5. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmo daļu tiesvedību lietā var izbeigt ar

Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma iesniedzēja rakstveida

lūguma (1. punkts) vai ja apstrīdētā tiesību norma zaudējusi

spēku (2. punkts).

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to,

lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa

jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu un 2011. gada 29. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01

8. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību

normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt

nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts vai

sabiedrības interešu apdraudējumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-22-01 9.1. punktu un 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03

6. punktu). Izlemjot jautājumu par tiesvedības

izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā

norma ir zaudējusi savu spēku (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2013. gada 12. februāra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01 8.2. punktu).

Lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa citastarp

ņem vērā arī pieteikuma iesniedzēja lūgumā ietverto

pamatojumu.

Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu,

Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku;

2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt.