Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01

1Ar 2014. gada 2. oktobra likumu

2"Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", kas stājās

3spēkā 2015. gada 1. februārī, Latvijas Sodu izpildes

4kodekss (turpmāk - Kodekss) tika papildināts ar septīto

5"B" nodaļu "Izvērtēšanas komisija".

6Atbilstoši Kodeksa 50.15 panta pirmajai daļai

7izvērtēšanas komisija nodrošina notiesāto virzību soda

8progresīvās izpildes sistēmā un izvietošanu brīvības atņemšanas

9iestādēs atbilstoši Kodeksā noteiktajam, kā arī pieņem lēmumus

10par soda izpildes režīma mīkstināšanu vai pastiprināšanu

11notiesātajiem viena konkrēta veida cietumā vai viņu pārvietošanu

12uz cita veida brīvības atņemšanas iestādi.

13Saskaņā ar Kodeksa 50.21 panta (redakcijā, kas

14bija spēkā līdz 2017. gada 20. decembrim) pirmo daļu

15notiesātais varēja apstrīdēt izvērtēšanas komisijas lēmumu

16Ieslodzījuma vietu pārvaldē 10 dienu laikā no tā pieņemšanas

17dienas. Savukārt šā paša panta (redakcijā, kas bija spēkā līdz

182017. gada 20. decembrim) piektā daļa (turpmāk -

19apstrīdētā norma) noteica, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums

20nav pārsūdzams.

21Ar 2017. gada 18. maija spriedumu lietā

22Nr. 2016-12-01 Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu,

23ciktāl tā attiecas uz lēmumu par soda izciešanas režīma

24pastiprināšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

25(turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam un spēkā

26neesošu no 2018. gada 1. janvāra, bet attiecībā uz

27pieteicēju attiecīgajā administratīvajā lietā - no viņa

28pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

292017. gada 21. decembrī stājās spēkā 2017. gada

307. decembra likums "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes

31kodeksā", ar kuru citstarp Kodeksa

3250.21 pants izteikts šādā redakcijā:

33"Notiesātais izvērtēšanas komisijas lēmumu var apstrīdēt

34Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam Administratīvā procesa

35likumā noteiktajā kārtībā. Sūdzības iesniegšana neaptur

36izvērtēšanas komisijas lēmuma darbību.

37Ja Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks izvērtēšanas

38komisijas lēmumu ir atcēlis, lietu atkārtoti izskata nākamajā

39izvērtēšanas komisijas sēdē.

40Notiesātais var pārsūdzēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes

41priekšnieka lēmumu Administratīvā procesa likumā noteiktajā

42kārtībā. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka lēmuma

43pārsūdzēšana neaptur tā darbību. Ja pieteicējs ir lūdzis un tiesa

44uzskata, ka lietu ir lietderīgāk izskatīt tiesas sēdē, tā var

45noteikt šīs lietas izskatīšanu mutvārdu procesā. Ja

46Administratīvā rajona tiesa Ieslodzījuma vietu pārvaldes

47priekšnieka lēmumu atceļ, lietu atkārtoti izskata nākamajā

48izvērtēšanas komisijas sēdē.

49Administratīvās rajona tiesas lēmumu var pārsūdzēt, iesniedzot

50kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Administratīvo lietu

51departamentam."

1Pieteikumu iesniedzēja - Augstākā tiesa

2- vērsās Satversmes tiesā ar diviem pieteikumiem (pieteikumi

3Nr. 114/2017 un Nr. 115/2017), pēc kuriem

42017. gada 3. augustā tika ierosināta izskatāmā

5lieta.

6Augstākā tiesa lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu

7Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tiktāl, ciktāl tā

8attiecas uz lēmumu, ar kuru notiesātajam atteikta soda izciešanas

9režīma mīkstināšana.

10Augstākā tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta pirmais

11teikums prasa tajos gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības

12un likumiskās intereses, nodrošināt šai personai vismaz minimālas

13tiesības vērsties tiesā, tas ir, tiesības uz lietas izskatīšanu

14vismaz vienā instancē. Šādas tiesības varot liegt vienīgi

15izņēmuma gadījumos, kad iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu

16personu pieņem iekšēju lēmumu un nav konstatējams būtisks

17cilvēktiesību ierobežojums Administratīvā procesa likuma

181. panta trešās daļas izpratnē, kā arī netiek skartas šīs

19personas tiesības un likumiskās intereses Satversmes

2092. panta pirmā teikuma izpratnē.

21Tā kā notiesāto tiesības pēc apjoma būtiski atšķiroties

22atkarībā no tiem noteiktā soda izciešanas režīma, tā maiņa soda

23progresīvās izpildes sistēmas ietvaros - gan soda izciešanas

24režīma pastiprināšana, gan mīkstināšana - pati par sevi

25ievērojami ietekmējot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi. Soda

26izciešanas režīma mīkstināšanas gadījumā notiesātā tiesību uz

27privāto dzīvi apjoms būtiski paplašinoties. Tātad izvērtēšanas

28komisijas lēmumam par soda izciešanas režīma mīkstināšanu esot

29būtiska ietekme uz notiesātā cilvēktiesībām, savukārt atteikums

30šādu lēmumu pieņemt varot radīt būtisku notiesātā cilvēktiesību

31ierobežojumu.

32Uz Augstākās tiesas pieteikuma pamata ierosinātajā lietā

33Nr. 2016-12-01 Satversmes tiesa jau esot vērtējusi

34apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

35teikumam. Minētajā lietā pieņemtajā spriedumā Satversmes tiesa

36atzinusi, ka soda izciešanas režīma maiņa, kuras rezultātā tiek

37ierobežotas notiesātā civilās tiesības, tostarp tiesības uz

38saziņu ar ģimeni un finansiālās tiesības, atbilstoši Eiropas

39Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ietilpst to jautājumu lokā,

40kuros noteikto ierobežojumu pārbaude ir nodrošināma tiesas

41procesā. Attiecīgi Satversmes tiesa esot atzinusi, ka apstrīdētā

42norma, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru pastiprināts soda

43izciešanas režīms, ierobežo tādas notiesātā tiesības, kuru

44aizsardzība būtu nodrošināma taisnīgā tiesā.

45Augstākā tiesa uzskata, ka identiski secinājumi attiecināmi uz

46apstrīdēto normu arī tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tādu lēmumu,

47ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana. Lēmums, ar

48kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, pēc būtības

49aizskarot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā apjomā kā

50lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu.

51Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot secinājusi, ka ne visos

52gadījumos, kad notiesātais prasa tam piešķirt papildu tiesības,

53var uzskatīt, ka pieprasīto tiesību aizsardzība būtu nodrošināma

54taisnīgā tiesā. Šāda aizsardzība neesot nodrošināma tad, ja

55notiesātajam atteikta tādu tiesību piešķiršana, kuras var

56uzskatīt par privilēģiju. Brīvības atņemšanas sodu progresīvās

57izpildes sistēma un attiecīgi katrā soda izciešanas režīma pakāpē

58paredzētais atšķirīgais notiesātā tiesību apjoms veidojot

59brīvības atņemšanas sodu izpildes pamatu, nevis paredzot

60privilēģiju piešķiršanu notiesātajiem. Soda izciešanas režīms

61tiekot mīkstināts, lai sasniegtu brīvības atņemšanas soda mērķi -

62soda diferencēšanu atbilstoši notiesātā personībai un

63resocializācijas pakāpei, lai veicinātu tālāku resocializāciju un

64veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc brīvības atņemšanas soda

65izciešanas. Šāda sistēma pēc būtības atbilstot arī sabiedrības

66interesēm. Tātad tiesības, kuras notiesātajam tiek piešķirtas,

67mīkstinot soda izciešanas režīmu, neesot privilēģija. Līdz ar to

68atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam esot

69nepieciešams nodrošināt šo tiesību aizsardzību taisnīgā

70tiesā.

71Ieslodzījuma vietu pārvalde, kur notiesātais var apstrīdēt

72lēmumu, ar kuru viņam atteikta soda izciešanas režīma

73mīkstināšana, neatbilstot jēdzienam "tiesa" Satversmes

7492. panta pirmā teikuma izpratnē. Tātad apstrīdētā norma

75liedzot notiesātajam tiesības uz taisnīgu tiesu. Šis ierobežojums

76esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Tomēr

77sabiedrības ieguvums no šā ierobežojuma izpaužoties kā

78maznozīmīgs tiesu noslogojuma samazinājums, kas ļaujot ātrāk

79izskatīt citas lietas. Savukārt notiesātajam radītās nelabvēlīgās

80sekas esot tiesību uz taisnīgu tiesu liegums tādā situācijā, kurā

81tiek būtiski aizskartas viņa cilvēktiesības. Tādēļ apstrīdētajā

82normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot acīmredzami

83nesamērīgs.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama.

3Savā atbildes rakstā Saeima norāda, ka esot izstrādāts un

4iesniegts izskatīšanai Saeimā likumprojekts, ar kuru paredzēts

5grozīt Kodeksa 50.21 pantu, tajā nosakot, ka

6notiesātais var apstrīdēt izvērtēšanas komisijas lēmumu

7Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, kura lēmumu var

8pārsūdzēt tiesā, bet pirmās instances tiesas spriedumu var

9pārsūdzēt kasācijas kārtībā. Ņemot vērā Satversmes tiesas

10spriedumā lietā Nr. 2016-12-01 noteikto, ka apstrīdētā

11norma, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par soda izciešanas režīma

12pastiprināšanu, zaudēs spēku 2018. gada 1. janvārī,

13esot sagaidāms, ka Kodeksa grozījumi stāsies spēkā līdz minētajam

14datumam. Attiecīgi ar minēto grozījumu spēkā stāšanos apstrīdētā

15norma zaudēšot spēku, un tiesvedība izskatāmajā lietā daļā, kas

16ierosināta pēc pieteikuma Nr. 115/2017, būšot izbeidzama.

17Savukārt tiesvedība lietā daļā, kas ierosināta pēc pieteikuma

18Nr. 114/2017, esot izbeidzama, jo attiecīgajā

19administratīvajā lietā apstrīdētā norma neesot piemērojama.

202017. gada 18. decembrī Satversmes tiesā saņemta

21Saeimas vēstule, kurā norādīts, ka Saeima 2017. gada

227. decembrī ar nelieliem redakcionāliem precizējumiem

23trešajā lasījumā pieņēmusi minētos Kodeksa grozījumus, kā arī

24atkārtoti izteikts lūgums izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā

25daļā, kas ierosināta pēc pieteikuma Nr. 115/2017.

1Pieaicinātās personas - Tieslietu

2ministrija, tiesībsargs, Ieslodzījuma vietu pārvalde un Latvijas

3Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu

4katedras lektore Evija Vīnkalna - sniedza Satversmes tiesai

5savu viedokli par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

692. panta pirmajam teikumam un citiem jautājumiem, kuriem,

7pēc to ieskata, ir nozīme izskatāmajā lietā.

8Satversmes tiesa

9secināja:

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

229. panta pirmās daļas 2. punktu Satversmes tiesa var

3izbeigt tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai, ja

4apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētā

5Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu

6Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu

7jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds

8vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa

10lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01

115. punktu).

12Tomēr Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā

13noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet

14neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību

15normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt

16nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma

17iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts,

18sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu. Tātad

19izšķirošais apstāklis jeb iemesls tiesvedības izbeigšanai lietā

20ir tas, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, taču Satversmes

21tiesai, lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, ir jāpārliecinās,

22ka nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība tomēr būtu

23turpināma (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

242016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

25lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu).

26Līdz ar to, izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

27saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta otrās daļas

282. punktu, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai:

291) apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku; 2) nav tādu

30apstākļu, kuru dēļ tiesvedība lietā būtu turpināma (sk.,

31piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3. maija lēmuma

32par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01

335. punktu).

1Jēdziens "apstrīdētā norma"

2Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

32. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā

4normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta

5tiesiskā kārtība, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par

6neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos

7gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai

8pavisam izslēgts no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir

9jāpārliecinās, ka tā rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums

10ir mainīts vai izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības

11(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada

1218. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

13Nr. 2015-15-01 6. punktu).

14Līdz 2017. gada 20. decembrim apstrīdētā norma

15paredzēja, ka Ieslodzījuma vietu pārvaldes lēmums, kas pieņemts

16sakarā ar notiesātā sūdzību par brīvības atņemšanas iestādes

17izvērtēšanas komisijas lēmumu, nav pārsūdzams. Savukārt kopš

182017. gada 21. decembra Kodeksa

1950.21 pantā notiesātajam ir paredzētas tiesības

20apstrīdēt izvērtēšanas komisijas lēmumu Ieslodzījuma vietu

21pārvaldes priekšniekam, pārsūdzēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes

22priekšnieka lēmumu tiesā, kā arī pārsūdzēt attiecīgo pirmās

23instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā. Tātad apstrīdētā

24norma pēc būtības ir zaudējusi spēku.

25Līdz ar to Satversmes tiesai

26jāpārbauda, vai nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība

27izskatāmajā lietā tomēr būtu turpināma.

1Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

219.1 panta pirmās daļas 2. punktam un

3Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai

4administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas

5normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā

6administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs

7administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt

8Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

9ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

10administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

11lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

12par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

13administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

14apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

15(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

1612. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

17Nr. 2015-23-01 9. punktu). Par nepieciešamību

18turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas

19atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

20nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības,

21kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem

22tiesību aizsardzības līdzekļiem.

23Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz diviem

24Augstākās tiesas pieteikumiem. Turklāt Satversmes tiesā ir

25saņemta informācija, ka sakarā ar izskatāmās lietas ierosināšanu

26tika apturēta tiesvedība vēl divās administratīvajās lietās:

27Administratīvās rajona tiesas lietvedībā esošajā lietā

28Nr. A420253716 un Augstākās tiesas lietvedībā esošajā lietā

29Nr. SKA-930/2017. Visās minētajās lietās administratīvās

30tiesas atzina apstrīdēto normu par piemērojamu, izlemjot

31jautājumu par pieteikuma pieņemšanu un administratīvās lietas

32ierosināšanu, proti, vērtējot pieteikuma pieļaujamību.

33Gan Latvijas, gan arī citu kontinentālās Eiropas valstu

34administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo

35tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot

36nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo

37tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas

38brīdī. Savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā

39akta izdošanu, tiesa piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras

40ir spēkā tad, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības,

41ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi. Šis princips

42atklājas Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās

43daļas otrajā teikumā un 254. panta pirmajā daļā, kā arī ir

44konkretizēts tiesību zinātnē (sk.: Onževs M. Tiesību normu

45laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas

46Vēstnesis, 2016, 58.-59. lpp.).

47Administratīvā tiesa, izvērtējot pieteikuma par labvēlīga

48administratīvā akta izdošanu pamatotību pēc būtības, vienlaikus

49pārbauda arī tā pieļaujamību (citstarp pakļautību administratīvo

50tiesu kontrolei). Tādēļ arī pieteikuma pieļaujamība pamatā ir

51izvērtējama pēc tām tiesību normām, kuras ir spēkā attiecīgās

52lietas izskatīšanas vai jautājuma par pieteikuma pieļaujamību

53izlemšanas brīdī.

54Atbilstoši minētajam principam Administratīvajai rajona tiesai

55un Augstākajai tiesai, to lietvedībā esošajās administratīvajās

56lietās pārbaudot, vai attiecīgie Ieslodzījuma vietu pārvaldes

57lēmumi ir pārsūdzami, būs jāpiemēro attiecīgās lietas

58izskatīšanas laikā spēkā esošās Kodeksa normas. Tātad, lai

59atrisinātu jau ierosinātās administratīvās lietas, kurās iepriekš

60bija piemērojama apstrīdētā norma, nav nepieciešama apstrīdētās

61normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē.

62Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

63ka nav tādu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

64turpināma.

1Ņemot vērā iepriekš minēto, jautājumam par

2tiesvedības izbeigšanu lietā daļā par pieteikumu

3Nr. 114/2017 sakarā ar Saeimas argumentiem, ka šis

4pieteikums neatbilst Satversmes tiesas likuma

519.1 panta pirmās daļas 2. punktam un

6Administratīvā procesa likuma 104. panta pirmajai daļai, nav

7nozīmes. Proti, kad lietā jau ir konstatēts tiesvedības

8izbeigšanas pamats, Satversmes tiesai nav nepieciešams papildus

9vērtēt, vai pastāv arī citi tiesvedības izbeigšanas pamati.

10Savukārt lietas faktisko apstākļu vai tiesu veiktās tiesību normu

11piemērošanas pārvērtēšana neietilpst Satversmes tiesas kompetencē

12(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada

137. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

14Nr. 2012-25-01 14.3. punktu).

15Līdz ar to konkrētajā gadījumā

16Satversmes tiesai nav jāvērtē Saeimas argumenti par apstrīdētās

17normas piemērojamību administratīvajā lietā, kuras ietvaros

18Satversmes tiesai iesniegts pieteikums Nr. 114/2017, un šis

19Saeimas lūgums ir atstājams bez izskatīšanas.

20Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

2129. panta pirmās daļas 2. punktu,

22Satversmes tiesa

23nolēma:

24izbeigt tiesvedību lietā

25Nr. 2017-19-01 "Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa

2650.21 panta piektās daļas, ciktāl tā attiecas uz

27lēmumu, ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana,

28atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

29teikumam".

30Lēmums nav pārsūdzams.

31Tiesas sēdes priekšsēdētāja