Par tiesvedības izbeigšanu

1Administratīvā

2apgabaltiesa 2004.gada 11.oktobrī pieņēma lēmumu apturēt

3tiesvedību administratīvajā lietā Anda Namnieka un sabiedrības ar

4ierobežotu atbildību "Ekohidrobauss" (turpmāk - SIA

5"Ekohidrobauss) sūdzībā par Bauskas pilsētas domes 2003.gada

620.februāra lēmumu sakarā ar Anda Namnieka un SIA "Ekohidrobauss"

7apelācijas sūdzību par Bauskas rajona tiesas 2004.gada 11.marta

8spriedumu un iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par apstrīdēto

9normu atbilstību Satversmes 91.pantam.

102000.gada 3.maijā SIA

11"Ekohidrobauss" saņēma Bauskas rajona būvvaldes arhitektūras -

12plānošanas uzdevumu Nr.7 projektējamam objektam "Bauskas Lejas

13dzirnavu HES" ar derīguma termiņu līdz 2000. gada 31.decembrim.

14SIA "Ekohidrobauss" lūdza Bauskas rajona būvvaldi pagarināt

15arhitektūras - plānošanas uzdevuma Nr.7 termiņu, taču saņēma

16atteikumu. Būvvaldes 2002. gada 21. februāra atbildes vēstule -

17atteikums tika pamatots ar apstrīdētajām normām.

182002.gada 18.decembrī Bauskas

19rajona būvvaldes lēmums tika pārsūdzēts Bauskas pilsētas domē,

20kas to atzina par pamatotu (2003.gada 20.februāra sēdes protokols

21Nr.2, 18.§).

222004.gada 11.martā Bauskas rajona

23tiesa nolēma noraidīt Anda Namnieka un SIA "Ekohidrobauss"

24pieteikumu. Par šo spriedumu tika iesniegta apelācijas sūdzība,

25vienlaikus norādot, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.

26un 91.pantam. 2004.gada 5.aprīlī lieta tika nosūtīta

27Administratīvajai apgabaltiesai.

1Pieteikuma iesniedzējs -

2Administratīvā apgabaltiesa - norāda, ka SIA

3"Ekohidrobauss" projekta realizācijas faktiskie un tiesiskie

4apstākļi neatbilst nevienam Noteikumu par upēm 2.punkta

5apakšpunktam, tāpēc Bauskas pilsētas domei nebija tiesiska pamata

6apmierināt Anda Namnieka un SIA "Ekohidrobauss" sūdzību.

7Administratīvā apgabaltiesa

8secina, ka apstrīdētās normas attiecībā uz SIA "Ekohidrobauss"

9rada atšķirīgas un nelabvēlīgākas sekas salīdzinājumā ar tiem

10projektu realizētājiem, kuri realizāciju uzsākuši vēlāk.

11Pieteikumā arī norādīts, ka atšķirīgā attieksme pret SIA

12"Ekohidrobauss" nav objektīva un saprātīga, tas ir, tai nav

13leģitīma mērķa un tā nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

14Pieteikumā norādīts, ka ierobežojums būtu pamatots, ja attiektos

15uz to personu loku, kas projektu realizāciju uzsākušas vēlāk.

16Līdz ar to Administratīvā

17apgabaltiesa atzīst, ka ir konstatējama apstrīdēto normu

18neatbilstība Satversmes 91.pantam.

1Ministru kabinets

2atbildes rakstā norāda, ka Noteikumi par upēm pieņemti, pildot

3Zvejniecības likuma 26.panta sestajā daļā doto deleģējumu un

4ņemot vērā tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu.

5Apstrīdētās normas Noteikumos par upēm iekļautas, lai aizsargātu

6to personu tiesisko paļāvību, kuras, paļaujoties uz tiesiskās

7situācijas nemainīgumu, bija veikušas noteiktas darbības, lai

8uzsāktu hid­roelektrostaciju būvniecību.

