8. pants

Saeima ir paudusi uzskatu, ka tiesvedība lietā būtu

izbeidzama, jo apstrīdētā norma zaudējusi spēku.

Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu

lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-71-01 11. punktu).

8.1. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz

sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to,

lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa

jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu un 2011. gada 29. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01

8. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka

zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats lietas

izbeigšanai. Proti, likums paredz Satversmes tiesai iespēju

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Līdz ar to

Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

liecina par tiesvedības turpināšanas nepieciešamību

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

8.2. Izvērtējot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes

tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai

Satversmē noteiktās pamattiesības un novērst negatīvās sekas, kas

tai radušās sakarā ar apstrīdēto normu (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu).

Attiecībā uz gadījumu, kad tiek vērtēta spēku zaudējušas

normas satversmība, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka no tiesas

procesa efektivitātes viedokļa šādās lietās spriedumam ir nozīme

tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 6. punktu un

2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu).

Par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas,

ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu.

Grozījumu izdarīšana apstrīdētajā normā var nebūt pietiekama, lai

novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar šo

normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais

ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt

savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 8. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2009-03-03 4. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība

izskatāmajā lietā ir izbeidzama.