Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2011-18-01

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk -

2Saeima) 1994. gada 24. martā pieņēma Likumu par budžetu

3un finanšu vadību, kas stājās spēkā 1994. gada

420. aprīlī.

51.1. Pieņemot Likumu par budžetu un finanšu

6vadību (turpmāk arī - LBFV), tā 16. pants bija izteikts šādā

7redakcijā: "Finanšu ministrs ir atbildīgs par ikgadējā

8valsts budžeta likuma projekta un tam pievienojamo paskaidrojumu

9sagatavošanu." Savukārt šā likuma 19. panta trešās

10daļas pirmais un otrais teikums bija izteikts šādā redakcijā:

11"Finanšu ministrs jebkurā valsts budžeta likuma projekta

12izstrādes stadijā ir tiesīgs izvērtēt budžeta pieprasījumus pēc

13to atbilstības paredzētajiem mērķiem, ekonomiskuma un

14efektivitātes. Pamatojoties uz šāda izvērtējuma rezultātiem,

15finanšu ministrs pieņem lēmumu par budžeta pieprasījumu

16iekļaušanu valsts budžeta likuma projektā līdz tā iesniegšanai

17Ministru kabinetam."

181.2. Likumdevējs vairākkārt grozījis budžeta

19plānošanas un budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtību

20regulējošos normatīvos aktus.

211999. gada 25. novembrī Saeima pieņēma likumu

22"Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību",

23papildinot LBFV 19. pantu ar šādu piekto daļu: "Ministru

24kabinets akceptē katrai ministrijai un citām centrālajām valsts

25iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu nākamajam

26saimnieciskajam gadam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut

27valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem

28izdevumiem." Savukārt 2000. gada 23. novembrī

29Saeima LBFV 19. panta piekto daļu izteica jaunā redakcijā:

30"Ministru kabinets akceptē katrai ministrijai un citām

31centrālajām valsts iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu

32apjomu vidējam termiņam. Ministru kabinetam ir tiesības iekļaut

33valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem

34gadījumiem."

352006. gada 19. decembrī Saeima grozīja LBFV

3619. panta piekto daļu, izsakot to šādā redakcijā:

37"Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

38tiesas un Valsts kontroles budžeta pieprasījums līdz gadskārtējā

39budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetam bez

40pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav grozāms."

41Vienlaikus Saeima papildināja LBFV ar 16.2 pantu,

42izsakot tā ceturto daļu šādā redakcijā: "Maksimāli

43pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopapjomu vidējam termiņam un

44maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu katrai

45ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam termiņam

46nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteikumos paredzētajai

47metodikai, ievērojot šā likuma 19. panta piektās daļas

48nosacījumus." Minētā metodika tika ietverta Ministru

49kabineta 2007. gada 20. marta noteikumos Nr. 198

50"Noteikumi par maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu

51kopapjoma un maksimāli pieļaujamā valsts budžeta izdevumu kopējā

52apjoma katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm

53noteikšanas metodiku vidējam termiņam".

541.3. Satversmes tiesa ar 2010. gada

5525. novembra spriedumu lietā Nr. 2010-06-01 "Par

56Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektās

57daļas, Valsts kontroles likuma 44. panta otrās daļas un

58Tiesībsarga likuma 19. panta otrās daļas atbilstību Latvijas

59Republikas Satversmes 1., 83. un 87. pantam"

60(turpmāk - spriedums lietā Nr. 2010-06-01) citastarp atzina

61LBFV 19. panta piekto daļu, ciktāl tajā nebija noteiktas

62Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

63tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja tiesības tikt

64uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar to budžeta

65pieprasījumus, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei

66(turpmāk - Satversme) un spēkā neesošu no 2011. gada

671. jūnija.

681.4. Lai izpildītu spriedumu lietā

69Nr. 2010-06-01, Saeima 2011. gada 26. maijā

70steidzamības kārtībā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par

71budžetu un finanšu vadību". Izmantojot savas Satversmes

7271. pantā nostiprinātās tiesības, Valsts prezidents ar

732011. gada 3. jūnija vēstuli prasīja 2011. gada

7426. maijā pieņemtā likuma otrreizēju caurlūkošanu Saeimā

75(sk. lietas materiālu

761. sēj. 115.-117 .lpp.).

772011. gada 14. jūlijā Saeima otrreizējā

78caurlūkošanā pieņēma likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un

79finanšu vadību" tādā pašā redakcijā. LBFV

8016.2 panta ceturtajā daļā tika noteikts:

81"Ministru kabinets, apstiprinot vidēja termiņa

82makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru,

83uzklausa Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas,

84Satversmes tiesas, zemesgrāmatu nodaļu, rajonu (pilsētu) tiesu,

85apgabaltiesu, Valsts kontroles, Nacionālās elektronisko

86plašsaziņas līdzekļu padomes, Tiesībsarga biroja un

87Ģenerālprokuratūras viedokli par maksimāli pieļaujamo valsts

88budžeta izdevumu kopējo apjomu attiecīgajai iestādei un nodrošina

89minēto iestāžu viedokļa un Ministru kabineta lēmuma pamatojuma

90iekļaušanu Ministru kabineta sēdes protokolā" (turpmāk -

91apstrīdētā 16.2 panta ceturtā daļa).

92Savukārt apstrīdētajā LBFV 19. panta piektajā daļā

93tika noteikts: "Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās

94tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles, Nacionālās

95elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes un Tiesībsarga biroja

96budžeta pieprasījumi līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta

97iesniegšanai Ministru kabinetam bez pieprasījuma iesniedzēja

98piekrišanas nav grozāmi, ievērojot nosacījumu, ka budžeta

99pieprasījums nepārsniedz attiecīgajai iestādei Ministru kabineta

100apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

101apjomu. Ja Ministru kabinets groza budžeta pieprasījumu bez

102iesniedzēja piekrišanas, lēmuma pamatojumā norādāms, kā

103finansējuma samazinājums ietekmēs normatīvajos aktos noteiktās

104attiecīgo institūciju darbības nodrošināšanu" (turpmāk -

105apstrīdētā 19. panta piektā daļa).

1061.5. Saeima, izskatot 2012. gada valsts

107budžeta likumprojektu paketē ietvertos likumprojektus,

1082011. gada 15. decembrī pieņēma likumu "Grozījumi

109Likumā par budžetu un finanšu vadību", kas stājās spēkā

1102012. gada 1. janvārī. Līdz ar to LBFV tika izteikts tā

111patlaban spēkā esošajā redakcijā.

112LBFV 16.2 panta ceturtajā daļā pašlaik

113ir noteikts, ka Ministru kabinets reglamentē kārtību, kādā

114nosakāms maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms

115un maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms

116katrai ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm vidējam

117termiņam. Apstrīdētās 16.2 panta ceturtās daļas

118regulējums ir pārcelts uz šā panta astoto daļu. LBFV

11916.2 panta astotā daļa un 19. panta piektā

120daļa vairs neparedz, ka Ministru kabinets pieņem vidēja termiņa

121makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru, bet

122tagad vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu pieņem

123Saeima. Savukārt neatkarīgo institūciju uzskaitījumā papildus ir

124iekļauta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.

1Pieteikuma iesniedzēja - Valsts kontroles

2padome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

3apstrīdētā 16.2 panta ceturtā daļa un apstrīdētā

419. panta piektā daļa (turpmāk kopā arī - apstrīdētās

5normas) to 2011. gada 14. jūlija redakcijā neatbilst

6Satversmes 1., 83. un 87. pantam, un lūdz atcelt

7apstrīdētās normas no Satversmes tiesas sprieduma spēkā stāšanās

8brīža.

92.1. Apstrīdētajā 16.2 panta

10ceturtajā daļā esot paredzēta vienīgi formāla tajā minēto

11konstitucionālo orgānu un Valsts prezidenta kancelejas (turpmāk

12kopā - konstitucionālās institūcijas), un neatkarīgo iestāžu

13(turpmāk visi kopā - neatkarīgās institūcijas) viedokļu

14uzklausīšana Ministru kabineta sēdēs un ietveršana attiecīgās

15sēdes protokolā. No šīs tiesību normas neizrietot neatkarīgo

16institūciju viedokļu izvērtēšana pēc būtības. Līdz ar to šī

17tiesību norma nenodrošinot neatkarīgo institūciju viedokļu

18pilnvērtīgu uzklausīšanu vidēja termiņa makroekonomiskās

19attīstības un fiskālās politikas ietvara izstrādāšanas

20gaitā.

212.2. Pamatojot apstrīdētās 19. panta piektās

22daļas neatbilstību Satversmei, Pieteikuma iesniedzēja norāda:

23neatkarīgajām institūcijām, jau iesniedzot savu budžeta

24pieprasījumu Finanšu ministrijā, esot jāievēro attiecīgajai

25institūcijai Ministru kabineta noteiktais maksimāli pieļaujamais

26valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms. Tādējādi budžeta

27pieprasījumu iesniegšana kļūstot "par tehnisku veidlapu

28aizpildīšanas procesu Ministru kabineta noteiktajā apjomā un

29kārtībā". Līdz ar to šī tiesību norma nenodrošinot

30neatkarīgo institūciju viedokļu pilnvērtīgu uzklausīšanu to

31iesniegto budžeta pieprasījumu izskatīšanas laikā.

