Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2011-15-01

1Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

2nodokli" (turpmāk - Nodokļa likums) 9. panta pirmās

3daļas 19. punkta "c" apakšpunkts (2001. gada

422. novembra likuma redakcijā) līdz 2007. gada

512. jūnijam paredzēja, ka gada apliekamajā ienākumā netiek

6ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma

7pārdošanas, izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma

8pārdošanas, kas ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem

9(turpmāk - apstrīdētā norma).

1Administratīvā apgabaltiesa (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzēja) norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst

3Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

491. pantā noteiktajam tiesiskās vienlīdzības

5principam.

6Administratīvajā lietā, sakarā ar kuru iesniegts

7pieteikums Satversmes tiesā, ir pārsūdzēts Administratīvās rajona

8tiesas spriedums. Minētajā spriedumā secināts, ka Valsts ieņēmumu

9dienests (turpmāk - VID) esot pamatoti atzinis personas atbildību

10par saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā nodokļu

11maksātājam, kā arī pamatoti noteicis iedzīvotāju ienākuma

12nodokļa, soda naudas un nokavējuma naudas samaksas pienākumu.

13Spriedumā konstatēts, ka konkrētā fiziskā persona laika posmā no

142004. gada līdz 2006. gadam iegādājusies 30, bet

15atsavinājusi 12 nekustamos īpašumus. Šāda rīcība norādot uz

16apzinātu darbību - nekustamo īpašumu iegādi ar mērķi gūt

17finansiālu labumu. Nekustamo īpašumu tirdzniecības raksturs

18nemainoties tādēļ vien, ka persona īpašumu pārdod, ievērojot

19apstrīdētajā normā noteikto viena gada termiņu. Ja salīdzinoši

20īsā laika posmā persona iegādājas 30 nekustamos īpašumus un vēlāk

21tos pārdod, tad šajā gadījumā tiekot veikta saimnieciska darbība,

22nevis atsevišķs, neregulāra rakstura darījums - sava īpašuma

23pārdošana.

24Savukārt Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

25Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts) citās lietās

26esot skaidrojis, ka likumdevējs nekustamā īpašuma pārdošanas

27rezultātā gūtā ienākuma aplikšanu ar nodokli padarījis atkarīgu

28tikai no viena kritērija: perioda - viena gada -, kurā

29nekustamais īpašums ir bijis personas īpašumā. Ja viens vai

30vairāki nekustamie īpašumi ir bijuši personas īpašumā ilgāk par

31vienu gadu, tad ienākums, ko persona guvusi no šāda nekustamā

32īpašuma (īpašumu) pārdošanas, neesot apliekams ar iedzīvotāju

33ienākuma nodokli un neesot nepieciešams arī vērtēt, vai nekustamā

34īpašuma pārdevēja rīcība atbilst saimnieciskās darbības pazīmēm.

35Ievērojot Senāta institucionālo rangu, kā arī to, ka šāda

36apstrīdētās normas interpretācija sniegta vairākkārt, tostarp

37Senāta kopsēdē, Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētā norma esot

38jāpiemēro Senāta interpretācijā.

39Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma

40pārkāpjot vienlīdzības principu attiecībā uz tām personām, kuras

41reģistrē savu saimniecisko darbību un maksā iedzīvotāju ienākuma

42nodokli vai arī dibina komercsabiedrību un maksā uzņēmumu

43ienākuma nodokli. Tāpat tiesiskās vienlīdzības princips tiekot

44pārkāpts attiecībā uz tām personām, kuras veic sistemātisku

45kustamas mantas pārdošanu ar atlīdzības raksturu.

46Kamēr apstrīdētā norma tiek piemērota Senāta

47interpretācijā, valsts budžetā netiekot iemaksāti nodokļi

48ievērojamā apjomā. Rezultātā valsts budžets neiegūstot nodokļus

49par nekustamo īpašumu sistemātisku pārdošanu, kurai ir atlīdzības

50raksturs, ievērojamā apjomā, un tas neatbilstot sabiedrības

51interesēm.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

2aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

3argumentiem un lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā vai

4arī atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmei. Pieteikuma

5iesniedzēja nevis apšaubot apstrīdētās normas atbilstību

6Satversmei, bet gan uzskatot, ka tiesiskās vienlīdzības principam

7neatbilst Senāta sniegtā apstrīdētās normas interpretācija. Līdz

8ar to izskatāmajā lietā strīds esot par Senāta interpretācijas

9atbilstību Satversmes 91. pantam.

10Satversmes tiesas kompetenci nosakot Satversme un

11Satversmes tiesas likums. Satversmes tiesas likuma 16. pantā

12esot izsmeļoši uzskaitīts, kādas lietas Satversmes tiesa izskata.

13Likums nevienam neparedzot tiesības apstrīdēt Satversmes tiesā

14normas interpretāciju vai normas piemērošanu, jo izlemt, kā katrā

15konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas vai piemērojamas

16tiesību normas, - tas neesot Satversmes tiesas pamatuzdevums.

17Satversmes tiesa nevarot arī pārvērtēt vispārējās jurisdikcijas

18tiesas nolēmuma tiesiskumu.

19Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Senāta

20sniegtajai tiesību normas interpretācijai per se nevarot

21būt prezumējama piemērojamība. Iespēja citās lietās piemērot

22Senāta vai jebkuras citas vispārējās jurisdikcijas tiesas sniegto

23tiesību normas interpretāciju izrietot no šīs interpretācijas

24pareizības un pārliecinošā spēka, nevis no Senāta institucionālā

25ranga. Ja tiesnesis piemērotu Senāta sniegtu, bet Satversmei vai

26tiesību sistēmai neatbilstošu tiesību normas interpretāciju,

27kuras pareizību viņš pats apšauba, tad šāda tiesneša rīcība ne

28vien neatbilstu Satversmes 83. pantam, bet arī pārkāptu

29Satversmes 92. pantā garantētās personu tiesības uz taisnīgu

30tiesu. Ikvienai tiesai konkrētās lietas ietvaros esot patstāvīgi

31jāpārbauda iepriekš sniegtās tiesību normu interpretācijas

32pareizība un jāgādā, lai konkrētajos faktiskajos apstākļos

33attiecīgā interpretācija būtu pareiza un nodrošinātu taisnīgu

34lietas izlemšanu.

35Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

3691. pantam, Saeima norāda, ka tā pieņemta atbilstoši valsts

37ekonomiskajai politikai, lai bremzētu augošo nekustamo īpašumu

38tirgu un ierobežotu ātras peļņas gūšanu no nekustamo īpašumu

39tirdzniecības. Apstrīdētajā normā likumdevējs esot

40formulējis izņēmumu, respektīvi, gadījumus, kad personas ienākumi

41netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Atbilstoši

42tiesību teorijas atziņām izņēmuma noteikumi neesot interpretējami

43paplašināti un neesot piemērojami pēc analoģijas.

44Interpretējot tiesību normu, nebūtu pieļaujama nodokļu

45atvieglojumu paplašināšana, ja līdz ar to varētu rasties šaubas

46par likumdevēja īstenotās fiskālās politikas

47satversmību.

48Ar 1999. gada 25. novembra grozījumiem Nodokļa

49likumā esot ieviesti ne vien apstrīdētajā normā paredzētie

50atbrīvojumi, bet arī fiziskās personas saimnieciskās darbības

51jēdziena formulējums. Tas skaidri norādot, ka no saimnieciskās

52darbības gūstamie ienākumi ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma

53nodokli. Līdz ar to abus šos grozījumus saistot vienots

54likumdevēja nolūks: no vienas puses, paredzēt zināmus

55atvieglojumus personām, kuras gūst ienākumus no sev piederoša

56nekustamā īpašuma pārdošanas, bet, no otras puses, precīzi

57noteikt, ka ienākumi, kas gūti no fiziskās personas saimnieciskās

58darbības, ir apliekami ar nodokli. Līdz ar to, ņemot vērā Nodokļa

59likuma normu sistēmu, nodoklis neesot jāmaksā no ienākumiem par

60tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis

61vairāk par 12 mēnešiem, ja persona nav īpašumus pārdevusi

62regulāri un sistemātiski ar nolūku gūt peļņu.

63Arī apstrīdētās normas sagatavošanas materiāli

64neliecinot, ka tajā noteiktais atbrīvojums varētu attiekties uz

65gadījumiem, kad persona sistemātiski peļņas gūšanas nolūkā pārdod

66vairākus nekustamos īpašumus. Apstrīdētajā normā jēdziens

67"nekustamais īpašums" esot lietots vienskaitļa formā,

68līdz ar to likumdevējs vērsis uzmanību uz to, ka ikviena

69nekustamā īpašuma pārdošana aplūkojama atsevišķi un katram

70gadījumam nepieciešams individualizēts vērtējums.

71Likumdevējs baudot plašu rīcības brīvību gan tad, kad

72īsteno nodokļu politiku, gan arī tad, kad paredz izņēmumus no

73nodokļu maksāšanas pienākuma. Tomēr privātpersona nevarot tiesas

74ceļā prasīt, lai tiktu noteikti izņēmumi no nodokļu maksāšanas

75pienākuma, un šādi izņēmumi nevarot tikt radīti tiesību normas

76interpretācijas ceļā. Ja apstrīdētajā normā nav precīzi norādīts

77atbrīvojums no pienākuma maksāt ienākuma nodokli par

78vairākkārtēju nekustamā īpašuma pārdošanu peļņas nolūkā, tad

79attiecīgs secinājums šīs normas interpretācijas ceļā neesot

80izdarāms. Pretējā gadījumā šāda izņēmuma paplašināšana būtiski

81ietekmētu valsts budžeta ienākumus, un likumdevējam esot

82konstitucionāls pienākums sabiedrības labklājības interesēs

83attiecībā uz šādu izņēmuma gadījumu paust savu gribu skaidri un

84nepārprotami.

1Finanšu ministrija pievienojas VID

2sniegtajam un turpmāk izklāstītajam apstrīdētās normas

3skaidrojumam. Papildus tā norāda, ka Nodokļa likuma

411. panta 1.1 daļa saimniecisko darbību

5raksturojot kā jebkuru fiziskās personas darbību, kas tiek veikta

6ar mērķi gūt ienākumu. Šī norma esot skaidra un saprotama. Tomēr

7apstrīdētās normas piemērošanu praksē apgrūtinot tas, ka fiziskās

8personas nereti slēpjot darījumu patieso būtību - ienākumu gūšanu

9-, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Viens no izplatītākajiem

10negodīgas tirdzniecības veidiem esot tāds, ka pārdodamā lieta

11tiek uzrādīta kā personīgais īpašums, kas tiekot izmantots

12personiskajām vajadzībām. Kādi šie darījumi ir patiesībā, to

13varot noskaidrot vienīgi vērtējot dažādas pazīmes un izdarot

14loģiskus un likumsakarīgus secinājumus, piemēram, par to, vai

15vienas ģimenes dzīvesvietas nodrošināšanai īsā laika posmā

16patiešām ir nepieciešami vairāki desmiti dažādu nekustamo

17īpašumu.

18Nebūtu pareizi darījumu patiesās būtības pārbaudes

19ierobežot tikai ar atsevišķiem konkrētiem kritērijiem. Situācijas

20esot atšķirīgas, un līdz ar to arī pazīmes, pēc kurām var

21noteikt, vai īpašums tiek lietots personiskajām vajadzībām vai

22iegādāts tālākpārdošanai, esot dažādas. Esot arī tādas

23vispāratzītas pazīmes, ko nodokļu administrācija vairumā gadījumu

24izmantojot saimnieciskās darbības raksturošanai, piemēram,

25darījumu sistemātiskums. Ja pārbaudes būtu ierobežotas tikai ar

26dažiem kritērijiem, tad negodīgie nodokļu maksātāji papūlētos

27visas attiecīgās pazīmes formāli apslēpt un nodokļu

28administrācijas iespējas pierādīt darījumu patieso raksturu būtu

29ierobežotas.

