109. pants
ietver valsts pienākumu sniegt personai sociālo

palīdzību, kas tai rada iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi gadījumā, kad pati persona to nespēj.

12. Pieteikuma iesniedzējs argumentē, ka Saeima,

pieņemot apstrīdētās normas, neesot ievērojusi labas likumdošanas

principu, jo neesot ņēmusi vērā Satversmes tiesas spriedumus

lietās Nr. 2019-24-03, Nr. 2019-27-03 un

Nr. 2019-25-03, kā arī Saeimas Juridiskā biroja un

tiesībsarga iebildumus.

Atbilstoši minētajiem spriedumiem Satversmes tiesai visupirms

būtu jāpārbauda, vai likumdevējs ir veicis nepieciešamos

pasākumus - izveidojis sociālās drošības sistēmu -, lai

nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības (sal.:

Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 17.4. punkts). Taču Satversmes tiesa

secina, ka spriedumos lietās Nr. 2019-24-03 un

Nr. 2019-25-03 tā jau ir atzinusi, ka likumdevējs ir veicis

attiecīgos pasākumus, tādēļ atsevišķi šajā spriedumā to

nepārbaudīs.

Citi pieteikumā ietvertie argumenti par Satversmes tiesas

iepriekšējo spriedumu neievērošanu ir tādi, kas attiecas uz

apstrīdētajām normām pēc būtības, proti, attiecas uz to, vai

likumdevējs ir paredzējis atbilstošu minimālo ienākumu sliekšņa

noteikšanas metodi un piemērošanas kritērijus. Tādēļ Satversmes

tiesa šos argumentus atsevišķi neaplūkos, bet pārbaudīs pēc

būtības.

13. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pasākumi, kas

saistīti ar trūcīgas personas tiesību uz sociālo palīdzību

noteikšanu, ir veikti pienācīgi, proti, vai šādām personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03

13. punktu).

Izskatāmajā lietā, lai izvērtētu to, vai trūcīgām personām ir

nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar minimālo

ienākumu slieksni saistītos jautājumus;

2) vai likumdevējs ir paredzējis objektīvu minimālo ienākumu

sliekšņa noteikšanas metodi, kas ir vērsta uz mērķi aizsargāt

cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

valsts ilgtspējīgu attīstību;

3) vai likumdevējs ir nodrošinājis, ka minimālo ienākumu

slieksnis tiek regulāri pārskatīts;

4) vai apstrīdētajās normās noteiktā minimālo ienākumu

sliekšņa aprēķināšanas kārtība kopā ar citiem sociālās drošības

sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai rada iespēju

veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi

(sal.: Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 15. un

19.2. punkts).

14. Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi, ka

garantēto minimālo ienākumu pabalsta mērķa definēšana, kā arī

garantēto minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodes

pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj

pašam likumdevējam (sal.: Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

20. punkts).

Pieņemot 2020. gada grozījumus, Saeima Sociālās

palīdzības likuma 32. pantā ir definējusi sociālās

palīdzības mērķi - sniegt materiālu atbalstu zemu ienākumu

mājsaimniecībām, lai nodrošinātu ienākumus minimālo ienākumu

sliekšņa līmenī un segtu ar mājokļa lietošanu saistītos

izdevumus, kā arī sniegtu atbalstu atsevišķu izdevumu samaksai un

krīzes situācijās. Likumprojektu anotācijās norādīts, ka minimālo

ienākumu slieksnis sniedz papildu iespēju iedzīvotājiem ar zemiem

un ļoti zemiem ienākumiem sekmēt savu pamatvajadzību

apmierināšanu un pašu nepieciešamāko ikdienas izdevumu segšanu.

Tika noteikts arī zemākais minimālo ienākumu slieksnis naudas

izteiksmē un tā pārskatīšanas regularitāte. No likumprojektu

izstrādes materiāliem izriet, ka slieksnis noteikts, balstoties

uz relatīvo metodi.

Savukārt ar 2023. gada grozījumiem jaunajās apstrīdētajās

normās ir noteikts, ka minimālo ienākumu slieksni nosaka

procentuālā apmērā no ienākumu mediānas un tas nav zemāks par

20 procentiem, kā arī ir noteikta sliekšņa pārskatīšanas

regularitāte.

Satversmes tiesa neuzskata par pamatotu Pieteikuma iesniedzēja

argumentu, ka likumdevējam tieši likumā būtu jāietver teksts,

kurā aprakstīta minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metode.

Metodes aprakstīšana likumā nav pašmērķis. Likumdevēja pienākums

izlemt būtiskākos jautājumus ir vērsts uz to, lai tiktu noteikts

tāds minimālo ienākumu slieksnis, kas ļautu trūcīgām personām

apmierināt sociālās pamatvajadzības. Tātad likumdevējam ir

jāapzina un jāizvērtē labākā metode, pēc kādas nosakāms minimālo

ienākumu slieksnis. Turklāt tas jādara tā, lai par šīs metodes

atbilstību būtu iespējams pārliecināties ikvienam, arī Satversmes

tiesai. Tomēr paša likumdevēja izšķiršanās jautājums ir tas, kādā

formā likumdevējs izsaka savu gribu. Arī tad, ja likumā ir

ietverts konkrēts minimālo ienākumu sliekšņa apmērs, kas balstīts

uz likumdevēja izraudzītu metodi, sociālo tiesību saturs ir

uzskatāms par konkretizētu likumā.

Likumprojekti, kuros bija iekļautas sākotnēji apstrīdētās

normas, tika izskatīti par šiem likumprojektiem atbildīgajā

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Arī no Saeimas sēžu

stenogrammām var secināt, ka Saeimas deputāti ir diskutējuši par

2020. gada grozījumu likumprojektu anotācijās ietverto

metodi un tādējādi balsojuši par apstrīdētajām normām, apzinoties

to, ka minimālo ienākumu slieksnis ir noteikts pēc konkrētas,

likumprojektu anotācijās ietvertas metodes. Tātad Saeima,

pieņemot gan 2020. gada grozījumus, gan arī 2023. gada

grozījumus, ir balstījusies uz konkrētu metodi.

Tādējādi likumdevējs pats ir identificējis sociālās palīdzības

un garantēto minimālo ienākumu pabalsta mērķi, minimālo ienākumu

sliekšņa noteikšanas metodi un piemērošanas kritērijus, kā arī tā

pārskatīšanas regularitāti. Attiecīgi likumdevējs ir izpildījis

šo iepriekšējos Satversmes tiesas spriedumos norādīto

pienākumu.

Līdz ar to likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar

minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu saistītos

jautājumus.

15. Pieteikuma iesniedzējs argumentē, ka likumdevēja

izraudzītā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metode neesot

zinātniski pamatota un neapmierinot trūcīgo personu

pamatvajadzības.

Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertais

slieksnis esot noteikts, balstoties uz zinātniski pamatotu

metodoloģiju, kas piesaistīta sociālekonomiskam rādītājam un

balstīta uz aktuālākajiem datiem par ekonomisko situāciju

valstī.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izraudzītajai metodei jābūt

tādai, lai minimālais iztikas apmērs būtu atkarīgs no

ekonomiskajiem rādītājiem un atbilstošs sociālajai realitātei un

ekonomiskajai situācijai valstī (sal.: Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 19.2. un 21.2. punkts). Likumdevējam

ir tiesības izvēlēties minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas

metodi, tomēr tai jābūt pamatotai un jāatbilst sociālajai

realitātei. Tam, ka likumdevējam ir tiesības izvēlēties, kāda

metode tiks izmantota, tiesas sēdē piekrita arī Pieteikuma

iesniedzēja pārstāve.

Līdz 2020. gada grozījumu pieņemšanai minimālo ienākumu

slieksnis sociālās palīdzības saņemšanai tika noteikts,

pamatojoties uz politisku izšķiršanos un ņemot vērā valsts un

pašvaldību finansiālās iespējas (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 20. un 21.2. punktu un

2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-25-03 16. un 19. punktu).

Kā izriet no lietas materiāliem un tā, ko Saeimas un

Labklājības ministrijas pārstāvji norādīja tiesas sēdē, ir divas

vispāratzītas minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodes -

absolūtā un relatīvā. Pieņemot 2020. gada grozījumus, tika

izraudzīta relatīvā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas

metode. Šo grozījumu projektu anotācijās skaidrots, ka ar

relatīvo metodi tiek ņemti vērā ienākumi dažādās sabiedrības

grupās un tādējādi minimālo ienākumu slieksnis nosakāms kā

proporcija no ienākumu mediānas. Tādējādi tiekot nodrošināts tas,

ka, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī

minimālo ienākumu slieksnis un veidojoties samērīga proporcija,

kādā sabiedrības vairākums ir finansiāli spējīgs atbalstīt

sabiedrības mazākumu ar zemiem ienākumiem. Minimālo ienākumu

slieksnis, kas nav zemāks par 20 procentiem no ienākumu

mediānas, atbilstot ienākumu apmēram, pie kura visnabadzīgākajiem

iedzīvotājiem vairumā Eiropas Savienības dalībvalstu tiek sniegts

materiāls atbalsts (sk. likumdošanas datubāzē informāciju

par likumprojektiem Nr. 824/Lp13 "Grozījumi Sociālo

pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā" un

Nr. 817/Lp13 "Grozījums likumā "Par sociālo

drošību"". Pieejama: saeima.lv).

Minimālo ienākumu sliekšņa noteikšana pēc relatīvās metodes

esot plānota jau 2014. gadā, kad Ministru kabinets

atbalstīja Labklājības ministrijas izstrādāto koncepciju

"Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu". Latvijas

Banka konstatējusi piedāvātā risinājuma tiešu un pozitīvu ietekmi

uz personu ienākumiem, nabadzības risku un ienākumu

nevienlīdzības mazināšanu. Secināts, ka piedāvātais risinājums

paaugstinātu kopējos ekvivalentos ienākumus (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 71. lp. un likumprojekta

Nr. 824/Lp13 "Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likumā" anotāciju. Pieejama: saeima.lv). Gan

Latvijas Banka, gan vairākas citas pieaicinātās personas jau

iepriekš Satversmes tiesas lietā Nr. 2019-24-03 norādīja, ka

relatīvā metode ir vislabāk piemērota sociālās palīdzības

minimuma noteikšanai, jo nodrošina to, ka, mainoties

ekonomiskajai situācijai, mainās arī šis minimums. Relatīvā

metode ļaujot noteikt tādu slieksni, kas atbilst ekonomiskajai

realitātei valstī konkrētajā brīdī (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 19.2. punktu).

Labklājības ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

minimālo ienākumu sliekšņa noteikšana pēc relatīvās metodes

nodrošina pabalsta saņēmējiem straujāku ienākumu pieaugumu. Tādā

veidā šie ienākumi ne tikai kompensējot patēriņa cenu indeksa

pieaugumu, bet arī veicinot garantēto minimālo ienākumu pabalsta

saņēmēju, kā arī kopējā sabiedrības labklājības līmeņa

pieaugumu.

Relatīvā metode minimālo ienākumu līmeņa noteikšanai tiek

izmantota arī vairākās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs

(sk. Koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa

noteikšanu" (informatīvā daļa), Rīga, 2014, 34. un

35. lpp.). Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka

relatīvo metodi izmantojot arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja.

Tā atsaukusies uz relatīvo metodi, piemēram, Pārskatītās Eiropas

Sociālās hartas 12. panta 1. punkta interpretācijā

(sk.: Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras

apkopojums (Digest of the Case Law of the European Committee of

Social Rights), 2018, 144. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir novērsis

iepriekšējos Satversmes tiesas spriedumos konstatēto situāciju,

proti, to, ka minimālo ienākumu slieksnis tiek noteikts,

balstoties uz politiskiem apsvērumiem. Likumprojektu izstrādes

materiāli liecina, ka likumdevējs minimālo ienākumu sliekšņa

noteikšanā ir balstījies uz izsvērtu, zinātniski pamatotu,

turklāt Eiropas Sociālo tiesību komitejas un vairāku Eiropas

Savienības dalībvalstu atzītu metodoloģiju.

Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis

objektīvu minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi, kura ir

vērsta uz mērķi aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo

nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.

16. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevējam ir

pienākums regulāri pārskatīt sociālās palīdzības minimuma

atbilstību aktuālajam sabiedrības attīstības līmenim un dzīves

apstākļiem (sal.: Satversmes tiesas 2020. gada

16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03

21. punkts). Tas nozīmē, ka minimālo ienākumu slieksnis

ir regulāri jāpārskata atbilstoši aktuālajiem datiem par

sociālekonomisko situāciju.

Minimālo ienākumu slieksnis tiek noteikts, ņemot vērā aktuālos

datus par ienākumu mediānu. Sociālās drošības likuma anotācijā

skaidrots, ka ienākumu un dzīves apstākļu apsekojuma dati, uz

kuru pamata tiek aprēķināta ienākumu mediāna un analizēti

nabadzības un sociālās atstumtības rādītāji, tiek iegūti un

analizēti pēc vienotas pieejas visās Eiropas Savienības

dalībvalstīs, balstoties uz Apsekojuma metodoloģiju. Tā paredz,

ka tiek iegūti ienākumu dati par fiksētu 12 mēnešu laikposmu

no mājsaimniecībām, kuras piedalās apsekojumā un veic savu

ienākumu uzskaiti. Tas nozīmē, ka dati tiek vākti, piemēram, par

visu 2018. gadu, savukārt to apstrāde, korelēšanas analīze

un validēšana tiek veikta 2019. gadā, bet datu publikācija

tiek nodrošināta, sākot ar 2020. gada pirmo ceturksni.