322.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

33apstrīdētās normas neatkarīgo institūciju tiesības budžeta

34procedūrā pēc būtības ierobežojot vēl vairāk nekā iepriekšējais

35tiesiskais regulējums, kas ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01

36tika atzīts par neatbilstošu Satversmei. Līdz 2011. gada

371. jūnijam, kad saskaņā ar spriedumu lietā

38Nr. 2010-06-01 spēku zaudēja minētajā lietā apstrīdētais

39LBFV 19. panta piektās daļas regulējums, bijis noteikts, ka

40neatkarīgo institūciju gadskārtējā budžeta pieprasījumi līdz to

41iesniegšanai Ministru kabinetā bez iesniedzēju piekrišanas nav

42grozāmi, bet saskaņā ar apstrīdētajām normām šos pieprasījumus

43finanšu ministrs esot tiesīgs grozīt bez iesniedzēju piekrišanas

44vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā.

452.4. Vienlaikus Pieteikuma iesniedzēja vērš

46uzmanību uz to, ka saskaņā ar apstrīdētās 19. panta piektās

47daļas otro teikumu grozīt neatkarīgo institūciju budžeta

48pieprasījumus joprojām esot tiesīgs arī Ministru kabinets.

49Turklāt tam šajā ziņā esot piešķirtas vēl plašākas pilnvaras,

50nekā bija paredzētas ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01

51atceltajās tiesību normās. Ministru kabinets varot gluži

52vienkārši grozīt konkrēto budžeta pieprasījumu bez tā iesniedzēja

53piekrišanas, pamatojumā vienīgi norādot, kā finansējuma

54samazinājums ietekmēs attiecīgās institūcijas darbības

55nodrošinājumu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šāds tiesiskais

56regulējums pēc būtības piešķir Ministru kabinetam tiesības

57izvērtēt neatkarīgo institūciju darbībai nepieciešamo finansējumu

58un norādīt, ka kāda neatkarīgā institūcija attiecīgajā budžeta

59gadā nepildīs kādu konkrētu tās funkciju.

60Tādējādi apstrīdētās normas ierobežojot neatkarīgo

61institūciju tiesības budžeta pieprasījumu sagatavošanas un

62izskatīšanas procesā un līdz ar to apdraudot neatkarīgo

63institūciju finansiālo patstāvību un spēju efektīvi pildīt tām

64normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.

652.5. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka Valsts

66kontrole ir neatkarīga iestāde un tās neatkarība ir cieši

67saistīta ar tās finansiālo patstāvību. Konstitucionālo

68institūciju un neatkarīgo iestāžu finansiālo patstāvību un tās

69pamatā esošā varas dalīšanas principa īstenošanu esot iespējams

70panākt vienīgi tad, ja šo institūciju un iestāžu budžeta

71pieprasījumus izvērtētu likumdevējs. Apstrīdētajās normās minēto

72neatkarīgo institūciju maksimāli pieļaujamo valsts budžeta

73izdevumu kopējo apjomu vēl pirms budžeta pieprasījumu

74iesniegšanas Ministru kabinetā vajadzētu izvērtēt likumdevējam.

75Šādā izvērtēšanas procesā tiktu nodrošināta visu Satversmē

76nostiprināto demokrātiskai valstij raksturīgo principu

77ievērošana, īpaši valsts iestāžu savstarpējās sadarbības principa

78ievērošana, kas ietverot pienākumu savstarpēji konsultēties,

79uzklausīt viedokļus un tos izvērtēt pēc būtības.

802.6. Pieteikuma iesniedzēja neatbalsta Saeimas

81izteikto lūgumu izbeigt tiesvedību lietā, jo ar LBFV

822011. gada 15. decembra grozījumiem neesot novērsta tās

83pieteikumā norādītā apstrīdēto normu neatbilstība Satversmei.

84Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāve - Valsts kontroles

85Juridiskās daļas vadītāja Liāna Karlsone - vērsa Satversmes

86tiesas uzmanību uz to, ka nevienā spēkā esošā normatīvajā aktā

87neesot paredzēts Saeimas pienākums uzklausīt neatkarīgās

88institūcijas gadījumā, ja Ministru kabinets, lemjot par vidēja

89termiņa budžeta ietvara likuma projektu vai tā grozījumiem, neņem

90vērā neatkarīgo institūciju viedokli. Līdz ar to esot ļoti

91iespējams, ka neatkarīgo institūciju viedoklis Saeimai nemaz

92netop pilnībā zināms.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

2- Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) -

3nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un lūdz Satversmes

4tiesu atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 1.,

583. un 87. pantam.

63.1. Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz

7to, ka likumprojekta "Grozījumi Likumā par budžetu un

8finanšu vadību" apspriešanas gaitā Valsts kontrolei esot

9bijuši iebildumi vienīgi pret apstrīdētajā 19. panta

10piektajā daļā ietveramo regulējumu. Turklāt Saeima uzskata, ka

11minētā likumprojekta pieņemšanas procesā neatkarīgo institūciju

12viedoklis tika uzklausīts un pietiekami izvērtēts.

133.2. Saeima norāda, ka saskaņā ar Satversmes

1464. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai.

15Citām institūcijām, tostarp neatkarīgajām institūcijām, neesot

16likumdošanas tiesību. No Satversmes 1. panta izrietot

17likumdevēja pienākums nodrošināt pienācīgu neatkarīgo institūciju

18darbības kontroli, pieņemot attiecīgus likumus. Satversmes

191. pantam neatbilstu tāds stāvoklis, ka neatkarīgās

20institūcijas pašas sev noteiktu regulējumu un to darbība netiktu

21kontrolēta.

223.3. Saeima uzsver, ka spriedumā lietā

23Nr. 2010-06-01 Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, pirmkārt,

24valsts institūcijas, kuras nepieder pie likumdevējvaras vai

25izpildvaras, noteiktās jomās var būt saistītas ar šo varas atzaru

26lēmumiem, otrkārt, Ministru kabineta tiesības grozīt neatkarīgo

27institūciju budžeta pieprasījumus nav pretrunā ar šo institūciju

28neatkarību un, treškārt, varas dalīšanas princips neparedz, ka

29izvērtēt un apstiprināt neatkarīgo institūciju budžeta

30pieprasījumus būtu tiesīgs vienīgi likumdevējs. Līdz ar to

31izskatāmajā lietā apspriežamais jautājums pēc būtības jau esot

32izlemts ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01, kurā tika

33noraidīti Pieteikuma iesniedzējas argumenti, kas ir līdzīgi

34izskatāmajā lietā paustajiem. Saeima uzskata, ka ir izpildījusi

35spriedumā lietā Nr. 2010-06-01 noteikto un pat paplašinājusi

36neatkarīgo institūciju dalību budžeta veidošanas

37procesā.

383.4. Saeima vērš uzmanību uz to, ka valsts

39budžeta izstrādes procedūras reformas gaitā, kamēr vēl nav

40izdarīti visi plānotie normatīvo aktu grozījumi un jaunā trīs

41gadu budžeta plānošanas procedūra nav ieviesta pilnībā, pārbaudot

42atsevišķu tās elementu atbilstību Satversmei, varētu tikt

43pieļauts valsts varas dalīšanas principa pārkāpums, proti,

44būtisku tiesībpolitisku jautājumu izlemšana pirms likumdevēja.

45Šāda iejaukšanās tiesībpolitiskas reformas īstenošanā varētu

46nozīmēt valsts varas dalīšanas principa pārkāpumu, jo citi

47konstitucionālie orgāni uzņemtos tādu jautājumu izlemšanu, kuri

48visupirms ir likumdevēja kompetencē.

493.5. Saeima arī norāda, ka apstrīdētās normas

50paredz neatkarīgo institūciju uzklausīšanu sakarā ar gadskārtējā

51budžeta likuma projektu gan Ministru kabinetā, gan arī Saeimā.

52Saeima varot izmantot tai Satversmē paredzētās tiesības, lai

53vērstu Ministru kabineta uzmanību uz iespējamu neatkarīgās

54institūcijas interešu aizskārumu un pieprasītu nodrošināt

55Satversmei atbilstošu budžeta plānošanas procedūru.

563.6. 2012. gada 18. janvārī Saeima,

57pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

58daļas 2. punktu, iesniedza Satversmes tiesai lūgumu par

59tiesvedības izbeigšanu. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis - Saeimas

60Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš - šo lūgumu uzturēja,

61norādot, ka ar 2012.gada 1. janvāri apstrīdētās normas ir

62zaudējušas spēku. Vienlaikus Saeima vērsa Satversmes tiesas

63uzmanību uz to, ka tuvākajā laikā ir gaidāmi jauni grozījumi

64normatīvajos aktos, kas skar budžetu un finanšu

65vadību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2Augstākā tiesa (turpmāk - Augstākā tiesa) - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

487. pantam, un apgalvo, ka apstrīdētās normas vēl vairāk

5ierobežo neatkarīgo institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu

6sagatavošanas un apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā

7Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas.

8Augstākā tiesa norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto

919. panta piekto daļu neatkarīgo institūciju budžeta

10pieprasījumus vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā ir

11tiesīgs grozīt finanšu ministrs, ja šie budžeta pieprasījumi

12pārsniedz attiecīgajai institūcijai Ministru kabineta

13apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

14apjomu. Praktiski tas izpaužoties tā, ka Finanšu ministrija

15paziņo maksimāli pieļaujamo budžeta bāzes izdevumu apjomu un

16Augstākajai tiesai savs budžeta pieprasījums jāiesniedz,

17ievērojot šo apjomu. Tādējādi neatkarīgās institūcijas savus

18budžeta pieprasījumus varot sagatavot vienīgi izpildvaras jau

19iepriekš noteikta apjoma ietvaros, bet tas savukārt nozīmējot

20tiešu un nepieļaujamu izpildvaras ietekmi uz neatkarīgo

21institūciju spēju pildīt savas funkcijas. Pēc Augstākās tiesas

22ieskata, Ministru kabinets neesot tiesīgs lemt par neatkarīgo

23institūciju darbības politiku, funkcijām vai uzdevumiem. Šīm

24institūcijām esot jādod iespēja pašām sagatavot savu budžeta

25pieprasījumu, kā arī pamatot to Ministru kabinetā un

26Saeimā.

27Tiesas sēdē Augstākās tiesas pārstāve - Augstākās tiesas

28Administrācijas vadītāja Sandra Lapiņa - norādīja, ka Latvijā

29dažādu tiesu budžeta pieprasījumi tiekot izskatīti atšķirīgi. Pēc

30Augstākās tiesas ieskata, tādējādi tiekot pārkāpts tiesu sistēmas

31vienotības un tiesu finansiālās neatkarības princips. Lai šādu

32situāciju novērstu, lielāka loma tiesu budžeta veidošanā būtu

33piešķirama Tieslietu padomei.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

487. pantam.

5Apstrīdētās normas vēl vairāk ierobežojot neatkarīgo

6institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu sagatavošanas un

7apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā

8Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas. No vienas

9puses, ar apstrīdētajām normām formāli gan esot izveidota tāda

10neatkarīgo institūciju budžeta procedūra, kāda bija jāievieš

11saskaņā ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01, bet, no otras

12puses, apstrīdētajās normās esot ietverti jauni neatkarīgo

13institūciju budžeta procedūras ierobežojumi.

145.1. Apstrīdētās normas paredzot papildu

15nosacījumu, kas neatkarīgajām institūcijām jāievēro, lai to

16budžeta pieprasījumi netiktu grozīti vēl pirms iesniegšanas

17Ministru kabinetā. Proti, attiecīgās institūcijas budžeta

18pieprasījums nedrīkstot pārsniegt tai Ministru kabineta

19apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

20apjomu. Ja kāda institūcija šo nosacījumu neievēro, tad tās

21budžeta pieprasījumu finanšu ministrs esot tiesīgs grozīt vēl

22līdz tā iesniegšanai Ministru kabinetā bez attiecīgās

23institūcijas piekrišanas. Šādā gadījumā netiekot nodrošināta nedz

24neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšana, nedz arī finanšu

25ministra lēmuma pamatojums, kas esot sniedzams tikai tad, ja

26kādas neatkarīgās institūcijas budžeta pieprasījumu groza

27Ministru kabinets.

285.2. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka

29maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu, kas

30neatkarīgajām institūcijām ir jāievēro saskaņā ar apstrīdēto

3116.2 panta ceturto daļu, Ministru kabinets

32apstiprina kā politikas plānošanas dokumentu, nevis normatīvu

33aktu. Līdz ar to šādu obligāti ievērojamo budžeta ietvaru

34neatkarīgajām institūcijām nosakot tikai un vienīgi izpildvara,

35bet likumdevējs šajā procesā netiekot iesaistīts.

365.3. Tiesībsargs uzskata, ka, apstrīdētās normas,

37kas paredz Ministru kabineta tiesības grozīt neatkarīgo

38institūciju budžeta pieprasījumus bez šo institūciju piekrišanas,

39ir vēl nelabvēlīgākas kā agrākais regulējums, saskaņā ar kuru

40Ministru kabinetam šādu tiesību nebija. Tiesas sēdē Tiesībsargs

41uzsvēra, ka saskaņā ar apstrīdēto 19. panta piekto daļu no

42neatkarīgajām institūcijām vairs netiek prasīta piekrišana,

43nosakot tām maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu apjomu.

44Līdz ar to Ministru kabinets varot samazināt neatkarīgo

45institūciju budžetus, pamatojumā norādot, kā finansējuma

46samazinājums ietekmēs attiecīgās institūcijas darbības

47nodrošināšanu. Šādi Ministru kabinets tiekot pilnvarots izvērtēt

48neatkarīgo institūciju darbībai nepieciešamo finansiālo

49nodrošinājumu.

505.4. Tiesībsargs norāda gan uz nepamatotu steigu

51likumprojekta apspriešanā, gan arī uz likumprojekta pieņemšanu

52otrreizējā caurlūkošanā tādā pašā redakcijā. Tiesībsargs uzsver,

53ka arī pārejas periodā, kad tiek plānotas būtiskas izmaiņas

54turpmākajā budžeta plānošanas procedūrā, neesot pieļaujama

55Satversmei neatbilstošas neatkarīgo institūciju budžeta

56pieprasījumu izstrādes un apstiprināšanas kārtības

57pastāvēšana.

585.5. Tiesas sēdē Tiesībsargs vērsa uzmanību uz

59to, ka budžeta procedūrās neatkarīgās institūcijas faktiski un

60juridiski ir pielīdzinātas ministrijām un citām valsts pārvaldes

61iestādēm, kas atrodas tiešā izpildvaras kontrolē. Tāpēc

62Tiesībsargs atbalsta Pieteikuma iesniedzējas viedokli, ka Saeimā

63būtu jānotiek iepriekšējai diskusijai par pieļaujamiem neatkarīgo

64institūciju budžeta izdevumiem un šīs diskusijas laikā varētu

65nonākt pie secinājumiem par to, kādas funkcijas šīs institūcijas

66varētu nepildīt vai no kādām funkcijām tās varētu atteikties.

67Šādai diskusijai vajagot notikt parlamenta, nevis valdības

68līmenī.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu padome

2- uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.,

383. un 87. pantam.

4Tieslietu padome vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētā

519. panta piektā daļa pieļauj neatkarīgo institūciju budžeta

6pieprasījumu grozīšanu vēl pirms to iesniegšanas Ministru

7kabinetā, ja kāda no šīm institūcijām neievēro tai Ministru

8kabineta noteikto valsts budžeta izdevumu ietvaru.

9Pēc Tieslietu padomes ieskata, viss budžeta pieprasījumu

10process būtībā tiekot risināts Finanšu ministrijā un

11neatkarīgajām institūcijām neesot tiesību pašām iesniegt budžeta

12pieprasījumu Ministru kabinetā. Šādi tiekot ierobežota neatkarīgo

13institūciju finansiālā neatkarība, kas ietverot tiesības iesniegt

14patstāvīgi sagatavotu budžeta pieprasījumu, iespēju šo

15pieprasījumu pamatot un administrēt savu budžetu.

1Pieaicinātā persona - Valsts prezidenta

2kanceleja (turpmāk arī - Kanceleja) - uzskata, ka apstrīdētās

3normas atbilst Satversmes 1., 83. un

487. pantam.

5Kanceleja akcentē spriedumā lietā Nr. 2010-06-01

6secināto, ka valsts budžeta projekta izstrādāšana ir vienīgi

7Ministru kabineta kompetencē un savukārt Saeima budžetu izvērtē

8un apstiprina, kā arī to, ka neatkarīgo institūciju neatkarība

9nenozīmē šo institūciju autonomu un neietekmējamu rīcību

10attiecībā uz to finansiālo nodrošinājumu. Apstrīdētajā

1116.2 panta ceturtajā daļā esot paredzēts finanšu

12ministra pienākums informēt Saeimu par Ministru kabineta

13apstiprināto vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un

14fiskālās politikas ietvaru. Tas nozīmējot, ka Saeima kontrolē

15Ministru kabineta darbību un jebkurā brīdī var izmantot tai

16Satversmē paredzētās tiesības, lai pievērstu Ministru kabineta

17uzmanību iespējamam kādas neatkarīgās institūcijas interešu

18aizskārumam un pieprasītu nodrošināt Satversmei atbilstošu

19budžeta plānošanas procedūru. Vienlaikus Kanceleja norāda: ja

20tiktu noteikts, ka neatkarīgo institūciju viedoklis par to

21budžeta pieprasījumiem Ministru kabinetam ir saistošs, netiktu

22ievērota Satversmes 66. pantā noteiktā Ministru kabineta

23atbildība par budžeta veidošanu.

24Kanceleja pilnībā pievienojas Saeimas iesniegtajam

25atbildes rakstam un uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas prasījums

26pēc būtības jau ir izspriests ar spriedumu lietā

27Nr. 2010-06-01. Tomēr tiesas sēdē Kancelejas pārstāvis -

28Valsts prezidenta likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars

29Pastars - norādīja, ka ir izvērtējama nepieciešamība uzlabot

30neatkarīgo institūciju un valdības savstarpējo komunikāciju un

31kārtību, kādā neatkarīgo institūciju viedokļi ietverami Ministru

32kabineta dokumentos. Taču tas esot apstrīdēto normu piemērošanas

33un interpretācijas, nevis to satversmības vērtēšanas

34jautājums.

1Pieaicinātā persona - Ministru kabinets

2- uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,

383. un 87. pantam.

4Ministru kabinets norāda, ka neatkarīgās institūcijas ir

5tiesīgas līdzdarboties visās valsts budžeta sagatavošanas procesa

6stadijās tiklab Finanšu ministrijā un Ministru kabinetā, kā arī

7Saeimā un, ja tiek veikts budžeta samazinājums, pamatot, kādu

8valsts pārvaldes funkciju pildīšanu vairs nebūs iespējams

9nodrošināt. Šādas neatkarīgo institūciju tiesības esot

10nostiprinātas normatīvajos aktos.

11Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve - Finanšu

12ministrijas Finanšu vadības un metodoloģijas departamenta

13direktore Daiga Gulbe - uzsvēra, ka 2012. gada valsts

14budžeta projekta sagatavošanas gaitā Ministru prezidents uzdevis

15finanšu ministram nodrošināt neatkarīgo institūciju viedokļu

16uzklausīšanu, kā arī šo viedokļu un Ministru kabineta lēmumu

17pamatojuma iekļaušanu Ministru kabineta sēžu protokolos. Tāpat

18neatkarīgās institūcijas esot iepazīstinātas ar attiecīgajiem

19dokumentiem un šo institūciju pārstāvji uzaicināti piedalīties

20Ministru kabineta sēdēs. Šajās sēdēs neatkarīgo institūciju

21pārstāvji esot pauduši viedokli par attiecīgo institūciju budžetu

22bāzes izdevumiem un nepieciešamo papildu finansējumu

232012. gada valsts budžetā. Līdz ar to apstrīdētās normas,

24izstrādājot 2012. gada valsts budžeta projektu, esot

25faktiski piemērotas un Ministru kabinetā panākta vienošanās par

26papildu līdzekļu piešķiršanu konkrētām neatkarīgajām

27institūcijām.

1Pieaicinātā persona - Finanšu

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmes 1., 83. un 87. pantam.

4Vispirms Finanšu ministrija uzsver: valsts budžets ir

5vienots dokuments, un saskaņā ar Satversmes 66. pantu

6Ministru kabinets atbild par visu valsts iestāžu, tostarp

7neatkarīgo institūciju, budžeta pieprasījumu līdzsvarošanu

8atbilstoši budžeta ieņēmumiem.

9Finanšu ministrija vērš uzmanību uz to, ka savu budžeta

10pieprasījumu izskatīšanā neatkarīgās institūcijas esot tiesīgas

11līdzdarboties gan Finanšu ministrijā un Ministru kabinetā, gan

12arī Saeimā. Šādas neatkarīgo institūciju tiesības esot

13nostiprinātas normatīvajos aktos. Šajā sakarā Finanšu ministrija

14norāda, ka neatkarīgo institūciju pārstāvji esot aicināti

15piedalīties visās Ministru kabineta sēdēs, kurās izskatīti

16jautājumi, kas bija saistīti ar 2012. gada valsts budžeta

17projekta sagatavošanu, un budžeta izstrādes procesā esot

18uzklausīti visu to neatkarīgo institūciju viedokļi, kuras

19vēlējušās tādus paust. Par visiem neatkarīgo institūciju

20paustajiem viedokļiem likumā noteiktajā kārtībā esot informēta

21arī Saeima.

22Tiesas sēdē ministrijas pārstāvis - Finanšu ministrijas

23Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis - norādīja,

24ka neatkarīgo institūciju funkciju apjoms un tam nepieciešamais

25finansējums esot jāizvērtē attiecīgā ierosinājuma izstrādātājam

26un jānorāda attiecīgā normatīvā akta projekta anotācijā. Valdības

27prakse esot tāda, ka ikviens likumprojekts, kas prasa papildu

28finansējumu, tiek vērtēts kontekstā ar nākamā gada budžetu.

29Vienlaikus Finanšu ministrijas pārstāvis atzina, ka apstrīdētās

3019. panta piektās daļas kontekstā šī funkciju vērtēšana

31parasti notiekot tādējādi, ka Ministru kabinets uzdod vienai vai

32vairākām ministrijām kopā ar neatkarīgajām institūcijām izvērtēt

33iespēju grozīt normatīvos aktus, varbūt arī izslēdzot kādu šo

34institūciju funkciju, ja tās pildīšanai nepietiek līdzekļu.

352012. gada valsts budžeta projekta izstrādes gaitā gan šāds

36risinājums neesot izmantots.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmes 1., 83. un 87. pantam.

4Tieslietu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz

5to, ka ar 2011. gada 15. decembra likumu

6"Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību"

7apstrīdētās normas esot ievērojami grozītas. Attiecīgie grozījumi

8paredzot maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu apjoma

9noteikšanu turpmāk saistīt nevis ar Ministru kabineta

10apstiprinātu vidēja termiņa budžeta ietvaru, bet gan ar Saeimas

11pieņemtu vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Saskaņā ar LBFV

1216.2 panta astoto daļu (iepriekš - LBFV

1316.2 panta ceturtā daļa) Ministru kabinetam,

14lemjot par vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu vai

15vidēja termiņa budžeta ietvara likuma grozījumiem, esot

16jāuzklausa neatkarīgo institūciju viedokļi par tām maksimāli

17pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu un jānodrošina

18šo viedokļu un savu lēmumu pamatojumu iekļaušana Ministru

19kabineta sēžu protokolos. Līdz ar to esot nodrošināts, ka vidēja

20termiņa budžeta ietvara likuma un tā grozījumu izstrādē

21neatkarīgās institūcijas tiek iesaistītas ar procesuālām

22garantijām un, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdēto

23normu un citu LBFV normu pieņemšanu novērsti spriedumā lietā

24Nr. 2010-06-01 norādītie trūkumi.

1Pieaicinātā persona - Nacionālā

2elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk - NEPLP) -

3uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.,

483. un 87. pantam.

5NEPLP norāda, ka saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas

6līdzekļu likuma 57. panta trešo daļu NEPLP funkciju

7veikšanai, tai skaitā sabiedriskā pasūtījuma nodrošināšanai,

8nepieciešamo finansējumu piešķir no valsts budžeta. Lai gan

9normatīvajos aktos nav paredzētas Ministru kabineta tiesības

10iejaukties sabiedriskā pasūtījuma realizēšanā, tomēr faktiski tas

11notiekot, jo šā pasūtījuma izpildīšanai netiekot paredzēta

12atbilstoša budžeta dotācija.

13NEPLP esot aprēķinājusi tai likumā noteikto funkciju

14izpildei nepieciešamās valsts budžeta dotācijas apmēru un

15iesniegusi Finanšu ministrijai attiecīgu budžeta pieprasījumu.

16Tomēr Ministru kabinets, pamatojoties vienīgi uz Elektronisko

17plašsaziņas līdzekļu likuma 70. panta pirmās daļas

181. punktā noteikto (valsts budžeta dotācija sabiedriskā

19pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā),

20tālāk esot virzījis un akceptējis tikai paša noteikto NEPLP bāzes

21budžetu jeb budžeta ietvaru, kas bijis tikpat liels kā

22iepriekšējā gadā. Tādējādi Ministru kabinets neesot izvērtējis,

23vai iepriekšējos gados piešķirtais budžets ir pietiekams un vai

24tas nodrošina likumā noteikto NEPLP funkciju izpildi.

25NEPLP uzsver, ka tā respektē Ministru kabineta tiesības

26noteikt valsts budžeta izdevumu ietvaru neatkarīgajām

27institūcijām. Tomēr apstrīdētajās normās ietvertais regulējums

28piešķirot Ministru kabinetam tiesības faktiski iejaukties

29neatkarīgo institūciju darbībā un to autonomajās kompetencēs,

30nenodrošinot varas dalīšanas principa ievērošanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2Ģenerālprokuratūra (turpmāk - Ģenerālprokuratūra) - uzskata,

3ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

487. pantam.

5Ģenerālprokuratūra uzsver, ka demokrātiskā un tiesiskā

6valstī ir nepieciešama efektīva neatkarīgo institūciju

7funkcionālās un finansiālās neatkarības nodrošināšanas kārtība,

8taču apstrīdētās normas paredzot tikai neatkarīgo institūciju

9viedokļa formālu fiksēšanu un pieļaujot šo institūciju darbības

10pakārtošanu valdības politikai. Turklāt tiesas sēdē

11Ģenerālprokuratūras pārstāvis - Ģenerālprokuratūras Personu un

12valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors Agnis Pormalis

13- uzsvēra, ka uz Ģenerālprokuratūru atšķirībā no citām šajā lietā

14aplūkojamām neatkarīgajām institūcijām apstrīdētā 19. panta

15piektā daļa neesot attiecināma. Līdz ar to Ģenerālprokuratūras

16budžeta pieprasījumi, neraugoties uz to, ka Ģenerālprokuratūra ir

17tiesu varai piederīga institūcija, tiekot izvērtēti vienīgi

18Finanšu ministrijā.

19Ģenerālprokuratūra atbalsta Pieteikuma iesniedzējas

20viedokli, ka neatkarīgo institūciju uzklausīšana un diskusijas

21par to darbību būtu nododamas vienīgi likumdevēja

22kompetencē.

1Pieaicinātā persona - Getingenes

2universitātes (Vācija) profesors Dr. Tomass Šmics (Thomas

3Schmitz) - norāda uz starpinstitucionālās lojalitātes

4principa un konstitucionālās institucionālās garantijas saturu un

5nozīmi valsts varas atzaru savstarpējās attiecībās valsts budžeta

6izstrādes procesā. T. Šmics uzskata, ka valsts pārvaldi

7īstenojošajiem konstitucionālajiem orgāniem - parlamentam un

8valdībai -, arī rīkojoties savas ekskluzīvās kompetences robežās,

9ir pienākums ņemt vērā citu konstitucionālo orgānu viedokļus.

10Šādā veidā izpaužoties konstitucionālo orgānu savstarpējās

11lojalitātes princips.

12Bez konstitucionālajiem orgāniem konstitūcijās bieži

13tiek minēti arī augstākie valsts varas orgāni. Daži no

14pēdējiem, tostarp valsts augstākās revīzijas iestādes, baudot

15konstitūcijā garantēto neatkarību un līdz ar to esot piederīgi

16neatkarīgo institūciju kategorijai, turpretim citi ne. Augstākie

17valsts varas orgāni no parastajām valsts pārvaldes iestādēm

18atšķiroties ar to, ka tie baudot konstitucionālās institucionālās

19garantijas privilēģiju. Konstitūcija garantējot to pastāvēšanu,

20vispārējās darbības jomas un - dažos, bet ne visos gadījumos -

21neatkarību. Tomēr arī attiecībām starp konstitucionālajiem

22orgāniem un augstākajiem valsts varas orgāniem saistībā ar to

23konstitucionālajām funkcijām esot nepieciešams piemērot

24starpinstitucionālās lojalitātes principu. Valdībai un

25parlamentam esot pienākums netraucēt šiem augstākajiem valsts

26varas orgāniem pildīt tiem konstitūcijā noteiktās

27funkcijas.

28T. Šmics uzskata, ka pietiekamu finanšu resursu

29garantija pieprasa tādas noteiktas kārtības esamību, kura

30nodrošinātu neatkarīgo institūciju vajadzību faktisku ņemšanu

31vērā. Ikvienai neatkarīgajai institūcijai esot jādod iespēja

32paskaidrot, kādi finanšu resursi tai vajadzīgi, lai tā varētu

33pildīt savas funkcijas.

34Risinot konstitucionāla rakstura strīdus, ir jāizlemj,

35kāds risinājums vislabāk atbilstu no institucionālās garantijas

36izrietošajām prasībām, kas ietver arī pietiekamu finanšu resursu

37garantiju. Līdz ar to esot atbalstāms ikviens risinājums, kas

38nodrošina to, ka parlaments tiek vispusīgi pienācīgā kārtā

39informēts par neatkarīgo institūciju vajadzībām un tādējādi

40parlamentam šīs vajadzības kļūst zināmas. Taču konkrētais

41risinājums būtu jāparedz tiesību normās, jo paļauties tikai uz

42institucionālo praksi nebūtu pietiekami droši.

1Liecinieks - Saeimas budžeta un finanšu

2(nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs - tiesas sēdē

3aprakstīja apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu un pauda

4pārliecību, ka tās pieņemtas atbilstošā procedūrā. Viņš

5apliecināja, ka no Ministru kabineta netiek saņemta izvērsta

6informācija par Ministru kabineta sēdēs neatkarīgo institūciju

7paustajiem viedokļiem. Tāpat viņš norādīja, ka līdz šim

8neatkarīgo institūciju uzklausīšana Saeimā notiekot

9konstitucionālas paražas līmenī, šo institūciju pārstāvjiem

10ierodoties Saeimā pēc savas iniciatīvas.

11Satversmes tiesa secināja:

1215. 2011. gada 14. septembra lēmumā par

13lietas Nr. 2011-18-01 ierosināšanu ir ieviesusies tehniska

14kļūda. Proti, ierosinātās lietas nosaukumā ir minēts likums

15"Par budžeta un finansu vadību" (sk. Satversmes

16tiesas 2. kolēģijas 2011. gada 14. septembra

17lēmumu par lietas ierosināšanu lietas materiālu

181. sēj. 9.-12. lpp.). Taču šā likuma precīzais

19nosaukums ir Likums par budžetu un finanšu vadību

20(sk. likumu "Grozījumi Likumā par budžetu un finansu

21vadību". Latvijas Vēstnesis, 2002. gada

2228. decembris, Nr. 189). Līdz ar to lietas

23nosaukums ir izsakāms šādā redakcijā: "Par Likuma par

24budžetu un finanšu vadību 16.2 panta ceturtās

25daļas un 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas

26Republikas Satversmes 1., 83. un

2787. pantam".

1Apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku

22012. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma

329. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka tiesvedību

4lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

5tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis

6spēku. Interpretējot minēto normu, jāņem vērā, ka tā ir vērsta uz

7Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai

8nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

1012. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

114. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes

12tiesas procesa nozīme.

13Tomēr, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu,

14ne vienmēr var aprobežoties ar mehānisku Satversmes tiesas likuma

1529. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu.

16Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka

17zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats tiesvedības

18izbeigšanai lietā. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju

19izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai

20ex officio ir jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas

21liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā

22(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

23sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu,

242011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

25Nr. 2010-22-01 8. punktu un 2012. gada

263. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

279. punktu).

2816.1. Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā būtu

29izbeidzama, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Tā norāda,

30ka pieteikumu par lietas ierosināšanu ir iesniegusi Valsts

31kontroles padome. Tādējādi šajā lietā ar apstrīdētajām normām nav

32skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

33normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

34jurisdikcijas tiesās, kas varētu būt pamats izvērtēt apstrīdēto

35normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

36spēku. Saeimas viedoklim piekrīt arī Kanceleja, Ministru

37kabinets, Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija.

38Pēc Saeimas ieskata, jāņem vērā arī tas apstāklis, ka

39tuvākajā laikā paredzēts veikt apjomīgus grozījumus normatīvajos

40aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas procedūru.

41Tādēļ Saeima aicina Satversmes tiesu respektēt likumdevēja

42ekskluzīvās tiesības veikt attiecīgās jomas reformu, lai pēc tam,

43kad spēkā būs stājušies visi plānotie grozījumi, varētu vērtēt

44visas jau reformētās sistēmas vai atsevišķu tās elementu

45atbilstību Satversmei.

46Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt Saeimas

47viedoklim un uzskata, ka tiesvedība lietā būtu jāturpina. Pēc

48Pieteikuma iesniedzējas ieskata, arī spēkā esošajā LBFV redakcijā

49esot saglabāts apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kura

50atbilstība Satversmes 1., 83. un 87. pantam ir

51apstrīdēta pieteikumā. Proti, lai gan likumdevējs aizstājis

52apstrīdētajās normās paredzēto Ministru kabineta apstiprinātu

53vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas

54ietvaru ar Saeimas pieņemtu vidēja termiņa budžeta ietvara

55likumu, tomēr Ministru kabineta tiesības un pilnvaras šajā

56procesā pēc būtības neesot mainījušās. Arī spēkā esošajā LBFV

57redakcijā esot paredzētas Ministru kabineta tiesības izvērtēt

58apstrīdētajās normās minēto institūciju funkciju izpildei

59nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu. Pieteikuma iesniedzēja

60norāda, ka arī kārtība, kādā neatkarīgo institūciju viedoklis par

61to funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek

62uzklausīts Ministru kabinetā un Saeimā, neesot

63mainīta.

64Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, spriedums

65lietā Nr. 2010-06-01 neesot izpildīts. Arī Augstākā tiesa,

66Tiesībsargs un Tieslietu padome piekrīt Pieteikuma iesniedzējas

67viedoklim un uzskata, ka tiesvedību lietā nepieciešams

68turpināt.

6916.2. Satversmes tiesa jau secinājusi: pat ja

70apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, Satversmes tiesas nolēmumam

71var būt būtiska loma tiesiskuma principa nodrošināšanā valsts

72budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas un pieņemšanas jomā, lai pēc

73iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst

74Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām

75(aktiem). Noteicošais kritērijs šādā gadījumā ir tas, vai

76apstrīdētās normas ir radījušas būtisku valsts vai sabiedrības

77interešu aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

782012. gada 3. februāra sprieduma lietā

79Nr. 2011-11-01 9. un 17.4. punktu). Izvērtējot

80to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešu

81aizskārums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemot

82apstrīdētās normas, konkrētajā lietā varēja tikt

83skartas.

84Saeima pamatoti norāda, ka ar apstrīdētajām normām nav

85skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

86normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

87jurisdikcijas tiesās. Tomēr jāņem vērā, ka Valsts kontroles

88padomes tiesību vērsties Satversmes tiesā mērķis atšķiras no

89konstitucionālās sūdzības mērķa. Tādu pieteikumu mērķis, kurus

90Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, tostarp

91Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt publiskās intereses, jo

92valsts varas institūcijām nav savu interešu

93(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

94sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Arī

95tiesību zinātnē ir norādīts, ka Valsts kontrole darbojas,

96visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts intereses

97(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību

98zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.). Tātad

99abstraktās kontroles subjektu - tostarp Valsts kontroles padomes

100- pieteikums Satversmes tiesai ir uzskatāms par būtisku

101instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu

102aizsardzībai.

