9. pants

1Kodeksa 41. pants paredz, ka brīvības atņemšanas

2iestādes režīma pamatnoteikumi ietver stingri reglamentētu

3iekšējo kārtību un notiesātajiem ir pienākums bez ierunām,

4precīzi izpildīt normatīvajos aktos un brīvības atņemšanas

5iestādes režīma pamatnoteikumos ietvertās prasības.

6Likumdevējs Kodeksa 42. panta pirmajā daļā konkretizējis, ko

7nozīmē "stingri reglamentēta iekšējā kārtība". No

8minētās tiesību normas izriet, ka brīvības atņemšanas iestāde,

9reglamentējot notiesāto uzvedības noteikumus darba un atpūtas

10laikā, nosaka arī to, kādas darbības un kurā diennakts laikā ir

11atļautas.

12Lietojot vārdus "stingri reglamentēta iekšējā

13kārtība", likumdevējs uzsvēris, ka nepieciešams detalizēts

14regulējums attiecībā uz laiku, ko persona pavada brīvības

15atņemšanas iestādē. Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības

16noteikumus likumdevējs uzdevis reglamentēt Ministru

17kabinetam.

18Likumdevējs Kodeksa 9. pantā uzsvēris, ka personām, kuras

19izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar

20ierobežojumiem, ko paredz tiesas spriedums un režīms, kādu

21attiecīgā soda veida izciešanai nosaka likums. Līdz ar to

22atrašanās brīvības atņemšanas vietā ir saistīta ar personas

23tiesību ierobežojumiem. Brīvības atņemšana personai jau pati par

24sevi ietver tādu likumā paredzēto represīvo līdzekļu piemērošanu,

25kuriem ir sodīšanas funkcijas, jo kriminālsods vienlaikus kalpo

26speciālās un vispārējās prevencijas mērķu sasniegšanai (sk.:

27Ministru kabineta 2009. gada 1. septembra rīkojums Nr. 6

28"Par Kriminālsodu politikas koncepciju". Latvijas

29Vēstnesis, 2009. gada 13. janvāris, Nr. 6).

30Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko

31regulējumu, kas attiecas uz notiesātām personām, iespēju robežās

32jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes

33izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā (sk. Satversmes tiesas

342007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2.

35punktu). Starptautisko organizāciju rekomendācijās norādīts

36uz tādu pasākumu kopumu, kas uzskatāms par efektīvu līdzekli, ar

37kuru var tikt sasniegts soda izpildes virsmērķis - tiesiska

38uzvedība pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas vietas.

39Piemēram, "Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar

40ieslodzītajiem" 65. punktā norādīts, ka brīvības atņemšanas

41iestādē pavadītajam laikam ir jābūt vērstam uz notiesātās

42personas motivēšanu dzīvot, ievērojot likumus. Savukārt 66.

43punkta pirmajā daļā uzsvērts, ka ir jālieto visi piemērotie

44līdzekļi, lai šo mērķi sasniegtu. Minēto standartnoteikumu 27.

45punkts paredz, ka disciplīna un kārtība ir jāuztur ar stingriem,

46bet ne ar lielākiem ierobežojumiem, kā tas nepieciešams droša

47ieslodzījuma labad ["Minimālie standartnoteikumi par

48apiešanos ar ieslodzītajiem" pieņemti Ženēvā 1955. gadā ANO

49pirmajā kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar

50likumpārkāpējiem; atbalstīti ar ANO Ekonomiskās un sociālās

51padomes 1957. gada 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977.

52gada 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)].

53Satversmes tiesa jau norādījusi, ka notiesātās personas

54tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību neapšaubāmi atšķiras

55no brīvībā esošo personu tiesībām uz privāto dzīvi. Noziedzīgu

56nodarījumu izdarījušas personas privātās dzīves daļa - tiesības

57dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savām vēlmēm - tiek

58ierobežota sabiedrības likumīgo interešu aizsardzības labad

59(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā

60Nr. 2009-05-01 14. punktu un 2009. gada 18. decembra

61sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 14. punktu). Vienlaikus

62Satversmes tiesas spriedumos uzsvērts, ka pasākumi, kas saistīti

63ar notiesātā pamattiesību ierobežojumiem, nedrīkst būt lielāki,

64kā nepieciešams piespriestā soda veida un rakstura, kā arī soda

65izpildes režīma dēļ, un tie pieļaujami tikai tādā apmērā, kāds

66nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes

67tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03

68secinājumu daļas 7. punktu un 2006. gada 6. februāra sprieduma

69lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu).

70Politikas plānošanas dokumentos un juridiskajā literatūrā

71norādīts, ka soda izpildei ir jāveicina resocializācija -

72sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas

73pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas uzvedības veicināšanu,

74sociāli pozitīvu vērtību izpratnes veidošanu, lai notiesātā

75persona pēc soda izciešanas iekļautos sabiedrībā un godīgi

76izturētos pret darbu, precīzi izpildītu likumus, cienītu sadzīves

77noteikumus (sk.: Ministru kabineta 2009. gada 9. janvāra

78rīkojums Nr. 7 "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto

79personu resocializācijas koncepcija". Latvijas Vēstnesis,

802009. gada 13. janvāris, Nr. 6, un Krūmiņš E., Pokšāns S.

81Brīvības atņemšanas soda izpilde. Rīga: Latvijas Policijas

82akadēmija, 1996, 21. lpp.).

83Tādējādi brīvības atņemšanas iestādē noteiktajai dienas

84kārtībai un uzvedības noteikumiem jābūt vērstiem uz soda izpildes

85režīma nodrošināšanu un soda mērķu sasniegšanu.

86Piemērojot normatīvos aktus, kas

87nosaka notiesātā tiesību un pienākumu saturu, ir jāgādā par to,

88lai likumdevēja noteiktie soda izpildes mērķi tiktu

89sasniegti.