1VID norāda, ka izskatāmajā lietā

2nozīmīgākais jautājums esot šāds: vai apstrīdētās normas

3piemērošana izslēdz Nodokļa likumā noteikto saimnieciskās

4darbības (tirdzniecības) regulējumu, un, ja izslēdz, - vai šāds

5rezultāts atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Pēc

6VID ieskata, Nodokļa likuma 4. pantā esot

7noteikts viens no galvenajiem nodokļu sistēmas pamatprincipiem:

8jebkurš personas ienākums, ja vien likums neparedz citādi, ir

9apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma

10nodokli. Līdz ar to ienākumi no nekustamo īpašumu pārdošanas, ja

11tā atbilst saimnieciskās darbības (tirdzniecības) pazīmēm, esot

12jāapliek ar nodokli. Izņēmumu no šāda nodokļu maksāšanas

13pienākuma likums nekad neesot paredzējis.

14Nodokļa likuma 9. pantā noteiktie ienākuma veidi,

15kas atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli,

16tostarp ienākumi no "sava īpašuma" pārdošanas, un

17nosacījums par nekustamā īpašuma piederības ilgumu - vienu gadu -

18esot izsmeļoši un neesot interpretējami paplašināti. Tādējādi,

19nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, esot jāpārbauda, vai

20nodokļu maksātājs nekustamo īpašumu pārdod kā "savu

21īpašumu" un, ja pārdotais nekustamais īpašums (vai vairāki

22īpašumi) neatbilst "sava īpašuma" kategorijai, - vai ir

23konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Nekustamā īpašuma

24piederības ilgumam neesot nozīmes, ja tiek konstatēts, ka

25personas veiktajai darbībai piemīt saimnieciskajai darbībai

26raksturīgais sistemātiskums.

27VID savā praksē visbiežāk vērtējot gadījumus, kad

28nekustamie īpašumi personas īpašumā bijuši ilgāk par 12 mēnešiem,

29bet neatbilst "sava īpašuma" kritērijam un to pārdošanā

30konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Lai nošķirtu

31"sava īpašuma" pārdošanu no saimnieciskās darbības, VID

32vadoties no Nodokļa likumā un Komerclikumā ietvertās

33saimnieciskās darbības definīcijas, kā arī no Senāta judikatūras.

34Tāpat tiekot pārbaudīta nekustamo īpašumu pārdošanas regularitāte

35un apjoms, iegādes mērķi un iegādes finansēšanas avoti, iegādes

36veids, kā arī apstākļi, kas raksturo nekustamo īpašumu

37izmantošanu nodokļu maksātāja personiskajām

38vajadzībām.

39Esot apšaubāma tāda apstrīdētās normas interpretācija,

40kas ļautu personai iegādāties vairākus nekustamos īpašumus un,

41nogaidot vienu gadu un nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli,

42tos sistemātiski pārdot. Pieņēmums, ka iedzīvotāju ienākuma

43nodoklis nebūs jāmaksā par ienākumiem no tādu nekustamo īpašumu

44pārdošanas, kuri personas īpašumā bijuši ilgāk nekā gadu, kļūstot

45par cēloni formālai Nodokļa likuma piemērošanai. Savukārt

46likumdevējs Nodokļa likumā esot apzināti nošķīris "sava

47īpašuma" jēdzienu no saimnieciskās darbības jēdziena.

48Apstrīdētajā normā noteiktā nekustamo īpašumu minimālā piederības

49ilguma mērķis drīzāk esot mazināt nekustamo īpašumu tirgus

50dalībnieku iespējas gūt lielāku peļņu no īstermiņa cenu

51svārstībām, nevis atbrīvot personu no pienākuma maksāt nodokli

52par tās veikto saimniecisko darbību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas

2Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

3VID apstrīdēto normu pārtraucis piemērot 2004. - 2005. gadā,

4kad dažu personu nekustamo īpašumu pārdošana tika kvalificēta kā

5nereģistrēta saimnieciskā darbība un to gūtie ienākumi no vairāk

6nekā 12 mēnešus tām piederējuša nekustamā īpašuma atsavināšanas

7tika aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, nokavējuma naudu un

8soda naudu. Nekustamo īpašumu pārdošana esot kvalificēta kā

9nereģistrēta saimnieciskā darbība neatkarīgi no īpašuma iegūšanas

10veida, piemēram, denacionalizācijas, dāvinājuma, pirkuma vai

11mantojuma. Pieteikumā minētās personu grupas neesot savstarpēji

12salīdzināmas, jo to īpašības esot atšķirīgas. Līdz ar to

13apstrīdētā norma nepārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes

14principu.

15Kopš 2010. gada Tiesībsargs esot ierosinājis

16astoņas pārbaudes lietas par vienveidīgu jautājumu, proti, to, ka

17VID nepiemēro apstrīdēto normu. VID esot

18nepamatoti mainījis savu iepriekšējo nostāju un līdz ar to

19veicis nepamatotus iedzīvotāju ienākuma nodokļa, nokavējuma

20naudas un soda naudas uzrēķinus tiem nodokļu maksātājiem, kuri

21bija pārdevuši nekustamo īpašumu, kas atradās viņu īpašumā vairāk

22nekā 12 mēnešus. Par to, ka VID apstrīdētās normas

23piemērošanas praksē pārkāpj Satversmes prasības, esot informēta

24gan Finanšu ministrija, gan arī Ministru

25kabinets.

26Tiesībsargs pilnībā pievienojas Saeimas viedoklim, ka

27Satversmes tiesas likums neparedz tiesības apstrīdēt Satversmes

28tiesā normas interpretāciju vai normas piemērošanu. Tomēr

29Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstam pievienotajam

30Finanšu ministrijas, VID un Dr. oec. Kārļa

31Ketnera vērtējumam par apstrīdētās normas interpretāciju un

32piemērošanu. Izvērtējot gan apstrīdēto normu, gan citas tiesību

33normas, kas pēc 2007. gada 11. jūnija regulē līdzīgus

34jautājumus, Tiesībsargs uzskata, ka nekustamo īpašumu

35atsavināšanu nevar uzskatīt par saimniecisko darbību, ja to veic

36īpašnieks pēc apstrīdētajā normā noteiktā viena gada termiņa

37notecēšanas.

