10. pants

1Satversmes tiesas praksē ir uzsvērts, ka

2valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša

3rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu

4likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības

5noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Likumdevēja izšķiršanās par

6to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un

7lietderības jautājums (sk. Satversmes tiesas

82008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

9Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Savukārt

10personām ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā

11noteiktus nodokļus (sk. Satversmes tiesas

122010. gada 6. decembra sprieduma lietā

13Nr. 2010-25-01 10. punktu). Minētais

14pienākums ir nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi

15nodrošinošo līdzekļu noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek

16nodokļu maksātājiem par pienākumu samaksāt noteikta apmēra

17nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

18maksāšanas kārtību, kā arī atbildību par pienākuma nepildīšanu

19(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

20sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. punktu).

21Turpretim likumdevējam nav konstitucionāla pienākuma, bet ir

22tiesības paredzēt noteikta veida vai apjoma nodokļu maksāšanas

23režīma atvieglojumus (sk. Satversmes tiesas

242011. gada 20. maija sprieduma lietā

25Nr. 2010-70-01 16.2. punktu).

26Saimnieciskās darbības legāldefinīcija ir noteikta

27Nodokļa likuma 11. panta 1.1 daļā.

28Turklāt Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

29noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

30nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

31dienestā" 4.1.2. punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu

32dienestā kā nodokļu maksātājus reģistrē personas, kuras veic

33saimniecisko darbību. Tādējādi personai, kas veikusi nekustamo

34īpašumu atsavināšanu peļņas gūšanas nolūkā, bija jāapzinās savs

35pienākums reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā. Savukārt saskaņā

36ar Komerclikuma 75. panta pirmo daļu fiziskajai personai,

37kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums pieteikt sevi

38ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu, ja gada

39apgrozījums no veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz

40200 000 latu. Tas, vai persona patiešām veic saimniecisko

41darbību, ir vērtējams katras konkrētās lietas

42ietvaros.

43No lietas materiālos esošās informācijas secināms, ka

44VID, veicot iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu, visupirms ir

45rūpīgi jāizvērtē, vai fiziskās personas darbības attiecībā uz

46nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības

47pazīmēm. Ja šāda atbilstība ir konstatējama, tad apstrīdētā norma

48neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma

49nodokli.

50Noskaidrojusi apstrīdētās normas patieso saturu,

51Satversmes tiesa uzskata, ka nav pamata turpināt lietas

52izskatīšanu un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

5391. panta pirmajam teikumam, jo būtībā šī lieta ir

54izšķirama, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot

55atbilstoši tās mērķim un likumdevēja paustajai gribai.

56Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

57likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes

58tiesa

59nolēma:

60izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-15-01 "Par

61likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta

62pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta

63(2001. gada 22. novembra likuma redakcijā) atbilstību

64Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam".

65Lēmums nav pārsūdzams.

66Rīcības sēdes priekšsēdētājs

67G.Kūtris