103Satversmes tiesa jau norādījusi, ka demokrātiskā un

104tiesiskā valstī neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības

105nodrošināšana ir uzskatāma par būtiskām valsts un sabiedrības

106interesēm (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

10715.2. punktu). Līdz ar to fakts, ka pieteikumu

108iesniegusi Valsts kontroles padome, neliedz izvērtēt apstrīdēto

109normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

110spēku.

11116.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka būtisks

112valsts interešu apdraudējums varētu rasties tādā gadījumā, ja

113procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžeta izstrādāšanas

114gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principa

115pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai

116iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai

117funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais konstitucionālo

118institūciju statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību

119nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu

120(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

121sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu). Ņemot

122vērā to, ka pašlaik neatkarīgo institūciju budžeta procedūru

123regulē tiesību normas, kas pieteikumā nav apstrīdētas, Satversmes

124tiesai visupirms jānoskaidro, kādas izmaiņas spēkā esošajā LBFV

125redakcijā ir ieviestas salīdzinājumā ar apstrīdētajās normās

126ietverto regulējumu.

127Apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums ir paredzēts

128spēkā esošās LBFV redakcijas 16.2 panta astotajā

129daļā, 19. panta piektajā daļā un 20. panta

1304.1 daļā. Proti, patlaban LBFV noteic, ka vidēja

131termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru

132pieņem Saeima kā vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Savukārt

133apstrīdētajās normās paredzētais katrai neatkarīgajai

134institūcijai Ministru kabineta apstiprinātais maksimāli

135pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms ir aizstāts ar

136vidēja termiņa budžeta ietvara likumā apstiprinātu maksimāli

137pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Attiecībā uz

138to, kā neatkarīgo institūciju viedokļi par to funkciju izpildei

139nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek uzklausīti, fiksēti un

140paziņoti Saeimai, spēkā esošajā LBFV redakcijā ir saglabāts tāds

141pats tiesiskais regulējums kā apstrīdētajās normās.

142Uz spēkā esošās LBFV redakcijas iespējamo neatbilstību

143Satversmei, kā arī uz to, ka neesot pienācīgi izpildīts spriedums

144lietā Nr. 2010-06-01, ir norādījuši vairāki konstitucionālie

145orgāni un neatkarīgās iestādes. Tas Saeimai un Ministru kabinetam

146būtu jāņem vērā, sagatavojot Saeimas minētos plānotos grozījumus

147normatīvajos aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas

148procedūru.

149Tomēr Satversmes tiesa ex officio prasījuma

150robežas var paplašināt, vienīgi ievērojot zināmus kritērijus,

151visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu,

152vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex

153officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām

154normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz

155kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši

156saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām,

157ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

158nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un 2) vai

159prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas

160procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas

1612008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

162Nr. 2007-23-01 17. punktu).

163Izskatāmajā lietā citastarp ir apstrīdēta izpildvaras -

164Ministru kabineta un tā padotībā esošas iestādes Finanšu

165ministrijas - kompetences, ciktāl tā ietver tiesības ietekmēt

166neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumu apjomu, atbilstība

167Satversmei. Izpildvaras lēmumiem ir cita demokrātiskās

168leģitimitātes pakāpe nekā lēmumiem, ko pieņem likumdevējs. Tieši

169Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma

170salīdzinājumā ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā

171iesaistītajām institūcijām. Turklāt Saeimas budžeta tiesības ir

172viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar ko Saeima īsteno

173parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību

174(sk. Satversmes tiesas 2012. gada

1753. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

17610. punktu). Tāpēc tā paša pamatojuma ietvaros, kas

177lietā sniegts par Ministru kabineta kompetences apjomu, nav

178iespējams izskatīt jautājumu par likumdevējam piekrītošās

179kompetences atbilstību Satversmei, jo likumdevēja vieta varas

180dalīšanas sistēmā būtiski atšķiras no izpildvaras

181vietas.

182Līdz ar to Satversmes tiesa

183apstrīdētās normas vērtēs tiktāl, ciktāl tajās ietvertais

184regulējums ir pārņemts spēkā esošajā LBFV redakcijā.

1Saskaņā ar spēkā esošās LBFV redakcijas

216.2 panta astoto daļu, 19. panta piekto

3daļu un 20. panta 4.1 daļu Ministru kabinets

4dažādās valsts budžeta izstrādes stadijās uzklausa neatkarīgo

5institūciju viedokļus par to funkciju izpildei nepieciešamā

6finansējuma apjomu un nodrošina šo viedokļu ietveršanu un

7izvērtēšanu Ministru kabineta sēdes protokolā. Šāds Ministru

8kabineta pienākums bija noteikts arī apstrīdētajās normās,

9paredzot, ka neatkarīgo institūciju viedoklis tiek uzklausīts,

10ietverts Ministru kabineta sēdes protokollēmumā un pievienots

11Saeimai iesniedzamajam valsts budžeta likuma

12projektam.

1317.1. Saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas

14likuma 28. panta sesto daļu Ministru kabineta sēdes gaitu

15fiksē sēdes protokolā. Savukārt Ministru kabineta sēdes

16protokollēmums ir dokuments, kurā tiek atspoguļoti Ministru

17kabineta sēdē pieņemtie lēmumi, un saskaņā ar Ministru kabineta

182009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 300

19"Ministru kabineta kārtības rullis" tas ir iekšējs

20normatīvs akts. Atbilstoši LBFV 21. panta otrās daļas

2117. punktam Ministru kabineta sēdes protokols ir viens no

22Saeimai iesniedzamajiem ikgadējā valsts budžeta likuma projekta

23(budžeta likumprojektu paketes) paskaidrojumos pievienojamiem

24dokumentiem. Saskaņā ar iepriekš minētajiem Ministru kabineta

25noteikumiem vienīgi Ministru kabineta loceklim ir tiesības gan

26iesniegt iebildumus pret protokollēmuma saturu, gan arī prasīt,

27lai pēc Ministru kabineta sēdes protokollēmuma galīgā varianta

28sastādīšanas Valsts kanceleja ar viņu šo projektu saskaņo.

29Tādējādi neatkarīgajām institūcijām nav iespējams pilnvērtīgi

30paust viedokli par to funkciju izpildei nepieciešamo finansējumu,

31jo tās nevar iesniegt precizējumus un labojumus Ministru kabineta

32sēdes protokolam, kas vēlāk tiek pievienots valsts budžeta likuma

33projekta paskaidrojumiem un nosūtīts Saeimai. Līdz ar to rodas

34risks, ka Saeima var saņemt nepilnīgu neatkarīgo institūciju

35viedokli par to funkciju izpildei nepieciešamo

36finansējumu.

37Tiesas sēdē tika konstatēts, ka Ministru kabineta sēdes

38protokolā parasti tiek fiksēts vienīgi pats Ministru kabineta

39pieņemtais lēmums un ļoti īss pieņemtā lēmuma pamatojums. Tāpat

40šajā protokolā netiek sniegts izvērsts Ministru kabineta lēmuma

41pamatojums gadījumā, ja Ministru kabinets nepiekrīt konkrētās

42neatkarīgās institūcijas viedoklim par tai nepieciešamo

43finansējumu un nolemj šo viedokli neatbalstīt

44(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 17. aprīļa

45sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 114.

46un 115. lpp.). No lietas materiālos ietvertās

47informācijas, kas tika apstiprināta arī tiesas sēdē, secināms, ka

48praksē bijuši vairāki gadījumi, kad neatkarīgo institūciju

49sākotnējie budžeta pieprasījumi un paustie viedokļi Ministru

50kabineta sēdes protokolā nav ietverti vai ir ietverti vien daļēji

51(sk. Tiesībsarga sniegto informāciju lietas materiālu

521. sēj. 182. lpp., Valsts kontroles sniegto

53informāciju lietas materiālu 2. sēj. 5. lpp., kā

54arī Satversmes tiesas 2012. gada 8. maija sēdes

55stenogrammu lietas materiālu

562. sēj. 142. lpp.).

57Spriedumā lietā Nr. 2010-06-01 Satversmes tiesa jau

58norādīja, ka Ministru kabineta pienākums uzklausīt neatkarīgās

59institūcijas saistībā ar to budžeta procedūru Ministru kabinetā

60ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru

61tas grozījis kādas neatkarīgās institūcijas budžeta pieprasījumu,

62kā arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie

63šo institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta

64pieprasījumos tiktu darīti zināmi likumdevējam

65(sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

6617.5. punktu). Satversmes tiesa arī ir norādījusi, ka

67konstitucionālajai institūcijai, pieņemot lēmumu, kas skar citu

68konstitucionālo institūciju, ir pienākums: pirmkārt, uzklausīt

69šīs institūcijas viedokli, respektējot to atbilstoši varas

70dalīšanas principam, otrkārt, pamatot pieņemto lēmumu tādā

71apjomā, lai gadījumā, ja tiesai būtu jāizvērtē tā atbilstība

72Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu tā izvērtēšanai

73nepieciešamo informāciju, un, treškārt, ja šis viedoklis netiek

74ņemts vērā vai tiek ņemts vērā daļēji, nodrošināt savai rīcībai

75pamatojumu tādā apjomā, lai gadījumā, ja tiesai būtu jāizvērtē

76tās atbilstība Satversmei, šis pamatojums sniegtu visu samērīguma

77pārbaudei nepieciešamo informāciju (sk. Satversmes tiesas

782010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

79Nr. 2009-111-01 11.5. punktu).

