1. pants

Latvijas Republikas Saeima (turpmāk -

Saeima) 1994. gada 24. martā pieņēma Likumu par budžetu

un finanšu vadību, kas stājās spēkā 1994. gada

20. aprīlī.

1.1. Pieņemot Likumu par budžetu un finanšu

vadību (turpmāk arī - LBFV), tā 16. pants bija izteikts šādā

redakcijā: "Finanšu ministrs ir atbildīgs par ikgadējā

valsts budžeta likuma projekta un tam pievienojamo paskaidrojumu

sagatavošanu." Savukārt šā likuma 19. panta trešās

daļas pirmais un otrais teikums bija izteikts šādā redakcijā:

"Finanšu ministrs jebkurā valsts budžeta likuma projekta

izstrādes stadijā ir tiesīgs izvērtēt budžeta pieprasījumus pēc

to atbilstības paredzētajiem mērķiem, ekonomiskuma un

efektivitātes. Pamatojoties uz šāda izvērtējuma rezultātiem,

finanšu ministrs pieņem lēmumu par budžeta pieprasījumu

iekļaušanu valsts budžeta likuma projektā līdz tā iesniegšanai

Ministru kabinetam."

1.2. Likumdevējs vairākkārt grozījis budžeta

plānošanas un budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtību

regulējošos normatīvos aktus.

1999. gada 25. novembrī Saeima pieņēma likumu

"Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību",

papildinot LBFV 19. pantu ar šādu piekto daļu: "Ministru

kabinets akceptē katrai ministrijai un citām centrālajām valsts

iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu nākamajam

saimnieciskajam gadam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut

valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem

izdevumiem." Savukārt 2000. gada 23. novembrī

Saeima LBFV 19. panta piekto daļu izteica jaunā redakcijā:

"Ministru kabinets akceptē katrai ministrijai un citām

centrālajām valsts iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu

apjomu vidējam termiņam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut

valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem

gadījumiem."

2006. gada 19. decembrī Saeima grozīja LBFV

19. panta piekto daļu, izsakot to šādā redakcijā:

"Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

tiesas un Valsts kontroles budžeta pieprasījums līdz gadskārtējā

budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetam bez

pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav grozāms."

Vienlaikus Saeima papildināja LBFV ar 16.2 pantu,

izsakot tā ceturto daļu šādā redakcijā: "Maksimāli

pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopapjomu vidējam termiņam un

maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu katrai

ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam termiņam

nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteikumos paredzētajai

metodikai, ievērojot šā likuma 19. panta piektās daļas

nosacījumus." Minētā metodika tika ietverta Ministru

kabineta 2007. gada 20. marta noteikumos Nr. 198

"Noteikumi par maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu

kopapjoma un maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu kopējā

apjoma katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm

noteikšanas metodiku vidējam termiņam".

1.3. Satversmes tiesa ar 2010. gada

25. novembra spriedumu lietā Nr. 2010-06-01 "Par

Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektās

daļas, Valsts kontroles likuma 44. panta otrās daļas un

Tiesībsarga likuma 19. panta otrās daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam"

(turpmāk - spriedums lietā Nr. 2010-06-01) citastarp atzina

LBFV 19. panta piekto daļu, ciktāl tajā nebija noteiktas

Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt

uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta

pieprasījumus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei

(turpmāk - Satversme) un spēkā neesošu no 2011. gada

1. jūnija.

1.4. Lai izpildītu spriedumu lietā

Nr. 2010-06-01, Saeima 2011. gada 26. maijā

steidzamības kārtībā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par

budžetu un finanšu vadību". Izmantojot savas Satversmes

71. pantā nostiprinātās tiesības, Valsts prezidents ar

2011. gada 3. jūnija vēstuli prasīja 2011. gada

26. maijā pieņemtā likuma otrreizēju caurlūkošanu Saeimā

(sk. lietas materiālu

1. sēj. 115.-117 .lpp.).

2011. gada 14. jūlijā Saeima otrreizējā

caurlūkošanā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un

finanšu vadību" tādā pašā redakcijā. LBFV

16.2 panta ceturtajā daļā tika noteikts:

"Ministru kabinets, apstiprinot vidēja termiņa

makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru,

uzklausa Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas,

Satversmes tiesas, zemesgrāmatu nodaļu, rajonu (pilsētu) tiesu,

apgabaltiesu, Valsts kontroles, Nacionālās elektronisko

plašsaziņas līdzekļu padomes, Tiesībsarga biroja un

Ģenerālprokuratūras viedokli par maksimāli pieļaujamo valsts

budžeta izdevumu kopējo apjomu attiecīgajai iestādei un nodrošina

minēto iestāžu viedokļa un Ministru kabineta lēmuma pamatojuma

iekļaušanu Ministru kabineta sēdes protokolā" (turpmāk -

apstrīdētā 16.2 panta ceturtā daļa).

Savukārt apstrīdētajā LBFV 19. panta piektajā daļā

tika noteikts: "Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās

tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles, Nacionālās

elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Tiesībsarga biroja

budžeta pieprasījumi līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta

iesniegšanai Ministru kabinetam bez pieprasījuma iesniedzēja

piekrišanas nav grozāmi, ievērojot nosacījumu, ka budžeta

pieprasījums nepārsniedz attiecīgajai iestādei Ministru kabineta

apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

apjomu. Ja Ministru kabinets groza budžeta pieprasījumu bez

iesniedzēja piekrišanas, lēmuma pamatojumā norādāms, kā

finansējuma samazinājums ietekmēs normatīvajos aktos noteiktās

attiecīgo institūciju darbības nodrošināšanu" (turpmāk -

apstrīdētā 19. panta piektā daļa).

1.5. Saeima, izskatot 2012. gada valsts

budžeta likumprojektu paketē ietvertos likumprojektus,

2011. gada 15. decembrī pieņēma likumu "Grozījumi

Likumā par budžetu un finanšu vadību", kas stājās spēkā

2012. gada 1. janvārī. Līdz ar to LBFV tika izteikts tā

patlaban spēkā esošajā redakcijā.

LBFV 16.2 panta ceturtajā daļā pašlaik

ir noteikts, ka Ministru kabinets reglamentē kārtību, kādā

nosakāms maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms

un maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms

katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam

termiņam. Apstrīdētās 16.2 panta ceturtās daļas

regulējums ir pārcelts uz šā panta astoto daļu. LBFV

16.2 panta astotā daļa un 19. panta piektā

daļa vairs neparedz, ka Ministru kabinets pieņem vidēja termiņa

makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru, bet

tagad vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu pieņem

Saeima. Savukārt neatkarīgo institūciju uzskaitījumā papildus ir

iekļauta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.