Eiropas Parlamenta un Padomes regulā (ES) 2019/1700, ar ko izveido

vienotu ietvaru Eiropas statistikai par personām un

mājsaimniecībām, kuras pamatā ir no izlasēm savākti dati

individuālā līmenī, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes

regulas (EK) Nr. 808/2004, (EK) Nr. 452/2008

un (EK) Nr. 1338/2008 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta

un Padomes regulu (EK) Nr. 1177/2003 un Padomes regulu

(EK) Nr. 577/98, no 2021. gada ir noteikti jauni

datu iesniegšanas termiņi, tiecoties nodrošināt to, ka dati tiek

publicēti pēc iespējas ātrāk. Tomēr arī jaunais regulējums ļaus

iegūt datus par ienākumiem konkrētā laikposmā ne agrāk kā pēc

gada. Tādējādi dati par ienākumu mediānu, kas tika ņemta par

pamatu minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanai 2021. gadam,

patiesībā bija 2018. gada dati (sk. likumprojekta

Nr. 817/Lp13 "Grozījums likumā "Par sociālo

drošību"" anotāciju. Pieejama: saeima.lv). Arī

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka datu apstrāde ir

apjomīgs process. Labklājības ministrijas pārstāve papildus

norādīja, ka Latvijas Centrālā statistikas pārvalde datus par

ienākumu mediānu publicē februārī, bet citās Eiropas Savienības

dalībvalstīs tas tiekot darīts vēlāk.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka pārskatīšanas gadā

aktuālākie dati, kas likumdevējam ir pieejami minimālo ienākumu

sliekšņa noteikšanai, attiecas uz laikposmu pirms trim

gadiem.

16.1. Ar 2023. gada grozījumiem Sociālās drošības

likuma 2.2 panta trešajā daļā paredzēts, ka

minimālo ienākumu slieksni pārskata katru gadu.

Minimālo ienākumu sliekšņa ikgadēja pārskatīšana nodrošina to,

ka sociālās palīdzības atbalsta sniegšanas brīdī šis slieksnis

tiek noteikts pēc datiem, kas iegūti pirms trim gadiem, un tas

arī atbilst iepriekš aplūkotajai situācijai. Attiecīgi, piemēram,

minimālo ienākumu slieksnis 2024. gadam tiks noteikts pēc

datiem, kas iegūti 2021. gadā. Acīmredzams, ka dati, kas

iegūti pirms trim gadiem, neatspoguļo sociālekonomisko situāciju

sociālās palīdzības atbalsta sniegšanas brīdī.

Tomēr jāņem vērā, ka statistikas datu ieguves un apstrādes

process atbilstoši Apsekojuma metodoloģijai objektīvi aizņem ilgu

laiku, un tādēļ šāda situācija ir attaisnojama. Kā to tiesas sēdē

skaidroja Labklājības ministrijas pārstāve, nākamā gada valsts

budžeta plānošana sākas iepriekšējā gada martā, kad Finanšu

ministrijai tiek iesniegta pirmā informācija par datiem, kas

nepieciešami nākamā gada valsts budžeta aprēķiniem. Likuma

"Par budžetu un finanšu vadību" 16. panta otrā

daļa paredz, ka finanšu ministrs līdz kārtējā gada 1. martam

iesniedz Ministru kabinetam budžeta sagatavošanas grafika

projektu. Iepriekšējo valsts budžetu sagatavošanas grafiki rāda,

ka ministrijām pirmā informācija pamatbudžeta bāzes projekta

sagatavošanai bija jāiesniedz līdz attiecīgā gada maijam (sk.,

piemēram, Ministru kabineta 2021. gada 25. marta

rīkojuma Nr. 207 "Par likumprojekta "Par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024. gadam" un

likumprojekta "Par valsts budžetu 2022. gadam"

sagatavošanas grafiku" pielikumu un 2023. gada

17. marta rīkojuma Nr. 130 "Par likumprojekta

"Par valsts budžetu 2024. gadam un budžeta ietvaru

2024., 2025. un 2026. gadam" sagatavošanas

grafiku" pielikumu). Tātad Labklājības ministrija katra

gada pavasarī iesniedz Finanšu ministrijai informāciju par nākamā

saimnieciskā gada izdevumiem saistībā ar minimālo ienākumu

slieksni, un šī informācija ir balstīta uz datiem, kas publicēti

tā paša gada februārī. Tādējādi likumdevējs minimālo ienākumu

sliekšņa pārskatīšanai izmanto aktuālākos tam pieejamos datus par

ienākumu mediānu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka minimālo ienākumu sliekšņa

pārskatīšana vienu reizi gadā nenodrošinot sociālās palīdzības

atbilstību sociālekonomiskajai situācijai. Pieteikuma iesniedzēja

pārstāve norādīja, ka pārskatīšanu varētu veikt reizi pusgadā.

Finanšu ministrija iepriekš norādījusi, ka faktiski minimālo

ienākumu sliekšņa pārskatīšana 1. jūlijā būtu jāveic,

pamatojoties uz pieņēmumiem par papildus nepieciešamo finansējumu

(sk. Finanšu ministrijas informatīvo ziņojumu "Par

priekšlikumiem valsts budžeta ieņēmumiem un izdevumiem

2021. gadam un ietvaram 2021.-2023. gadam".

Pieejams: tap.mk.gov.lv). Tiesas sēdē Finanšu ministrijas

pārstāve uzsvēra, ka budžeta plānošana ir jābalsta uz reāli

ticamiem datiem. Tas nozīmē, ka jāņem vērā aktuālā publicētā

ienākumu mediāna. Pretējā gadījumā veidotos tāda situācija, ka

izdevumu ir vairāk, nekā ieplānots, vai arī ieplānotie izdevumi

pārsniegtu nepieciešamos, un šos līdzekļus plānojot būtu bijis

iespējams novirzīt nozarēm, kurām tie vairāk nepieciešami.

Valsts budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi

nepieciešami valsts institūcijām un pašvaldībām ar normatīvajiem

aktiem noteikto valsts pienākumu izpildei, un turklāt nodrošināt,

lai tajā laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu

atbilstoši ieņēmumi. Budžetu izstrādājot, jāņem vērā

nepieciešamība nodrošināt vispārējo ekonomisko līdzsvaru (sk.

likuma "Par budžetu un finanšu vadību"

1. panta otro daļu). Ja minimālo ienākumu slieksnis

tiktu pārskatīts katra gada 1. jūlijā, tad likumdevējam

valsts budžets būtu jāplāno uz pieņēmumu pamata. Tādējādi varētu

rasties valsts budžeta iztrūkums vai pārpalikums, līdz ar to

tiktu izjaukts budžeta līdzsvars, un tas prasītu arī regulāru tā

koriģēšanu.

Kā to tiesas sēdē norādīja Finanšu ministrijas pārstāve,

lemjot par valsts budžetu, ir būtiski nodrošināt līdzsvaru starp

valsts ekonomiskajām, finansiālajām iespējām un visas sabiedrības

labklājību, ņemot vērā pieejamos resursus un nepieciešamību

sabalansēt izdevumus starp visām nozarēm. Ministrijas pārstāve

norādīja, ka 2023. gadā ar minimālo ienākumu slieksni

saistītie valsts budžeta izdevumi ir

104 miljoni euro, tas ir, mazāki par vienu

procentu no kopējiem budžeta izdevumiem. Tomēr, neraugoties uz šo

izdevumu proporciju kopējā valsts budžetā, absolūtos skaitļos

plānoto un faktisko izdevumu starpība var būt nozīmīga, lai segtu

izdevumus par citu sabiedrībai svarīgu vajadzību

apmierināšanu.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis un Labklājības ministrijas

pārstāve norādīja, ka ilgtermiņā vidējā ienākumu mediāna aug

straujāk nekā patēriņa cenas. Tādējādi minimālo ienākumu sliekšņa

pieaugums ne tikai kompensējot patēriņa cenu indeksa pieaugumu,

bet arī veicinot garantēto minimālo ienākumu pabalsta saņēmēju

labklājības līmeņa un kopējā sabiedrības labklājības līmeņa

pieaugumu.

Satversmes tiesa secina: lai arī minimālo ienākumu slieksnis

tiek pārskatīts, pamatojoties uz datiem, kas iegūti pirms trim

gadiem, tomēr ikgadēja šā sliekšņa pārskatīšana atbilst valsts

budžeta veidošanas procesa pamatprincipiem un parastos apstākļos

ilgtermiņā veicina trūcīgāko personu labklājību un mazina sociālo

nevienlīdzību. Šāds risinājums ir vērsts uz ilgtspējīgas sociālās

palīdzības nodrošināšanu.

Tādējādi likumdevējs, pieņemot 2023. gada grozījumus, ir

izpildījis savu pienākumu regulāri pārskatīt minimālo ienākumu

slieksni.

16.2. Pirms 2020. gada grozījumu pieņemšanas

Labklājības ministrijas sākotnēji izstrādātie likumprojekti

paredzēja līdzīgu tiesisko regulējumu tam, kas tika pieņemts ar

2023. gada grozījumiem un ir spēkā šobrīd. Tomēr Ministru

kabinets uzdeva ministrijai precizēt likumprojektus, paredzot to,

ka minimālo ienākumu slieksni pārskata ne retāk kā reizi trijos

gados (sk. Ministru kabineta 2020. gada

30. septembra ārkārtas sēdes protokola Nr. 57

7. punktu. Pieejams: tap.mk.gov.lv).

2020. gada grozījumiem stājoties spēkā, no

2021. gada 1. janvāra minimālo ienākumu slieksnis tika

noteikts pēc 2018. gada ienākumu mediānas. Kaut arī likumā

ietvertie vārdi "ne retāk kā reizi trijos gados"

pieļāva iespēju minimālo ienākumu slieksni pārskatīt biežāk,

tomēr līdz 2023. gada 1. jūlijam, kad stājās spēkā

jaunās apstrīdētās normas, šis slieksnis netika pārskatīts.

Tādējādi divu ar pusi gadu garumā minimālo ienākumu slieksnis

bija noteikts un garantēto minimālo ienākumu pabalsts tika

izmaksāts pēc 2018. gada datiem par ienākumu mediānu. Līdz

ar to Saeima bija pieļāvusi tādu situāciju, ka minimālo ienākumu

slieksnis tika balstīts uz datiem, kas iegūti arī pirms pieciem

gadiem.

Saeima skaidrojusi, ka pēc 2020. gada grozījumiem, kas

tika pieņemti steidzamības kārtā, bija paredzēts pieņemt jaunu

tiesisko regulējumu ar mērķi pilnībā izpildīt Satversmes tiesas

spriedumus. Savukārt tiesas sēdē Labklājības ministrijas pārstāve

paskaidroja, ka par iemeslu tam, kādēļ šīs ministrijas

izstrādātie likumprojekti pēc Finanšu ministrijas iebildumiem

tika precizēti, esot bijuši valsts budžeta apsvērumi.

Plāns pārskatīt minimālo ienākumu slieksni pēc relatīvās

metodes Ministru kabineta darba kārtībā bija jau kopš

2014. gada. Bija izstrādāti likumprojekti, kas paredzēja

piemērot relatīvo, uz ienākumu mediānu balstīto metodi, kā arī

pārskatīt minimālo ienākumu slieksni katru gadu. Turklāt ar

2020. gada grozījumiem minimālo ienākumu slieksnis faktiski

jau tika noteikts, balstoties uz relatīvo metodi. Tiesas sēdē ne

Saeimas, ne citu institūciju pārstāvji tam, kādēļ uzreiz netika

paredzēta minimālo ienākumu sliekšņa ikgadēja pārskatīšana,

nenorādīja nevienu citu objektīvu pamatu kā vien valsts budžeta

intereses. Atbildes rakstā Saeima norādīja, ka var būt tādi

apstākļi, kas samazina nepieciešamību pārskatīt minimālo ienākumu

slieksni reizi gadā, un par piemēru minēja ekonomisko lejupslīdi.

Tomēr ne no lietas dalībnieku norādītā, ne lietas materiāliem

neizriet, ka minimālo ienākumu slieksnis netika pārskatīts tādēļ,

ka ienākumu mediāna vai ekonomiskā situācija būtu bijusi

nemainīga.

Latvijas Bankas veiktās mikrosimulācijas rezultāti liecināja,

ka ilgtermiņā ienākumu nevienlīdzības mazināšanās būtu paredzama

arī tad, ja minimālo ienākumu slieksnis tiktu pārskatīts ik pēc

trim gadiem, tomēr šāda pārskatīšanas regularitāte

2022.-2023. gadā varētu novest pie ienākumu nevienlīdzības

palielināšanās. Tika secināts, ka minimālo ienākumu sliekšņa

ikgadēja pārskatīšana trūcīgāko iedzīvotāju situāciju uzlabotu ar

katru gadu atbilstoši ekonomiskās attīstības tendencēm, līdz ar

to trūcīgo iedzīvotāju ienākumi izlīdzinātos iepretim turīgāko

iedzīvotāju ienākumu pieauguma tempiem, un tādējādi mazinātos

nabadzības risks un ienākumu nevienlīdzība (sk. Ministru

kabineta 2021. gada 17. septembra rīkojumu Nr. 657

"Par Plānu minimālo ienākumu atbalsta sistēmas

pilnveidošanai 2022.-2024. gadam").

Satversmes tiesa uzskata: valsts budžeta intereses pašas par

sevi bez jebkādiem citiem objektīviem apsvērumiem nevar kalpot

par pamatu tam, ka valsts nepilda savu pienākumu nodrošināt

sociālās palīdzības minimumu. Secināms, ka likumdevējs bija

pieļāvis to, ka minimālo ienākumu līmeņi netiek pārskatīti

atbilstoši aktuālākajiem datiem par ienākumu mediānu, un tādējādi

nebija izpildījis Satversmes tiesas spriedumos noteikto pienākumu

pēc iespējas regulāri pārskatīt sociālās palīdzības minimuma

atbilstību sociālekonomiskajai situācijai.