38Satversmes tiesa s e c i n ā j a:

1Lai gan pieteikumā ietverts prasījums

2izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes

391. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek

4apstrīdēta šīs normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta

5pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki Latvijā ir

6vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". Līdz ar to lieta

7neskar Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

8diskriminācijas aizlieguma principu.

9Pieteikuma iesniedzēja paskaidro, kādu iemeslu dēļ

10apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. pantam. Tā

11norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto normu fiziskajai personai neesot

12pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par tās veikto

13saimniecisko darbību. Pat ja personas veiktās darbības atbilst

14saimnieciskās darbības pazīmēm un persona sistemātiski atsavina

15iegādātos nekustamos īpašumus, kuri tās īpašumā bijuši ilgāk par

16vienu gadu, iedzīvotāju ienākuma nodoklis personai neesot

17jāmaksā. Tādējādi apstrīdētā norma personu, kura veic

18saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu

19dienestā kā nodokļu maksātājs, nostādot sliktākā stāvoklī nekā

20personu, kura arī veic saimniecisko darbību, bet nav

21reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu

22maksātājs.

23Izšķirošā nozīme apstrīdētās normas interpretācijā un

24satura noskaidrošanā ir administratīvajām tiesām, kad tās izvērtē

25VID lēmumu tiesiskumu. Savukārt valsts institūciju vai vispārējās

26jurisdikcijas tiesu veiktās tiesību normu interpretācijas un

27piemērošanas, kā arī pierādījumu pārvērtēšana saskaņā ar

28Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un

2916. pantu nav Satversmes tiesas kompetencē. Satversmes

30tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā

31noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt ne

32valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību normu piemērošanu, nedz

33arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu (sk.,

34piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

35sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

367. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

37Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību

38normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances

39tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu

40(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

41sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu).

42Kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un

43interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras

44veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai

45(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

46sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

4718.2. punktu).

48Tiesas tiesības vērsties konstitucionālajā tiesā, ja

49lietas izskatīšanas gaitā rodas pamatotas šaubas par lietā

50piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka

51tiesību normām, jeb tā sauktā konkrētā kontrole nav

52prejudiciālais jautājums par lietā piemērojamās tiesību normas

53interpretāciju. Visupirms tiesu varas uzdevums ir nodrošināt,

54lai, izskatot katru konkrēto lietu, tiktu garantēta Satversmes

55normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo

56tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības

57un brīvības. Tiesiskā valstī tieši vispārējās jurisdikcijas

58tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot

59katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots

60saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

61sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

622010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības

63izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

6412. punktu).

65Nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko un

66lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir piešķirtas

67tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu. Lai ar piemērojamo

68tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi,

69jāizmanto dažādas tiesību normu interpretācijas metodes - ne

70tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā

71metode (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

724. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

73daļas 3. punktu). Satversmei atbilstoša tiesību normu

74piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

75atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

76piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

77kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas

782005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

79Nr. 2004-16-01 17. punktu).

80Savukārt Satversmes tiesa kāda tiesību jautājuma

81izlemšanā var iesaistīties tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā

82izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai

83atrisinātu konkrētu tiesisko strīdu, un konkrētās tiesību normas

84kontroles ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību

85aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem ir uzskatāma arī

86tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš

87radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka

88juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas

892010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

90lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu).

91No lietas materiāliem izriet, ka lietas dalībnieku

92viedoklis par apstrīdētās normas saturu būtiski atšķiras. Tātad,

93lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas

94atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās

95patieso jēgu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

9620. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

97Nr. 2009-14-01 7. punktu un 2010. gada

9811. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

99Nr. 2010-11-01 6. punktu).

100Līdz ar to Satversmes tiesai

101savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas

102mērķis un patiesā jēga.

1No Saeimas atbildes raksta un tam

2pievienotās informācijas redzams, ka būtiska nozīme apstrīdētās

3normas satura noskaidrošanā ir tam tiesiskajam regulējumam, kas

4bija spēkā pirms šīs normas. Tāpat nozīmīgi ir arī likumdevēja

5apsvērumi, kas kalpojuši par pamatu apstrīdētajā normā ietvertā

6regulējuma pieņemšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

7piemēros tiesību normas vēsturisko interpretāciju.

88.1. Izmantojot minēto interpretācijas

9metodi attiecībā uz apstrīdēto normu, ir konstatējams, ka Nodokļa

10likuma 1. pants redakcijā, kas bija spēkā no 1994. gada

111. janvāra, noteica: ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek

12fiziskās personas gūtos ienākumus, un tie sastāv no: pirmkārt,

13algas nodokļa, otrkārt, patentmaksas, treškārt, nodokļa par

14ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav peļņas nodokļa objekts,

15no individuālā darba, no īpašuma un citiem avotiem.

16Nodokļa likuma 8. panta trešās daļas 8. punkts

17paredzēja, ka pārējie fiziskās personas ienākumi, par kuriem

18jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir arī citi ienākumi, kas

19nav minēti likuma 9. pantā. Savukārt 9. pantā bija

20noteikti ienākumu veidi, kas netiek ietverti gada apliekamajā

21ienākumā. Tādējādi nodokļu maksātājam bija pienākums par

22jebkuriem citiem ienākumiem, kas nebija tieši noteikti likuma

239. pantā kā izņēmumi - neapliekami ienākumi, maksāt

24iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kā ienākumi, kas atbrīvoti no

25aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, likuma 9. panta

2620. punktā citastarp bija noteikti "ienākumi no

27personiskās mantas realizācijas, izņemot ienākumus no pārdošanai

28izgatavotu un iegādātu izstrādājumu

29realizācijas".

