33. pantsšobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz minimālo

šobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz minimālo

1ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un kritērijus.

2Sociālās drošības likuma 2.2 panta otrā un

3trešā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2023. gada

430. jūnijam, noteica minimālo ienākumu sliekšņa zemāko

5robežu - 109 euro -, kā arī tā pārskatīšanas kārtību

6- ne retāk kā reizi trijos gados. Savukārt Sociālās drošības

7likuma 2.2 panta otrā un trešā daļa šobrīd spēkā

8esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa zemāko robežu

9- 20 procenti no ienākumu mediānas -, kā arī šā sliekšņa

10pārskatīšanas kārtību - katru gadu 1. janvārī, ņemot vērā

11ienākumu mediānu.

12Satversmes tiesa secina: lai arī likumdevējs apstrīdētās

13normas ir grozījis, tās paredzēja un joprojām paredz kārtību,

14kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis. Tādējādi gan sākotnēji

15apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās normas regulē vienas

16un tās pašas tiesiskās attiecības.

17Satversmes tiesa ņem vērā, ka tā jau iepriekš ir vērtējusi,

18vai minimālo ienākumu slieksnis un vidējo ienākumu līmenis, pēc

19kura ģimeni vai personu var atzīt par trūcīgu, atbilst Satversmes

201. un 109. pantam un atzinusi, ka minimālo ienākumu līmeņa

21noteikšana ir saistīta ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās

22drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību,

23sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu

24attīstību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

2525. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

2620. punktu). Minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un

27skar būtiskas sabiedrības intereses.

28Līdz ar to tiesvedība lietā nav izbeidzama.

299.2. Lai arī jaunajās apstrīdētajās normās minimālo

30ienākumu slieksnis naudas izteiksmē ir aizstāts ar tā noteikšanas

31metodi, tās pēc būtības turpina regulēt šā sliekšņa noteikšanas

32kārtību. Iepriekš minimālo ienākumu slieksnis naudas izteiksmē

33bija noteikts Sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmajā

34daļā, savukārt šobrīd šā sliekšņa noteikšanas metode un kritēriji

35ir ietverti minētā likuma 33. panta pirmajā un otrajā

36daļā.

37Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs uztur prasījumu arī

38par sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un

39izskatāmās lietas sociālo nozīmi cilvēka cieņas aizsardzībā,

40vienlaikus ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nepieciešams

41izvērtēt arī sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1.

42un 109. pantam.

43Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

44gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu

45satversmību.

4610. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

47izvērtēt vairāku tiesību normu atbilstību vairākām Satversmes

48normām.

4910.1. Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība

50vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai,

51ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

52pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes

53tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā

54Nr. 2019-17-05 13. punktu).

55Tā kā gan sākotnēji apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās

56normas regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības,

57Satversmes tiesa sākotnēji apstrīdēto normu un jauno apstrīdēto

58normu satversmību izvērtēs vienlaicīgi.

5910.2. Ja vienlaikus tiek apstrīdēta kādas sociālo

60tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes

611. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

62109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti

63tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu

64(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

65sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1. punktu).

66Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav ievērojis

67sociāli atbildīgas valsts principu kopsakarā ar Satversmes

68109. pantā garantētajām pamattiesībām uz sociālo

69nodrošinājumu.

70Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja sniegtos argumentus un

71lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

72vai apstrīdētajās normās ietvertā minimālo ienākumu sliekšņa

73noteikšanas kārtība ir vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību un

74atbilst sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to

75Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

761. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.

7711. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

78neatkarīga demokrātiska republika."

79Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka cilvēka cieņa ir Latvijas

80- neatkarīgas un demokrātiskas tiesiskas valsts - konstitucionāla

81vērtība. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

82principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo

83kārtību, mazināt sabiedrībā sociālās atšķirības, sekmēt sociālo

84iekļaušanu un katrai iedzīvotāju grupai sniegt iespēju dzīvot

85cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Sociālekonomiskās nevienlīdzības

86un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējības

87aspektā. Likumdevējam ir pienākums izveidot tādu sociālās

88drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas

89tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās

90nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību

91(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

92sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.1. punktu un

932020. gada 10. decembra sprieduma lietā

94Nr. 2020-07-03 15.1. punktu).

95Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības

96uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

97likumā noteiktajos gadījumos."

98Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz

99sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts

100principa satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas

101iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai

102ikvienam nodrošinātu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

103dzīvi. Satversmes 109. pants ietver tiesības uz stabilu un

104prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo

105nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

10625. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

10717.2. punktu). Ar sociālo nodrošinājumu ir saprotami

108dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, arī sociālā palīdzība

109(sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

110sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punkts).

111Sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens

112var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko

113palīdzību - visu to, kas ir nepieciešams elementārai

114izdzīvošanai, kā arī nodrošināt ikvienam iespējas izmantot

115tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir

116jāgarantē iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

117dzīvē, tādējādi ikvienam nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības

118locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

11925. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

12017.3. punktu).

121Tomēr sociāli atbildīgas valsts princips neizslēdz ikvienas

122personas pienākumu, cik vien tas ir saprātīgi sagaidāms tās spēju

123robežās, rūpēties pašai par sevi un saviem tuviniekiem un

124nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Ja pati persona to nespēj, tad

125valstij ir pienākums sniegt sociālo palīdzību uz sabiedrības

126solidaritātes pamata. Arī Satversmes ievadā kā viena no

127konstitucionālām vērtībām minēta saliedēta sabiedrība, kuras

128pamatu veido arī solidaritāte, taisnīgums, godīgums un darba

129tikums. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un

130sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un

131nākamajām paaudzēm.

132Līdz ar to Satversmes 1. un