1. pants

Saeima 1996. gada 17. oktobrī pieņēma likumu

"Par valsts noslēpumu", kas stājās spēkā 1997. gada 1.

janvārī.

Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektā daļa

vispārīgi regulē industriālās drošības sertifikāta saņemšanas

kārtību un pašreizējā redakcijā ir spēkā kopš 2006. gada 13.

jūnija. Šīs daļas sestais teikums noteic, ka ģenerālprokurora

lēmums, kuru viņš pieņēmis pēc tam, kad izskatīta sūdzība par

Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu

izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai tā anulēšanu, kas

liedz tiesības izmantot valsts noslēpumu, ir galīgs un nav

pārsūdzams. Savukārt atbilstoši šīs daļas astotajam teikumam

paziņojums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

sertifikātu vai par tā anulēšanu pretendentam tiek nosūtīts,

neizklāstot tajā atteikuma pamatojumu.

Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

trešais teikums paredz, ka industriālās drošības sertifikāta

pieteikuma iesniegšanas kārtību, iesniedzamo dokumentu sarakstu,

sertifikātu izsniegšanas, uzskaites, izmantošanas, kategoriju

maiņas vai anulēšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta

noteikumi. Saskaņā ar šo tiesību normu Ministru kabinets 2006.

gada 23. maijā pieņēma noteikumus Nr. 412 "Industriālās

drošības sertifikāta pieprasīšanas, izsniegšanas, uzskaites,

izmantošanas, kategoriju maiņas vai anulēšanas kārtība"

(turpmāk - Noteikumi Nr. 412), kas stājās spēkā 2006. gada 27.

maijā.

Ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 308

"Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 23. maija noteikumos

Nr. 412 "Industriālās drošības sertifikāta pieprasīšanas,

izsniegšanas, uzskaites, izmantošanas, kategoriju maiņas vai

anulēšanas kārtība"" Noteikumu Nr. 412 12. punkts

papildināts ar otro teikumu šādā redakcijā: "Ja ir pieņemts

lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu,

komersants atkārtoti pieteikumu industriālās drošības sertifikāta

saņemšanai var iesniegt ne agrāk kā piecus gadus pēc attiecīgā

lēmuma pieņemšanas."

Satversmes tiesa 2017. gada 10. februārī pieņēma spriedumu

lietā Nr. 2016-06-01 "Par likuma "Par valsts

noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un

ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam

teikumam" (turpmāk - Spriedums lietā Nr. 2016-06-01), ar

kuru citstarp likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta

piektā daļa un 13. panta trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā

uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka

ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, tika atzītas

par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018.

gada 1. jūlija.

Saeima 2018. gada 1. februārī pieņēma likumu "Grozījumi

likumā "Par valsts noslēpumu"" (turpmāk -

Grozījumi likumā "Par valsts noslēpumu"), kas stāsies

spēkā 2018. gada 1. jūlijā. Pēc šo grozījumu spēkā stāšanās

likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

piektais, sestais un septītais teikums paredzēs: "Satversmes

aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt

industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants

var apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā lēmumu par

speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam atteikumu, anulēšanu

vai kategorijas pazemināšanu. Satversmes aizsardzības biroja

direktora lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

sertifikātu vai tā anulēšanu saistībā ar tiesībām izmantot

ārvalstu, starptautisko organizāciju un to institūciju

klasificēto informāciju ir galīgs un nav pārsūdzams. Ja tiek

pieņemts lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

sertifikātu vai par tā anulēšanu, Satversmes aizsardzības birojs

nodrošina komersanta informēšanu un uzklausīšanu tādā pašā

kārtībā, kāda paredzēta attiecībā uz personu, kura pretendē uz

pieeju valsts noslēpumam."