30Nodokļa likuma 9. panta 20. punktā noteiktais

31ar 1995. gada 31. maija likumu "Grozījumi likumā

32"Par iedzīvotāju ienākuma

33nodokli"" tika ietverts 9. panta

3419. punktā. Tas bija spēkā līdz 2000. gada

351. janvārim, kad stājās spēkā 1999. gada

3625. novembra likums "Grozījumi likumā

37"Par iedzīvotāju ienākuma

38nodokli"", ar kuru Nodokļa likuma

399. panta pirmās daļas 19. punkts tika izteikts jaunā

40redakcijā, paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek

41aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no

42pārdošanai izgatavotu vai iegādātu izstrādājumu (mantas)

43pārdošanas, ienākumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā no tāda

44nekustamā īpašuma, akciju un citu vērtspapīru pārdošanas, kas ir

45bijuši personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem, un ienākumu no

46personāla akciju atpirkšanas.

47Ar 2000. gada 30. novembra likumu

48"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

49ienākuma nodokli"" 9. panta pirmās

50daļas 19. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, tā

51"c" apakšpunktā paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma

52nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas,

53izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma, akciju un citu

54vērtspapīru pārdošanas, kas ir bijuši personas īpašumā mazāk par

5512 mēnešiem.

56Lai atvieglotu vērtspapīru publisko apgrozību Latvijā,

57ar 2001. gada 22. novembrī pieņemto likumu

58"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

59ienākuma nodokli"" no 9. panta pirmās

60daļas 19. punkta "c" apakšpunkta tika izslēgta

61norāde par akciju un citu vērtspapīru pārdošanu. Šādā redakcijā

62apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2007. gada

6312. jūnijam.

64Ar 2007. gada 17. maija likumu "Grozījumi

65likumā "Par iedzīvotāju ienākuma

66nodokli"" apstrīdētā norma no Nodokļa

67likuma tika izslēgta. Vienlaikus likuma 9. panta pirmā daļa

68tika papildināta ar 19.1 punktu, paredzot, ka ar

69iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikts ienākums no tāda

70nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no

71dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts

72zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz divpadsmit

73mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas brīdim ir personas

74deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu

75adrese). Vienlaikus no likuma tika izslēgts 9. panta pirmās

76daļas 19. punkta "c" apakšpunkts.

77Ar 2008. gada 14. novembra likumu

78"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

79ienākuma nodokli"" Saeima būtībā atgriezās

80pie apstrīdētās normas regulējuma, 9. panta pirmās daļas

8119. punkta "e" apakšpunktā paredzot, ka ar nodokli

82netiek aplikti ienākumi no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas

83ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Šāda redakcija

84bija spēkā no 2009. gada 1. janvāra līdz

852010. gada 1. janvārim.

86Savukārt kopš 2010. gada 1. janvāra Nodokļa

87likuma 9. panta pirmās daļas 33. punkts noteic, ka gada

88apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts

89ienākums no tāda nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja

90īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums

91reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12

92mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas

93deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu

94adrese). Ja nekustamais īpašums, kuru atsavina, ir mantots

95līgumiskā, testamentārā vai likumiskā ceļā no laulātā, šīs panta

96daļas izpratnē uzskatāms, ka nekustamais īpašums ir viņu

97pārdzīvojušā laulātā īpašumā no dienas, kad attiecīgais

98nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā kā mantojuma

99atstājēja īpašums.

1008.2. Pieejamie apstrīdētās normas

101sagatavošanas materiāli nesniedz nepārprotamu priekšstatu par

102nolūku, ar kādu likumdevējs šo normu ir pieņēmis. Arī no Nodokļa

103likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkta regulējuma -

104kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas - sagatavošanas

105materiāliem likumdevēja mērķis nav secināms.

106Turpretim no Augstākās padomes 1993. gada

1076. aprīļa plenārsēdes - kurā otrajā lasījumā tika izskatīts

108Nodokļa likuma projekts - stenogrammas redzams, ka par

1099. panta 20. punkta saturu un piemērošanu izraisījās

110debates. Deputāts Juris Bojārs norādīja, ka ir "interesants

111arī 18. punkts - "ienākumi no personiskās mantas

112realizācijas". Es, piemēram, nopērku traktoru un pārdodu to,

113apgalvodams, ka tas nav uzņēmējdarbības veids, bet gan personīgās

114mantas pārdošana [..] Vai, piemēram, "Mersedesu"

115pārdodu... Bet kurš to var pateikt, vai es to nopirku pārdošanai

116un biznesam vai arī... Kas to var pateikt? Es apgalvošu, ka to

117nenopirku pārdošanai, bet tagad es to pārdodu, turklāt dārgāk,

118nekā nopirku. Es gribu dārgāk. Vai arī, piemēram, es nopērku ēku,

119zemes gabalu vai ko tamlīdzīgu. Tā visa būs personiskā manta, un

120tās būs lielas summas". Savukārt deputāts Artūrs Kodoliņš

121vērsa uzmanību uz to, ka "Šeit tas jau ir fiksēts " ...

122pārdošanā ... izņemot tos gadījumus, kad šīs mantas ir

123izgatavotas pārdošanai vai arī iegādātas pārdošanai""

124(Augstākās padomes 1993. gada 6. aprīļa sēdes

125stenogramma http://saeima.lv/steno/AP_steno/1993/st_930406v.htm,

126aplūkota 2011. gada 13. decembrī).

127Tādējādi likumdevēja mērķis apstrīdētās normas

128regulējuma kontekstā bija nošķirt tādu tiesisko situāciju, kad

129persona atsavina savu nekustamo īpašumu, no situācijas, kad

130persona iegādājas nekustamos īpašumus ar nolūku vēlāk tos

131atsavināt un gūt peļņu.

132Šādu likumdevēja nolūku vēlāk atkārtoti apstiprināja arī

133Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs

134Kārlis Leiškalns. 2008. gada 14. novembra Saeimas sēdē,

135kurā tika izskatīts likumprojekts "Grozījumi likumā

136"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"", kas citastarp

137paredzēja atgriezties pie apstrīdētās normas regulējuma, to

138ietverot Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas

13919. punkta "e" apakšpunktā, viņš norādīja: "

140[..] es tomēr gribētu nejaukt saimniecisku darbību, kas tiek

141aplikta ar nodokļiem. Arī šī nodokļa kontekstā saimnieciska

142darbība tiek aplikta ar nodokļiem, un mēs komisijā skatījām tos

143gadījumus, kad piedzen nodokli par personiskās mantas pārdošanu…

144situācijā, kad tas tiek izmantots saimnieciskiem darījumiem.

145Valsts ieņēmumu dienests to labi pierāda, un mums nācās atraidīt

146to darbaļaužu vēstules, kuri uzskatīja, ka viņi nepareizi tiek

147aplikti ar nodokli [..] norma par nekustamo īpašumu kā

148saimnieciskās darbības vai kā uzņēmumu vai kapitālsabiedrību

149sastāvdaļu paliek šobrīd spēkā [..] Mēs runājam šobrīd [..] par

150priekšlikumu, kas ir sadaļā "Neapliekamie ienākumi", un

151starp tiem ir ienākumi no personiskās mantas pārdošanas, un arī

152attiecībā uz dzīvokļiem šī norma bija spēkā [..] Cilvēkam ir

153tiesības uz personīgo mantu un tiesības pārdot šo personīgo

154mantu, ja tai nav saimnieciskas darbības rakstura, nemaksājot

155iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo lielos vilcienos mums jāuzskata,

156ka gan dzīvoklīti, gan, es nezinu, zemes pleķīti vai vasarnīcu

157mēs nopērkam par naudu, par kuru mēs nomaksājam visus nodokļus.

158Ja Valsts ieņēmumu dienests var pierādīt, ka šai darbībai ir

159saimnieciskas darbības raksturs, tad Valsts ieņēmumu dienests

160piedzen šos 25 procentus un ir jau piedzinis daudzos tūkstošos

161gadījumu [..] vienīgais, uz ko es varu aicināt: atbalstīt

162priekšlikumu, kurš varbūt nav ilglaicīgs, bet parāda tendenci, kā

163valdībai jārīkojas attiecībā uz personīgo mantu, kas iegūta,

164iepriekš nomaksājot nodokļus" (Saeimas 2008. gada

16514. novembra sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/081114/st081114.htm,

166aplūkota 2011. gada 13. decembrī).

167Līdz ar to var piekrist

168Saeimas viedoklim, proti, apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma

169rašanās apstākļi liecina par to, ka tajā paredzētais atbrīvojums

170no nodokļa maksāšanas pienākuma neattiecas uz gadījumiem, kad

171persona pārdod vairākus nekustamos īpašumus un ar to sistemātiski

172nodarbojas peļņas gūšanas nolūkā.

1Vērtējot apstrīdēto normu kopsakarā ar

2citām Nodokļa likuma normām, jāņem vērā, ka likuma 3. panta

3otrā daļa noteica: iekšzemes nodokļa maksātāja gada apliekamais

4ienākums ir viņa gada ienākums, izņemot šā likuma 9. pantā

5minētos izņēmumus - neapliekamos ienākumus. Savukārt

69. panta pirmās daļas 19. punkts paredzēja vispārīgo

7principu - ar nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma

8pārdošanas.

99.1. Nodokļa likuma l. panta

103. punktā iedzīvotāju ienākuma nodoklis definēts kā

11nodoklis, ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, un tas

12citastarp sastāv no nodokļa par ienākumiem no saimnieciskās

13darbības, ja tie nav uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts, un

14nodokļa par ienākumiem, kas gūti no citiem avotiem. Tādējādi

15likumdevējs tieši noteicis, ka ienākumi no saimnieciskās darbības

16ir apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas izrietēja arī

17no Nodokļa likuma 8. panta trešās daļas, kas neparedzēja

18izsmeļošu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo objektu

19uzskaitījumu.

20No minētā secināms, ka atbilstoši likumdevēja nolūkam ar

21iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekami visi nodokļu maksātāja

22ienākumi, ja vien likumā nav tieši noteikts pretējais: proti, ka

23konkrēta veida ienākums nav apliekams ar šo nodokli.

249.2. Arī Ministru kabineta 2006. gada

2526. septembra noteikumu Nr. 793 "Likuma "Par

26iedzīvotāju ienākuma nodokli" normu piemērošanas

27kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 793) 56. punktā

28bija paredzēts, ka, piemērojot apstrīdēto normu gadījumā, ja

29fiziskā persona pārdod nekustamo īpašumu, kas bijis tās īpašumā

30ilgāk par 12 mēnešiem, nekustamā īpašuma pārdošanas ienākums ir

31atbrīvots no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tomēr

32tad, ja nekustamais īpašums ir izmantots saimnieciskajā darbībā,

33ar nodokli bija apliekama summa, ko noteica saskaņā ar šo

34noteikumu 57. punktu.

35Noteikumu Nr. 793 57. punktā bija noteikts,

36ka, piemērojot apstrīdēto normu gadījumā, ja nekustamais īpašums

37ticis izmantots saimnieciskajā darbībā, fiziskās personas

38apliekamo ienākumu palielina par visos iepriekšējos taksācijas

39periodos, kuros nekustamais īpašums izmantots saimnieciskajā

40darbībā, norakstīto nolietojumu. Savukārt Noteikumu Nr. 793

4158. punkts paredzēja, ka šo noteikumu 56. un

4257. punktā ietvertās normas nepiemēro, ja nekustamo īpašumu

43tirdzniecība, apsaimniekošana un būvniecība ir nodokļu maksātāja

44saimnieciskā darbība.

45No minētā regulējuma secināms, ka, piemērojot apstrīdēto

46normu attiecībā uz nekustamo īpašumu pārdošanu, ir nošķirama tāda

47nekustamā īpašuma pārdošana, kas veikta saimnieciskās darbības

48ietvaros, un par saimnieciskās darbības konstatēšanas kritērijiem

49pieņemama veikto darījumu ekonomiskā būtība, regularitāte un

50apjoms (sk. Rīgas Tehniskās universitātes

51Inženierekonomikas un vadības fakultātes Starptautisko ekonomisko

52sakaru un muitas institūta Muitas un nodokļu katedras profesora

53Dr. oec. Kārļa Ketnera atzinumu lietas materiālu

541. sēj. 60. lpp.).

