5. pants

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

229. panta pirmās daļas 2. punktu Satversmes tiesa var

3izbeigt tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai, ja

4apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētā

5Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu

6Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

7jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds

8vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa

10lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01

115. punktu).

12Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

13noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

14neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību

15normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt

16nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma

17iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts,

18sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu. Tātad

19izšķirošais apstāklis jeb iemesls tiesvedības izbeigšanai lietā

20ir tas, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, taču Satversmes

21tiesai, lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, ir jāpārliecinās,

22ka nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība tomēr būtu

23turpināma (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

242016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

25lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu).

26Līdz ar to, izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

27saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otrās daļas

282. punktu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai:

291) apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku; 2) nav tādu

30apstākļu, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk.,

31piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3. maija lēmuma

32par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01

335. punktu).