7. pants

1Var piekrist Ministru

2kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka tiesību normas

3pieņēmējs nevar noregulēt visas iespējamās situācijas un konkrētā

4situācija ir jārisina pašiem tiesību normu piemērotājiem. Tomēr

5Satversmes tiesa uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka

6neprecizitātes apstrīdēto normu tekstā radušās tāpēc, ka nav

7ievērota noteikumu pieņemšanas procedūra.

8Tolaik spēkā esošo Ministru

9kabineta 1996.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.160 "Ministru kabineta

10iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 99.punkts paredzēja, ka

11Ministru kabineta akceptētā (pieņemtā) tiesību akta tekstā pirms

12tā parakstīšanas var izdarīt tikai tos grozījumus, uz kuriem ir

13norādīts Ministru kabineta sēdes protokolā, kā arī redakcionālus

14labojumus. Turpretim Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra sēdes

15protokolā dotais uzdevums ieinteresētajām ministrijām saskaņot

16Noteikumu par upēm 2.punkta redakciju, lai tos varētu izsludināt

17bez atkārtotas izskatīšanas Ministru kabineta sēdē, bija pārāk

18plašs un nekonkrēts.

19Vienlaikus Satversmes tiesa

20uzskata, ka Noteikumu par upēm pieņemšanas laikā pieļautās

21atkāpes no normatīvo aktu prasībām nav tik būtiskas, lai būtu

22pamats izvērtēt apstrīdēto normu spēkā esamību.

23Ņemot vērā minēto un pamatojoties

24uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 6.punktu,

25Satversmes tiesa

26nolēma:

27izbeigt tiesvedību lietā

28Nr.2004-25-03 "Par Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra

29noteikumu Nr.27 "Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām

30zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot

31hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus

32šķēršļus" 2.2. un 2.3.punkta atbilstību Latvijas Republikas

33Satversmes 91.pantam".

34Lēmums nav pārsūdzams.

35Rīcības sēdes priekšsēdētājs

36A.Endziņš