559.3. Noskaidrojot jēdziena "savs

56īpašums" saturu, jāņem vērā Nodokļa likumā ietvertais

57saimnieciskās darbības tiesiskais regulējums. No tā secināms, ka

58"savs īpašums" ir tāds īpašums, kas nav atzīstams par

59"preci" likuma 11. panta otrās daļas

601. punkta izpratnē, proti, kas nav tirgošanās objekts un

61attiecībā uz ko ir konstatējams personas nolūks lietu ilgstoši

62saglabāt savā īpašumā. Savukārt par ienākumiem no "sava

63īpašuma" pārdošanas, ņemot vērā Nodokļa likuma

6411. pantā 1.1 daļā ietverto fiziskās

65personas saimnieciskās darbības definējumu, nav atzīstami

66ienākumi no darbības, kas vērsta uz tirdzniecību, proti, ienākumi

67no tirdzniecības. Likumdevēja mērķis bija ar apstrīdēto normu

68atbrīvot nodokļu maksātāju no iedzīvotāju ienākuma nodokļa

69maksāšanas par sava nekustamā īpašuma pārdošanas ienākumiem,

70nošķirot šādus ienākumus no saimnieciskās darbības ienākumiem.

71Proti, minētais atbrīvojums no iedzīvotāju ienākuma nodokļa

72maksāšanas nav attiecināms uz ienākumiem no tāda nekustamā

73īpašuma pārdošanas, kas iegādāts ar mērķi to vēlāk pārdot

74(sk. Dr. oec. Kārļa Ketnera atzinumu lietas

75materiālu 1. sēj. 56. un 58. lpp.).

76Arī no Saeimas atbildes raksta papildinājumiem izriet,

77ka, interpretējot apstrīdēto normu, jāņem vērā

781999. gada 25. novembra grozījumi Nodokļa likumā, kas

79tajā ieviesuši ne vien apstrīdētajā normā paredzēto atbrīvojumu,

80bet arī fiziskās personas saimnieciskās darbības jēdziena

81formulējumu 11. pantā. Tādējādi likumdevējs skaidri

82norādījis, ka no saimnieciskās darbības gūstamie ienākumi ir

83apliekami ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Līdz ar to abus šos

84grozījumus saista vienots likumdevēja nolūks. Proti, no vienas

85puses, paredzēt zināmus atvieglojumus personām, kuras gūst

86ienākumus no sev piederoša nekustamā īpašuma pārdošanas, bet, no

87otras puses, precīzi noteikt, ka ienākumi, kas gūti no fiziskās

88personas saimnieciskās darbības, apliekami ar iedzīvotāju

89ienākuma nodokli (sk. Saeimas atbildes raksta

90papildinājumus lietas materiālu 1. sēj.

91106. lpp.).

929.4. No apstrīdētās normas piemērošanas

93prakses redzams, ka VID par laika posmu no 2003. gada

94janvāra līdz 2009. gada decembrim ir veicis nodokļu auditus

95320 fiziskajām personām, kuras slēgušas dažāda veida darījumus ar

96nekustamajiem īpašumiem. Administratīvajā tiesā tika iesniegti

97150 pieteikumi, kuros pārsūdzēti nodokļu audita rezultāti. No

98personām, kuras audita rezultātus pārsūdzējušas tiesā, 41 persona

99ir labprātīgi veikusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzrēķinu

100iemaksas valsts budžetā pilnā vai daļējā apmērā. Savukārt no

101personām, kuras audita rezultātus nav pārsūdzējušas

102administratīvajā tiesā, 56 personas ir labprātīgi veikušas

103attiecīgos maksājumus pilnā vai daļējā apmērā. Tātad kopumā 97

104nodokļu maksātāji ir labprātīgi pilnībā vai daļēji samaksājuši

105audita rezultātā aprēķinātās summas (sk. lietas materiālu

1061. sēj. 49. lpp.).

107No minētā netieši secināms, ka fiziskās personas -

108iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji, kas nodarbojušies ar

109nekustamo īpašumu atsavināšanu, - ir apzinājušās atšķirību starp

110sava īpašuma pārdošanu un nekustamo īpašumu tirdzniecību kā

111personas veiktu saimniecisko darbību.

1129.5. Nodokļa likumā ietvertais pamatprincips

113ir tāds, ka personai jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis par

114visiem tās ienākumiem, ciktāl likumdevējs nav paredzējis citādi.

115Tādējādi personas atbrīvojums no pienākuma maksāt iedzīvotāju

116ienākuma nodokli ir izņēmums no vispārējā principa - nodokļu

117maksāšanas pienākuma.

118Tiesību teorijā ir atzīts, ka saskaņā ar principu

119singularia non sunt extenda likumā noteiktie izņēmumi nav

120interpretējami paplašināti un līdz ar to arī nav piemērojami pēc

121analoģijas. Šāds uzskats ir pamatots ar apsvērumu, ka izņēmuma

122noteikumu paplašinātas iztulkošanas gadījumā vai gadījumā, kad

123tie tiek piemēroti pēc analoģijas, pastāv risks izjaukt likumā

124ietverto kopsakaru starp "noteikumu" un "izņēmumu

125no noteikuma". Citiem vārdiem, ja kāds likuma noteikums

126domāts konkrētam izņēmuma gadījumam vai šādu gadījumu grupai, tad

127minētajā noteikumā paredzētās tiesiskās sekas nav attiecināmas uz

128dzīves gadījumiem, kuros nav radusies šāda izņēmuma

129situācija. Tāpat nepieciešams izvairīties no tā, ka

130izņēmuma noteikuma pārāk plašas iztulkošanas vai analoģiskas

131piemērošanas rezultātā tiktu pilnībā grozīts likumdevēja nolūks

132jeb likuma mērķis. Arī šeit, līdzīgi kā jautājumā par izvēli

133starp analoģiju vai slēdzienu par pretējo, galvenā nozīme

134ierādāma attiecīgā izņēmuma noteikuma un izšķiramā (likumā tieši

135nenoregulētā) dzīves gadījuma tiesiskai izvērtēšanai, it īpaši

136ņemot vērā pamatu, uz kura likumā ietverts tieši tāds un ne

137citāds izņēmums no citas tiesību normas piemērošanas jomas

138(sk.: Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse:

139Raksti privāttiesībās. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2006,

140344. un 345. lpp.).

