33. pants
šobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz minimālo

ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un kritērijus.

Sociālās drošības likuma 2.2 panta otrā un

trešā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2023. gada

30. jūnijam, noteica minimālo ienākumu sliekšņa zemāko

robežu - 109 euro -, kā arī tā pārskatīšanas kārtību

- ne retāk kā reizi trijos gados. Savukārt Sociālās drošības

likuma 2.2 panta otrā un trešā daļa šobrīd spēkā

esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa zemāko robežu

- 20 procenti no ienākumu mediānas -, kā arī šā sliekšņa

pārskatīšanas kārtību - katru gadu 1. janvārī, ņemot vērā

ienākumu mediānu.

Satversmes tiesa secina: lai arī likumdevējs apstrīdētās

normas ir grozījis, tās paredzēja un joprojām paredz kārtību,

kādā nosakāms minimālo ienākumu slieksnis. Tādējādi gan sākotnēji

apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās normas regulē vienas

un tās pašas tiesiskās attiecības.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka tā jau iepriekš ir vērtējusi,

vai minimālo ienākumu slieksnis un vidējo ienākumu līmenis, pēc

kura ģimeni vai personu var atzīt par trūcīgu, atbilst Satversmes

1. un 109. pantam un atzinusi, ka minimālo ienākumu līmeņa

noteikšana ir saistīta ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās

drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību,

sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu

attīstību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

20. punktu). Minētais jautājums ir sociāli nozīmīgs un

skar būtiskas sabiedrības intereses.

Līdz ar to tiesvedība lietā nav izbeidzama.

9.2. Lai arī jaunajās apstrīdētajās normās minimālo

ienākumu slieksnis naudas izteiksmē ir aizstāts ar tā noteikšanas

metodi, tās pēc būtības turpina regulēt šā sliekšņa noteikšanas

kārtību. Iepriekš minimālo ienākumu slieksnis naudas izteiksmē

bija noteikts Sociālās palīdzības likuma 33. panta pirmajā

daļā, savukārt šobrīd šā sliekšņa noteikšanas metode un kritēriji

ir ietverti minētā likuma 33. panta pirmajā un otrajā

daļā.

Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs uztur prasījumu arī

par sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un

izskatāmās lietas sociālo nozīmi cilvēka cieņas aizsardzībā,

vienlaikus ar jaunajām apstrīdētajām normām ir nepieciešams

izvērtēt arī sākotnēji apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1.

un 109. pantam.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

gan sākotnēji apstrīdēto normu, gan jauno apstrīdēto normu

satversmību.

10. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt vairāku tiesību normu atbilstību vairākām Satversmes

normām.

10.1. Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība

vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai,

ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2019-17-05 13. punktu).

Tā kā gan sākotnēji apstrīdētās normas, gan jaunās apstrīdētās

normas regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības,

Satversmes tiesa sākotnēji apstrīdēto normu un jauno apstrīdēto

normu satversmību izvērtēs vienlaicīgi.

10.2. Ja vienlaikus tiek apstrīdēta kādas sociālo

tiesību jomā izdotas normas atbilstība gan Satversmes

1. pantā ietvertajiem principiem, gan arī Satversmes

109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam parasti

tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 6.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav ievērojis

sociāli atbildīgas valsts principu kopsakarā ar Satversmes

109. pantā garantētajām pamattiesībām uz sociālo

nodrošinājumu.

Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzēja sniegtos argumentus un

lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

vai apstrīdētajās normās ietvertā minimālo ienākumu sliekšņa

noteikšanas kārtība ir vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību un

atbilst sociāli atbildīgas valsts principam. Līdz ar to

Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

1. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.

11. Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir

neatkarīga demokrātiska republika."

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka cilvēka cieņa ir Latvijas

- neatkarīgas un demokrātiskas tiesiskas valsts - konstitucionāla

vērtība. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts

principa izriet valsts pienākums rūpēties par taisnīgu sociālo

kārtību, mazināt sabiedrībā sociālās atšķirības, sekmēt sociālo

iekļaušanu un katrai iedzīvotāju grupai sniegt iespēju dzīvot

cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Sociālekonomiskās nevienlīdzības

un nabadzības risku mazināšana ir būtiska arī valsts ilgtspējības

aspektā. Likumdevējam ir pienākums izveidot tādu sociālās

drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas

tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās

nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.1. punktu un

2020. gada 10. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-07-03 15.1. punktu).

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos."

Satversmes 109. panta tvērumā ietilpstošās tiesības uz

sociālo nodrošinājumu ir viens no sociāli atbildīgas valsts

principa satura elementiem. Šo tiesību mērķis ir, cik vien tas

iespējams, nodrošināt sociālo taisnīgumu un kalpot tam, lai

ikvienam nodrošinātu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu

dzīvi. Satversmes 109. pants ietver tiesības uz stabilu un

prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo

nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.2. punktu). Ar sociālo nodrošinājumu ir saprotami

dažādi sociālā nodrošinājuma pasākumi, arī sociālā palīdzība

(sal.: Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 7. punkts).

Sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens

var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko

palīdzību - visu to, kas ir nepieciešams elementārai

izdzīvošanai, kā arī nodrošināt ikvienam iespējas izmantot

tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir

jāgarantē iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras

dzīvē, tādējādi ikvienam nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības

locekļa statusu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03

17.3. punktu).

Tomēr sociāli atbildīgas valsts princips neizslēdz ikvienas

personas pienākumu, cik vien tas ir saprātīgi sagaidāms tās spēju

robežās, rūpēties pašai par sevi un saviem tuviniekiem un

nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi. Ja pati persona to nespēj, tad

valstij ir pienākums sniegt sociālo palīdzību uz sabiedrības

solidaritātes pamata. Arī Satversmes ievadā kā viena no

konstitucionālām vērtībām minēta saliedēta sabiedrība, kuras

pamatu veido arī solidaritāte, taisnīgums, godīgums un darba

tikums. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un

sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem un

nākamajām paaudzēm.

Līdz ar to Satversmes 1. un