Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-20-0103

1Saeima 1996. gada 17. oktobrī pieņēma likumu

2"Par valsts noslēpumu", kas stājās spēkā 1997. gada 1.

3janvārī.

4Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektā daļa

5vispārīgi regulē industriālās drošības sertifikāta saņemšanas

6kārtību un pašreizējā redakcijā ir spēkā kopš 2006. gada 13.

7jūnija. Šīs daļas sestais teikums noteic, ka ģenerālprokurora

8lēmums, kuru viņš pieņēmis pēc tam, kad izskatīta sūdzība par

9Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu

10izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai tā anulēšanu, kas

11liedz tiesības izmantot valsts noslēpumu, ir galīgs un nav

12pārsūdzams. Savukārt atbilstoši šīs daļas astotajam teikumam

13paziņojums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

14sertifikātu vai par tā anulēšanu pretendentam tiek nosūtīts,

15neizklāstot tajā atteikuma pamatojumu.

16Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

17trešais teikums paredz, ka industriālās drošības sertifikāta

18pieteikuma iesniegšanas kārtību, iesniedzamo dokumentu sarakstu,

19sertifikātu izsniegšanas, uzskaites, izmantošanas, kategoriju

20maiņas vai anulēšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta

21noteikumi. Saskaņā ar šo tiesību normu Ministru kabinets 2006.

22gada 23. maijā pieņēma noteikumus Nr. 412 "Industriālās

23drošības sertifikāta pieprasīšanas, izsniegšanas, uzskaites,

24izmantošanas, kategoriju maiņas vai anulēšanas kārtība"

25(turpmāk - Noteikumi Nr. 412), kas stājās spēkā 2006. gada 27.

26maijā.

27Ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 308

28"Grozījumi Ministru kabineta 2006. gada 23. maija noteikumos

29Nr. 412 "Industriālās drošības sertifikāta pieprasīšanas,

30izsniegšanas, uzskaites, izmantošanas, kategoriju maiņas vai

31anulēšanas kārtība"" Noteikumu Nr. 412 12. punkts

32papildināts ar otro teikumu šādā redakcijā: "Ja ir pieņemts

33lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu,

34komersants atkārtoti pieteikumu industriālās drošības sertifikāta

35saņemšanai var iesniegt ne agrāk kā piecus gadus pēc attiecīgā

36lēmuma pieņemšanas."

37Satversmes tiesa 2017. gada 10. februārī pieņēma spriedumu

38lietā Nr. 2016-06-01 "Par likuma "Par valsts

39noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un

40ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.

41panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam

42teikumam" (turpmāk - Spriedums lietā Nr. 2016-06-01), ar

43kuru citstarp likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta

44piektā daļa un 13. panta trešā daļa, ciktāl šīs normas attiecībā

45uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu noteic, ka

46ģenerālprokurora lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams, tika atzītas

47par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

48Satversme) 92. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošām no 2018.

49gada 1. jūlija.

50Saeima 2018. gada 1. februārī pieņēma likumu "Grozījumi

51likumā "Par valsts noslēpumu"" (turpmāk -

52Grozījumi likumā "Par valsts noslēpumu"), kas stāsies

53spēkā 2018. gada 1. jūlijā. Pēc šo grozījumu spēkā stāšanās

54likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

55piektais, sestais un septītais teikums paredzēs: "Satversmes

56aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt

57industriālās drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants

58var apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā lēmumu par

59speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam atteikumu, anulēšanu

60vai kategorijas pazemināšanu. Satversmes aizsardzības biroja

61direktora lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

62sertifikātu vai tā anulēšanu saistībā ar tiesībām izmantot

63ārvalstu, starptautisko organizāciju un to institūciju

64klasificēto informāciju ir galīgs un nav pārsūdzams. Ja tiek

65pieņemts lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

66sertifikātu vai par tā anulēšanu, Satversmes aizsardzības birojs

67nodrošina komersanta informēšanu un uzklausīšanu tādā pašā

68kārtībā, kāda paredzēta attiecībā uz personu, kura pretendē uz

69pieeju valsts noslēpumam."

1Pieteikuma iesniedzējas - SIA "Skonto

2Būve", SIA "GRIF 1" un SIA "GRF"

3(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējas) - uzskata, ka Noteikumu Nr.

4412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums pārkāpj

5tām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā

6noteiktās pamattiesības. Savukārt likuma "Par valsts

7noslēpumu" 7. panta piektajā daļā noteiktā kārtība, kādā

8tiek pieņemts un var tikt pārsūdzēts lēmums par atteikumu

9izsniegt industriālās drošības sertifikātu, pārkāpjot Pieteikuma

10iesniedzējām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās

11tiesības uz taisnīgu tiesu. Likuma "Par valsts

12noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais

13teikums un Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums (turpmāk

14arī - apstrīdētās normas) attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām

15esot atzīstami par spēkā neesošiem no pamattiesību aizskāruma

16rašanās brīža, tas ir, no 2016. gada 1. jūlija.

17Pieteikuma iesniedzējām atbilstoši likuma "Par valsts

18noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestajam teikumam ar

19ģenerālprokurora lēmumu - galīgo lēmumu - atteikts izsniegt

20industriālās drošības sertifikātu, saskaņā ar likuma "Par

21valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas astoto teikumu

22neizklāstot atteikuma motivāciju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 412

2312. punkta otrajam teikumam pieteikumu industriālās drošības

24sertifikāta saņemšanai Pieteikuma iesniedzējas atkārtoti var

25iesniegt ne agrāk kā piecus gadus pēc attiecīgā lēmuma

26pieņemšanas.

272.1. Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka likumā

28"Par valsts noslēpumu" un Noteikumos Nr. 412 ietvertā

29prasība par industriālās drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo

30to tiesības veikt komercdarbību jomā, kurā nepieciešams izmantot

31valsts noslēpumu un kurā Pieteikuma iesniedzējām esot uzkrāta

32ievērojama pieredze. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā

33esot paredzēts papildu ierobežojums - liegums saņemt industriālās

34drošības sertifikātu vēl piecus gadus pēc atteikuma neatkarīgi no

35tā, vai joprojām pastāv iemesls, kura dēļ sertifikāta izsniegšana

36tika atteikta. Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums

37Pieteikuma iesniedzējām ne tikai liegšot piedalīties jaunās

38publisko iepirkumu procedūrās sakarā ar līgumiem, kuru izpildei

39nepieciešams veikt darbu ar valsts noslēpuma objektiem, bet arī

40izpildīt līgumus, kuri noslēgti līdz iepriekš izsniegto

41industriālās drošības sertifikātu derīguma termiņa beigām.

42Pieteikuma iesniedzējas neapstrīd to, ka Noteikumu Nr. 412 12.

43punkta otrajā teikumā paredzētais ierobežojums ir noteikts ar

44likumu. Tā kā industriālās drošības sertifikāts nodrošina pieeju

45valsts noslēpuma objektiem, šādas pieejas ierobežojumam esot

46leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība.

47Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums neesot piemērots

48leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nenodrošinot to, ka valsts

49noslēpuma objektiem nepiekļūst neuzticami komersanti, un

50atsevišķos gadījumos pat pieļaujot valsts noslēpuma atklāšanu

51nevajadzīgi plašam personu lokam. Šajā tiesību normā paredzētajam

52ierobežojumam neesot tiešas ietekmes uz sabiedrības drošības

53aizsardzību. Pat tad, ja komersantam būtu zināmi iemesli, kuru

54dēļ tam ir atteikta industriālās drošības sertifikāta

55izsniegšana, šim komersantam nebūtu motivācijas attiecīgos

56apstākļus novērst, jo vismaz tuvākos piecus gadus tas tāpat

57nevarēšot pretendēt uz sertifikāta saņemšanu. Noteikumu Nr. 412

5812. punkta otrā teikuma piemērošanas rezultātā darbi, kas veicami

59garantijas laikā, esot jāveic tādam komersantam, kurš saņēmis

60industriālās drošības sertifikātu, bet kuram vēl tikai būtu

61jāiepazīstas ar tiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem jau

62iepriekš ir iepazinies cits komersants.

63Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā noteiktā

64ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt, mazāk ierobežojot

65komersantu tiesības. Likumdevējam esot bijusi iespēja izvēlēties

66samērīgāku pieeju un industriālās drošības sertifikāta atteikuma

67sekas diferencēt atkarībā no iemesliem, kuru dēļ sertifikāts

68netika izsniegts, un atkarībā no tā, vai šie iemesli joprojām

69pastāv. Iemeslus, kas ir pamatā industriālās drošības sertifikāta

70neizsniegšanai, bieži vien varot novērst daudz ātrāk un

71vienkāršāk nekā speciālās atļaujas anulēšanas vai neizsniegšanas

72iemeslus. Tādējādi Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 izdarītais

73secinājums, ka nav pamata liegumam atkārtoti pretendēt uz

74speciālās atļaujas saņemšanu gadījumā, kad ir novērsti apstākļi,

75kuru dēļ tā tika anulēta, vēl jo vairāk esot attiecināms uz

76liegumu atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta

77saņemšanu.

78Turklāt Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzēto

79ierobežojumu varot ieviest saudzējošākā veidā, proti, tādējādi,

80ka industriālās drošības sertifikāta neizsniegšanas gadījumā

81komersantam tomēr būtu ļauts izpildīt saistības, kuras tas

82uzņēmies iepriekš izsniegtā sertifikāta derīguma termiņa laikā.

83Šāds risinājums nodrošināšot leģitīmā mērķa sasniegšanu tādā pašā

84kvalitātē, jo iepriekš uzņemto saistību izpildei komersantam būtu

85jāveic darbs ar tiem pašiem valsts noslēpuma objektiem, ar kuriem

86tas jau ir iepazinies iepriekš.

87Ar Noteikumu Nr. 412 12. punkta otro teikumu radīto

88pamattiesību ierobežojumu nevarot attaisnot arī labums, ko šīs

89tiesību normas piemērošanas rezultātā iegūst sabiedrība. Pat tādā

90gadījumā, ja Pieteikuma iesniedzējām pēc pieciem gadiem

91industriālās drošības sertifikāti atkal tiks izsniegti, to

92iespējas efektīvi pretendēt uz dalību tādos publiskos būvdarbu

93iepirkumos, kas saistīti ar valsts noslēpuma objektiem, varot būt

94lielā mērā ierobežotas. Neesot saprotams, kāds kaitējums tiktu

95nodarīts valsts drošībai vai sabiedrības interesēm kopumā, ja

96šobrīd atkārtoti tiktu izvērtētas Pieteikuma iesniedzēju tiesības

97saņemt industriālās drošības sertifikātu.

98Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais

99aizliegums, kas nav atkarīgs no tā, vai joprojām pastāv iemesls

100neizsniegt industriālās drošības sertifikātu, ne vien aizskarot

101komersanta pamattiesības, bet pat esot pretējs sabiedrības

102interesēm, kam atbilstu iespējami plaša pretendentu loka pieeja

103publisko iepirkumu procedūrām. Noteikumu Nr. 412 12. punkta

104otrais teikums radot tādas situācijas, kad valsts drošības

105intereses nemaz netiek apdraudētas, bet nepamatoti tiek

106ierobežota konkurence un palielināts valsts budžeta līdzekļu

107izlietojums.

1082.2. Atteikums izsniegt industriālās drošības

109sertifikātu aizskarot Pieteikuma iesniedzēju tiesības un

110likumiskās intereses Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

111Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 ietvertie secinājumi esot

112attiecināmi arī uz likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

113panta piektās daļas sestajā un astotajā teikumā paredzēto

114kārtību.