Līdz ar to likumdevējs ar jaunajām

apstrīdētajām normām ir nodrošinājis, ka minimālo ienākumu

slieksnis tiek regulāri pārskatīts. Savukārt ar sākotnēji

apstrīdētajām normām likumdevējs nebija nodrošinājis regulāru

minimālo ienākumu sliekšņa pārskatīšanu. Tādēļ sākotnēji

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un

109. pantam.

17. Tagad Satversmes tiesa pārbaudīs, vai jaunajās

apstrīdētajās normās noteiktā minimālo ienākumu sliekšņa

noteikšanas kārtība kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem rada ikvienai trūcīgai personai iespēju veidot cilvēka

cieņai atbilstošu dzīvi.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka trūcīgām personām gan ir

pieejami vairāki atbalsta pasākumi, tomēr minimālo ienākumu

slieksnis nesasniedz pat izmaksas par pārtiku, tādēļ nav nozīmes

tam, cik lielu papildu atbalstu var saņemt no citiem sociālās

palīdzības pasākumiem.

Savukārt Saeima uzsver, ka minimālo ienākumu sliekšņa

atbilstību nevar vērtēt izolēti, bet tā jāvērtē kopā ar valsts

nodrošināto cita veida sociālo palīdzību un atvieglojumiem.

Garantēto minimālo ienākumu pabalsts un mājokļa pabalsts kā abu

šo pabalstu kopums ir ievērojami lielāks par minimālo ienākumu

slieksni. Arī vairākas lietā pieaicinātās personas uzskata, ka

tieši viss sociālā atbalsta kopums nodrošina cilvēka cienīgu

dzīvi.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādīja, ka par personas

pamatvajadzībām, kuru apmierināšana minimālā līmenī būtu

jānodrošina garantēto minimālo ienākumu pabalstam kopā ar citiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem, uzskatāma pārtika,

apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un pamatizglītība, kā

arī iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

dzīvē.

17.1. Vairāki lietas dalībnieki un pieaicinātās

personas norādīja, ka trūcīgo personu pamatvajadzību

apmierināšanu var nodrošināt ar citiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem - valsts sociālajiem pabalstiem, pabalstu krīzes

situācijā vai pašvaldību brīvprātīgo iniciatīvu pabalstiem.

Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi minētos

atbalsta pasākumus un secinājusi, ka tie nav vērtējami kā tādi,

kuri būtu izmantojami trūcīgo personu pamatvajadzību

nodrošināšanai. Proti, valsts sociālajiem pabalstiem un citiem

atbalsta pasākumiem, kas minēti Sociālās palīdzības likuma

36. panta pirmajā daļā, ir konkrēts mērķis, un tie tiek

izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.2. punktu).

Sociālās palīdzības likuma 35. panta otrās daļas

2. punktā paredzētais pabalsts krīzes situācijā nav vērsts

uz to, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar tādiem trūcīgas

personas dzīves apstākļiem, kuri to pakļauj nabadzības riskam.

Šis pabalsts izmaksāts konkrētām personām, kad tās nonākušas

krīzes situācijā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

22.3.3. punktu). Savukārt dažādu to pabalstu, kurus

pašvaldības var izmaksāt brīvprātīgo iniciatīvu ietvaros, esība

un apmērs katrā pašvaldībā ir atšķirīgs un atkarīgs no konkrētās

pašvaldības iespējām šādu atbalstu sniegt (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 22.3.3. punktu).

Saeimas pārstāvis tiesas sēdē arī norādīja, ka ekonomisko

satricinājumu un krīzes apstākļos likumdevējs ir paredzējis

mērķētus atbalsta pasākumus finansiālo grūtību pārvarēšanai.

Proti, Covid-19 pandēmijas, Krievijas sāktā kara Ukrainā un

energoresursu krīzes seku mazināšanai likumdevējs ir ieviesis

individuālus atbalsta pasākumus attiecībā uz elektroenerģijas un

apkures maksājumiem, palielinājis mājokļa pabalsta koeficientu,

piešķīris papildu pārtikas komplektus, noteicis pabalstu

senioriem un palielinājis ģimenes valsts pabalstu.

Šie atbalsta pasākumi bija terminēti un tika sniegti pie

noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām un, līdzīgi kā

pabalsts krīzes situācijā, bija vērsti uz noteiktu krīžu

pārvarēšanu. Tādēļ šos atbalsta pasākumus nevar uzskatīt par

tādiem, kuri nodrošina trūcīgo personu pamatvajadzību

apmierināšanu ilgtermiņā.

Tādējādi iepriekš minētos atbalsta pasākumus nevar uzskatīt

par tādiem, kas vērsti uz ikvienas trūcīgas personas

pamatvajadzību apmierināšanu.

17.2. Labklājības ministrija, izstrādājot

2020. gada grozījumu projektus, to anotācijās norādīja, ka

garantēto minimālo ienākumu pabalsts ļauj nodrošināt pašu

nepieciešamāko ikdienas izdevumu, proti, izdevumu par ēdienu,

apģērbu, personīgās higiēnas piederumiem, kā arī citu nelielu

mājsaimniecības ikdienas izdevumu segšanu. Uz pārējo

pamatvajadzību nodrošināšanu esot vērstas citas sociālās drošības

sistēmas daļas. Proti, pārtikas izdevumi tiekot nodrošināti ar

garantēto minimālo ienākumu pabalstu, Atbalstīšanas fonda

atbalstu, valsts un pašvaldību finansētām brīvpusdienām

skolēniem, kā arī zupas virtuvēm. Izdevumus par apģērbu sedzot

garantēto minimālo ienākumu pabalsts un nevalstisko organizāciju

sniegtais atbalsts. Mājokļa izdevumi tiekot segti ar mājokļa

pabalstu un citu pašvaldības sniegto atbalstu mājokļa jautājumu

risināšanai. Veselības pakalpojumi tiekot nodrošināti ar valsts

apmaksātiem atvieglojumiem un pabalstu atsevišķu izdevumu

apmaksai. Tiesības uz izglītību tiekot īstenotas ar bezmaksas

izglītību vispārējās izglītības sistēmas ietvaros, Atbalstīšanas

fonda atbalstu, kā arī pabalstu atsevišķu izdevumu samaksai.

Dalību sociālajā un kultūras dzīvē nodrošinot pašvaldību un

nevalstisko organizāciju organizētie pasākumi, kā arī ārpusskolas

interešu izglītība. Savukārt dalību politiskajos procesos

nodrošinot pasākumi, kas tiek veikti, lai personām būtu piekļuve

vēlēšanām, nevalstisko organizāciju fonda iniciatīvas pilsoniskās

sabiedrības stiprināšanai un politisko partiju iniciatīvas

informācijas pieejamības nodrošināšanai.

17.2.1. Minimālo ienākumu slieksnis un attiecīgi

garantēto minimālo ienākumu pabalsts no 2023. gada

1. jūlija ir 125 euro pirmajai vai vienīgajai

personai mājsaimniecībā un 87,50 euro pārējām

personām mājsaimniecībā, tostarp bērniem. No 2024. gada

1. janvāra būs attiecīgi 137 euro un

95,90 euro (sk. Centrālās statistikas

pārvaldes datus par minimālo ienākumu mediānu. Pieejami:

data.stat.gov.lv).

Mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžeta pārtikas groza

izmaksas mēnesī 2020. gadā vienam pieaugušajam bija

151,80 euro, bet 15-18 gadus vecam bērnam -

154,46 euro (sk. Labklājības ministrijas pētījumu

"Jaunas metodoloģijas izstrāde iztikas minimuma patēriņa

preču un pakalpojumu groza noteikšanai un tās aprobācija

(izmēģinājumprojekti)". Pieejams: lm.gov.lv). Patēriņa

cenu pārmaiņas 2023. gada augustā, salīdzinot ar

2020. gada augustu, patēriņa grupai "01.1 Pārtika"

ir 39 procenti (sk. Centrālās statistikas pārvaldes

inflācijas kalkulatoru. Pieejams:

tools.csb.gov.lv/cpi_calculator/lv). Tas nozīmē, ka pēc

pārtikas groza izmaksu pārrēķināšanas šīs izmaksas

2023. gadā vienam pieaugušajam bija aptuveni

211 euro, bet 15-18 gadus vecam bērnam -

215 euro mēnesī.

Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji tiesas sēdē

norādīja, ka papildus garantēto minimālo ienākumu pabalstam

izdevumus par ēdienu sedz arī Atbalstīšanas fonda ietvaros

izsniegtie pārtikas komplekti (turpmāk - pārtikas komplekts),

kuru valsts iepirkumā iegūtā vērtība ir 17,65 euro

mēnesī. Tādējādi garantēto minimālo ienākumu pabalsts kopā ar

pārtikas komplektu pirmajai un vienīgajai personai mājsaimniecībā

nodrošina ar pārtiku saistīto izdevumu segšanu ne mazāk par

142,65 euro 2023. gadā un

154,65 euro 2024. gadā, bet pārējām personām

mājsaimniecībā - 105,65 euro 2023. gadā un

113,65 euro 2024. gadā.

Izglītības likuma 59. panta 3.1 daļā

paredzēts, ka to izglītojamo ēdināšanu, kuri izglītības iestādēs

apgūst pamatizglītības programmas 1.-4. klasē, finansē no

valsts vai pašvaldības budžeta. Taču valstij un pašvaldībai nav

pienākuma finansēt brīvpusdienas arī cita vecuma izglītojamiem.

Tādēļ šis atbalsts nav uzskatāms par tādu, kas ikvienai trūcīgai

mājsaimniecībai palīdzētu samazināt izdevumus par ēdienu.

Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji tiesas sēdē

norādīja, ka Latvijā 30 vietās ir pieejamas zupas virtuves. Tomēr

Latvijā ir 43 pašvaldības, tātad zupas virtuves nav pieejamas

ikvienai trūcīgai personai visā valstī.

Satversmes tiesa secina, ka garantēto minimālo ienākumu

pabalsts kopā ar pārtikas komplektiem nesasniedz vienas personas

pārtikas groza izmaksas, bet zupas virtuves un brīvpusdienas

izglītojamiem nav pieejamas ikvienai trūcīgai personai.

17.2.2. Labklājības ministrija, izstrādājot

2020. gada grozījumus, paredzēja, ka izdevumus par apģērbu

varēs segt ar garantēto minimālo ienākumu pabalstu vai ka apģērbu

varēs saņemt ar nevalstisko organizāciju atbalstu

pašvaldībās.

Tomēr Satversmes tiesa jau secināja, ka garantēto minimālo

ienākumu pabalsts primāri nesedz pat izdevumus par pārtikas

grozu, tādēļ nekādi nevar tikt uzskatīts par pietiekamu arī

apģērba iegādei. Turklāt ne Saeima, ne Labklājības ministrija

nesniedza informāciju par to, kā un kādā apmērā ikviena trūcīga

persona pašvaldībā var saņemt atbalstu apģērba sarūpēšanai.

Tādējādi nevar uzskatīt, ka visām trūcīgām personām būtu

nodrošināts atbalsts apģērba iegādei.

17.2.3. Vienlaikus ar 2020. gada grozījumiem

apstrīdētajās normās likumdevējs noteica vienotu tiesisko

regulējumu arī mājokļa pabalsta nodrošināšanai.

Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmās daļas

2. punkts paredz mājokļa pabalstu - materiālu atbalstu ar

mājokļa lietošanu saistīto izdevumu segšanai. Atbilstoši Sociālās

palīdzības likuma 35. panta trešajai daļai mājokļa pabalstu

aprēķina par tādām pozīcijām kā, piemēram, dzīvojamās telpas

lietošana (īres maksa un izdevumi par obligāti veicamajām

pārvaldīšanas darbībām), pakalpojumi, kas saistīti ar dzīvojamās

telpas lietošanu (apkure, ūdens, elektroenerģija, kanalizācija,

atkritumu apsaimniekošana) un telekomunikāciju pakalpojumi.

Atbilstoši Sociālās palīdzības likuma 35. panta

ceturtajai daļai mājokļa pabalstu aprēķina kā starpību starp

minimālo ienākumu sliekšņa summu mājsaimniecībai, kas reizināta

ar attiecīgu šā panta piektajā daļā noteikto koeficientu, un

normatīvajos aktos noteiktajiem izdevumiem par mājokli un

mājsaimniecības kopējiem ienākumiem. Ar 2023. gada

grozījumiem Sociālās palīdzības likuma 35. panta piektajā

daļā mājokļa pabalsta aprēķināšanai mājsaimniecībai noteikti

koeficienti no 1,5 līdz 2,5, kas piemērojami minimālo ienākumu

sliekšņa summai atkarībā no mājsaimniecības veida. Ministru

kabineta 2020. gada 17. decembra noteikumu Nr. 809

"Noteikumi par mājsaimniecības materiālās situācijas

izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu"

3. pielikumā noteikti mājokļa pabalsta aprēķināšanai

izmantojamo izdevumu pozīciju ierobežojumi.

Tiesas sēdē Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka

2021. gadā vidējais ikmēneša mājokļa pabalsts vienas

personas mājsaimniecībai bija 100 euro, bet

2022. gadā vairāku personu mājsaimniecībai -

168,88 euro.

Atbalstīšanas fonda ietvaros trūcīgās personas var saņemt arī

higiēnas un saimniecības preču komplektus, kuru aptuvenā vērtība

ir 2 euro mēnesī.

