18. pants

Pārbaudot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

izvērtē, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 19. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka attaisnotas

personas datu glabāšana var būt nepieciešama, lai nodrošinātu

kriminālprocesa norisi, ja attaisnojošo spriedumu vai lēmumu par

kriminālprocesa izbeigšanu nepieciešams izskatīt no jauna sakarā

ar jaunatklātiem apstākļiem vai sakarā ar materiālo vai

procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 656. panta pirmajai daļai

attaisnojoša sprieduma vai lēmuma par kriminālprocesa izbeigšanu

jauna izskatīšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem atļauta

tikai likumā noteiktajā kriminālatbildības noilguma termiņa

ietvaros un ne vēlāk kā vienu gadu no jaunatklāto apstākļu

konstatēšanas dienas. Savukārt kriminālatbildības noilgums

atbilstoši Krimināllikuma 56. panta pirmajai daļai pamatā ir divi

līdz piecpadsmit gadi no nozieguma izdarīšanas dienas atkarībā no

nozieguma smaguma. Ja noziedzīgs nodarījums vērsts pret

nepilngadīgas personas tikumību un dzimumneaizskaramību vai ar to

nodarīti smagi miesas bojājumi, kas saistīti ar dzimumorgānu

kropļošanu vai reproduktīvo spēju zaudējumu, vai cilvēku

tirdzniecībā, vai piespiešanā veikt abortu, noilgums iestājas

divdesmit gadus pēc brīža, kad cietusī persona sasniegusi

astoņpadsmit gadu vecumu. Tikai kā izņēmumi, kuru gadījumā

neiestājas noilgums, ir vērtējami noziegumi, par kuriem saskaņā

ar likumu var piespiest mūža ieslodzījumu, un noziegumi pret

cilvēci, noziegumi pret mieru, kara noziegumi vai dalība

genocīdā.

Tātad jau pēc noteikta termiņa beigām vairāku veidu noziedzīga

nodarījuma gadījumā nebūtu iespējama attaisnojoša sprieduma

izskatīšana no jauna.

Tomēr apstrīdētā norma paredz, ka dati par attaisnotajām

personām tiek glabāti, tos nediferencējot pēc tā, kāds ir bijis

sākotnējais noziedzīgais nodarījums. Proti, visos gadījumos

attaisnotas personas dati tiek glabāti vienlīdz ilgi, neņemot

vērā to, vai noziedzīgajam nodarījumam, kura izdarīšanā persona

tikusi attaisnota, jau nav iestājies noilgums, t. i., to, vai

attiecīgie dati vēl ir izmantojami noteiktajām vajadzībām.

Saskaņā ar apstrīdēto normu pat kriminālpārkāpumu izdarīšanā

attaisnotu personu dati tiek glabāti vēl gadu pēc personas nāves.

Šādā gadījumā datu apstrāde acīmredzami nav vajadzīga noteiktā

mērķa sasniegšanai.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 662. panta pirmajai daļai un

665. panta pirmajai daļai spēkā stājušos nolēmumu sakarā ar

materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, tostarp

nelikumīgu tiesas sastāvu vai kāda tiesneša nepiedalīšanos

nolēmuma pieņemšanā, var izskatīt no jauna, ja tas nav skatīts

kasācijas kārtībā vai tiesa iepriekš nav atteikusies ierosināt

kasācijas tiesvedību. Tomēr šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti un

būtībā tiem ir izņēmuma raksturs. Vēl jo vairāk - atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 665. panta pirmajai daļai pieteikuma

iesniegšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu

būtisku pārkāpumu pēc būtības ir iespējama tikai tad, ja

Kriminālprocesa likuma 663. pantā norādītajam subjektam, kas

attiecīgo pieteikumu iesniedz, jau ir pieejama informācija par

konkrētiem attiecīgajā kriminālprocesā notikušiem pārkāpumiem.

Šāda informācija parasti varētu tikt iegūta no konkrētā

kriminālprocesa materiāliem vai attiecīgā nolēmuma satura, nevis

no Sodu reģistra arhīva datubāzes. Proti, lai iesniegtu

pieteikumu par nolēmuma jaunu izskatīšanu sakarā ar materiālo vai

procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, Sodu reģistra arhīva

datubāzē glabātā informācija faktiski nav vajadzīga.

Saskaņā ar Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 4. un 20.

pantu persona var prasīt kaitējuma atlīdzināšanu sešu mēnešu

laikā no attaisnojoša tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Aizskarto personas subjektīvo tiesību aizsardzība pamatā ir

atkarīga no pašas personas lēmuma. Persona var izvēlēties arī

neīstenot savas tiesības, kā arī pieprasīt savu datu dzēšanu.

Tādējādi personai pašai ir tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz

saviem datiem pat tad, ja šie lēmumi vēlāk apgrūtina tās iespējas

izmantot savas tiesības. Attiecīgi tad, ja nepastāv cits pamatots

datu glabāšanas nolūks, valstij nav pamata glabāt būtisku

personas datu apjomu ar tādu atrunu, ka personai šie dati kādā

brīdī varētu būt noderīgi. Šāda datu apstrāde var notikt tikai ar

personas piekrišanu un attiecīgi vairs nebūtu vērtējama kā

pamattiesību ierobežojums.

Sodu reģistra arhīva datubāze nevar būt vienīgais personas

datu avots, kas nepieciešams kriminālprocesa atjaunošanai, tiesas

nolēmuma izskatīšanai no jauna vai personas tiesību aizsardzībai.

Proti, institūcijas, ievērojot personas datu apstrādes principus,

pārvalda krimināllietu materiālus arī uz Ministru kabineta 2012.

gada 6. novembra noteikumu Nr. 748 "Dokumentu un arhīvu

pārvaldības noteikumi" pamata. Citstarp Iekšlietu

ministrijas informācijas sistēmā ir uzkrātas ziņas par

izbeigtajām krimināllietām, kuras nodotas glabāšanā Iekšlietu

ministrijas Informācijas centra arhīvā.

Tas nozīmē, ka iepriekš minēto mērķu sasniegšanai

nepieciešamajiem materiāliem, ciktāl tiek ievēroti Satversmes 96.

pantā un Eiropas Savienības tiesību normās ietvertie personas

datu apstrādes principi, vajadzētu būt pieejamiem, bet

attaisnotas personas datu papildu dublēšana un glabāšana Sodu

reģistra arhīva datubāzē 100 gadus no personas dzimšanas brīža

vai gadu pēc personas nāves nav nepieciešama leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 96. pantam.