141Arī Senāts ir atzinis, ka "tiesiskās sekas, kas

142paredzētas konkrētā situācijā, nav attiecināmas uz citām, arī

143ļoti līdzīgām situācijām, jo likumdevējs ir vēlējies noteikt

144izsmeļošus normas piemērošanas gadījumu uzskaitījumus. Izņēmuma

145noteikumi nav iztulkojami paplašinoši un līdz ar to nav

146piemērojami pēc analoģijas. [..] izņēmuma noteikumu paplašinošas

147iztulkošanas vai analoģijas piemērošanas rezultātā pastāv risks

148izjaukt likumā ietverto kopsakaru starp "noteikumu" un

149"izņēmumu no noteikuma"" (Senāta

1502010. gada 22. novembra lēmuma lietā

151Nr. SJA-23/2010 10. punkts lietas materiālu

1521. sēj.128. lpp.).

153Tādējādi arī gadījumā, ja rastos šaubas par to, kā

154piemērojams konkrēts izņēmums no vispārējā principa, vai,

155piemēram, nodokļu maksātājam šķistu, ka likumdevējs nav

156pietiekami skaidri noteicis, kādi ienākumi nav apliekami ar

157iedzīvotāju ienākuma nodokli, ir piemērojams visaptverošais

158ienākuma nodokļa princips, proti, visi ienākumi ir apliekami ar

159iedzīvotāju ienākuma nodokli.

160Turklāt ne no lietas dalībnieku sniegtās informācijas,

161nedz arī no citiem lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums

162tam, ka VID būtu mainījis savu praksi attiecībā uz apstrīdētās

163normas interpretāciju un piemērošanu. Apstrīdētās normas

164piemērošanas gadījumu skaits strauji palielinājās 2007. un

1652008. gadā, bet tas bija saistīts ar pieaugošo nekustamā

166īpašuma atsavināšanas darījumu skaitu. Nekustamo īpašumu tirgus

167pieaugums pats par sevi nav uzskatāms par apliecinājumu tam, ka

168apstrīdētās normas interpretācijas un piemērošanas praksē būtu

169notikušas izmaiņas, kas tai piešķirtu citādu saturu un tādējādi

170apdraudētu tiesiskās drošības principu.

171Līdz ar to

172iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā tikai no ienākumiem

173par tāda nekustamā īpašuma pārdošanu, kas personas īpašumā bijis

174vairāk par 12 mēnešiem, ja persona nekustamos īpašumus nav

175pārdevusi sistemātiski nolūkā gūt peļņu.

1Satversmes tiesas praksē ir uzsvērts, ka

2valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša

3rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu

4likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības

5noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Likumdevēja izšķiršanās par

6to, kāds nodoklis būtu samērīgs un nepieciešams, ir politikas un

7lietderības jautājums (sk. Satversmes tiesas

82008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

9Nr. 2007-23-01 7. un 11. punktu). Savukārt

10personām ir konstitucionāls pienākums maksāt pienācīgā kārtībā

11noteiktus nodokļus (sk. Satversmes tiesas

122010. gada 6. decembra sprieduma lietā

13Nr. 2010-25-01 10. punktu). Minētais

14pienākums ir nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi

15nodrošinošo līdzekļu noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek

16nodokļu maksātājiem par pienākumu samaksāt noteikta apmēra

17nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

18maksāšanas kārtību, kā arī atbildību par pienākuma nepildīšanu

19(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

20sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. punktu).

21Turpretim likumdevējam nav konstitucionāla pienākuma, bet ir

22tiesības paredzēt noteikta veida vai apjoma nodokļu maksāšanas

23režīma atvieglojumus (sk. Satversmes tiesas

242011. gada 20. maija sprieduma lietā

25Nr. 2010-70-01 16.2. punktu).

26Saimnieciskās darbības legāldefinīcija ir noteikta

27Nodokļa likuma 11. panta 1.1 daļā.

28Turklāt Ministru kabineta 2001. gada 27. marta

29noteikumu Nr. 150 "Noteikumi par nodokļu maksātāju un

30nodokļu maksātāju struktūrvienību reģistrāciju Valsts ieņēmumu

31dienestā" 4.1.2. punkts noteic, ka Valsts ieņēmumu

32dienestā kā nodokļu maksātājus reģistrē personas, kuras veic

33saimniecisko darbību. Tādējādi personai, kas veikusi nekustamo

34īpašumu atsavināšanu peļņas gūšanas nolūkā, bija jāapzinās savs

35pienākums reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā. Savukārt saskaņā

36ar Komerclikuma 75. panta pirmo daļu fiziskajai personai,

37kas veic saimniecisko darbību, ir pienākums pieteikt sevi

38ierakstīšanai komercreģistrā kā individuālo komersantu, ja gada

39apgrozījums no veiktās saimnieciskās darbības pārsniedz

40200 000 latu. Tas, vai persona patiešām veic saimniecisko

41darbību, ir vērtējams katras konkrētās lietas

42ietvaros.

43No lietas materiālos esošās informācijas secināms, ka

44VID, veicot iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu, visupirms ir

45rūpīgi jāizvērtē, vai fiziskās personas darbības attiecībā uz

46nekustamo īpašumu atsavināšanu atbilst saimnieciskās darbības

47pazīmēm. Ja šāda atbilstība ir konstatējama, tad apstrīdētā norma

48neatbrīvo personu no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma

49nodokli.

50Noskaidrojusi apstrīdētās normas patieso saturu,

51Satversmes tiesa uzskata, ka nav pamata turpināt lietas

52izskatīšanu un vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

5391. panta pirmajam teikumam, jo būtībā šī lieta ir

54izšķirama, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot

55atbilstoši tās mērķim un likumdevēja paustajai gribai.

56Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

57likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes

58tiesa

59nolēma:

60izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2011-15-01 "Par

61likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta

62pirmās daļas 19. punkta "c" apakšpunkta

63(2001. gada 22. novembra likuma redakcijā) atbilstību

64Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam".

65Lēmums nav pārsūdzams.

66Rīcības sēdes priekšsēdētājs

67G.Kūtris