29. pants
reglamentē tiesvedības izbeigšanu lietā. Minētā

panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas

lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi

spēku.

Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu). Konstatējot

šajā normā paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē,

vai tomēr nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt

tiesvedību. Apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā,

kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai

visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē

noteiktās pamattiesības un novērst negatīvās sekas, kas personai

radušās sakarā ar apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu).

Vienlaikus jāņem vērā, ka

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punkts ir vērsts uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums

lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv,

zūd jēga Satversmes tiesas procesam (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11. punktu).

7. Laikā, kad apstrīdētais

akts − Noteikumi Nr. 596 − bija spēkā, nav radušās tādas

sekas, kuras varētu būt izraisījis iespējamais Pieteikumu

iesniedzēju pamattiesību aizskārums un kuras būtu iespējams

grozīt, ja apstrīdētais akts ar Satversmes tiesas spriedumu tiktu

atzīts par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža.

Arī gadījumā, ja Satversmes tiesa

secinātu, ka pieteikumi ir pamatoti un Ministru kabinets

apstrīdēto aktu izdevis, neievērojot Satversmes 1. un

101. panta prasības, jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo

pagastu, novadu un pilsētu administratīvi teritoriālo statusu,

turpinātu regulēt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu

likums. Iespējamie trūkumi apstrīdētā akta − Ministru kabineta

noteikumu − izdošanā paši par sevi nevar ietekmēt attiecīgajā

Satversmes tiesas lietā neapstrīdēta, citas institūcijas un citā

kārtībā izdota akta − likuma − konstitucionalitāti un spēkā

esamību.

Turklāt attiecībā uz vairākiem

pagastiem un novadiem, kuru iedzīvotāji iesnieguši

konstitucionālās sūdzības, piemēram, Amatas novadu, Allažu

pagastu, Baltinavas pagastu, Inčukalna pagastu, Priekuļu pagastu,

Siguldas novadu un Skrīveru pagastu, Administratīvo teritoriju un

apdzīvoto vietu likumā paredzēts atšķirīgs regulējums no

apstrīdētajā aktā noteiktā.

Tādējādi nav nepieciešams turpināt

tiesvedību šajā Satversmes tiesas lietā, lai izvērtētu Noteikumu

Nr. 596 atbilstību Satversmei.

8. Nav pamatots Pieteikumu

iesniedzēju uzskats, ka Saeima, izdodot Administratīvo teritoriju

un apdzīvoto vietu likumu, iejaukusies Satversmes tiesas

kompetencē.

8.1. Satversmes

85. pantā un Satversmes tiesas likuma 16. pantā

izsmeļoši noteikta Satversmes tiesas kompetence. Satversmes

tiesas likuma 16. pants paredz, ka Satversmes tiesa izskata

lietas par konkrētu institūciju izdotu konkrētu aktu atbilstību

konkrētām augstāka juridiskā spēka tiesību normām, savukārt

Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas 2. un

5. punkts prasa pieteikumā norādīt gan institūciju, kas

apstrīdēto aktu izdevusi, gan konkrētu prasījumu Satversmes

tiesai.

Lietas, kas apvienotas lietā

Nr. 2008-25-03, ierosinātas saskaņā ar Satversmes tiesas

likuma 16. panta 3. punktu par Ministru kabineta izdota

akta − Noteikumu Nr. 596 − attiecīgo normu atbilstību

Satversmes 1. un 101. pantam, nevis par abstraktu

jautājumu par atsevišķu novadu izveidošanas likumību.

8.2. Lietas ierosināšana

Satversmes tiesā neliedz nedz institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, nedz arī citām institūcijām savas kompetences

ietvaros no jauna lemt par jautājumiem, ko skar Satversmes tiesā

apstrīdētās normas, tostarp atzīstot Satversmes tiesā apstrīdētās

normas par spēku zaudējušām vai noregulējot attiecīgo jautājumu

atšķirīgi vai atšķirīgā procedūrā.

Šādu situāciju likumdevējs ir

tieši paredzējis Satversmes tiesas likuma 29. panta

2. punktā. Satversmes tiesa to nav apšaubījusi (ir netieši

akceptējusi), pieņemot daudzus nolēmumus par tiesvedības

izbeigšanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

29. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2005-23-03 un Satversmes tiesas 2007.

gada 3. aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2007-05-0106) vai − atkarībā no lietas

apstākļiem − turpinājusi tiesvedību (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu).

8.3. Pieteikumu iesniedzēji

norāda uz šādu Satversmes tiesas atziņu:

"Ja tiesā tiek izskatīts kāds

strīds, tad citas institūcijas lēmumus par strīda priekšmetu var

pieņemt tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā" (Satversmes tiesas

2005. gada 14. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-10-03 11. punkts un Satversmes tiesas

2007. gada 28. novembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2007-16-03 6. punkts).

Pieteikuma iesniedzēju atsauce uz

Satversmes tiesas nolēmumiem lietās Nr. 2005-10-03 un

Nr. 2007-16-03 nav pamatota, jo šajās lietās vērtēta

atšķirīga situācija. Proti, jautājums par to, vai pašvaldības

dome (padome) ir tiesīga regulēt jautājumu, kas jāizlemj

civilprocesuālā kārtībā, un vai Satversmes tiesa ir tiesīga lemt

jautājumu, kas pēc būtības ir pašvaldības domes (padomes)

kompetencē.

Konkrētajā lietā Satversmes tiesas

kompetencē ir izlemt jautājumu par Noteikumu Nr. 596

attiecīgo normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

normām. Šo jautājumu Saeima, pieņemot Administratīvo teritoriju

un administratīvo vietu likumu, nav izlēmusi.

Līdz ar to Saeima minētajā likumā

nav tieši skārusi konkrētajā Satversmes tiesas lietā izlemjamus

jautājumus un nav iejaukusies Satversmes tiesas kompetencē.

9. Pieteikumu iesniedzēji

uzskata, ka tiesvedību konkrētajā lietā iespējams turpināt,

izvērtējot attiecīgo Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu

likuma normu atbilstību Satversmei.

Proti, Pieteikumu iesniedzēji

vēlas nevis turpināt tiesvedību par tiem prasījumiem, kas

formulēti pieteikumos, par kuriem ierosināta lieta un saņemti

atbildes raksti, bet lietā ar citu prasījumu, proti, par

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma atbilstību

Satversmei. Šāda lieta Satversmes tiesā nav ierosināta, un

atbildes raksts šādā lietā Satversmes tiesā nav saņemts.

Līdz ar to Pieteikumu iesniedzēji

pēc būtības vēlas, lai Satversmes tiesa paplašinātu prasījumu,

pati pēc savas iniciatīvas (ex officio) ierosinot lietu

par citas institūcijas un citā kārtībā izdota normatīvā akta

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

"Kā ikviena Eiropas

konstitucionālā tiesa, arī Satversmes tiesa nav tiesīga ierosināt

lietas pēc savas iniciatīvas. Tā izskata lietas tikai pēc likumā

noteiktu personu pieteikuma" (Latvijas Republikas Satversmes

tiesas spriedumi 1997.−1998., Tiesu namu aģentūra, 2001,

12. lpp.). "Viens no varas dalīšanas principa elementiem

ir tas, ka tiesa uzsāk savu darbu tikai tad, ja uz to aicina citi

subjekti" (Endziņš A., Par Satversmes tiesu šodien un rīt.

Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 3. februāris,

Nr. 30/31).

Satversmes tiesa gan vairākkārt

secinājusi, ka noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu

paplašināšana jau ierosinātās lietās (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2007-13-03 6. punktu un Satversmes tiesas

2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

18. punktu), taču ir jāņem vērā, ka "Satversmes tiesa

ex officio prasījuma robežas var paplašināt tikai,

ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības

koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā ir iespējams un

nepieciešams ex officio paplašināt prasījuma robežas

attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās

normas, attiecībā uz kurām prasījums ex officio tiek

paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā expressis

verbis apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā

paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas

izlemšanā; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama

Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai" (Satversmes

tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 17. punkts).

9.1. Lietā apstrīdēta

izpildvaras − Ministru kabineta − izdota akta atbilstība

Satversmei. Izpildvaras izdotam aktam ir cita demokrātiskās

leģitimitātes pakāpe nekā likumdevēja izdotam aktam, un uz to

attiecas specifiskas prasības par rīcību likumdevēja dotā

pilnvarojuma ietvaros. Tā paša pamatojuma ietvaros, kas lietā

izteikts par Ministru kabineta akta izstrādāšanas procedūru, nav

iespējams izskatīt lietu par likumdevēja izdota akta atbilstību

Satversmei, jo likumdevēja vieta varas dalīšanas sistēmā būtiski

atšķiras no izpildvaras vietas.

9.2. Lietā

Nr. 2001-15-03, uz kuru atsaucas Pieteikumu iesniedzēji,

Satversmes tiesa prasījuma robežas paplašināja atšķirīgos

apstākļos. Šajā lietā gan sākotnēji apstrīdētais akts, gan arī

akts, attiecībā uz kuru prasījums tika paplašināts, bija

izpildvaras izdoti akti, kuru iespējamā neatbilstība likumam bija

saistīta ar to, ka izpildvaras institūcijas apstrīdētajās normās

citādi regulēja jautājumu, ko likumdevējs jau bija noregulējis

likumā.

9.3. Prasījuma robežu

paplašināšana lietas izskatīšanas stadijā konkrētajā lietā nav

iespējama no Satversmes tiesas procesa principu viedokļa, jo

Saeimas viedoklis par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto

vietu likuma atbilstību Satversmei lietā nav bijis uzklausīts,

minētais likums pieņemts pēc lietas nodošanas izskatīšanai, tā

pieņemšanas faktiskie apstākļi lietā nav izsmeļoši atspoguļoti un

nav konkretizēts ar šo likumu radītais iespējamais katra

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums.

Līdz ar to lietā apstrīdētās

Noteikumu Nr. 596 normas nav tik cieši saistītas ar

Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, lai būtu

iespējams paplašināt prasījumu, un tas nav arī iespējams un

nepieciešams no Satversmes tiesas procesa principu viedokļa.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties

uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, Satversmes tiesa

n o l ē m a:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2008-25-03 "Par Ministru kabineta 2007. gada

4. septembra noteikumu Nr. 596 "Noteikumi par vietējo

pašvaldību administratīvi teritoriālo iedalījumu" 3.15. ,

3.16. un 3.17. punkta, kā arī pielikuma II nodaļas

2. punkta vārdu "Skrīveru pagasts", 5. punkta vārdu

"Brīvzemnieku pagasts", 8. punkta vārdu "Bēnes pagasts",

12. punkta vārdu "Baltinavas pagasts", 13. punkta vārdu

"Codes pagasts", "Gailīšu pagasts", "Īslīces pagasts", "Mežotnes

pagasts" un "Vecsaules pagasts", 14. punkta vārdu "Kauguru

pagasts", 18. punkta vārdu "Amatas pagasts" un "Drabešu

pagasts", 25. punkta vārdu "Lapmežciema pagasts",

35. punkta vārdu "Valgundes novads", "Glūdas pagasts" un

"Līvbērzes pagasts", 44. punkta vārdu "Baložu pilsēta",

48. punkta vārdu "Jersikas pagasts", 65. punkta vārdu

"Priekuļu pagasts", 66. punkta vārdu "Maltas pagasts",

77. punkta vārdu "Allažu pagasts", "Inčukalna pagasts",

"Siguldas pilsēta", "Siguldas pagasts" un "Mores pagasts",

82. punkta vārdu "Ģibuļu pagasts", "Lībagu pagasts" un

"Strazdes pagasts", 84. punkta vārdu "Pūres pagasts",

87. punkta vārdu "Kocēnu pagasts", 92. punkta vārdu

"Tārgales pagasts" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.

un 101. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris