11. pants

1Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai

2aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tādēļ,

3apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, Satversmes

4tiesai jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē

5noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12.

6februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par

7nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka

8konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

9normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu

10izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma

11zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās

12sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes

13tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā

14konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto

15tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18.

16aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 7.

17punktu).

18Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības

19pamata. Pieteikuma iesniedzēja ir lūgusi Satversmes tiesu atzīt

20apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2015. gada 14. augusta,

21proti, no dienas, kad tika noslēgts apdrošināšanas līgums (sk.

22lietas materiālu 9. lp.).

23Tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai tiktu

24nodrošināta Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizsardzība,

25izskatot lietu pēc būtības. Apstrīdētās normas spēka zaudēšana

26nevar tikt uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības

27izbeigšanai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

28pirmās daļas 2. punktu, jo tā neatrisina lietā pastāvošo strīdu

29un nenovērš iespējamo personas pamattiesību aizskārumu.

30Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

31lietā ir turpināma.