15. pants

Saeima norādījusi arī uz to, ka datu apstrāde tiek

veikta tiesībaizsardzības iestāžu darbības nodrošināšanas

nolūkos. Valsts policija sniegusi informāciju, ka

tiesībaizsardzības iestādes Sodu reģistra arhīva datubāzē esošos

datus par kriminālprocesā attaisnotu personu izmanto, lai,

piemēram, lemtu jautājumu par drošības līdzekļa piemērošanu,

nākotnē izvirzītu versijas par notikumā iesaistītajām personām,

noskaidrotu saikni ar noziedzīgo vidi, sniegtu informāciju par

personas reputāciju vai veiktu personas datu padziļinātu pārbaudi

operatīvās darbības ietvaros.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka vispār noziedzības

novēršana un noziedzīgu nodarījumu atklāšana ir leģitīmi mērķi,

kas attaisno sensitīvu personas datu uzglabāšanu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 100. punktu un 2013. gada 4.

jūnija lēmuma lietā "Peruzzo and Martens v. Germany",

pieteikums Nr. 7841/08 u. c., 40. punktu). Tomēr izskatāmās

lietas kontekstā jāievēro, ka Sodu reģistra arhīva datubāzē tiek

apstrādāti attaisnotas personas dati.

15.1. Satversmes 92. panta otrais teikums noteic, ka

ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta

saskaņā ar likumu. Proti, šajā teikumā ir ietverts nevainīguma

prezumpcijas princips.

Nevainīguma prezumpcija aizsargā personu, lai tā netiktu

atzīta par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar

likumu. It īpaši šis princips ir saistošs kriminālprocesa

virzītājiem: izmeklētājam, prokuroram, tiesnesim (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 22. aprīļa sprieduma lietā

"Avaz Zeynalov v. Azerbaijan", pieteikums Nr. 37816/12

u. c., 69. punktu). Tāpat nevainīguma prezumpcija aizsargā

personas, kuras ir attaisnotas vai kuru vaina kriminālprocesā nav

konstatēta, no iespējamības, ka valsts amatpersonas un varas

iestādes pret šīm personām varētu izturēties tā, it kā tās būtu

bijušas vainīgas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2013. gada 12. jūlija sprieduma lietā "Allen v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 25424/09, 94. punktu).

Kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, pēc kriminālprocesa

beigām ir ietekmēta arī personas reputācija un veids, kādā šo

personu uztver sabiedrība, un šajā kontekstā nevainīguma

prezumpcija mijiedarbojas ar personas tiesībām uz privātumu

(sal. sk. turpat 103. punktu). Īpaša nozīme ir

stigmatizācijas riskam, kas izriet no tā, ka pret personām, kuras

nav notiesātas par kādu noziedzīgu nodarījumu un kurām ir

tiesības uz nevainīguma prezumpciju, tiek piemērota tāda pati

attieksme kā pret notiesātām personām (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 21. marta sprieduma lietā

"Rushiti v. Austria", pieteikums Nr. 28389/95, 31.

punktu). Līdz ar to šajā ziņā nevainīguma prezumpcija aptver

arī laiku pēc kriminālprocesa beigām, lai nodrošinātu to, ka

attiecībā uz jebkuru apsūdzību, kas nav pierādīta, tiek ievērots

attiecīgās personas nevainīgums (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas Lielās palātas 2013. gada 12. jūlija sprieduma lietā

"Allen v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 25424/09,

103. punktu).

Nevainīguma prezumpcija pati par sevi neliedz noteikt personai

pagaidu ierobežojumus, kas saistīti ar tās reputāciju, ciktāl

šādus ierobežojumus pieļauj citas Satversmes normas un tie nav

sodoša rakstura (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23.

februāra sprieduma lietā Nr.2005-22-01 5.3. punktu). Tāpat

nevainīguma prezumpcija neliedz ierobežot personas brīvību,

piemērojot apcietinājumu kā drošības līdzekli (sk.

turpat). Tomēr šādi gadījumi ir saistīti ar situācijām, kad

personas vaina vēl nav pierādīta un attiecīgo ierobežojumu

noteikšana ir būtiska, lai nodrošinātu tiesisku kriminālprocesa

norisi, nevis ar situācijām, kad persona atzīta par nevainīgu un

attiecīgi ir tādā pašā stāvoklī kā jebkura persona, pret kuru nav

uzsākts kriminālprocess.

15.2. Konkrētajā gadījumā attaisnotu, tātad nevainīgu

personu dati tiek apstrādāti vienotā sistēmā ar to personu

datiem, kuras ir atzītas par vainīgām, turklāt tiek apstrādāti

tikpat ilgi. Šādu attieksmi iespējams pamatot tikai ar īpaši

svarīgiem iemesliem, kas paši par sevi nav saistīti ar personas

vainu vai nevainīgumu, proti, ir objektīvi. Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka personas privāto datu

glabāšanu pašu par sevi un automātiski nevar pielīdzināt aizdomu

par vainīgumu izteikšanai, tomēr šādas apstrādes ietekmi

pastiprina tas, ka attaisnotas personas dati tiek glabāti tādā

pašā veidā kā notiesāto personu dati (sal. sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 122. punktu).

