5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma ierobežo personas pamattiesības, proti,

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, taču šādam

ierobežojumam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

Visas sabiedrības interesēm atbilstot tāda vienota uzskaites

sistēma, ka ziņas par attaisnoto personu ir atrodamas ne tikai

Sodu reģistra aktuālajā datubāzē, bet arī tā arhīva datubāzē. Šo

ziņu pieejamība arhīvā nodrošinot pašai personai iespēju saņemt

apliecinājumu tam, ka tā ir attaisnota krimināllietā. Tādējādi

personai esot iespēja īstenot savas likumā noteiktās tiesības,

piemēram, vērsties tiesā ar pieteikumu par kompensācijas

piešķiršanu. Noteiktu mērķu sasniegšanai šo ziņu pieejamība varot

būt nepieciešama arī tiesībaizsardzības institūcijām, piemēram,

gadījumos, kad kriminālprocess tiek atjaunots sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem vai lieta tiek izskatīta no jauna sakarā

ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Līdz

ar to sabiedrības interesēs esot nodrošināt ziņu par attaisnoto

personu pieejamību arī noteiktu laika periodu pēc attaisnojoša

tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Tāpēc tiesībsargs uzskata, ka

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku

tiesību aizsardzība.

Attaisnotām personām, kuras atzītas par nevainīgām noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā un ir reabilitētas, neesot tādu šķēršļu,

kas tām liegtu konkursos kandidēt uz konkrētiem amatiem un ieņemt

vēlamos amatus. Proti, tas vien, ka ziņas par attaisnotu personu

tiek glabātas Sodu reģistra arhīva datubāzē, vēl nenozīmējot to,

ka personai tiek radītas negatīvas sekas. Tomēr tas, ka minētajā

datubāzē attaisnotu personu identificējoši personas dati tiek

apstrādāti lielā apjomā, esot uzskatāms par nozīmīgu iejaukšanos

personas privātajā dzīvē. Līdz ar to attaisnotajai personai

nodarītais kaitējums nebūtu vērtējams kā relatīvi mazs.

Attaisnotas personas datus Sodu reģistra arhīva datubāzē

apstrādājot oficiāla iestāde, kura veicot arī šo datu izpaušanas

kontroli. Tādējādi ziņas par attaisnotām personām varot tikt

sniegtas tikai tām personām un iestādēm, kuras sniegušas

atbilstošu pamatojumu šo ziņu nepieciešamībai, piemēram,

tiesībaizsardzības institūcijām, lai veicinātu noziedzīgu

nodarījumu atklāšanu, kā arī pašai attaisnotajai personai, lai tā

varētu īstenot savas likumā noteiktās tiesības. Tiesībsarga

rīcībā neesot informācijas, kas liktu apšaubīt to, ka attaisnotas

personas datu apstrāde Sodu reģistra arhīva datubāzē atbilst

Vispārīgās datu aizsardzības regulas 5. pantā nostiprinātajiem

personas datu apstrādes principiem. Turklāt arhivēšanas nolūkos

esot svarīgi nodrošināt, lai Sodu reģistra arhīva datubāzē

ietvertā informācija būtu precīza un pilnīga. Līdz ar to nebūtu

pieļaujama kādas informācijas kategorijas izslēgšana no minētās

datubāzes, to pamatojot ar datu minimizēšanas principa

ievērošanu. Turklāt ierobežotas pieejamības informācija par

attaisnoto personu tiekot izsniegta tikai tādā apjomā, kāds

nepieciešams konkrētu mērķu sasniegšanai. Tomēr tiesībsargs vērš

uzmanību uz to, ka Sodu reģistrs nav vienīgā informācijas

sistēma, kurā var būt pieejama informācija par attaisnotām

personām. Piemēram, Kriminālprocesa informācijas sistēmā (KRASS)

tiekot iekļautas ziņas, ko pamato procesuālie dokumenti,

kriminālprocesa ietvaros pieņemtie procesuālie lēmumi. Tāpat

Tiesu informatīvajā sistēmā (TIS), kur tiek atspoguļota

tiesvedības gaita lietu izskatīšanā, esot pieejami tiesu nolēmumi

un informācija par noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju.

Līdz ar to prasība glabāt Sodu reģistra arhīva datubāzē ziņas par

attaisnotu personu esot samērīga.

Savukārt pretēji pašam ziņu glabāšanas faktam to glabāšanas

termiņš tomēr neesot samērīgs. Apsvērums, ka attaisnotas personas

datu apstrāde ilgtermiņā šai personai potenciāli neradīs

negatīvas sekas, neesot pietiekams arguments tam, lai ilgā laika

posmā ierobežotu personas pamattiesības, proti, tiesības uz

privātās dzīves neaizskaramību. Esot svarīgi uzsvērt, ka

izskatāmajā lietā apstrīdētā norma vērtējama tieši attiecībā uz

attaisnotu personu.

Salīdzinot apstrīdētajā normā paredzēto ziņu glabāšanas

termiņu ar Sodu reģistra likuma 23. panta 3. punktā noteikto,

esot konstatējams, ka 3. punktā par atbilstošu datu apstrādes

ilgumu atzīts 10 gadu termiņš, turklāt tas esot saistīts ar

procesa izbeigšanos un noilguma iestāšanos. Neesot saskatāms

objektīvs pamatojums tam, kāpēc likumdevējs nav izvērtējis

iespēju apstrīdētajā normā ietveramo termiņu noteikt kopsakarā ar

Krimināllikuma 56. pantā paredzētajiem kriminālatbildības

noilguma termiņiem, kas attiecināmi uz lielāko daļu noziedzīgu

nodarījumu. Tāpat minētā termiņa noteikšanā būtu nepieciešams

izvērtēt iespēju to pielāgot Kriminālprocesa likumā noteiktajiem

termiņiem kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem un laika posmam, kurā attaisnotajai personai ir

tiesības vērsties tiesā ar prasījumu par kompensācijas

piešķiršanu. Tādējādi likumdevējs nodrošinātu to, ka ziņas par

attaisnoto personu netiek apstrādātas Sodu reģistra arhīva

datubāzē ilgāk, kā tas patiešām nepieciešams leģitīmā mērķa

sasniegšanai.