6. pants

Lai noteiktu, vai ir

pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei,

nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas

metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi

vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot

tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un

pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var

tikt apstiprināts. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu

gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā

griba.

6.1. Iztulkojot apstrīdētās

normas sistēmiski saistībā arī ar citām Noteikumu par upēm

normām, var izdarīt vairākus secinājumus.

6.1.1. Noteikumu par upēm

mērķis, kas ietverts arī šo noteikumu nosaukumā, ir zivju resursu

aizsardzība, nosakot tās upes, uz kurām aizliegts būvēt un

atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus

mehāniskus šķēršļus.

Savukārt ar apstrīdētajām normām

šim aizliegumam noteikti izņēmumi. Analizējot apstrīdētās normas,

var secināt, ka izņēmumu mērķis ir aizsargāt to

hidroelektrostaciju īpašnieku likumiskās intereses, kuri jau bija

uzsākuši hidroelektrostaciju projektu īstenošanu un ieguldījuši

šajā procesā ievērojamus materiālos resursus.

Līdz grozījumu izdarīšanai

Zvejniecības likuma 26.pantā līdzšinējā valsts politika mazo

hidroelektrostaciju jomā ne vien neierobežoja hidroelektrostaciju

būvēšanu un atjaunošanu, bet pat veicināja to. Saskaņā ar

Enerģētikas likuma 40.panta pirmo daļu astoņus gadus pēc

hidroelektrostacijas nodošanas ekspluatācijā, ja tas izdarīts

līdz 2003.gada 1.janvārim, to saražotās elektroenerģijas

pārpalikums, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas pašu

vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas

parametriem, tiek iepirkts par cenu, kas atbilst divkāršam

elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam.

Līdz ar to var pieņemt, ka

Noteikumu par upēm 2.punktā minētie izņēmumi ir noteikti, lai

nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Tiesiskās

paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, tas

ir, personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas

saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, tiks saglabātas un varēs

tikt reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2004.gada

25.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-03-01 9.2.punktu).

6.1.2. Salīdzinot

apstrīdētās normas, redzams, ka tās abas kā hidroelektrostaciju

projektu īstenošanas nosacījumu paredz ne tikai Ekonomikas

ministrijas atļaujas, bet arī būvatļaujas esamību.

No Noteikumu par upēm 2.2.punkta

teksta izrietošā prasība, ka Ekonomikas ministrijas atļauja un

būvatļauja bija jāsaņem līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim,

nav loģiska, jo būvatļauju neizsniedz, pirms nav saņemta

Ekonomikas ministrijas atļauja. Ja tiesību normas pieņēmējs būtu

vēlējies noteikt, ka hidroelektrostacijai būvatļauja bija jāsaņem

līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim, nosacījums par Ekonomikas

ministrijas atļauju būtu lieks.

Tā kā Noteikumu par upēm

2.2.punktā prasība par Ekonomikas ministrijas atļauju tomēr ir

ietverta, prasību par būvatļauju būtu bijis loģiski formulēt

tāpat kā 2.3.punktā: "… un tiem [hidroelektrostaciju projektiem]

būvniecības uzsākšanai tiek izsniegta būvatļauja normatīvajos

aktos noteiktajā kārtībā".

Pretējā gadījumā, iztulkojot

Noteikumu par upēm 2.2.punktu burtiski, būtu jāsecina, ka tiesību

normas pieņēmējs vēlējies dot iespēju īstenot savus projektus

tiem hidroelektrostaciju īpašniekiem, kuri vēl nebija saņēmuši

Ekonomikas ministrijas atļauju, bet aizliegt tiem, kuri šo

atļauju jau bija saņēmuši. Līdz ar to varētu secināt, ka

tiesiskās paļāvības princips uz šiem hidroelektrostaciju

īpašniekiem netiek attiecināts, un tas ir pretrunā ar sistēmiskās

iztulkošanas rezultātu.

6.2. Patieso normas jēgu

palīdz noskaidrot vēsturiskā iztulkošanas metode.

Zemkopības ministrijas

izstrādātajā Noteikumu par upēm sākotnējā projektā bija

paredzēts, ka aizliegums būvēt un atjaunot aizsprostus neattiecas

uz hidroelektrostacijām, kas līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim

saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju (sk. Zemkopības

ministrijas 2001.gada 19.oktobra vēstuli Nr.31/545 Valsts

kancelejai).

Ministru kabinets iesniegto

Noteikumu par upēm projektu pieņēma un vienlaikus uzdeva

"Zemkopības ministrijai precizēt noteikumu projektu, ņemot vērā

Ekonomikas ministrijas iesniegto priekšlikumu, kopīgi ar

Ekonomikas ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministriju saskaņot 2.punkta redakciju un iesniegt

projektu Valsts kancelejā" (sk. Ministru kabineta 2002.gada

15.janvāra sēdes protokola Nr.3 5.§).

6.2.1. Ekonomikas

ministrija ierosināja aizliegumu būvēt un atjaunot aizsprostus

neattiecināt arī uz tām hidroelektrostacijām, kuru projekti līdz

likuma "Grozījumi Zvejniecības likumā" spēkā stāšanās dienai

iesniegti Ekonomikas ministrijas atļaujas saņemšanai (sk.

Ekonomikas ministrijas 2002.gada 14.janvāra vēstuli Nr.1-47

Valsts kancelejai). Šīs hidroelektrostacijas tika iekļautas

Noteikumu par upēm 2.pielikumā. Šādu priekšlikumu Ekonomikas

ministrija iesniedza, lai novērstu potenciālās uzņēmēju prasības

pret valsti par zaudējumu kompensēšanu, jo uz laiku bija

pārtraukta Ekonomikas ministrijas atļauju izsniegšana turpmāk

minēto apstākļu dēļ. 2001.gada 10.maijā pieņemtais likums

"Grozījumi Enerģētikas likumā" uzdeva Ministru kabinetam pieņemt

noteikumus par kopējo apjomu jaudu uzstādīšanai, ja

elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus,

paredzot konkrētu apjomu katram veidam un reģeneratīvo

energoresursu veidu attīstības teritoriālo izvietojumu (sk.

Enerģētikas likuma 40.panta ceturto daļu). Līdz šo Ministru

kabineta noteikumu spēkā stāšanās brīdim, tas ir, līdz 2002.gada

9.februārim, Ekonomikas ministrijai nebija tiesiska pamata

izsniegt atļaujas jaunu reģeneratīvos energoresursus izmantojošu

elektrostaciju jaudu ieviešanai. Ekonomikas ministrijas atļauju

izsniegšanas pārtraukuma laikā tika iesniegti 40 projekti, 17 no

tiem tika iekļauti Noteikumu par upēm 2.pielikumā.

Hidroelektrostaciju projekti, kuri jau bija saņēmuši Ekonomikas

ministrijas atļauju, netika iekļauti 2.pielikumā, jo Noteikumu

par upēm projekta sākotnējās redakcijas 2.2.punktā prasība pēc

būvatļaujas nebija ietverta (sk. Ekonomikas ministrijas

2002.gada 1.augusta vēstuli Nr.1-906 Andim Namniekam).

6.2.2. Priekšlikumu par

Noteikumu par upēm projekta 2.2.punkta papildināšanu ar vārdiem

"un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir saņēmušas

būvatļauju" iesniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija.

Ministrija šā papildinājuma

nepieciešamību pamatoja ar apstākli, ka hidroelektrostaciju

īpašnieki nereti pārprotot Ekonomikas ministrijas atļaujas būtību

un sākot īstenot projektus uzreiz pēc Ekonomikas ministrijas

atļaujas saņemšanas, aizmirstot, ka nepieciešama arī būvatļauja

(sk. 2001.gada 11.decembra vēstuli Nr.2.1-07/4303 Zemkopības

ministrijai - atzinumu par Noteikumu par upēm projektu; 2002.gada

31.jūlija vēstuli Nr.5.1/1-136 Andim Namniekam).

Tādējādi šie dokumenti apliecina,

ka ne iepriekš minētajām ministrijām, ne Ministru kabinetam

nebija nolūka noteikt atšķirīgu regulējumu tām

hidroelektrostacijām, kuras līdz noteikumu spēkā stāšanas brīdim

bija saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju, bet vēl nebija

saņēmušas būvatļauju, un tām hidroelektrostacijām, kuras nebija

saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju un bija iekļautas

Noteikumu par upēm 2.pielikumā.

Var piekrist Administratīvās

apgabaltiesas secinājumam, ka Noteikumu par upēm 2.punkta

redakcija ir ministriju nesaskaņotu viedokļu sekas un ministrijām

nav bijis mērķa noteikt šādu regulējumu.

Tādējādi apstrīdētās normas paredz

vienādu pieeju abām hidroelektrostaciju projektu grupām un nav

pamata izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam.

Šādā situācijā tiesvedības turpināšana lietā ir neiespējama.