Papildus minētajam Ministru kabineta 2021. gada

1. jūnija noteikumu Nr. 345 "Aizsargātā lietotāja

tirdzniecības pakalpojuma noteikumi" 3.1. apakšpunktā

trūcīgai vai maznodrošinātai mājsaimniecībai paredzēts

5 euro maksājuma samazinājums par elektroenerģiju.

Atbilstoši minēto noteikumu 38.2 1. apakšpunktam

maksājuma samazinājums līdz 2023. gada 31. decembrim ir

20 euro.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir novērsis iepriekš

Satversmes tiesas konstatēto, ka atbalsta pasākumi mājokļa

jautājumos trūcīgām personām tiek nodrošināti atkarībā no

pašvaldību sociālās politikas un finansiālajām iespējām. Šobrīd

mājokļa pabalstu visā valstī pēc vienādiem kritērijiem var saņemt

ikviena persona, kas saņem garantēto minimālo ienākumu pabalstu.

Šis pabalsts ir atzīstams par tādu, kas ikvienai trūcīgai

personai nodrošina atbalstu mājokļa jautājumos vismaz minimālā

apmērā.

17.2.4. Saskaņā ar Veselības aprūpes finansēšanas

likuma 6. panta otrās daļas 17. punktu trūcīgas

personas ir atbrīvotas no pacienta līdzmaksājuma par valsts

apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Savukārt atbilstoši

Ministru kabineta 2006. gada 31. oktobra noteikumu

Nr. 899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un

medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība"

3.1 un 100. punktam trūcīgam pacientam, kuram

saskaņā ar šiem noteikumiem pienākas zāļu vai medicīnisko ierīču

iegādes izdevumu kompensācija, zāļu un medicīnisko ierīču iegādes

izdevumus sedz pilnā apmērā no kompensācijai piešķirtajiem

līdzekļiem, bet ne vairāk kā 14 228,72 euro

vienam pacientam 12 mēnešu periodā.

Sociālās palīdzības likuma 35. panta otrās daļas

1. punkts paredz papildu sociālās palīdzības pabalstu

atsevišķu izdevumu samaksai, un tas ir materiāls atbalsts

personām sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves

nodrošināšanai. Minētais pabalsts var tikt izmantots arī ar

veselības aprūpi saistītu izdevumu samaksai.

Tādējādi likumdevēja paredzētie atbalsta pasākumi ikvienai

trūcīgai personai vismaz minimālā apmērā nodrošina veselības

aprūpi.

17.2.5. Satversmes 112. pants ikvienam garantē

tiesības uz izglītību un valsts nodrošinātu iespēju bez maksas

iegūt pamatizglītību.

Mācību līdzekļi tiek finansēti no valsts un pašvaldību

līdzekļiem. Tomēr atbilstoši Izglītības likuma 58. panta

trešajai daļai vecāku vai personu, kas realizē aizgādību,

pienākums ir savu materiālo iespēju robežās nodrošināt bērna

izglītošanai nepieciešamos individuālos mācību piederumus. Tie

ir, piemēram, kancelejas piederumi, apģērbs un apavi, higiēnas

piederumi, materiāli priekšmetu vai produktu radīšanai mācību

procesā.

Skolas gaitu uzsākšanai bērniem, kuri dzīvo trūcīgās

mājsaimniecībās, ir iespēja no Atbalstīšanas fonda saņemt

bezmaksas skolas preču komplektus. Pieejami divu veidu skolas

preču komplekti - sākumskolas skolēniem vecumā no 5 līdz

10 gadiem un pamatskolas skolēniem vecumā no 11 līdz

16 gadiem. Skolas preču komplektā iekļautas tādas lietas,

kā, piemēram, mugursoma, klades, burtnīcas, materiāli,

rakstāmrīki un citi kancelejas piederumi (sk.: Mazaizsargāto

ģimeņu bērniem iespējams saņemt bezmaksas skolas preču

komplektus. Pieejams: atbalstapakas.lv). Tiesas sēdē

Labklājības ministrijas pārstāve norādīja, ka mācību piederumu

komplekta vērtība atkarībā no skolēna vecuma ir 19 vai 30

euro.

Satversmes tiesa secina, ka ikvienam ir nodrošināta iespēja

iegūt bezmaksas izglītību un trūcīgām mājsaimniecībām ar bērniem

ir nodrošināts atbalsts mācību līdzekļu iegādei vismaz minimālā

apmērā.

17.2.6. Atšķirībā no pārējām aplūkotajām vispārējām

cilvēka pamatvajadzībām, vajadzība piedalīties sociālajā un

kultūras dzīvē, kā arī politiskajos procesos ir daudz

individuālāka un lielā mērā atkarīga no konkrētas personas

interesēm. Iedzīvotājiem ir pieejami dažādi valsts vai pašvaldību

organizēti bezmaksas kultūras pasākumi, bez maksas var izmantot

arī bibliotēku pakalpojumus. Tādēļ nevar atzīt, ka trūcīgām

personām netiktu nodrošināts atbalsts dalībai sociālajā un

kultūras dzīvē, kā arī politiskajos procesos.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina: lai arī

likumdevējs ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu

pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt,

ka kopumā ikvienai trūcīgai personai ir pieejams pietiekams

atbalsts tai visu nepieciešamo pamatvajadzību apmierināšanai.

Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā

minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar citiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem nerada ikvienai trūcīgai

personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Tādēļ

tās neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

18. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka Valsts

kontrole jau 2014. gadā ir secinājusi, ka pašvaldības nav

mērķtiecīgi izvērtējušas iedzīvotāju sociālo situāciju un to

pamatvajadzības, lai izveidotu efektīvu sociālās palīdzības

sistēmu (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Pašvaldību

sniegtās sociālās palīdzības tiesiskums un efektivitāte. Rīga,

2014, 5. un 6. lpp.). Arī Valsts kontroles 2020. gada

revīzijas ziņojumā secināts, ka pašvaldībās vēl arvien pastāv

atšķirīga pieeja sociālo pabalstu veidu, to skaita un saņēmēju

loka noteikšanai. Pašvaldību izlietotie līdzekļi, kas paredzēti

sociālajai palīdzībai, ne vienmēr ir mērķēti uz nabadzības riskam

pakļautajām iedzīvotāju grupām. Turklāt visbiežāk pašvaldību

sociālo dienestu rīcībā nemaz nav aktuālas informācijas par

pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju struktūru, arī par tādām

iedzīvotāju grupām, kas visvairāk ir pakļautas nabadzības un

sociālās atstumtības riskam (sk.: Valsts kontroles revīzijas

ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika

sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga,

2020, 8., 104. un 112. lpp.).

Tiesas sēdē Valsts kontroles pārstāves uzsvēra, ka joprojām

nav iespējams novērtēt, cik daudz no visiem sociālās palīdzības

sistēmas instrumentiem ir pieejami vistrūcīgākajiem

iedzīvotājiem. Par to neesot datu, jo pašvaldības to nodrošinātos

atbalsta pasākumus neuzskaitot. Primārajiem atbalsta veidiem -

garantēto minimālo ienākumu pabalstam, mājokļa pabalstam un

pabalstam krīzes situācijā - pašvaldības laikā, kad Valsts

kontrole veica revīziju, tērējušas 41 procentu no visiem

tiem finanšu līdzekļiem, kurus tās tērē sociālajai palīdzībai.

