7. pants

Var piekrist Ministru

kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka tiesību normas

pieņēmējs nevar noregulēt visas iespējamās situācijas un konkrētā

situācija ir jārisina pašiem tiesību normu piemērotājiem. Tomēr

Satversmes tiesa uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka

neprecizitātes apstrīdēto normu tekstā radušās tāpēc, ka nav

ievērota noteikumu pieņemšanas procedūra.

Tolaik spēkā esošo Ministru

kabineta 1996.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.160 "Ministru kabineta

iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 99.punkts paredzēja, ka

Ministru kabineta akceptētā (pieņemtā) tiesību akta tekstā pirms

tā parakstīšanas var izdarīt tikai tos grozījumus, uz kuriem ir

norādīts Ministru kabineta sēdes protokolā, kā arī redakcionālus

labojumus. Turpretim Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra sēdes

protokolā dotais uzdevums ieinteresētajām ministrijām saskaņot

Noteikumu par upēm 2.punkta redakciju, lai tos varētu izsludināt

bez atkārtotas izskatīšanas Ministru kabineta sēdē, bija pārāk

plašs un nekonkrēts.

Vienlaikus Satversmes tiesa

uzskata, ka Noteikumu par upēm pieņemšanas laikā pieļautās

atkāpes no normatīvo aktu prasībām nav tik būtiskas, lai būtu

pamats izvērtēt apstrīdēto normu spēkā esamību.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 6.punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr.2004-25-03 "Par Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra

noteikumu Nr.27 "Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām

zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot

hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus

šķēršļus" 2.2. un 2.3.punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 91.pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš