

cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā.

Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas

varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada

13. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās

organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un

Latvijas valsti. Līdzīgu viedokli izteikusi arī VFR Federālā

konstitucionālā tiesa: "Kas ir izspiegojis un apspiedis pats

savu tautu, kas to ir apkrāpis, nodevis un pievīlis vai kas par

to visu ir atbildīgs, tam nav vietas Bundestāgā pat tad, ja viņam

nevar atņemt mandātu" (sk. 1996. gada 21. maija

spriedumu lietā 2 BvE 1/95).

Pamatots ir Saeimas pārstāvja

apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no

cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par

demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī

un kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka nav bijuši lojāli pret

demokrātisko valsts iekārtu, tas ir, no personām, kuras strādāja

okupācijas varas īstenotājā tiešās apspiešanas un tiešo represiju

aparātā, un personām, kuras pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas centās atjaunot totalitāru nedemokrātisku režīmu un

pretojās leģitīmajai valsts varai.

Sabiedrības vērtību pamatos ir

konsenss, kurā izpaužas sabiedrības domāšanas tradīcijas un tās

ētiskie principi. Vienas sabiedrības ietvaros var eksistēt dažādi

pasaules uzskati un vērtību sistēmas. Taču ir nepieciešami

vienojoši, vispāratzīti un konsolidējoši pamatpriekšstati, uz

kuriem varētu balstīties tiesības un visa sabiedriskā dzīve

tautas, valsts vai sabiedrības ietvaros. Jo lielāks plurālisms,

jo vairāk nepieciešama dažādo uzskatu savstarpēja tolerance un

vienošanās par vispāratzītām vērtībām, kuru neievērošana izslēdz

tolerantu attieksmi (sk. N.Horns. Ievads tiesību zinātnē un

tiesību filosofijā.//Likums un tiesības, 2.sēj., 2.nr.,

41. lpp.).

Līdz ar to nepamatots ir

pieteikumu iesniedzēja apgalvojums, ka ar apstrīdētajām normām ir

pārkāpts princips, kas prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret

pilsoņiem, jo tiesības nav pārkāptas tādā mērā, ka tiktu atņemta

šo tiesību būtība un pavājināta to efektivitāte. Tiesībām ir

jābūt ētiskām.

No apstrīdētajām tiesību normām

izriet, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums attiecas nevis uz

visiem minēto organizāciju biedriem, bet tikai uz tiem, kas šajās

organizācijās darbojās (aktīvi piedalījās) pēc 1991. gada

13. janvāra. Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta,

ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva

patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar

likumu individuālās atbildības vērtējums ir vispārējās

jurisdikcijas tiesu kompetencē. Gan Latvijas Civilprocesa

kodeksā, gan pašreiz spēkā esošajā Civilprocesa likumā ir

nostiprināta īpaša kārtība lietu izskatīšanā par vēlēšanu tiesību

ierobežojumu konstatēšanu. Līdz ar to nav pārkāpts princips, kas

prasa vienlīdzīgu izturēšanos pret visiem pilsoņiem, ir garantēta

tiesas aizsardzība un izmantotie ierobežojumi nav patvaļīgi.

Tātad ierobežojumu mērķis ir leģitīms.

7. Nepamatots ir pieteikumu

iesniedzēja apgalvojums, ka pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi

personām, kuras darbojās apstrīdētajās normās minētajās

sabiedriski politiskajās organizācijās, noteikti tikai pēc tam,

kad jau veselu leģislatūras periodu bija nostrādājusi

5. Saeima un 1994. gadā ievēlētās pašvaldības.

Apstrīdētās normas tik tiešām ir

pieņemtas 1995. gada 25. maijā (Saeimas vēlēšanu

likumā) un 1996. gada 6. novembrī (Pašvaldību vēlēšanu

likumā), taču arī agrāk līdzīga rakstura ierobežojumi bijuši

noteikti vai izteikti ierosinājumi tādus noteikt.

1991. gada 22. augustā

Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par parlamentārās

izmeklēšanas komisijas izveidošanu pretlikumīgā valsts apvērsuma

mēģinājuma izmeklēšanai". Šīs komisijas slēdziens Augstākajā

padomē apstiprināts 1992. gada 9. jūlijā. Ar šo pašu

lēmumu, pamatojoties uz likuma "Par Latvijas Republikas

tautas deputāta statusu" 5. panta otrās daļas

5. punktu, Augstākā padome anulēja 15 deputātu mandātus.

