18. pants

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums

ir atbilstoši savai kompetencei nodrošināt tādas tiesību sistēmas

pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts

regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām, kā arī dot savu vērtējumu konstitucionāli

nozīmīgos jautājumos (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-35-01 11.2. punktu). Atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 1. pantam Satversmes tiesa izskata lietas par

likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tas nozīmē,

ka Satversmes tiesa var izvērtēt tikai normatīvajos aktos

formulētas tiesību normas un nevar izvērtēt kādas tiesību normas

interpretācijas un piemērošanas vai neesošas normas atbilstību

augstāka juridiskā spēka normai (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas

5. punktu).

18.1. Pirmkārt, Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētajām normām atbilstošajās spēkā esošajās LBFV normās ir

paredzēta atšķirīga neatkarīgo institūciju budžeta izstrādes

procedūra. Proti, fakts, ka Saeima apstiprina valsts budžeta

ietvara likumu, varas dalīšanas principa aspektā būtiski maina

valsts budžeta, tostarp arī neatkarīgo institūciju budžetu,

izstrādāšanas procedūru. Saeimas kā likumdevējas varas funkcijām

parlamentārā republikā ir principiāla nozīme. Satversme piešķir

Saeimai noteicošo lomu likumdošanā un tādu valstiski nozīmīgu

lēmumu pieņemšanā, ar kuriem finanšu līdzekļi tiek sadalīti

valsts noteikto funkciju pildīšanai.

Otrkārt, pieteikumā apstrīdētais regulējums par Ministru

kabinetā pausto neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšanu un

paziņošanu Saeimai ir uzskatāms par apstrīdēto normu un

atbilstošo spēkā esošo LBFV normu interpretācijas un piemērošanas

jautājumu, jo no Pieteikuma iesniedzējas un citu neatkarīgo

institūciju norādītā izriet, ka iespējamo neatbilstību Satversmei

izraisa tieši Ministru kabinetā pieņemtā šo normu interpretācija

un piemērošanas prakse.

Treškārt, fakts, ka nav noteikta kārtība, kādā

neatkarīgās institūcijas tiek uzklausītas Saeimā, ir uzskatāms

par tiesībpolitisku nepilnību, jo šāda regulējuma paredzēšana ir

likumdevēja uzdevums. Demokrātiskā un tiesiskā valstī, ievērojot

valsts varas institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā

regulējuma nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir

likumdevēja kompetencē (sk. sprieduma lietā

Nr. 2010-06-01 17.5. punktu). Vienlaikus

likumdevējam, īstenojot savu kompetenci neatkarīgo institūciju

finansiālās neatkarības nodrošināšanas jomā un neparedzot

neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības aizsardzību

materiālo tiesību normās, ir jāraugās, lai šī aizsardzība tiktu

panākta ar efektīvām procesuālajām tiesībām, kas nodrošinātu, ka

katras institūcijas finansiālās vajadzības patiesi tiek

uzklausītas un ņemtas vērā.

18.2. Izskatāmajā lietā pieteikums tika iesniegts

laikā, kad apstrīdētās normas vēl bija spēkā un faktiski tika

piemērotas likumprojekta "Par valsts budžetu

2012. gadam" izstrādes gaitā. Pieteikuma iesniedzēja ir

lūgusi atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no Satversmes

tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīža. Pašlaik ir uzsākta

likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru

2013.-2015. gadam" un likumprojekta "Par valsts

budžetu 2013. gadam" izstrāde saskaņā ar spēkā esošo

LBFV redakciju.

Attiecībā uz gadījumu, kad spēku zaudējušas normas

satversmība tiek vērtēta sprieduma taisīšanas brīdī, no tiesas

procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme

tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļvērsts spēks. Līdz ar

to tiesvedība šādās lietās ir iespējama, ja izvērtējamās

tiesiskās attiecības ļauj un prasa Satversmes tiesas spriedumam

piešķirt atpakaļvērstu spēku (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 6. punktu).

Likums Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

uzliek atbildību par to, lai tās nolēmumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.1. punktu). Līdz

ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, vai lietā izvērtējamās

tiesiskās attiecības vispār ļautu tās spriedumam piešķirt

atpakaļvērstu spēku.

No Satversmes 66. panta izriet Saeimas un Ministru

kabineta pienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta

izstrādāšanu un pieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu,

ilgtermiņā ir jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām

iespējām un visas sabiedrības labklājību

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

17.5. punktu). Tādēļ arī valsts budžeta izstrādāšanas un

pieņemšanas procedūrai jābūt stabilai, būtiskus šīs procedūras

noteikumus nedrīkst bieži mainīt un to izmaiņas ir jāpamato ar

svarīgiem iemesliem. Ja tiek pieņemts lēmums par valsts budžeta

izstrādāšanas procedūras maiņu, tā jāīsteno saprātīgā laika posmā

pirms kārtējā valsts budžeta izstrādes uzsākšanas.

Izskatāmajā lietā pieņemta ar valsts budžeta

izstrādāšanu saistīta Satversmes tiesas sprieduma atpakaļvērsts

spēks varētu izraisīt tiesisko nenoteiktību jomā, kurā būtiska ir

tiesiskā stabilitāte. Valsts budžets skar plašu personu loku, un

tam ir būtiska ietekme uz tautsaimniecību kopumā, tādēļ

atpakaļvērsta spēka piešķiršana nolēmumam izraisītu tiesisko

nenoteiktību. Savukārt šis apsvērums ir pamats tiesvedības

izbeigšanai.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

tiesvedība ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes

tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2011-18-01 "Par Likuma par budžetu un finanšu

vadību 16.2 panta ceturtās daļas un

19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1., 83. un 87. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris