2. pants

Pieteikuma iesniedzējas - SIA "Skonto

Būve", SIA "GRIF 1" un SIA "GRF"

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējas) - uzskata, ka Noteikumu Nr.

412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums pārkāpj

tām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā

noteiktās pamattiesības. Savukārt likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektajā daļā noteiktā kārtība, kādā

tiek pieņemts un var tikt pārsūdzēts lēmums par atteikumu

izsniegt industriālās drošības sertifikātu, pārkāpjot Pieteikuma

iesniedzējām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās

tiesības uz taisnīgu tiesu. Likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais

teikums un Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums (turpmāk

arī - apstrīdētās normas) attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām

esot atzīstami par spēkā neesošiem no pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža, tas ir, no 2016. gada 1. jūlija.

Pieteikuma iesniedzējām atbilstoši likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestajam teikumam ar

ģenerālprokurora lēmumu - galīgo lēmumu - atteikts izsniegt

industriālās drošības sertifikātu, saskaņā ar likuma "Par

valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas astoto teikumu

neizklāstot atteikuma motivāciju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 412

12. punkta otrajam teikumam pieteikumu industriālās drošības

sertifikāta saņemšanai Pieteikuma iesniedzējas atkārtoti var

iesniegt ne agrāk kā piecus gadus pēc attiecīgā lēmuma

pieņemšanas.

2.1. Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka likumā

"Par valsts noslēpumu" un Noteikumos Nr. 412 ietvertā

prasība par industriālās drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo

to tiesības veikt komercdarbību jomā, kurā nepieciešams izmantot

valsts noslēpumu un kurā Pieteikuma iesniedzējām esot uzkrāta

ievērojama pieredze. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā

esot paredzēts papildu ierobežojums - liegums saņemt industriālās

drošības sertifikātu vēl piecus gadus pēc atteikuma neatkarīgi no

tā, vai joprojām pastāv iemesls, kura dēļ sertifikāta izsniegšana

tika atteikta. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums

Pieteikuma iesniedzējām ne tikai liegšot piedalīties jaunās

publisko iepirkumu procedūrās sakarā ar līgumiem, kuru izpildei

nepieciešams veikt darbu ar valsts noslēpuma objektiem, bet arī

izpildīt līgumus, kuri noslēgti līdz iepriekš izsniegto

industriālās drošības sertifikātu derīguma termiņa beigām.

Pieteikuma iesniedzējas neapstrīd to, ka Noteikumu Nr. 412 12.

punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums ir noteikts ar

likumu. Tā kā industriālās drošības sertifikāts nodrošina pieeju

valsts noslēpuma objektiem, šādas pieejas ierobežojumam esot

leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība.

Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums neesot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nenodrošinot to, ka valsts

noslēpuma objektiem nepiekļūst neuzticami komersanti, un

atsevišķos gadījumos pat pieļaujot valsts noslēpuma atklāšanu

nevajadzīgi plašam personu lokam. Šajā tiesību normā paredzētajam

ierobežojumam neesot tiešas ietekmes uz sabiedrības drošības

aizsardzību. Pat tad, ja komersantam būtu zināmi iemesli, kuru

dēļ tam ir atteikta industriālās drošības sertifikāta

izsniegšana, šim komersantam nebūtu motivācijas attiecīgos

apstākļus novērst, jo vismaz tuvākos piecus gadus tas tāpat

nevarēšot pretendēt uz sertifikāta saņemšanu. Noteikumu Nr. 412

12. punkta otrā teikuma piemērošanas rezultātā darbi, kas veicami

garantijas laikā, esot jāveic tādam komersantam, kurš saņēmis

industriālās drošības sertifikātu, bet kuram vēl tikai būtu

jāiepazīstas ar tiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem jau

iepriekš ir iepazinies cits komersants.

Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā noteiktā

ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt, mazāk ierobežojot

komersantu tiesības. Likumdevējam esot bijusi iespēja izvēlēties

samērīgāku pieeju un industriālās drošības sertifikāta atteikuma

sekas diferencēt atkarībā no iemesliem, kuru dēļ sertifikāts

netika izsniegts, un atkarībā no tā, vai šie iemesli joprojām

pastāv. Iemeslus, kas ir pamatā industriālās drošības sertifikāta

neizsniegšanai, bieži vien varot novērst daudz ātrāk un

vienkāršāk nekā speciālās atļaujas anulēšanas vai neizsniegšanas

iemeslus. Tādējādi Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 izdarītais

secinājums, ka nav pamata liegumam atkārtoti pretendēt uz

speciālās atļaujas saņemšanu gadījumā, kad ir novērsti apstākļi,

kuru dēļ tā tika anulēta, vēl jo vairāk esot attiecināms uz

liegumu atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta

saņemšanu.

Turklāt Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzēto

ierobežojumu varot ieviest saudzējošākā veidā, proti, tādējādi,

ka industriālās drošības sertifikāta neizsniegšanas gadījumā

komersantam tomēr būtu ļauts izpildīt saistības, kuras tas

uzņēmies iepriekš izsniegtā sertifikāta derīguma termiņa laikā.

Šāds risinājums nodrošināšot leģitīmā mērķa sasniegšanu tādā pašā

kvalitātē, jo iepriekš uzņemto saistību izpildei komersantam būtu

jāveic darbs ar tiem pašiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem

tas jau ir iepazinies iepriekš.

Ar Noteikumu Nr. 412 12. punkta otro teikumu radīto

pamattiesību ierobežojumu nevarot attaisnot arī labums, ko šīs

tiesību normas piemērošanas rezultātā iegūst sabiedrība. Pat tādā

gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzējām pēc pieciem gadiem

industriālās drošības sertifikāti atkal tiks izsniegti, to

iespējas efektīvi pretendēt uz dalību tādos publiskos būvdarbu

iepirkumos, kas saistīti ar valsts noslēpuma objektiem, varot būt

lielā mērā ierobežotas. Neesot saprotams, kāds kaitējums tiktu

nodarīts valsts drošībai vai sabiedrības interesēm kopumā, ja

šobrīd atkārtoti tiktu izvērtētas Pieteikuma iesniedzēju tiesības

saņemt industriālās drošības sertifikātu.

Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais

aizliegums, kas nav atkarīgs no tā, vai joprojām pastāv iemesls

neizsniegt industriālās drošības sertifikātu, ne vien aizskarot

komersanta pamattiesības, bet pat esot pretējs sabiedrības

interesēm, kam atbilstu iespējami plaša pretendentu loka pieeja

publisko iepirkumu procedūrām. Noteikumu Nr. 412 12. punkta

otrais teikums radot tādas situācijas, kad valsts drošības

intereses nemaz netiek apdraudētas, bet nepamatoti tiek

ierobežota konkurence un palielināts valsts budžeta līdzekļu

izlietojums.

2.2. Atteikums izsniegt industriālās drošības

sertifikātu aizskarot Pieteikuma iesniedzēju tiesības un

likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 ietvertie secinājumi esot

attiecināmi arī uz likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

panta piektās daļas sestajā un astotajā teikumā paredzēto

kārtību.

Šīs daļas sestajā teikumā minētā lēmuma par atteikumu izsniegt

industriālās drošības sertifikātu pārsūdzības procesā personai

neesot pieejama tiesa šā vārda institucionālajā nozīmē. Savukārt

šīs daļas astotais teikums industriālās drošības sertifikāta

atteikšanas procesā personas pamattiesības tikt uzklausītai

nodrošinot vēl mazāk, nekā tās nodrošinātas speciālās atļaujas

anulēšanas procesā, kas tika vērtēts Spriedumā lietā Nr.

2016-06-01. Ar likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

piektās daļas sesto un astoto teikumu Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu tiekot

liegtas pēc būtības, tāpēc neesot nepieciešams vērtēt to, vai

šajās tiesību normās ietvertie ierobežojumi ir attaisnojami.