115Šīs daļas sestajā teikumā minētā lēmuma par atteikumu izsniegt

116industriālās drošības sertifikātu pārsūdzības procesā personai

117neesot pieejama tiesa šā vārda institucionālajā nozīmē. Savukārt

118šīs daļas astotais teikums industriālās drošības sertifikāta

119atteikšanas procesā personas pamattiesības tikt uzklausītai

120nodrošinot vēl mazāk, nekā tās nodrošinātas speciālās atļaujas

121anulēšanas procesā, kas tika vērtēts Spriedumā lietā Nr.

1222016-06-01. Ar likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

123piektās daļas sesto un astoto teikumu Satversmes 92. panta

124pirmajā teikumā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu tiekot

125liegtas pēc būtības, tāpēc neesot nepieciešams vērtēt to, vai

126šajās tiesību normās ietvertie ierobežojumi ir attaisnojami.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un

3uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama daļā par

4likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

5sestā un astotā teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam,

6pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

72. punktu.

8Pieteikuma iesniedzējām izsniegtie industriālās drošības

9sertifikāti esot bijuši derīgi līdz 2016. gada 30. jūnijam.

10Saskaņā ar Noteikumu Nr. 412 32. punktu pieteikumu par

11industriālās drošības sertifikāta izmantošanas termiņa

12pagarināšanu komersants iesniedzot četrus mēnešus pirms šā

13termiņa beigām. Ja šā pieteikuma iesniegšanas termiņš ir

14nokavēts, pieteikumu izskatot kārtībā, kādā izskatāmi pieteikumi

15industriālās drošības sertifikāta saņemšanai. Kā izrietot no

16konstitucionālajai sūdzībai pievienotajiem materiāliem,

17Pieteikuma iesniedzējas pieteikumu par industriālās drošības

18sertifikāta termiņa pagarināšanu iesniegušas novēloti. Līdz ar to

19lūgums atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no 2016. gada

201. jūlija neesot pamatots.

21Izskatāmajā lietā atteikums izsniegt Pieteikuma iesniedzējām

22industriālās drošības sertifikātu esot uzskatāms par atteikumu

23piešķirt noteiktu privilēģiju salīdzinājumā ar citiem

24komersantiem, kuri darbojas attiecīgajā jomā. Būtiski esot tas,

25ka SIA "GRIF 1" un SIA "GRF" savas darbības

26laikā neesot noslēgušas līgumus, kuru izpildei būtu nepieciešams

27darbs ar valsts noslēpuma objektiem. Minētās Pieteikuma

28iesniedzējas tām izsniegto industriālās drošības sertifikātu

29neesot izmantojušas komercdarbības veikšanai un tādējādi nevarot

30apgalvot, ka lēmums par atteikumu izsniegt šo sertifikātu ir

31būtiski ietekmējis to līdzšinējo vai nākotnē plānoto darbību.

32Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 esot atzinusi,

33ka laikā līdz minētajā lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšanai

34arī attiecībā uz citām personām var tikt piemērota līdzšinējā

35lēmumu apstrīdēšanas kārtība, ja vien tiek nodrošināta personas

36uzklausīšana un informēšana par atteikuma piešķirt speciālo

37atļauju pamatiem, ciktāl tas neapdraud valsts drošību un citu

38personu tiesības. Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām pārbaudes

39laikā minētie Satversmes tiesas secinājumi esot piemēroti.

40Pretēji konstitucionālajā sūdzībā norādītajam pieteikuma par

41industriālās drošības sertifikāta piešķiršanu izskatīšanas gaitā

42valsts drošības iestādē esot bijušas nodrošinātas Pieteikuma

43iesniedzēju tiesības tikt uzklausītām. Saskaņā ar Satversmes

44aizsardzības biroja sniegto informāciju Pieteikuma iesniedzēju

45pārstāvji esot aicināti uz pārrunām un atbilstoši uzklausīti.

46Šajās pārrunās Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji, ciktāl tas bijis

47pieļaujams, lai neradītu valsts drošības un citu personu tiesību

48apdraudējumu, esot informēti par iemesliem, kuru dēļ varētu tikt

49atteikta industriālās drošības sertifikāta izsniegšana. Tādējādi

50attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām neesot nepieciešams atzīt

51apstrīdētās normas par spēku zaudējušām ar atpakaļejošu

52datumu.

53Likumdevējs ar Grozījumiem likumā "Par valsts

54noslēpumu" esot mainījis kārtību, kādā pārsūdzams atteikums

55piešķirt speciālo atļauju. Minētie grozījumi paredzot, ka lēmumu

56par speciālās atļaujas atteikumu, anulēšanu vai kategorijas

57pazemināšanu persona var apstrīdēt ģenerālprokuroram un

58ģenerālprokurora lēmumu savukārt var pārsūdzēt administratīvajā

59tiesā. Tāpat ar minētajiem grozījumiem likuma "Par valsts

60noslēpumu" 10. pants esot papildināts ar regulējumu, kas

61paredz virkni procesuālo garantiju gadījumā, kad personai varētu

62tikt liegta pieeja valsts noslēpumam. Likumā būšot konkrēti

63norādīti gadījumi, kad personu var neuzklausīt, kā arī

64informācija, kuru personai var neatklāt. Minētās procesuālās

65garantijas, tostarp lēmuma pārsūdzības kārtība, saskaņā ar likuma

66"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas piekto

67teikumu turpmāk tikšot attiecinātas arī uz Satversmes

68aizsardzības biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt

69industriālās drošības sertifikātu vai par šā sertifikāta

70anulēšanu.

71Papildus tam Saeima norāda, ka Ministru kabinets, izstrādājot

72industriālās drošības sertifikāta izsniegšanas kārtību, var

73noteikt tādus procesuālos termiņus, lai sertifikāta izsniegšanas

74(darbības termiņa pagarināšanas) procedūra būtu efektīva un

75savlaicīga, bet Satversmes aizsardzības birojs varētu vispusīgi

76izvērtēt attiecīgo komersantu. Ministru kabinets esot bijis

77tiesīgs noteikt saprātīgu termiņu, kādā komersantam, kuram

78industriālās drošības sertifikāta izsniegšana atteikta, pirms

79atkārtotas vēršanās ar analoģisku pieteikumu Satversmes

80aizsardzības birojā ir jānovērš tā darbībā konstatētie trūkumi un

81jāpierāda atbilstība tam izvirzītajām prasībām. Turklāt ar

82Grozījumiem likumā "Par valsts noslēpumu" esot

83precizēts Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma apjoms, konkrēti

84norādot uz tiesībām noteikt industriālās drošības sertifikāta

85pieteikuma iesniegšanas kārtību un termiņus, kā arī iesniedzamo

86dokumentu sarakstu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju

3viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais

4teikums atbilst Satversmes 105. pantam.

5Pieteikuma iesniedzējām esot darīts zināms pamatojums tam,

6kādēļ industriālās drošības sertifikāta izsniegšana tika

7atteikta. Speciālās pārbaudes laikā Satversmes aizsardzības

8birojs esot uzaicinājis Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjus uz

9pārrunām, un tām paredzētais laiks neesot bijis īsāks par 60

10minūtēm. Minētajās pārrunās Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjiem,

11ciktāl tas bijis iespējams, esot darīti zināmi pārbaudes ietvaros

12konstatētie apstākļi, kas uzskatīti par pietiekamu pamatu liegt

13komersantam saņemt industriālās drošības sertifikātu.

14Industriālās drošības sertifikāta mērķis neesot saistīts ar

15komercdarbības kontrolēšanu un to komersantu skaita ierobežošanu,

16kuri pretendē uz valsts pasūtījumiem darbam ar valsts noslēpumu.

17Būtībā šis sertifikāts nevis piešķirot tiesības veikt

18komercdarbību, bet gan apliecinot komersanta spēju pretendēt uz

19darbu ar valsts noslēpumu un nodrošināt valsts noslēpuma

20aizsardzību. Komersants, kuram piešķirts industriālās drošības

21sertifikāts, tiesības veikt komercdarbību ar valsts noslēpumu

22saistītos objektos iegūstot vienīgi pēc uzvaras konkursā un

23līguma noslēgšanas ar pasūtītāju. Tiesības veikt konkrētu

24pasūtījumu varot arī netikt iegūtas.

25Prasība saņemt industriālās drošības sertifikātu ne tās mērķa,

26ne seku kontekstā neesot pielīdzināma prasībai saņemt licenci,

27lai iegūtu tiesības veikt komercdarbību konkrētā jomā. Tas, ka

28komersantam ir industriālās drošības sertifikāts, esot nevis

29obligāts priekšnoteikums tam, lai komersants varētu nodarboties

30ar paša izraudzīto komercdarbības veidu, bet gan papildu

31priekšrocība. Tādējādi šis sertifikāts neesot uzskatāms ne par

32tiesisku pamatu tam, lai komersants varētu pieprasīt kādu

33konkrētu pasūtījumu, nedz arī par īpašumu Satversmes 105. panta

34izpratnē. Sertifikāts arī negarantējot visiem to saņēmušajiem

35komersantiem iespēju gūt peļņu.

36Neesot pamatots apgalvojums, ka iepirkumi, kas prasa

37industriālās drošības sertifikātu, ir būtiska Pieteikuma

38iesniedzēju veiktās komercdarbības daļa. Atteikums izsniegt šo

39sertifikātu neradīšot tādu tiešu ietekmi uz Pieteikuma

40iesniedzēju veikto komercdarbību, ka varētu ievērojami

41samazināties apgrozījums un peļņa. Savukārt tas, ka Pieteikuma

42iesniedzējas nespēs izpildīt savas garantijas vai saglabāt savu

43reputāciju, esot uzskatāms tikai par abstraktu iespējamību un

44līdz ar to neesot saistāms ar īpašuma tiesību objektu. Arī

45pieteikumā norādītajās atšķirīgajās situācijās, kādās atrodas

46Pieteikuma iesniedzējas, nevienai no tām Noteikumu Nr. 412 12.

47punkta otrais teikums neierobežojot Satversmes 105. pantā

48paredzētās pamattiesības.

49Pieteikuma iesniedzēju norādītie industriālās drošības

50sertifikāta atteikuma apstākļi neietilpstot Satversmes 105. panta

51tvērumā, bet Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums esot

52samērīgs ar leģitīmo mērķi - valsts drošības aizsardzība - pat

53tādā gadījumā, ja tas ierobežotu personas tiesības uz īpašumu.

54Analizējot ārvalstu pieredzi, esot secināms, ka Latvijā

55praktizētā pieeja komersantu pieteikumu plūsmas kontrolei ir

56bijusi labvēlīga gan komersantiem, gan valstij kā iepirkumu

57veicējai. Prasība par noteiktu termiņu, pēc kura uzņēmums var

58atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta

59saņemšanu, esot pamatota, jo jebkurām uzņēmumā notikušajām

60pārmaiņām vajagot būt pārbaudāmām tā reālajā darbībā, nevis tikai

61formāli fiksētām.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

2ka lietas dalībnieku minētā informācija par Pieteikuma

3iesniedzēju pārstāvju uzklausīšanu pirms tam, kad tika pieņemts

4lēmums par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu,

5ir atšķirīga. Valstij esot pienākums nodrošināt personas

6uzklausīšanu pirms lēmuma pieņemšanas un informēšanu par lēmuma

7pamatā esošajiem apstākļiem, turklāt personai vajagot būt

8iespējai attiecībā uz to pieņemto lēmumu apstrīdēt tiesā. Likuma

9"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais

10un astotais teikums, ciktāl tie neparedz juridiskās personas

11informēšanu par industriālās drošības sertifikāta izsniegšanas

12atteikuma vai anulēšanas iemesliem, kā arī liedz iespēju

13apstrīdēt ģenerālprokurora lēmumu tiesā, neatbilstot Satversmes

1492. pantam.

15Noteikumu Nr. 412 12. punkta nosacījumi, ciktāl tie liedz

16nacionālās drošības iestādei individuāli izvērtēt komersanta

17darbību un noteikt par pieciem gadiem īsāku termiņu, kurā

18komersants varētu atkārtoti iesniegt pieteikumu industriālās

19drošības sertifikāta saņemšanai, nesamērīgi ierobežojot

20komersanta iespējas pretendēt uz dalību konkursos par

21pasūtījumiem, kas saistīti ar valsts noslēpuma objektiem.

22Tomēr industriālās drošības sertifikāts neradot komersantam

23mantiska rakstura tiesības, nedz arī pamatu tiesiskajai

24paļāvībai, ka tas iegūs valsts pasūtījumu vai peļņu pasūtījuma

25izpildes rezultātā. Industriālās drošības sertifikāta neesība

26vispār neliedzot tiesības veikt uzņēmējdarbību un iespēju gūt

27peļņu attiecīgajā komercdarbības jomā. Tādējādi neesot pamata

28uzskatīt, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums

29ierobežotu Satversmes 105. pantā garantētās tiesības.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka

3tiesvedība lietā daļā par likuma "Par valsts noslēpumu"

47. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma atbilstību

5Satversmes 92. pantam ir izbeidzama.

6Industriālās drošības sertifikāta būtība un mērķis esot

7apliecināt to, ka komersantam piemīt spējas, kas nepieciešamas,

8lai varētu nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību un tādējādi

9arī pretendēt uz iepirkuma līguma noslēgšanu. Normatīvais

10regulējums neradot komersantam tiesisku pamatu paļauties uz to,

11ka saņemtais industriālās drošības sertifikāts būs tā rīcībā

12nepārtraukti. Arī pasūtītājam tas neradot pamatu paļauties uz to,

13ka visā līguma izpildes laikā attiecīgais sertifikāts būs otras

14iepirkuma līguma puses rīcībā. No šā sertifikāta izrietošās

15tiesības neesot uzskatāmas par civiltiesiskās apgrozības

16priekšmetu.

17Likuma "Par valsts noslēpumu" mērķis neesot

18nodrošināt un aizsargāt komersanta pieeju valsts noslēpuma

19objektam, lai komersants varētu realizēt savu komercdarbību.

20Pieteikuma iesniedzējām neesot tiesiska pamata paļauties uz to,

21ka tās varēs neierobežoti izmantot ar industriālās drošības

22sertifikātu piešķirtās tiesības vai prasīt šo tiesību aizsardzību

23pat tad, ja tas radītu finansiālas sekas. Tādējādi liegums

24Pieteikuma iesniedzējām turpmākajos piecos gados pretendēt uz

25industriālās drošības sertifikāta saņemšanu neierobežojot

26Satversmes 105. pantā paredzētās pamattiesības.

1Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

2norāda, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama,

3pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

42. un 6. punktu.

5Pēc Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu"

6pieņemšanas vajadzētu būt novērstiem pieteikumā norādītajiem

7tiesiskā regulējuma trūkumiem un likuma "Par valsts

8noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais

9teikums zaudēšot spēku. Šie grozījumi nodrošināšot to, lai tiktu

10ievērots Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01 noteiktais termiņš -

112018. gada 1. jūlijs. Turklāt esot konstatējams, ka valsts

12drošības iestādē notikušo pārrunu gaitā Pieteikuma iesniedzējas

13ir uzklausītas un iespēju robežās informētas par gaidāmo

14lēmumu.

15Attiecībā uz Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrā teikuma

16atbilstību Satversmes 105. pantam Ģenerālprokuratūra pievienojas

17Ministru kabineta norādītajam. Industriālās drošības sertifikāta

18esību komersants nevarot uzskatīt par tiesisku pamatu pieprasīt,

19lai kāda konkrēta pasūtījuma izpilde tiktu uzticēta tam.

20Industriālās drošības sertifikāta atteikums neietilpstot

21Satversmes 105. panta tvērumā un tādējādi neaizskarot personas

22tiesības uz īpašumu.

1Pieaicinātā persona - Satversmes aizsardzības

2birojs - pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā

3minētajam un papildus norāda, ka, lai gan attiecībā uz

4klasificētiem iepirkumiem komersantam tiek izvirzītas

5paaugstinātas drošības prasības, tā tiesības strādāt šauras

6konkurences apstākļos ir uzskatāmas par privilēģiju. Valsts

7neiejaucoties komercdarbībā, jo industriālās drošības sertifikāta

8neesība neierobežojot komersanta tiesības darboties paša

9izraudzītajā nozarē. Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka

10iepirkumi, sakarā ar kuriem nepieciešams industriālās drošības

11sertifikāts, esot būtiska to veiktās komercdarbības daļa,

12neatbilstot patiesībai.

13Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais

14ierobežojums, proti, piecu gadu termiņš, esot noteikts leģitīma

15mērķa labad - valsts un sabiedrības drošības aizsardzībai. Viens

16no valsts uzdevumiem esot minimizēt iespēju, ka valsts noslēpums

17tiek nodots neuzticamiem komersantiem. Noteiktais ierobežojums

18atbilstot visiem samērīguma kritērijiem.

19Prasības, kādām komersantam jāatbilst, lai tas varētu saņemt

20industriālās drošības sertifikātu, esot ietvertas Noteikumu Nr.

21412 II nodaļā. Atbilstoši šīm prasībām valsts drošības iestādes

22pārbaudot komersantu sniegto informāciju un operatīvās,

23izlūkošanas vai pretizlūkošanas darbību rezultātā iegūstot arī

24papildu informāciju. Valsts drošības iestādes pārrunas ar

25komersantiem veicot interviju veidā un tos informējot par

26trūkumiem, kas būtu jānovērš, pirms tiek pieņemts lēmums par

27industriālās drošības sertifikāta izsniegšanu vai atteikumu to

28izsniegt. Tas, kas tiek pateikts interviju laikā, norādot uz

29drošības iestāžu darbības metodēm un to, kāda informācija ir šo

30iestāžu rīcībā. Uz iespēju, ka komersanti varētu tikt detalizēti

31informēti par diskvalificējošajiem apstākļiem, valsts drošības

32iestādes raugoties ļoti atturīgi, jo to darbības pamatā esot

33informācijas avota aizsardzība. Tomēr iespēju robežās komersanti

34tiekot informēti par trūkumiem, kurus novērst tiem ir pa spēkam.

35Tas esot darīts arī Pieteikuma iesniedzēju gadījumā.

36Pieteikuma iesniedzējām līdz šim katru reizi pēc kārtējā

37pieteikuma izskatīšanas industriālās drošības sertifikāts esot

38piešķirts uz arvien īsāku periodu, un šis apstāklis jau netieši

39norādījis uz risku, ka sertifikātu nebūs iespējams saglabāt.

40Valstij neesot jārūpējas par komersanta motivēšanu novērst tā

41darbībā konstatētos trūkumus, jo komersanta darbības tiešā

42motivācija esot peļņa. Valsts drošības riski esot mazāki tad, ja

43ar valsts noslēpumu iepazīstas pat nedaudz plašāks atbilstoši

44pārbaudītu personu loks, nekā tad, ja ar to turpina strādāt

45personas, par kuru spēju saglabāt valsts noslēpumu radušās

46šaubas. Pieteikuma iesniedzēju norādītais risinājums, ka

47sertifikāta atteikšanas gadījumā komersantam tomēr būtu ļauts

48izpildīt saistības, kuras tas jau ir uzņēmies, esot pretējs

49valsts noslēpuma aizsardzības pamatnostādnēm. Šajā gadījumā

50individuālo tiesību ierobežojums esot vērtējams kā mazāk nozīmīgs

51iepretim vispārējām valsts un sabiedrības interesēm.

1Pieaicinātā persona - Drošības policija -

2norāda, ka ar industriālās drošības sertifikātu komersantam tiek

3piešķirtas speciālas tiesības, lai nodrošinātu valsts pasūtījuma

4izpildi valsts noslēpuma objektos. Ārvalstu specdienestu

5vervēšanas riskam esot pakļauti arī komersanti un to darbinieki,

6kuriem ir pieeja valsts noslēpuma objektiem. Valstij esot

7tiesības noteikt ierobežojumus darbam ar valsts noslēpuma

8objektiem un prasības valsts noslēpuma aizsardzībai.

9Komersanta primārā interese vienmēr būšot peļņas gūšana no

10komercdarbības. Tāpēc tas esot valsts pienākums - maksimāli

11novērst riskus, kas saistīti ar valsts noslēpuma objektiem, un

12nodrošināt pilnvērtīgu šo objektu aizsardzības sistēmu. Ar

13industriālās drošības sertifikāta ieviešanu esot novērsta tāda

14situācija, ka informācijai par valsts noslēpuma objektu piekļūst

15komersants, kurš nespēj nodrošināt valsts noslēpuma

16aizsardzību.

17Industriālās drošības sertifikāta neesība neietekmējot

18komersanta tiesības veikt komercdarbību, un sertifikāta saņemšana

19esot komersanta brīva izvēle. Valsts noslēpuma aizsardzība

20prevalējot pār ierobežojumiem, kas tiek noteikti komersantam, un

21zaudējumiem, kas var rasties valstij un komersantam. Industriālās

22drošības sertifikāts neietekmējot ne komersanta tiesības veikt

23komercdarbību, ne tā reputāciju ārpus specifiskā, ar valsts

24noslēpuma objektu saistītā komercdarbības veida. Komersantam

25vajagot apzināties, ka valsts drošības iestāde pārbaudīs tā

26darbību, ka tam var tikt noteikti ierobežojumi un būs jāievēro

27valsts noslēpuma aizsardzības prasības.

28Grozījumos likumā "Par valsts noslēpumu" iestrādātie

29priekšlikumi nodrošināšot komersanta procesuālās tiesības

30pārbaudes gaitā gan atbilstoši tiesībām uz taisnīgu tiesu, gan

31valsts noslēpuma aizsardzības prasībām.

1Pieaicinātā persona - Militārās izlūkošanas un

2drošības dienests - uzskata, ka garantijām un procesuālajām

3tiesībām gadījumā, kad komersants pretendē uz industriālās

4drošības sertifikātu, vajag būt tādām pašām kā likumā "Par

5valsts noslēpumu" noteiktās personu tiesības saņemt speciālo

6atļauju pieejai valsts noslēpumam. Tāpēc, ņemot vērā Spriedumā

7lietā Nr. 2016-06-01 atzīto, esot jāatzīst, ka arī likuma

8"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais

9un astotais teikums neatbilst Satversmes 92. pantam.

10Grozījumos likumā "Par valsts noslēpumu" ietvertais

11regulējums attiecībā uz komersanta procesuālajām garantijām,

12tiesībām tikt uzklausītam un pienācīgi informētam, pirms tiek

13pieņemts lēmums par industriālās drošības sertifikāta

14piešķiršanu, atteikumu to piešķirt vai tā anulēšanu, būšot

15pilnībā atbilstošs Satversmes 92. pantā nostiprinātajām

16komersanta tiesībām aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

17intereses taisnīgā tiesā.

