5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma mērķis bija

nodrošināt to, ka par pedagogu nedrīkst strādāt tīša nozieguma

izdarītājs, ja vien vēlāk attiecīgā persona netiek reabilitēta.

Šāds ierobežojums pēc būtības esot līdzīgs likuma "Par tiesu

varu" 55. panta 1. punktā noteiktajam, ka par

tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk sodīta par

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas), un Prokuratūras likuma 37. panta

pirmās daļas 4. punktā noteiktajam, ka par prokurora amata

kandidātu nevar būt persona, kura ir sodīta par noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas). Vārdi "un nav reabilitēts" pēc satura

atbilstot ierobežojumam "neatkarīgi no sodāmības dzēšanas

vai noņemšanas". Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

no tiesneša un prokurora amata kandidātiem noteiktajiem

ierobežojumiem atšķiroties vienīgi ar to, ka ir saistīts nevis ar

jebkura noziedzīga nodarījuma, bet gan tīša nozieguma

izdarīšanu.

Uz pedagogu, kas strādā bērnu izglītības iestādē, esot

attiecināms gan apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, gan

arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas

4. punktā noteiktais ierobežojums. Savukārt uz pedagogu, kas

strādā pieaugušo izglītības iestādē, esot attiecināms tikai

apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums.

Tieslietu ministrija norāda, ka tiesības izvēlēties pedagoga

profesiju ietilpst Satversmes 106. panta tvērumā un

apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

atbilstoši savām spējām un kvalifikācijām.

Tieslietu ministrija uzskata, ka valstij ir pienākums noteikt

tādu regulējumu, lai darbs sabiedrībai nozīmīgās profesijās tiktu

veikts atbilstoši sabiedrības interesēm, citastarp izvirzīt arī

kvalifikācijas un objektivitātes prasības personām, kurām

uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde.

Turklāt amata ierobežojumi personām, kuras pilda sabiedrībai

nozīmīgas funkcijas, varot būt stingrāki nekā citām personām.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot noteikts ar

likumu, un tam esot leģitīms mērķis - nodrošināt, lai par

pedagogu nevarētu strādāt personas, kas sodītas par tīšu

noziegumu. Plašākā nozīmē apstrīdētās normas mērķis esot gan

demokrātiskās valsts iekārtas, gan citu cilvēku tiesību

aizsardzība. Lai šos mērķus sasniegtu, normatīvajos aktos

pedagogiem tiekot izvirzītas paaugstinātas prasības.

Esot jāņem vērā pedagoģijas mērķis - vispusīgas, humānas,

atbildīgas un likumpaklausīgas personības veidošana. Tīši

noziegumi pēc sava rakstura esot bīstamāki un kaitīgāki nekā tie,

kas tiek izdarīti aiz neuzmanības, jo psihiskā attieksme šajā

gadījumā esot apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu. Tādējādi

pastāvot pamatots risks, ka persona, kas ar nodomu, pilnībā

apzinoties savas rīcības sekas, ir vērsusies pret nozīmīgām

sabiedrības interesēm, nespēs panākt to, lai izglītojamais

izprastu nepieciešamību ievērot sabiedrības intereses un rīkoties

saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto. Nosakot šāda veida

ierobežojumus, likumdevējs esot centies panākt, lai pedagoga

amatu ieņemtu personas ar nevainojamu reputāciju. Valsts

izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai,

un sabiedrība kopumā gūstot labumu no apstrīdētajā normā noteiktā

ierobežojuma.

Tieslietu ministrija uzskata, ka likumdevējs nevar vispārīgi

noteikt noziedzīgu nodarījumu grupas, ar kurām saistīts

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums. Tomēr likumdevējs

esot izvērtējis saudzējošāku līdzekļu noteikšanas iespējamību un

apstrīdēto normu grozījis.

Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

paustajam viedoklim, ka grozījumi Izglītības likumā novērš

Pieteikuma iesniedzēja minētos regulējuma trūkumus, kas varētu

liecināt par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 106.

pantam.