10. pants

Satversmes tiesas praksē ir uzsvērts, ka

valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša

rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu

likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības

noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Likumdevēja izšķiršanās par

to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un

lietderības jautājums (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Savukārt

personām ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā

noteiktus nodokļus (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 6. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-25-01 10. punktu). Minētais

pienākums ir nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi

nodrošinošo līdzekļu noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek

nodokļu maksātājiem par pienākumu samaksāt noteikta apmēra

nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

maksāšanas kārtību, kā arī atbildību par pienākuma nepildīšanu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. punktu).

Turpretim likumdevējam nav konstitucionāla pienākuma, bet ir

tiesības paredzēt noteikta veida vai apjoma nodokļu maksāšanas

režīma atvieglojumus (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 16.2. punktu).

Saimnieciskās darbības legāldefinīcija ir noteikta

Nodokļa likuma 11. panta 1.1 daļā.

Turklāt Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

dienestā" 4.1.2. punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu

dienestā kā nodokļu maksātājus reģistrē personas, kuras veic

saimniecisko darbību. Tādējādi personai, kas veikusi nekustamo

īpašumu atsavināšanu peļņas gūšanas nolūkā, bija jāapzinās savs

pienākums reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā. Savukārt saskaņā

ar Komerclikuma 75. panta pirmo daļu fiziskajai personai,

kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums pieteikt sevi

ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu, ja gada

apgrozījums no veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz

200 000 latu. Tas, vai persona patiešām veic saimniecisko

darbību, ir vērtējams katras konkrētās lietas

ietvaros.

No lietas materiālos esošās informācijas secināms, ka

VID, veicot iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu, visupirms ir

rūpīgi jāizvērtē, vai fiziskās personas darbības attiecībā uz

nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības

pazīmēm. Ja šāda atbilstība ir konstatējama, tad apstrīdētā norma

neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma

nodokli.

Noskaidrojusi apstrīdētās normas patieso saturu,

Satversmes tiesa uzskata, ka nav pamata turpināt lietas

izskatīšanu un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, jo būtībā šī lieta ir

izšķirama, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot

atbilstoši tās mērķim un likumdevēja paustajai gribai.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes

tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-15-01 "Par

likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta

pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta

(2001. gada 22. novembra likuma redakcijā) atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Rīcības sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris