2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Valsts kontroles

padome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

apstrīdētā 16.2 panta ceturtā daļa un apstrīdētā

19. panta piektā daļa (turpmāk kopā arī - apstrīdētās

normas) to 2011. gada 14. jūlija redakcijā neatbilst

Satversmes 1., 83. un 87. pantam, un lūdz atcelt

apstrīdētās normas no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās

brīža.

2.1. Apstrīdētajā 16.2 panta

ceturtajā daļā esot paredzēta vienīgi formāla tajā minēto

konstitucionālo orgānu un Valsts prezidenta kancelejas (turpmāk

kopā - konstitucionālās institūcijas), un neatkarīgo iestāžu

(turpmāk visi kopā - neatkarīgās institūcijas) viedokļu

uzklausīšana Ministru kabineta sēdēs un ietveršana attiecīgās

sēdes protokolā. No šīs tiesību normas neizrietot neatkarīgo

institūciju viedokļu izvērtēšana pēc būtības. Līdz ar to šī

tiesību norma nenodrošinot neatkarīgo institūciju viedokļu

pilnvērtīgu uzklausīšanu vidēja termiņa makroekonomiskās

attīstības un fiskālās politikas ietvara izstrādāšanas

gaitā.

2.2. Pamatojot apstrīdētās 19. panta piektās

daļas neatbilstību Satversmei, Pieteikuma iesniedzēja norāda:

neatkarīgajām institūcijām, jau iesniedzot savu budžeta

pieprasījumu Finanšu ministrijā, esot jāievēro attiecīgajai

institūcijai Ministru kabineta noteiktais maksimāli pieļaujamais

valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms. Tādējādi budžeta

pieprasījumu iesniegšana kļūstot "par tehnisku veidlapu

aizpildīšanas procesu Ministru kabineta noteiktajā apjomā un

kārtībā". Līdz ar to šī tiesību norma nenodrošinot

neatkarīgo institūciju viedokļu pilnvērtīgu uzklausīšanu to

iesniegto budžeta pieprasījumu izskatīšanas laikā.

2.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

apstrīdētās normas neatkarīgo institūciju tiesības budžeta

procedūrā pēc būtības ierobežojot vēl vairāk nekā iepriekšējais

tiesiskais regulējums, kas ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01

tika atzīts par neatbilstošu Satversmei. Līdz 2011. gada

1. jūnijam, kad saskaņā ar spriedumu lietā

Nr. 2010-06-01 spēku zaudēja minētajā lietā apstrīdētais

LBFV 19. panta piektās daļas regulējums, bijis noteikts, ka

neatkarīgo institūciju gadskārtējā budžeta pieprasījumi līdz to

iesniegšanai Ministru kabinetā bez iesniedzēju piekrišanas nav

grozāmi, bet saskaņā ar apstrīdētajām normām šos pieprasījumus

finanšu ministrs esot tiesīgs grozīt bez iesniedzēju piekrišanas

vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā.

2.4. Vienlaikus Pieteikuma iesniedzēja vērš

uzmanību uz to, ka saskaņā ar apstrīdētās 19. panta piektās

daļas otro teikumu grozīt neatkarīgo institūciju budžeta

pieprasījumus joprojām esot tiesīgs arī Ministru kabinets.

Turklāt tam šajā ziņā esot piešķirtas vēl plašākas pilnvaras,

nekā bija paredzētas ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01

atceltajās tiesību normās. Ministru kabinets varot gluži

vienkārši grozīt konkrēto budžeta pieprasījumu bez tā iesniedzēja

piekrišanas, pamatojumā vienīgi norādot, kā finansējuma

samazinājums ietekmēs attiecīgās institūcijas darbības

nodrošinājumu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāds tiesiskais

regulējums pēc būtības piešķir Ministru kabinetam tiesības

izvērtēt neatkarīgo institūciju darbībai nepieciešamo finansējumu

un norādīt, ka kāda neatkarīgā institūcija attiecīgajā budžeta

gadā nepildīs kādu konkrētu tās funkciju.

Tādējādi apstrīdētās normas ierobežojot neatkarīgo

institūciju tiesības budžeta pieprasījumu sagatavošanas un

izskatīšanas procesā un līdz ar to apdraudot neatkarīgo

institūciju finansiālo patstāvību un spēju efektīvi pildīt tām

normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

2.5. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka Valsts

kontrole ir neatkarīga iestāde un tās neatkarība ir cieši

saistīta ar tās finansiālo patstāvību. Konstitucionālo

institūciju un neatkarīgo iestāžu finansiālo patstāvību un tās

pamatā esošā varas dalīšanas principa īstenošanu esot iespējams

panākt vienīgi tad, ja šo institūciju un iestāžu budžeta

pieprasījumus izvērtētu likumdevējs. Apstrīdētajās normās minēto

neatkarīgo institūciju maksimāli pieļaujamo valsts budžeta

izdevumu kopējo apjomu vēl pirms budžeta pieprasījumu

iesniegšanas Ministru kabinetā vajadzētu izvērtēt likumdevējam.

Šādā izvērtēšanas procesā tiktu nodrošināta visu Satversmē

nostiprināto demokrātiskai valstij raksturīgo principu

ievērošana, īpaši valsts iestāžu savstarpējās sadarbības principa

ievērošana, kas ietverot pienākumu savstarpēji konsultēties,

uzklausīt viedokļus un tos izvērtēt pēc būtības.

2.6. Pieteikuma iesniedzēja neatbalsta Saeimas

izteikto lūgumu izbeigt tiesvedību lietā, jo ar LBFV

2011. gada 15. decembra grozījumiem neesot novērsta tās

pieteikumā norādītā apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve - Valsts kontroles

Juridiskās daļas vadītāja Liāna Karlsone - vērsa Satversmes

tiesas uzmanību uz to, ka nevienā spēkā esošā normatīvajā aktā

neesot paredzēts Saeimas pienākums uzklausīt neatkarīgās

institūcijas gadījumā, ja Ministru kabinets, lemjot par vidēja

termiņa budžeta ietvara likuma projektu vai tā grozījumiem, neņem

vērā neatkarīgo institūciju viedokli. Līdz ar to esot ļoti

iespējams, ka neatkarīgo institūciju viedoklis Saeimai nemaz

netop pilnībā zināms.