5. pants

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma ierobežo personas pamattiesības, proti,

3tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, taču šādam

4ierobežojumam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

5Visas sabiedrības interesēm atbilstot tāda vienota uzskaites

6sistēma, ka ziņas par attaisnoto personu ir atrodamas ne tikai

7Sodu reģistra aktuālajā datubāzē, bet arī tā arhīva datubāzē. Šo

8ziņu pieejamība arhīvā nodrošinot pašai personai iespēju saņemt

9apliecinājumu tam, ka tā ir attaisnota krimināllietā. Tādējādi

10personai esot iespēja īstenot savas likumā noteiktās tiesības,

11piemēram, vērsties tiesā ar pieteikumu par kompensācijas

12piešķiršanu. Noteiktu mērķu sasniegšanai šo ziņu pieejamība varot

13būt nepieciešama arī tiesībaizsardzības institūcijām, piemēram,

14gadījumos, kad kriminālprocess tiek atjaunots sakarā ar

15jaunatklātiem apstākļiem vai lieta tiek izskatīta no jauna sakarā

16ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Līdz

17ar to sabiedrības interesēs esot nodrošināt ziņu par attaisnoto

18personu pieejamību arī noteiktu laika periodu pēc attaisnojoša

19tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tāpēc tiesībsargs uzskata, ka

20pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

21tiesību aizsardzība.

22Attaisnotām personām, kuras atzītas par nevainīgām noziedzīga

23nodarījuma izdarīšanā un ir reabilitētas, neesot tādu šķēršļu,

24kas tām liegtu konkursos kandidēt uz konkrētiem amatiem un ieņemt

25vēlamos amatus. Proti, tas vien, ka ziņas par attaisnotu personu

26tiek glabātas Sodu reģistra arhīva datubāzē, vēl nenozīmējot to,

27ka personai tiek radītas negatīvas sekas. Tomēr tas, ka minētajā

28datubāzē attaisnotu personu identificējoši personas dati tiek

29apstrādāti lielā apjomā, esot uzskatāms par nozīmīgu iejaukšanos

30personas privātajā dzīvē. Līdz ar to attaisnotajai personai

31nodarītais kaitējums nebūtu vērtējams kā relatīvi mazs.

32Attaisnotas personas datus Sodu reģistra arhīva datubāzē

33apstrādājot oficiāla iestāde, kura veicot arī šo datu izpaušanas

34kontroli. Tādējādi ziņas par attaisnotām personām varot tikt

35sniegtas tikai tām personām un iestādēm, kuras sniegušas

36atbilstošu pamatojumu šo ziņu nepieciešamībai, piemēram,

37tiesībaizsardzības institūcijām, lai veicinātu noziedzīgu

38nodarījumu atklāšanu, kā arī pašai attaisnotajai personai, lai tā

39varētu īstenot savas likumā noteiktās tiesības. Tiesībsarga

40rīcībā neesot informācijas, kas liktu apšaubīt to, ka attaisnotas

41personas datu apstrāde Sodu reģistra arhīva datubāzē atbilst

42Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. pantā nostiprinātajiem

43personas datu apstrādes principiem. Turklāt arhivēšanas nolūkos

44esot svarīgi nodrošināt, lai Sodu reģistra arhīva datubāzē

45ietvertā informācija būtu precīza un pilnīga. Līdz ar to nebūtu

46pieļaujama kādas informācijas kategorijas izslēgšana no minētās

47datubāzes, to pamatojot ar datu minimizēšanas principa

48ievērošanu. Turklāt ierobežotas pieejamības informācija par

49attaisnoto personu tiekot izsniegta tikai tādā apjomā, kāds

50nepieciešams konkrētu mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesībsargs vērš

51uzmanību uz to, ka Sodu reģistrs nav vienīgā informācijas

52sistēma, kurā var būt pieejama informācija par attaisnotām

53personām. Piemēram, Kriminālprocesa informācijas sistēmā (KRASS)

54tiekot iekļautas ziņas, ko pamato procesuālie dokumenti,

55kriminālprocesa ietvaros pieņemtie procesuālie lēmumi. Tāpat

56Tiesu informatīvajā sistēmā (TIS), kur tiek atspoguļota

57tiesvedības gaita lietu izskatīšanā, esot pieejami tiesu nolēmumi

58un informācija par noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

59Līdz ar to prasība glabāt Sodu reģistra arhīva datubāzē ziņas par

60attaisnotu personu esot samērīga.

61Savukārt pretēji pašam ziņu glabāšanas faktam to glabāšanas

62termiņš tomēr neesot samērīgs. Apsvērums, ka attaisnotas personas

63datu apstrāde ilgtermiņā šai personai potenciāli neradīs

64negatīvas sekas, neesot pietiekams arguments tam, lai ilgā laika

65posmā ierobežotu personas pamattiesības, proti, tiesības uz

66privātās dzīves neaizskaramību. Esot svarīgi uzsvērt, ka

67izskatāmajā lietā apstrīdētā norma vērtējama tieši attiecībā uz

68attaisnotu personu.

69Salīdzinot apstrīdētajā normā paredzēto ziņu glabāšanas

70termiņu ar Sodu reģistra likuma 23. panta 3. punktā noteikto,

71esot konstatējams, ka 3. punktā par atbilstošu datu apstrādes

72ilgumu atzīts 10 gadu termiņš, turklāt tas esot saistīts ar

73procesa izbeigšanos un noilguma iestāšanos. Neesot saskatāms

74objektīvs pamatojums tam, kāpēc likumdevējs nav izvērtējis

75iespēju apstrīdētajā normā ietveramo termiņu noteikt kopsakarā ar

76Krimināllikuma 56. pantā paredzētajiem kriminālatbildības

77noilguma termiņiem, kas attiecināmi uz lielāko daļu noziedzīgu

78nodarījumu. Tāpat minētā termiņa noteikšanā būtu nepieciešams

79izvērtēt iespēju to pielāgot Kriminālprocesa likumā noteiktajiem

80termiņiem kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem

81apstākļiem un laika posmam, kurā attaisnotajai personai ir

82tiesības vērsties tiesā ar prasījumu par kompensācijas

83piešķiršanu. Tādējādi likumdevējs nodrošinātu to, ka ziņas par

84attaisnoto personu netiek apstrādātas Sodu reģistra arhīva

85datubāzē ilgāk, kā tas patiešām nepieciešams leģitīmā mērķa

86sasniegšanai.