9. pants

Kodeksa 41. pants paredz, ka brīvības atņemšanas

iestādes režīma pamatnoteikumi ietver stingri reglamentētu

iekšējo kārtību un notiesātajiem ir pienākums bez ierunām,

precīzi izpildīt normatīvajos aktos un brīvības atņemšanas

iestādes režīma pamatnoteikumos ietvertās prasības.

Likumdevējs Kodeksa 42. panta pirmajā daļā konkretizējis, ko

nozīmē "stingri reglamentēta iekšējā kārtība". No

minētās tiesību normas izriet, ka brīvības atņemšanas iestāde,

reglamentējot notiesāto uzvedības noteikumus darba un atpūtas

laikā, nosaka arī to, kādas darbības un kurā diennakts laikā ir

atļautas.

Lietojot vārdus "stingri reglamentēta iekšējā

kārtība", likumdevējs uzsvēris, ka nepieciešams detalizēts

regulējums attiecībā uz laiku, ko persona pavada brīvības

atņemšanas iestādē. Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības

noteikumus likumdevējs uzdevis reglamentēt Ministru

kabinetam.

Likumdevējs Kodeksa 9. pantā uzsvēris, ka personām, kuras

izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar

ierobežojumiem, ko paredz tiesas spriedums un režīms, kādu

attiecīgā soda veida izciešanai nosaka likums. Līdz ar to

atrašanās brīvības atņemšanas vietā ir saistīta ar personas

tiesību ierobežojumiem. Brīvības atņemšana personai jau pati par

sevi ietver tādu likumā paredzēto represīvo līdzekļu piemērošanu,

kuriem ir sodīšanas funkcijas, jo kriminālsods vienlaikus kalpo

speciālās un vispārējās prevencijas mērķu sasniegšanai (sk.:

Ministru kabineta 2009. gada 1. septembra rīkojums Nr. 6

"Par Kriminālsodu politikas koncepciju". Latvijas

Vēstnesis, 2009. gada 13. janvāris, Nr. 6).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko

regulējumu, kas attiecas uz notiesātām personām, iespēju robežās

jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes

izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2.

punktu). Starptautisko organizāciju rekomendācijās norādīts

uz tādu pasākumu kopumu, kas uzskatāms par efektīvu līdzekli, ar

kuru var tikt sasniegts soda izpildes virsmērķis - tiesiska

uzvedība pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas vietas.

Piemēram, "Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar

ieslodzītajiem" 65. punktā norādīts, ka brīvības atņemšanas

iestādē pavadītajam laikam ir jābūt vērstam uz notiesātās

personas motivēšanu dzīvot, ievērojot likumus. Savukārt 66.

punkta pirmajā daļā uzsvērts, ka ir jālieto visi piemērotie

līdzekļi, lai šo mērķi sasniegtu. Minēto standartnoteikumu 27.

punkts paredz, ka disciplīna un kārtība ir jāuztur ar stingriem,

bet ne ar lielākiem ierobežojumiem, kā tas nepieciešams droša

ieslodzījuma labad ["Minimālie standartnoteikumi par

apiešanos ar ieslodzītajiem" pieņemti Ženēvā 1955. gadā ANO

pirmajā kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar

likumpārkāpējiem; atbalstīti ar ANO Ekonomiskās un sociālās

padomes 1957. gada 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977.

gada 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)].

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka notiesātās personas

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību neapšaubāmi atšķiras

no brīvībā esošo personu tiesībām uz privāto dzīvi. Noziedzīgu

nodarījumu izdarījušas personas privātās dzīves daļa - tiesības

dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savām vēlmēm - tiek

ierobežota sabiedrības likumīgo interešu aizsardzības labad

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-05-01 14. punktu un 2009. gada 18. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 14. punktu). Vienlaikus

Satversmes tiesas spriedumos uzsvērts, ka pasākumi, kas saistīti

ar notiesātā pamattiesību ierobežojumiem, nedrīkst būt lielāki,

kā nepieciešams piespriestā soda veida un rakstura, kā arī soda

izpildes režīma dēļ, un tie pieļaujami tikai tādā apmērā, kāds

nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03

secinājumu daļas 7. punktu un 2006. gada 6. februāra sprieduma

lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu).

Politikas plānošanas dokumentos un juridiskajā literatūrā

norādīts, ka soda izpildei ir jāveicina resocializācija -

sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas

pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas uzvedības veicināšanu,

sociāli pozitīvu vērtību izpratnes veidošanu, lai notiesātā

persona pēc soda izciešanas iekļautos sabiedrībā un godīgi

izturētos pret darbu, precīzi izpildītu likumus, cienītu sadzīves

noteikumus (sk.: Ministru kabineta 2009. gada 9. janvāra

rīkojums Nr. 7 "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto

personu resocializācijas koncepcija". Latvijas Vēstnesis,

2009. gada 13. janvāris, Nr. 6, un Krūmiņš E., Pokšāns S.

Brīvības atņemšanas soda izpilde. Rīga: Latvijas Policijas

akadēmija, 1996, 21. lpp.).

Tādējādi brīvības atņemšanas iestādē noteiktajai dienas

kārtībai un uzvedības noteikumiem jābūt vērstiem uz soda izpildes

režīma nodrošināšanu un soda mērķu sasniegšanu.

Piemērojot normatīvos aktus, kas

nosaka notiesātā tiesību un pienākumu saturu, ir jāgādā par to,

lai likumdevēja noteiktie soda izpildes mērķi tiktu

sasniegti.