80Secināms, ka apstrīdētajās normās ir paredzēta kārtība,

81kādā jānodrošina Ministru kabineta sēdēs pausto neatkarīgo

82institūciju viedokļu fiksēšana. Tomēr ar šo kārtību netiek

83sasniegts mērķis - panākt Ministru kabineta un neatkarīgo

84institūciju cieņpilnu sadarbību šo institūciju budžeta

85izstrādāšanas gaitā, kā arī neatkarīgo institūciju viedokļa

86pienācīgu paziņošanu Saeimai.

8717.2. No Satversmes 1. pantā nostiprinātā

88demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts institūcijām

89izriet pienākums to savstarpējās attiecībās ievērot likumību,

90varas dalīšanas principu un īstenot savstarpēju uzraudzību,

91ievērojot publiskās varas pakļautību likumam, t.i., likuma

92virsvadību, un citus tiesiskas valsts principus. Varas dalīšana

93ir neapstrīdams konstitucionālais princips, kas ir jāciena pats

94par sevi. Tā nozīme izpaužas politiskās ietekmes sadalīšanā starp

95trim varas atzariem, lai panāktu sabalansētu valsts varas

96realizācijas modeli [sk. Satversmes tiesas

972000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99)

98secinājumu daļas 3. punktu]. Varas dalīšana nozīmē arī

99katra konstitucionālā orgāna tiesības un pienākumu uzraudzīt

100citus konstitucionālos orgānus un sadarboties ar tiem, veidojot

101varas atzaru savstarpējās kontroles un līdzsvara mehānismu.

102Satversmes tiesas spriedumos vairākkārt uzsvērta valsts varas

103atzaru sadarbības nepieciešamība un pienākums pamatot lēmumus,

104kas pieņemti to savstarpējo attiecību ietvaros

105(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija

106sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.1. punktu un

107sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 17.3. punktu). Šie

108Satversmes tiesas secinājumi ir vienlīdz attiecināmi arī uz

109izpildvaras un likumdevēja pienākumu sadarboties ar neatkarīgajām

110institūcijām to budžeta procedūras jautājumos.

111Varas dalīšana notiek ne tikai valstī izveidojot

112atsevišķus institucionāli patstāvīgus konstitucionālos orgānus,

113kuru starpā tiek sadalītas valsts pamatfunkcijas, bet arī

114piešķirot un nodrošinot tiem šo funkciju veikšanai nepieciešamo

115neatkarību un finanšu līdzekļus. Satversmes tiesa ir norādījusi,

116ka demokrātiskā un tiesiskā valstī ir nepieciešama efektīva

117neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības nodrošināšanas

118kārtība. Šāda kārtība pastāv, ja šīm institūcijām citastarp ir

119tiesības pamatot savu budžeta pieprasījumu Ministru kabinetā un

120Saeimā (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

12115. un 15.1. punktu). Arī tiesību doktrīnā ir

122uzsvērts, ka finansiālā neatkarība, kas izpaužas budžeta

123pieņemšanas procesā, nav mazāk svarīga par citiem neatkarīgo

124institūciju patstāvības kritērijiem, jo tā nodrošina neatkarīgo

125institūciju neatkarību no izpildvaras (sk. Puhl T.

126Budgetflucht und Haushaltverfassung. Tübingen: J.C.B. Mohr, 1996,

12781.-83. lpp.).

128Satversmes 1. pants ir tā konstitucionālā norma,

129kas atsevišķos gadījumos, kad citādi nav iespējams nodrošināt

130pienācīgu pārvaldību, pilnvaro Saeimu veidot neatkarīgu

131institūciju. Ja likumdevējs, izmantojot Satversmes 57. pantā

132paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās

133attiecības, kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no padotības

134Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī citāds, bet ne mazāk

135efektīvs šīs iestādes darbības nodrošināšanas modelis, kas

136iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju

137īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

13816. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01

13916. punktu).

140Lai gan likumdevējs neatkarīgo iestāžu darbības

141nodrošināšanas modeli var pielīdzināt konstitucionālo orgānu

142finansiālajai neatkarībai (sk. Satversmes tiesas

1432012. gada 17. aprīļa sēdes stenogrammu lietas

144materiālu 2. sēj. 94. un 95. lpp.),

145tomēr, pastāvot šādai kārtībai, netiek veidota hierarhiska un

146pārskatāma valsts varas uzbūves sistēma, kurā konstitucionālie

147orgāni tiktu skaidri nošķirti no valsts pārvaldes iestādēm. Tāpēc

148apstrīdētajās normās ietvertais tiesiskais regulējums neveicina

149vienotas un hierarhiski sakārtotas valsts varas

150funkcionēšanu.

15117.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar

152Satversmes 66. panta pirmo daļu valsts budžeta likuma

153projekta sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota

154izpildvaras darbība un kā tāda atrodas vienīgi Ministru kabineta

155kompetencē (sk. sprieduma lietā

156Nr. 2010-06-01 12. un 17.3. punktu). Tādējādi

157Ministru kabinetam ir pienākums respektēt likumdevēja izvēli

158piešķirt neatkarības garantijas atsevišķām institūcijām un tieši

159Ministru kabinets ir atbildīgs par to, lai viedokļi, kurus

160Ministru kabinetā paudušas neatkarīgās institūcijas, tiktu

161pilnībā un pienācīgi darīti zināmi Saeimai.

162LBFV 21. panta otrās daļas 17. punktā ir

163paredzēts, ka uz Saeimu nosūtāmajos valsts budžeta likuma

164projekta paskaidrojumos Ministru kabinetam jāietver gan

165atbilstošie Ministru kabineta sēžu protokoli, gan arī cita

166informācija par neatkarīgo institūciju rakstveidā iesniegtajiem

167viedokļiem par attiecīgo institūciju budžeta pieprasījumiem.

168Tādējādi Ministru kabineta sēdes protokols nav vienīgais

169instruments neatkarīgo institūciju viedokļu fiksēšanai un

170paziņošanai Saeimai. Bez Ministru kabineta sēdes protokola ir

171iespējami arī citi normatīvajos aktos paredzēti iepriekš minēto

172Ministru kabineta pienākumu izpildīšanas mehānismi.

173Spriedumā lietā Nr. 2010-06-01 Satversmes tiesa jau

174norādīja, ka Ministru kabineta pienākums uzklausīt neatkarīgās

175institūcijas saistībā ar to budžeta procedūru Ministru kabinetā

176ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru

177tas grozījis kādas neatkarīgās institūcijas budžeta pieprasījumu,

178kā arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie

179šo institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta

180pieprasījumos tiktu darīti zināmi likumdevējam

181(sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

18217.5. punktu).

183Šajā ziņā var piekrist T. Šmica norādītajam, ka

184valdībai, ievērojot starpinstitucionālās lojalitātes principu,

185nebūtu nedz jādod iespēja apturēt neatkarīgo institūciju viedokļu

186paušanas procesu, nedz arī jāpiešķir privilēģija iesniegt

187parlamentam vienpusēji izlemtu budžeta projektu. Parlamentam ir

188jāuzzina abu pušu argumenti (sk. T. Šmica viedokli

189lietas materiālu 2. sēj. 10. lpp.). Tāpēc

190kārtība, kuru piemērojot neatkarīgo institūciju viedokļi Saeimai

191netiek darīti zināmi vai tiek darīti zināmi vien daļēji, ir

192neatbilstoša, jo galīgais lēmums - piešķirt vai nepiešķirt

193finanšu līdzekļus konkrētai neatkarīgajai institūcijai - ir

194jāpieņem tieši Saeimai.

195Līdz ar to Ministru kabinetam

196ir pienākums ne tikai uzklausīt neatkarīgo institūciju viedokļus

197jautājumos, kas saistīti ar to budžeta procedūru, bet arī sniegt

198izvērstu pamatojumu gadījumā, ja šie viedokļi netiek ņemti vērā,

199kā arī nodrošināt neatkarīgo institūciju viedokļu un sava lēmuma

200pamatojuma paziņošanu Saeimai.

20117.4. Gan Saeimai, gan Ministru kabinetam ir sava

202ekskluzīvā kompetence noteiktās valsts budžeta pieņemšanas

203procesa stadijās. Pēc valsts budžeta likuma projekta iesniegšanas

204Saeimā tās uzdevums ir sniegt savu vērtējumu par Ministru

205kabineta īstenoto valsts politiku. Jautājumos, kas skar valsts

206budžeta projektu, Saeimas tiesības neaprobežojas tikai ar

207pienākumu formāli apstiprināt Ministru kabineta iesniegto

208projektu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

2093. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

21016.2. punktu). Tādējādi arī Saeimai tāpat kā Ministru

211kabinetam ir pienākums dot neatkarīgajām institūcijām iespēju

212izteikt savu viedokli par jautājumiem, kas ietekmē to darbību un

213ir Saeimas kompetencē (sk. Satversmes tiesas

2142010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

215Nr. 2009-111-01 29.1. punktu). Ja Saeima neatkarīgo

216institūciju viedokli neņem vērā vai ņem vērā daļēji, arī tai ir

217pienākums pamatot savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

2182010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

219Nr. 2009-11-01 11.5. punktu).

220Tiesas sēdē Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu)

221komisijas priekšsēdētājs J. Reirs norādīja, ka ikviena

222valsts institūcija vai nevalstiska organizācija, kura izsaka tādu

223vēlēšanos un noskaidro tai interesējošā jautājuma izskatīšanas

224laiku, tiekot uzklausīta valsts budžeta sagatavošanā iesaistīto

225Saeimas komisiju sēdēs un varot izteikt savu viedokli arī

226rakstveidā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

2278. maija sēdes stenogrammu lietas materiālu

2282. sēj. 140. lpp.). Savukārt Saeimas pārstāvis

229G. Kusiņš tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētās normas

230neliedzot Saeimai grozīt valsts budžeta likuma projekta normas,

231ja tajās paredzētais konkrētas neatkarīgās institūcijas budžets

232objektīvi nav pietiekams tās darbības nodrošināšanai

233(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 17. aprīļa

234sēdes stenogrammu lietas materiālu

2352. sēj. 87. lpp.).

236Satversmes tiesa uzskata, ka šāda konstitucionāla

237tradīcija liecina par labas pārvaldības ievērošanu valsts budžeta

238projekta izskatīšanā Saeimā. Tomēr šāda prakse, kura turklāt nav

239regulēta tiesību normās un kuras priekšnoteikums ir pašas

240attiecīgās institūcijas aktīva iniciatīva piedalīties Saeimas

241komisiju darbā, var izrādīties nepietiekama, lai nodrošinātu

242neatkarīgo institūciju pilnvērtīgu finansiālo

243neatkarību.

244No vienas puses, likumdevējam, valsts budžeta likuma

245projekta apstiprināšanas ietvaros piešķirot finansējumu

246neatkarīgajām institūcijām, ir plaša rīcības brīvība. No otras

247puses, var piekrist T. Šmica viedoklim, ka neatkarīgo

248institūciju budžeta tiesību materiālā aizsardzība ir samērā vāja.

249Tāpēc tā ir jāpapildina ar procesuālajām tiesībām, kas nodrošina

250to, ka ikvienas institūcijas finansiālās vajadzības patiesi tiek

251uzklausītas un ņemtas vērā (sk. T. Šmica viedokli

252lietas materiālu 2. sēj. 9. lpp.).

253Demokrātiskā un tiesiskā valstī, kurā valsts institūcijām savās

254savstarpējās attiecībās ir jāievēro starpinstitucionālās

255lojalitātes princips, pilnīga neatkarīgo institūciju viedokļu

256noskaidrošana attiecībā uz to finansiālajām vajadzībām ir paša

257likumdevēja interesēs, lai tas varētu pieņemt izsvērtu un

258argumentētu lēmumu.

259Tādēļ Satversmes tiesa vērš

260Saeimas uzmanību uz to, ka normatīvajos aktos nav paredzēta

261konkrēta kārtība, kādā tiek nodrošināta neatkarīgo institūciju

262līdzdalība budžeta projekta apspriešanā Saeimā jautājumos, kas

263skar to finansiālo neatkarību.

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums

2ir atbilstoši savai kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas

3pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts

4regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā

5spēka tiesību normām, kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli

6nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas

72009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

8Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Atbilstoši Satversmes

9tiesas likuma 1. pantam Satversmes tiesa izskata lietas par

10likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē,

11ka Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos

12formulētas tiesību normas un nevar izvērtēt kādas tiesību normas

13interpretācijas un piemērošanas vai neesošas normas atbilstību

14augstāka juridiskā spēka normai (sk. Satversmes tiesas

152001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

16Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas

175. punktu).

1818.1. Pirmkārt, Satversmes tiesa secina, ka

19apstrīdētajām normām atbilstošajās spēkā esošajās LBFV normās ir

20paredzēta atšķirīga neatkarīgo institūciju budžeta izstrādes

21procedūra. Proti, fakts, ka Saeima apstiprina valsts budžeta

22ietvara likumu, varas dalīšanas principa aspektā būtiski maina

23valsts budžeta, tostarp arī neatkarīgo institūciju budžetu,

24izstrādāšanas procedūru. Saeimas kā likumdevējas varas funkcijām

25parlamentārā republikā ir principiāla nozīme. Satversme piešķir

26Saeimai noteicošo lomu likumdošanā un tādu valstiski nozīmīgu

27lēmumu pieņemšanā, ar kuriem finanšu līdzekļi tiek sadalīti

28valsts noteikto funkciju pildīšanai.

29Otrkārt, pieteikumā apstrīdētais regulējums par Ministru

30kabinetā pausto neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšanu un

31paziņošanu Saeimai ir uzskatāms par apstrīdēto normu un

32atbilstošo spēkā esošo LBFV normu interpretācijas un piemērošanas

33jautājumu, jo no Pieteikuma iesniedzējas un citu neatkarīgo

34institūciju norādītā izriet, ka iespējamo neatbilstību Satversmei

35izraisa tieši Ministru kabinetā pieņemtā šo normu interpretācija

36un piemērošanas prakse.

37Treškārt, fakts, ka nav noteikta kārtība, kādā

38neatkarīgās institūcijas tiek uzklausītas Saeimā, ir uzskatāms

39par tiesībpolitisku nepilnību, jo šāda regulējuma paredzēšana ir

40likumdevēja uzdevums. Demokrātiskā un tiesiskā valstī, ievērojot

41valsts varas institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā

42regulējuma nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir

43likumdevēja kompetencē (sk. sprieduma lietā

44Nr. 2010-06-01 17.5. punktu). Vienlaikus

45likumdevējam, īstenojot savu kompetenci neatkarīgo institūciju

46finansiālās neatkarības nodrošināšanas jomā un neparedzot

47neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības aizsardzību

48materiālo tiesību normās, ir jāraugās, lai šī aizsardzība tiktu

49panākta ar efektīvām procesuālajām tiesībām, kas nodrošinātu, ka

50katras institūcijas finansiālās vajadzības patiesi tiek

51uzklausītas un ņemtas vērā.

5218.2. Izskatāmajā lietā pieteikums tika iesniegts

53laikā, kad apstrīdētās normas vēl bija spēkā un faktiski tika

54piemērotas likumprojekta "Par valsts budžetu

552012. gadam" izstrādes gaitā. Pieteikuma iesniedzēja ir

56lūgusi atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes

57tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīža. Pašlaik ir uzsākta

58likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru

592013.-2015. gadam" un likumprojekta "Par valsts

60budžetu 2013. gadam" izstrāde saskaņā ar spēkā esošo

61LBFV redakciju.

62Attiecībā uz gadījumu, kad spēku zaudējušas normas

63satversmība tiek vērtēta sprieduma taisīšanas brīdī, no tiesas

64procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme

65tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļvērsts spēks. Līdz ar

66to tiesvedība šādās lietās ir iespējama, ja izvērtējamās

67tiesiskās attiecības ļauj un prasa Satversmes tiesas spriedumam

68piešķirt atpakaļvērstu spēku (sk. Satversmes tiesas

692008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

70Nr. 2007-23-01 6. punktu).

71Likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

72uzliek atbildību par to, lai tās nolēmumi sociālajā realitātē

73nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

74(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

75sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Līdz

76ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, vai lietā izvērtējamās

77tiesiskās attiecības vispār ļautu tās spriedumam piešķirt

78atpakaļvērstu spēku.

79No Satversmes 66. panta izriet Saeimas un Ministru

80kabineta pienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta

81izstrādāšanu un pieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu,

82ilgtermiņā ir jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām

83iespējām un visas sabiedrības labklājību

84(sk. Satversmes tiesas 2012. gada

853. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

8617.5. punktu). Tādēļ arī valsts budžeta izstrādāšanas un

87pieņemšanas procedūrai jābūt stabilai, būtiskus šīs procedūras

88noteikumus nedrīkst bieži mainīt un to izmaiņas ir jāpamato ar

89svarīgiem iemesliem. Ja tiek pieņemts lēmums par valsts budžeta

90izstrādāšanas procedūras maiņu, tā jāīsteno saprātīgā laika posmā

91pirms kārtējā valsts budžeta izstrādes uzsākšanas.

92Izskatāmajā lietā pieņemta ar valsts budžeta

93izstrādāšanu saistīta Satversmes tiesas sprieduma atpakaļvērsts

94spēks varētu izraisīt tiesisko nenoteiktību jomā, kurā būtiska ir

95tiesiskā stabilitāte. Valsts budžets skar plašu personu loku, un

96tam ir būtiska ietekme uz tautsaimniecību kopumā, tādēļ

97atpakaļvērsta spēka piešķiršana nolēmumam izraisītu tiesisko

98nenoteiktību. Savukārt šis apsvērums ir pamats tiesvedības

99izbeigšanai.

100Līdz ar to izskatāmajā lietā

101tiesvedība ir izbeidzama.

102Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

103likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes

104tiesa

105nolēma:

106izbeigt tiesvedību lietā

107Nr. 2011-18-01 "Par Likuma par budžetu un finanšu

108vadību 16.2 panta ceturtās daļas un

10919. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas

110Satversmes 1., 83. un 87. pantam".

111Lēmums nav pārsūdzams.

112Tiesas sēdes priekšsēdētājs

113G.Kūtris