Minētā norma, kas bija pieņemta 1992. gada 30. jūnija

likuma redakcijā, noteica, ka "Augstākā padome lemj par

deputāta mandāta anulēšanu, ja deputāts darbojies pretēji

Latvijas Republikas Satversmei un citiem likumiem, Augstākās

padomes lēmumiem, kuri nodrošina Latvijas kā neatkarīgas

demokrātiskas valsts pastāvēšanu, ja tas konstatēts ar Augstākās

padomes komisijas slēdzienu un apstiprināts Augstākās padomes

plenārsēdē".

Izpētot likuma "Par

5. Saeimas vēlēšanām" pieņemšanas gaitu (sēžu

stenogrammas, deputātu iesniegtie priekšlikumi), redzams, ka jau

1993. gada 11. martā Augstākās padomes deputāts Linards

Muciņš iesniedzis priekšlikumu par pasīvo vēlēšanu tiesību

ierobežošanu uz 10 gadiem PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu,

rajonu un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

sekretāriem, PSKP un LKP biedriem, kuri darbojās Komunistiskajā

partijā pēc 1991. gada 13. janvāra, PSRS prezidenta

padomniekiem, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejas un tās

reģionālo komiteju dalībniekiem, LPSR Darbaļaužu internacionālās

frontes, LPSR Darba kolektīvu apvienotās padomes, LPSR Kara un

darba veterānu organizācijas locekļiem. Tomēr, ievērojot faktu,

ka Augstākās padomes deputātus bija ievēlējuši "ne tikai

Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijā dzīvojošie PSRS

pilsoņi, ieskaitot lielu skaitu okupācijas armijas karavīru"

(E. Levits. 1990. gada 4. maija Deklarācija par

neatkarības atjaunošanu.//V. Blūzma u. c. Latvijas

valsts atjaunošana 1986 - 1993. Rīga, 1998, 217. lpp.),

kā arī vēršanos pret visiem PSKP CK un LKP CK locekļiem un

locekļu kandidātiem, PSKP un LKP pilsētu, pilsētu rajonu, rajonu

un tiem tiesībās pielīdzināto komiteju algotiem partijas

sekretāriem, bet vairāki no tiem bija kļuvuši par Augstākās

padomes deputātiem ar ievērojamiem nopelniem Latvijas neatkarības

atjaunošanā, šis priekšlikums netika pieņemts.

Bez tam deputāti paredzēja citos

likumos noteikt amatu ierobežojumus, kas attiektos arī uz Saeimas

deputātiem. Likuma "Par 5.Saeimas vēlēšanām"

21. panta otrajā daļā bija noteikts, ka par Saeimas deputātu

kandidātiem nevar pieteikt arī tās personas, kuru tiesības ieņemt

noteiktus valsts amatus ir ierobežotas citos likumdošanas aktos.

Taču šādi likumi līdz 5. Saeimas vēlēšanām netika

pieņemti.

Iepriekšminētā likumprojekta

apspriešanas gaitā izskanēja viedoklis, ka tas ir pagaidu likums,

ka pēc tam 5. Saeima, vērtējot politisko situāciju, pieņems

pastāvīgu vēlēšanu likumu un lems par nepieciešamajiem vēlēšanu

tiesību ierobežojumiem.

Jebkura vēlēšanu sistēma

izvērtējama, ievērojot valsts politisko attīstību. Kā liecina

likumdošanas prakse pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas, vēlēšanu likumu pieņemšana vai grozīšana ir bijusi

aktuāla tieši pirms vēlēšanām. Tādēļ arī saprotams, ka attiecīgie

ierobežojumi Pašvaldību vēlēšanu likumā noteikti tikai

1996. gada novembrī. Arī turpmāk likumdevējs ir vērtējis

demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

Latvijā un pirms katrām vēlēšanām vēlēšanu likumi ir tikuši no

jauna "atvērti".

Lai noteiktu, vai piemērotais

līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir

samērīgs ar mērķiem - aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts

iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana,

otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību,

jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie

blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis

demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus

kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, ņemot vērā spriedumā

iepriekš minētos secinājumus, tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu

pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

Taču likumdevējam, periodiski

izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu

nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu

termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu

tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Saeimas vēlēšanu likuma

5. panta 5. un 6. punktu un Pilsētas domes, novada

domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un

6. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 14. pantam un šīs konvencijas

1. protokola 3. pantam, kā arī Starptautiskā pakta par

pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. pantam.

Spriedums stājas spēkā tā

pasludināšanas brīdī. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2000. gada 30. augustā.

Satversmes tiesas sēdes

priekšsēdētājs A.Endziņš

Satversmes tiesas tiesnesis

R.Apsītis

Satversmes tiesas tiesnese

I.Čepāne

Satversmes tiesas tiesnesis

J.Jelāgins

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Lepse

Satversmes tiesas tiesnese

I.Skultāne

Satversmes tiesas tiesnese

A.Ušacka