5. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktu Satversmes tiesa var

izbeigt tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai, ja

apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu

Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds

vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01

5. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību

normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt

nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts,

sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu. Tātad

izšķirošais apstāklis jeb iemesls tiesvedības izbeigšanai lietā

ir tas, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, taču Satversmes

tiesai, lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, ir jāpārliecinās,

ka nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība tomēr būtu

turpināma (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu).

Līdz ar to, izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otrās daļas

2. punktu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai:

1) apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku; 2) nav tādu

apstākļu, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3. maija lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01

5. punktu).