9Atbildes rakstā norādīts, ka nav

10iespējams noregulēt visas iespējamās situācijas, tāpēc tiesību

11normu piemērotājam, risinot tiesisko situāciju, ir jāievēro ne

12tikai rakstītās tiesību normas, bet arī vispārējie tiesību

13principi. Bez tam tiesību normu piemērotājiem apstrīdētās normas

14bija jāiztulko ne tikai gramatiski, bet arī ar pārējām

15interpretācijas metodēm.

16Lai atrisinātu konkrēto situāciju,

17neesot nepieciešams apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām.

18Šāds radikāls līdzeklis esot jāizmanto tikai tādā gadījumā, ja

19tiesisko situāciju nevar atrisināt ar citiem līdzekļiem.

20Apstrīdēto normu atcelšana neatbilstu samērīguma, tiesiskās

21noteiktības un tiesiskās paļāvības principam.

22Tādējādi Ministru kabinets

23uzskata, ka konkrētais gadījums jāizlemj Administratīvajā

24apgabaltiesā, nerisinot jautājumu par apstrīdēto normu atzīšanu

25par spēkā neesošām.

26Satversmes tiesa

27secināja:

1Administratīvā

2apgabaltiesa, tāpat kā iepriekš citi tiesību normu piemērotāji,

3secina, ka nav bijis tiesiska pamata pagarināt arhitektūras -

4plānošanas uzdevuma Nr.7 termiņu SIA "Ekohidrobauss".

5Šāda secinājuma pamatā ir

6Administratīvās apgabaltiesas konstatējums, ka SIA

7"Ekohidrobauss" projekta realizācijas faktiskie un tiesiskie

8apstākļi neatbilstot apstrīdētajām normām:

91) Noteikumu par upēm 2.2.punktam,

10jo tas attiecoties uz hidroelektrostacijām, kuras līdz noteikumu

11spēkā stāšanās brīdim ir saņēmušas gan Ekonomikas ministrijas

12atļauju, gan būvatļauju. SIA "Ekohidrobauss" ir saņēmusi

13Ekonomikas ministrijas atļauju, bet nav saņēmusi būvatļauju

14objekta būvniecībai;

152) Noteikumu par upēm 2.3.

16punktam, jo tas attiecoties uz hidroelektrostacijām, kuru

17projekti līdz 2001. gada 20. novembrim ir iesniegti Ekonomikas

18ministrijā un kuras ir iekļautas Noteikumu par upēm 2.pielikumā.

19SIA "Ekohidrobauss" līdz 2001.gada 20.novembrim ir iesniegusi

20Ekonomikas ministrijā projektu atļaujas saņemšanai, taču nav

21iekļauta 2.pielikumā.

22Ekonomikas ministrijas atļauju

23Nr.1-531 energoapgādes projekta realizācijai Bauskas pilsētas

24teritorijā uz Mēmeles upes SIA "Ekohidrobauss" bija saņēmusi jau

252000.gada 24.maijā.

26Administratīvā apgabaltiesa,

27iztulkojot apstrīdētās normas pēc gramatiskās metodes, secina, ka

28tās ļauj turpināt realizēt tikai tos hidroelektrostaciju

29projektus, par kuriem līdz noteiktam termiņam ir iesniegti

30dokumenti Ekonomikas ministrijas atļaujas saņemšanai, bet liedz

31realizēt tos, kuri šādu atļauju ir jau saņēmuši. Tādējādi

32pēdējie, to vidū SIA "Ekohidrobauss", tiekot diskriminēti

33attiecībā pret pirmajiem un esot pamats izvērtēt apstrīdēto normu

34atbilstību Satversmes 91.pantam.

1Lai noteiktu, vai ir

2pamats izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei,

3nepieciešams noskaidrot to patieso jēgu. Gramatiskā iztulkošanas

4metode ir tikai pirmā no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi

5vadīties vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot

6tiesību normu pēc gramatiskās metodes, rezultāts nav galīgs, un

7pēc citu iztulkošanas metožu pielietošanas tas ne vienmēr var

8tikt apstiprināts. Ja tiesību normas pieņēmējs, izsakot savu

9gribu tekstuāli, to ir izdarījis neprecīzi, jāņem vērā tā patiesā

10griba.

116.1. Iztulkojot apstrīdētās

12normas sistēmiski saistībā arī ar citām Noteikumu par upēm

13normām, var izdarīt vairākus secinājumus.

146.1.1. Noteikumu par upēm

15mērķis, kas ietverts arī šo noteikumu nosaukumā, ir zivju resursu

16aizsardzība, nosakot tās upes, uz kurām aizliegts būvēt un

17atjaunot hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus

18mehāniskus šķēršļus.

19Savukārt ar apstrīdētajām normām

20šim aizliegumam noteikti izņēmumi. Analizējot apstrīdētās normas,

21var secināt, ka izņēmumu mērķis ir aizsargāt to

22hidroelektrostaciju īpašnieku likumiskās intereses, kuri jau bija

23uzsākuši hidroelektrostaciju projektu īstenošanu un ieguldījuši

24šajā procesā ievērojamus materiālos resursus.

25Līdz grozījumu izdarīšanai

26Zvejniecības likuma 26.pantā līdzšinējā valsts politika mazo

27hidroelektrostaciju jomā ne vien neierobežoja hidroelektrostaciju

28būvēšanu un atjaunošanu, bet pat veicināja to. Saskaņā ar

29Enerģētikas likuma 40.panta pirmo daļu astoņus gadus pēc

30hidroelektrostacijas nodošanas ekspluatācijā, ja tas izdarīts

31līdz 2003.gada 1.janvārim, to saražotās elektroenerģijas

32pārpalikums, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas pašu

33vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas

34parametriem, tiek iepirkts par cenu, kas atbilst divkāršam

35elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam.

36Līdz ar to var pieņemt, ka

37Noteikumu par upēm 2.punktā minētie izņēmumi ir noteikti, lai

38nodrošinātu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Tiesiskās

39paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, tas

40ir, personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas

41saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, tiks saglabātas un varēs

42tikt reāli īstenotas (sk. Satversmes tiesas 2004.gada

4325.oktobra sprieduma lietā Nr.2004-03-01 9.2.punktu).

446.1.2. Salīdzinot

45apstrīdētās normas, redzams, ka tās abas kā hidroelektrostaciju

46projektu īstenošanas nosacījumu paredz ne tikai Ekonomikas

47ministrijas atļaujas, bet arī būvatļaujas esamību.

48No Noteikumu par upēm 2.2.punkta

49teksta izrietošā prasība, ka Ekonomikas ministrijas atļauja un

50būvatļauja bija jāsaņem līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim,

51nav loģiska, jo būvatļauju neizsniedz, pirms nav saņemta

52Ekonomikas ministrijas atļauja. Ja tiesību normas pieņēmējs būtu

53vēlējies noteikt, ka hidroelektrostacijai būvatļauja bija jāsaņem

54līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim, nosacījums par Ekonomikas

55ministrijas atļauju būtu lieks.

56Tā kā Noteikumu par upēm

572.2.punktā prasība par Ekonomikas ministrijas atļauju tomēr ir

58ietverta, prasību par būvatļauju būtu bijis loģiski formulēt

59tāpat kā 2.3.punktā: "… un tiem [hidroelektrostaciju projektiem]

60būvniecības uzsākšanai tiek izsniegta būvatļauja normatīvajos

61aktos noteiktajā kārtībā".

62Pretējā gadījumā, iztulkojot

63Noteikumu par upēm 2.2.punktu burtiski, būtu jāsecina, ka tiesību

64normas pieņēmējs vēlējies dot iespēju īstenot savus projektus

65tiem hidroelektrostaciju īpašniekiem, kuri vēl nebija saņēmuši

66Ekonomikas ministrijas atļauju, bet aizliegt tiem, kuri šo

67atļauju jau bija saņēmuši. Līdz ar to varētu secināt, ka

68tiesiskās paļāvības princips uz šiem hidroelektrostaciju

69īpašniekiem netiek attiecināts, un tas ir pretrunā ar sistēmiskās

70iztulkošanas rezultātu.