Savukārt no pārējiem 59 procentiem daļa izmantota, piemēram,

svētku pabalstiem un dāvanām, nevis rūpējoties par pamatvajadzību

apmierināšanu. Tā kā datu trūkst, nevarot arī pārliecināties par

to, vai minimālo ienākumu slieksnis un sociālās drošības sistēmas

atbalsta pasākumi ir pietiekami.

Ņemot vērā izskatāmajā lietā iegūto informāciju, lietas

dalībnieku un pieaicināto personu viedokļus, var secināt, ka

joprojām nav izveidota tāda sociālās palīdzības sistēma, kura

nodrošinātu pārredzamu atbalsta sniegšanu, lai gan pašvaldībām,

gan politikas veidotājiem un pašam likumdevējam būtu pieejama

informācija par trūcīgām personām sniegtā atbalsta apmēru un

efektivitāti. Lai gan likumdevējs ir ieviesis sociālās palīdzības

sistēmā zināmas izmaiņas, kas vērstas uz cilvēka cieņai

atbilstošas dzīves nodrošināšanu, un ir noteicis atbalsta

pasākumus, kas nodrošina atsevišķu pamatvajadzību apmierināšanu

vismaz minimālā apmērā, tomēr kopumā joprojām nevar atzīt, ka šie

pasākumi būtu pietiekami un efektīvi. Vienlaikus sociālās

palīdzības sistēmai ir jābūt tādai, lai garantēto minimālo

ienākumu pabalsts kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas

pasākumiem spētu apmierināt trūcīgo personu pamatvajadzības tādā

minimālā apmērā, lai palīdzētu šīm personām saviem spēkiem izkļūt

no nabadzības slazda. Tomēr šī sistēma nevar radīt tādus

apstākļus, kas mazinātu trūcīgu personu vēlmi pašām līdzdarboties

savu pamatvajadzību apmierināšanā un uzlabot savus dzīves

apstākļus.

19. Tā kā Satversmes tiesa gan sākotnēji apstrīdētās

normas, gan jaunās apstrīdētās normas ir atzinusi par

neatbilstošām Satversmes 1. un 109. pantam, tai nepieciešams

lemt par brīdi, ar kuru šīs normas zaudē spēku.

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajai

daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma

Satversmes tiesai piešķir tiesības izlemt, no kura brīža spēku

zaudē tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska

spēka tiesību normai.

Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt visas apstrīdētās normas par

spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Satversmes tiesas likums

neliedz apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām arī no to

pieņemšanas brīža. Tomēr, izmantojot Satversmes tiesas likuma

32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, Satversmes

tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 22. punktu). Likums tiesai ne vien

dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību

un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

35.1. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētās normas skar

sociāli nozīmīgu jomu - sociālās palīdzības minimumu, kas

nepieciešams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot cilvēka

cieņai atbilstošu dzīvi. Ja Satversmes tiesa lemtu, ka

apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no to

pieņemšanas brīža, tad jau no 2021. gada 1. janvāra

vispār būtu zudis tiesiskais pamats noteikt minimālo ienākumu

slieksni un izmaksāt trūcīgajām personām atbilstošos

pabalstus.

19.1. Sākotnēji apstrīdētās normas šobrīd jau ir

zaudējušas savu spēku. Vēlreiz jāuzsver, ka atbilstoši Sociālās

palīdzības likuma 32. pantam sociālās palīdzības mērķis ir

sniegt materiālu atbalstu zemu ienākumu mājsaimniecībām, lai

nodrošinātu tām ienākumus minimālo ienākumu sliekšņa līmenī un

segtu ar mājokļa lietošanu saistītos izdevumus, kā arī sniegt

atbalstu atsevišķu izdevumu samaksai krīzes situācijā. Tas

nozīmē, ka sociālā palīdzība ir mērķēta uz personas

pamatvajadzību tūlītēju apmierināšanu. Savukārt atbilstoši

Sociālās palīdzības likuma 5. panta pirmajai daļai sociālo

palīdzību personai sniedz, pamatojoties uz tās materiālo resursu

- ienākumu un īpašuma - izvērtējumu un individuāli paredzot

katras personas līdzdarbību. Ja sākotnēji apstrīdētās normas

tiktu atzītas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, tad

attiecīgo pabalstu pārrēķināšana atbilstoši katras trūcīgās

personas aktuālajai sociālekonomiskajai situācijai nebūtu

iespējama un būtu pretrunā ar sociālās palīdzības mērķi.

Satversmes tiesa uzskata, ka sākotnēji apstrīdēto normu

atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža radītu arī

tiesisko nestabilitāti un būtu pretēja sociālās palīdzības

tiesiskā regulējuma mērķim. Tāpēc Satversmes tiesa nevar atzīt

sākotnēji apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas

brīža.

19.2. Attiecībā uz jaunajām apstrīdētajām normām jāņem

vērā, ka Saeimai, ievērojot šajā spriedumā secināto, ir jāpieņem

jauns, proti, tāds tiesiskais regulējums, lai minimālo ienākumu

slieksnis kopā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem

nodrošinātu trūcīgām personām cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi.

Lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā arī tas, ka

valsts budžeta pieņemšana ir valsts darbībai nozīmīga funkcija.

Minimālo ienākumu sliekšņa noteikšana ir cieši saistīta ar valsts

budžetā paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu, un šim

slieksnim ir ietekme uz tautsaimniecību kopumā

(sal.: Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

25. punkts).

Ņemot vērā iepriekš šajā spriedumā secināto, likumdevējam ir

jāievieš tāda sociālās palīdzības sistēma, kas nodrošinātu

pārredzamu, efektīvu un mērķētu atbalsta sniegšanu. Turklāt

izmaiņas ir jāsaskaņo ar valsts budžetu nākamajam saimnieciskajam

gadam. Tādēļ izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas,

ka Satversmei neatbilstošās normas vēl noteiktu laiku paliek

spēkā.

Līdz ar to jaunās apstrīdētās normas ir atzīstamas par spēkā

neesošām no 2025. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

likuma 33. panta pirmo daļu (redakcijā, kas bija spēkā no

2021. gada 1. janvāra līdz 2023. gada

30. jūnijam) un likuma "Par sociālo drošību"

2.2 panta otro un trešo daļu (redakcijā, kas bija

spēkā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2023. gada

30. jūnijam) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. un 109. pantam.

2. Atzīt Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmo un otro daļu

(redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada 1. jūlija) un

likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otro

un trešo daļu (redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada

1. jūlija) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

1. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2025. gada

1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2023. gada

5. oktobrī.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš