11. pants

Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai

aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ,

apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes

tiesai jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē

noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par

nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu

izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma

zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās

sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes

tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto

tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 7.

punktu).

Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības

pamata. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes tiesu atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2015. gada 14. augusta,

proti, no dienas, kad tika noslēgts apdrošināšanas līgums (sk.

lietas materiālu 9. lp.).

Tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai tiktu

nodrošināta Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizsardzība,

izskatot lietu pēc būtības. Apstrīdētās normas spēka zaudēšana

nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības

izbeigšanai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punktu, jo tā neatrisina lietā pastāvošo strīdu

un nenovērš iespējamo personas pamattiesību aizskārumu.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.