716.2. Patieso normas jēgu

72palīdz noskaidrot vēsturiskā iztulkošanas metode.

73Zemkopības ministrijas

74izstrādātajā Noteikumu par upēm sākotnējā projektā bija

75paredzēts, ka aizliegums būvēt un atjaunot aizsprostus neattiecas

76uz hidroelektrostacijām, kas līdz noteikumu spēkā stāšanās brīdim

77saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju (sk. Zemkopības

78ministrijas 2001.gada 19.oktobra vēstuli Nr.31/545 Valsts

79kancelejai).

80Ministru kabinets iesniegto

81Noteikumu par upēm projektu pieņēma un vienlaikus uzdeva

82"Zemkopības ministrijai precizēt noteikumu projektu, ņemot vērā

83Ekonomikas ministrijas iesniegto priekšlikumu, kopīgi ar

84Ekonomikas ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās

85attīstības ministriju saskaņot 2.punkta redakciju un iesniegt

86projektu Valsts kancelejā" (sk. Ministru kabineta 2002.gada

8715.janvāra sēdes protokola Nr.3 5.§).

886.2.1. Ekonomikas

89ministrija ierosināja aizliegumu būvēt un atjaunot aizsprostus

90neattiecināt arī uz tām hidroelektrostacijām, kuru projekti līdz

91likuma "Grozījumi Zvejniecības likumā" spēkā stāšanās dienai

92iesniegti Ekonomikas ministrijas atļaujas saņemšanai (sk.

93Ekonomikas ministrijas 2002.gada 14.janvāra vēstuli Nr.1-47

94Valsts kancelejai). Šīs hidroelektrostacijas tika iekļautas

95Noteikumu par upēm 2.pielikumā. Šādu priekšlikumu Ekonomikas

96ministrija iesniedza, lai novērstu potenciālās uzņēmēju prasības

97pret valsti par zaudējumu kompensēšanu, jo uz laiku bija

98pārtraukta Ekonomikas ministrijas atļauju izsniegšana turpmāk

99minēto apstākļu dēļ. 2001.gada 10.maijā pieņemtais likums

100"Grozījumi Enerģētikas likumā" uzdeva Ministru kabinetam pieņemt

101noteikumus par kopējo apjomu jaudu uzstādīšanai, ja

102elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus,

103paredzot konkrētu apjomu katram veidam un reģeneratīvo

104energoresursu veidu attīstības teritoriālo izvietojumu (sk.

105Enerģētikas likuma 40.panta ceturto daļu). Līdz šo Ministru

106kabineta noteikumu spēkā stāšanās brīdim, tas ir, līdz 2002.gada

1079.februārim, Ekonomikas ministrijai nebija tiesiska pamata

108izsniegt atļaujas jaunu reģeneratīvos energoresursus izmantojošu

109elektrostaciju jaudu ieviešanai. Ekonomikas ministrijas atļauju

110izsniegšanas pārtraukuma laikā tika iesniegti 40 projekti, 17 no

111tiem tika iekļauti Noteikumu par upēm 2.pielikumā.

112Hidroelektrostaciju projekti, kuri jau bija saņēmuši Ekonomikas

113ministrijas atļauju, netika iekļauti 2.pielikumā, jo Noteikumu

114par upēm projekta sākotnējās redakcijas 2.2.punktā prasība pēc

115būvatļaujas nebija ietverta (sk. Ekonomikas ministrijas

1162002.gada 1.augusta vēstuli Nr.1-906 Andim Namniekam).

1176.2.2. Priekšlikumu par

118Noteikumu par upēm projekta 2.2.punkta papildināšanu ar vārdiem

119"un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir saņēmušas

120būvatļauju" iesniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

121ministrija.

122Ministrija šā papildinājuma

123nepieciešamību pamatoja ar apstākli, ka hidroelektrostaciju

124īpašnieki nereti pārprotot Ekonomikas ministrijas atļaujas būtību

125un sākot īstenot projektus uzreiz pēc Ekonomikas ministrijas

126atļaujas saņemšanas, aizmirstot, ka nepieciešama arī būvatļauja

127(sk. 2001.gada 11.decembra vēstuli Nr.2.1-07/4303 Zemkopības

128ministrijai - atzinumu par Noteikumu par upēm projektu; 2002.gada

12931.jūlija vēstuli Nr.5.1/1-136 Andim Namniekam).

130Tādējādi šie dokumenti apliecina,

131ka ne iepriekš minētajām ministrijām, ne Ministru kabinetam

132nebija nolūka noteikt atšķirīgu regulējumu tām

133hidroelektrostacijām, kuras līdz noteikumu spēkā stāšanas brīdim

134bija saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju, bet vēl nebija

135saņēmušas būvatļauju, un tām hidroelektrostacijām, kuras nebija

136saņēmušas Ekonomikas ministrijas atļauju un bija iekļautas

137Noteikumu par upēm 2.pielikumā.

138Var piekrist Administratīvās

139apgabaltiesas secinājumam, ka Noteikumu par upēm 2.punkta

140redakcija ir ministriju nesaskaņotu viedokļu sekas un ministrijām

141nav bijis mērķa noteikt šādu regulējumu.

142Tādējādi apstrīdētās normas paredz

143vienādu pieeju abām hidroelektrostaciju projektu grupām un nav

144pamata izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91.pantam.

145Šādā situācijā tiesvedības turpināšana lietā ir neiespējama.

1Var piekrist Ministru

2kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka tiesību normas

3pieņēmējs nevar noregulēt visas iespējamās situācijas un konkrētā

4situācija ir jārisina pašiem tiesību normu piemērotājiem. Tomēr

5Satversmes tiesa uzskata par nepieciešamu atzīmēt, ka

6neprecizitātes apstrīdēto normu tekstā radušās tāpēc, ka nav

7ievērota noteikumu pieņemšanas procedūra.

8Tolaik spēkā esošo Ministru

9kabineta 1996.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.160 "Ministru kabineta

10iekšējās kārtības un darbības noteikumi" 99.punkts paredzēja, ka

11Ministru kabineta akceptētā (pieņemtā) tiesību akta tekstā pirms

12tā parakstīšanas var izdarīt tikai tos grozījumus, uz kuriem ir

13norādīts Ministru kabineta sēdes protokolā, kā arī redakcionālus

14labojumus. Turpretim Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra sēdes

15protokolā dotais uzdevums ieinteresētajām ministrijām saskaņot

16Noteikumu par upēm 2.punkta redakciju, lai tos varētu izsludināt

17bez atkārtotas izskatīšanas Ministru kabineta sēdē, bija pārāk

18plašs un nekonkrēts.

19Vienlaikus Satversmes tiesa

20uzskata, ka Noteikumu par upēm pieņemšanas laikā pieļautās

21atkāpes no normatīvo aktu prasībām nav tik būtiskas, lai būtu

22pamats izvērtēt apstrīdēto normu spēkā esamību.

23Ņemot vērā minēto un pamatojoties

24uz Satversmes tiesas likuma 29.panta pirmās daļas 6.punktu,

25Satversmes tiesa

26nolēma:

27izbeigt tiesvedību lietā

28Nr.2004-25-03 "Par Ministru kabineta 2002.gada 15.janvāra

29noteikumu Nr.27 "Noteikumi par upēm (upju posmiem), uz kurām

30zivju resursu aizsardzības nolūkā aizliegts būvēt un atjaunot

31hidroelektrostaciju aizsprostus un veidot jebkādus mehāniskus

32šķēršļus" 2.2. un 2.3.punkta atbilstību Latvijas Republikas

33Satversmes 91.pantam".

34Lēmums nav pārsūdzams.

35Rīcības sēdes priekšsēdētājs

36A.Endziņš