Līdzīgi secinājumi izriet arī no datu apstrādes

pamatprincipiem. Policijas direktīva paredz, ka jebkurai personas

datu apstrādei ir jābūt likumīgai, godprātīgai un pārredzamai

attiecībā uz konkrētajām fiziskajām personām un jātiek īstenotai

tikai konkrētos likumā paredzētos nolūkos (sk. Policijas

direktīvas preambulas 26. apsvērumu). Personas dati būtu

jāvāc konkrētos, skaidros un leģitīmos nolūkos, un tie nebūtu

jāapstrādā nolūkos, kas nav saderīgi ar mērķi novērst, izmeklēt,

atklāt noziedzīgus nodarījumus vai saukt pie atbildības par tiem,

vai izpildīt kriminālsodus, tostarp pasargāt no sabiedriskās

drošības apdraudējumiem un tos novērst. Ja personas datus

apstrādā tas pats vai cits pārzinis nolūkā, ko aptver Policijas

direktīvas darbības joma un kas nav tas nolūks, kādā dati tika

vākti, tad šādai apstrādei vajadzētu būt atļautai ar noteikumu,

ka tā ir atļauta saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktu

noteikumiem un ir nepieciešama un samērīga ar minēto citu nolūku

(sk. Policijas direktīvas preambulas 29. apsvērumu un 4.

pantu). Šāda apstrāde, ko veic tas pats vai cits pārzinis,

var ietvert datu arhivēšanu sabiedrības interesēs, izmantošanu

zinātniskiem, statistikas vai vēsturiskiem mērķiem, lai novērstu,

izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie

atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai

pasargātu no sabiedriskās drošības apdraudējumiem un tos

novērstu, ņemot vērā atbilstošas garantijas attiecībā uz datu

subjektu tiesībām un brīvībām (sk. Policijas direktīvas 4.

pantu). Tas nozīmē, ka personas datu apstrāde ir pieļaujama

konkrētu tiesībaizsardzības mērķu labad, bet pēc šo mērķu

sasniegšanas datu turpmāka apstrāde ir iespējama tikai tad, ja

pastāv cits apstrādes nolūks. Proti, attieksme pret personu, kas

ir atzīta par nevainīgu, nevar būt tieši tāda pati, kāda tā bija

pirms attiecīgā nolēmuma pieņemšanas.

Sodāmība ir noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas

notiesāšanas vai soda noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā

tiesas spriedumā vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā

soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai

noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā. No sodāmības fakta personai

var izrietēt noteikti ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz darba

tiesiskajām attiecībām vai nepieciešamību nodrošināt soda

izpildes uzraudzību. Savukārt attaisnota persona ir uzskatāma par

nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un attiecīgi tai nav

arī sodāmības. Tikai no tā fakta, ka persona ir nevainīga,

tiesībaizsardzības iestādes nevar secināt tiesību aizsardzībai

nepieciešamus apstākļus.

Papildus tam izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir apstrādāto

personas datu veidam. Proti, tie nav kriminālprocesa ietvaros

ievāktie dati, piemēram, pirkstu nospiedumi, kas varētu būt

nozīmīgi turpmākajam tiesībaizsardzības iestāžu darbam (sal.

sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 4.

decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United

Kingdom", pieteikums Nr. 30562/04 u. c., 10. punktu).

Informācijas apkopošana un glabāšana Sodu reģistra arhīva

datubāzē ir atkarīga no konkrētā kriminālprocesa gaitas.

15.3. No Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas

viedokļiem izriet, ka Sodu reģistra arhīvā esošie dati tiek

izmantoti "pēc iespējas plašākai informācijai personas

padziļinātas pārbaudes veikšanai" vai "personas

reputācijas pārbaudei". Proti, dati tiekot izmantoti

personas individuālajam izvērtējumam darba vai valsts dienesta

tiesisko attiecību ietvaros. Tomēr, pirmkārt, šie nav tieši

tiesībaizsardzības mērķi. Otrkārt, šāda apstrāde jebkurā gadījumā

nav atzīstama par notiekošu uz likuma pamata, proti, tiesību

normās nav tieši noteiktas tiesībaizsardzības iestāžu tiesības

veikt attaisnotas personas datu apstrādi minētajā veidā.

Treškārt, šāda personas datu apstrāde un no tās izrietošu

secinājumu izdarīšana vai pat kādu iespēju liegšana faktiski

prezumē nevainīgas personas iesaisti noziedzīgā nodarījumā. Tāpat

šādas datu izmantošanas pamats tiesību normās nav norādīts un

attaisnotās personas ar to nevar rēķināties.

Līdz ar to secināms, ka šāda datu apstrāde netiek veikta

tiesībaizsardzības iestāžu darbības nodrošināšanas nolūkā un nav

saistāma ar objektīvi konstatējamu sabiedrības drošības

apdraudējumu.

Tādējādi iepriekš minētā attaisnotās

personas datu apstrāde šajā aspektā neatbilst mērķim -

sabiedrības drošības aizsardzība.