18Termiņš, kādā komersants var atkārtoti pretendēt uz

19industriālās drošības sertifikāta saņemšanu, esot pielīdzināms

20termiņam, kādā fiziskā persona var atkārtoti pretendēt uz

21speciālās atļaujas saņemšanu. Pieaicinātā persona piekrīt

22Ministru kabineta norādītajiem apsvērumiem par industriālās

23drošības sertifikāta mērķi un to, ka sertifikāta neesība

24neierobežo komersanta tiesības darboties izraudzītajā nozarē.

25Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā paredzētais piecu

26gadu termiņš esot samērīgs.

1Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve

2starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce -

3norāda, ka tiesvedība izskatāmajā lietā daļā par likuma "Par

4valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā

5teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam ir izbeidzama, savukārt

6konstitucionālā sūdzība daļā par Noteikumu Nr. 412 12. punkta

7otrā teikuma atbilstību Satversmes 105. pantam neietilpst tiesību

8uz īpašumu tvērumā. Likumdevējs ar Grozījumiem likumā "Par

9valsts noslēpumu" esot novērsis konstitucionālajā sūdzībā

10norādītos trūkumus, kuri, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata,

11ierobežo to tiesības uz taisnīgu tiesu.

12Pieaicinātā persona pievienojas Tieslietu ministrijas viedoklī

13norādītajam un uzskata, ka atteikums izsniegt industriālās

14drošības sertifikātu pats par sevi nerada komersantam negatīvas

15sekas attiecībā uz pamata komercdarbības veikšanu. Tādējādi šie

16aspekti, ņemot vērā industriālās drošības sertifikāta īpašo

17funkciju, atrodoties ārpus tiesību uz īpašumu tvēruma Satversmes

18105. panta izpratnē. Neviena no Pieteikuma iesniedzējām neesot

19norādījusi, ka atteikums izsniegt industriālās drošības

20sertifikātu būtu jebkādā veidā ietekmējis tās pamata

21komercdarbību. Neatkarīgi no katras Pieteikuma iesniedzējas

22atšķirīgās faktiskās situācijas to konstitucionālā sūdzība daļā

23par Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrā teikuma atbilstību

24Satversmes 105. pantam neietilpstot tiesību uz īpašumu

25tvērumā.

26Pat ja tiktu konstatēts Satversmes 105. pantā Pieteikuma

27iesniedzējām noteikto pamattiesību aizskārums, esot jāatzīst, ka

28likumdevējs ir izvēlējies līdzekli, kas vismazāk ietekmē tiesības

29uz īpašumu, un ar šo izvēli ir panākts taisnīgs līdzsvars starp

30komersanta tiesībām un likumīgajām interesēm, valsts kā iepirkuma

31veicējas interesēm un sabiedrības vispārējo labumu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras profesors

3Dr. iur. Kaspars Balodis - norāda, ka Noteikumu Nr.

4412 12. punkta otrais teikums neatbilst Satversmes 105.

5pantam.

6Komersanta tiesības pretendēt uz industriālās drošības

7sertifikātu ietilpstot ar Satversmes 105. pantu aizsargāto

8tiesību uz īpašumu tvērumā. Savukārt ar apstrīdētajā normā

9noteikto liegumu piecus gadus pēc sertifikāta atteikuma atkārtoti

10pretendēt uz šā sertifikāta saņemšanu tiekot ierobežotas

11Satversmē noteiktās tiesības uz īpašumu.

12Tam, ka katras Pieteikuma iesniedzējas faktiskā situācija ir

13atšķirīga, neesot principiālas nozīmes lietas izspriešanā, un

14Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu ar Noteikumu

15Nr. 412 12. punkta otrajā teikumā ietverto aizliegumu esot

16vienlīdz ierobežotas visām Pieteikuma iesniedzējām, jo tās

17saņēmušas industriālās drošības sertifikāta atteikumu.

18Izskatāmajā lietā neesot būtiski, kura no Pieteikuma iesniedzējām

19vairāk vai mazāk piedalījusies ar valsts noslēpuma objektu

20saistītās būvniecības aktivitātēs.

21Pamattiesību ierobežojums esot pietiekami svarīgs jautājums,

22lai to izšķirtu pats likumdevējs. Izdodot Noteikumu Nr. 412 12.

23punkta otro teikumu un nosakot termiņu, kādā komersantam ir

24liegts atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikātu,

25Ministru kabinets esot paplašināti interpretējis Saeimas dotajā

26pilnvarojumā ietvertos vārdus "sertifikātu izsniegšanas

27kārtība". Konkrētajā gadījumā runa esot par materiāltiesiska

28rakstura ierobežojumu un tas esot uzskatāms par būtisku

29iejaukšanos personas pamattiesībās.

30Ievērojot minēto, vajagot atzīt, ka Noteikumu Nr. 412 12.

31punkta otrajā teikumā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav

32noteikts saskaņā ar likumu un šī tiesību norma neatbilst

33Satversmes 105. pantam. Turklāt šis tiesību ierobežojums esot

34pretrunā arī ar samērīguma principu.

1Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

2universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Dr.

3iur. Aldis Lieljuksis - uzskata, ka ar Grozījumiem likumā

4"Par valsts noslēpumu" ir atrisināta Pieteikuma

5iesniedzēju norādītā problēma - likuma "Par valsts

6noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma

7neatbilstība Satversmes 92. pantam.

8Jautājumā par to, vai industriālās drošības sertifikāts ir

9saistāms ar Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz

10īpašumu, pieaicinātā persona pievienojas Ministru kabineta

11atbildes rakstā norādītajam, proti: Pieteikuma iesniedzējas nav

12pamatojušas to, ka tām būtu radušies konkrēti zaudējumi vai ka

13būtu aizskartas konkrētas to mantiskās intereses, tātad to

14tiesības uz īpašumu nav skartas.

15Atteikums izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai tā

16anulēšana esot jautājumi, kas katrā konkrētajā gadījumā skatāmi

17individuāli. Industriālās drošības sertifikāta jēga esot plaša -

18nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību -, un līdz ar to valsts

19noslēpums esot aizsargājams neatkarīgi no tā, kurā

20tautsaimniecības jomā komersants darbojas.

21Tā kā atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu pēc

22Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu" spēkā stāšanās

23varēšot pārsūdzēt, liegums piecu gadu laikā atkārtoti pretendēt

24uz sertifikāta saņemšanu esot samērīgs. Minētā termiņa saistīšana

25ar komersanta iespējām izpildīt garantijas laikā paredzētās

26saistības neesot pamatota. Šis jautājums esot risināms, līgumos

27paredzot kārtību, kādā sertifikāta neizsniegšanas gadījumā tiek

28izpildītas garantijas laikā paredzētās saistības, kā arī to, kurš

29komersants var attiecīgos darbus veikt.

30Satversmes tiesa

31secināja:

1Saeima atbildes rakstā lūgusi Satversmes tiesu

2izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā daļā par likuma "Par

3valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā

4teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam, pamatojoties uz

5Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Saeima

6norāda, ka ir grozījusi likumā "Par valsts noslēpumu"

7noteikto kārtību attiecībā uz atteikumu izsniegt industriālās

8drošības sertifikātu vai šā sertifikāta anulēšanu. Grozījumi

9likumā "Par valsts noslēpumu" stāsies spēkā 2018. gada

101. jūlijā. Arī lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija,

11Ģenerālprokuratūra un Latvijas pārstāve starptautiskajās

12cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce pievienojas Saeimas

13viedoklim par tiesvedības izbeigšanu lietā.

14Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

15tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

16piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

17Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

18panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

19izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

20norma ir zaudējusi spēku. Šis likuma punkts ir vērsts uz to, lai

21nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu

22jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk.,

23piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma

24lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tomēr likums paredz iespēju

25izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās

26normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats

27tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

282011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

292010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē,

30vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību

31turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

3211. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

33Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

34daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, ir

35jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2)

36vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.,

37piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par

38tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 6. punktu un 2017.

39gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

402016-20-01 5. punktu).

4114.1. Lieta ierosināta par likuma "Par valsts

42noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma

43redakcijā, kas ir spēkā kopš 2006. gada 13. jūnija, atbilstību

44Satversmes 92. pantam. Ar Grozījumiem likumā "Par valsts

45noslēpumu" likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

46piektā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, un pašlaik spēkā

47esošais šīs daļas sestais un astotais teikums 2018. gada 1.

48jūlijā zaudēs spēku.

4914.1.1. Lai gan Satversmes tiesas likuma 29. panta

50pirmās daļas 2. punkts formulēts tādējādi, ka, gramatiski

51interpretēts, tas attiecas tikai uz gadījumiem, kuros tad, kad

52tiek taisīts lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā, apstrīdētā

53norma jau ir zaudējusi spēku, tomēr šā punkta jēga ir plašāka.

54Proti, tas piemērojams arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšanas

55brīdī norma formāli spēku nav zaudējusi, taču institūcija, kas

56izdevusi apstrīdēto aktu, jau pati ir novērsusi strīdu, tas ir,

57noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk., piemēram, Satversmes

58tiesas 2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

59lietā Nr. 2005-01-01 7. punktu).

60Tātad tas apstāklis, ka likuma "Par valsts

61noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais

62teikums zaudēs spēku 2018. gada 1. jūlijā, varētu būt uzskatāms

63par Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā

64minēto tiesvedības izbeigšanas pamatu.

6514.1.2. Gadījumā, kad ir grozīts normatīvā regulējuma

66saturs, Satversmes tiesai ir jānoskaidro arī veikto izmaiņu

67apjoms, lai secinātu, ka tiesību normas saturs pēc būtības ir

68mainījies, proti, ka institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

69patiešām ir novērsusi strīdu. Pretējā gadījumā tiesību normu

70izdevējs varētu to tekstā izdarīt tikai redakcionālus grozījumus,

71kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt tiesvedības

72izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar tiesiskas

73valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību

74aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu īstenošanu

75(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma

76par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 6. punktu un

772016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

78Nr. 2015-23-01 8. punktu).

79Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

80sestais un astotais teikums paredz, ka ģenerālprokurora lēmums,

81kuru viņš pieņēmis, izskatot sūdzību par Satversmes aizsardzības

82biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

83drošības sertifikātu vai tā anulēšanu, kas liedz tiesības

84izmantot valsts noslēpumu, ir galīgs un nav pārsūdzams un ka

85paziņojums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

86sertifikātu vai par tā anulēšanu pretendentam tiek nosūtīts,

87neizklāstot tajā atteikuma pamatojumu.

88Savukārt ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu"

891. pantu, kas stāsies spēkā 2018. gada 1. jūlijā, likuma

90"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas piektais

91teikums izteikts šādā redakcijā: "Satversmes aizsardzības

92biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

93drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants var

94apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā lēmumu par speciālās

95atļaujas pieejai valsts noslēpumam atteikumu, anulēšanu vai

96kategorijas pazemināšanu." Tāpat ar šo Grozījumu likumā

97"Par valsts noslēpumu" pantu ir izslēgts likuma

98"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais

99teikums. Ar minētajiem grozījumiem šīs panta daļas astotais

100teikums izteikts šādā redakcijā: "Ja tiek pieņemts lēmums

101par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par

102tā anulēšanu, Satversmes aizsardzības birojs nodrošina komersanta

103informēšanu un uzklausīšanu tādā pašā kārtībā, kāda paredzēta

104attiecībā uz personu, kura pretendē uz pieeju valsts

105noslēpumam."

106Saskaņā ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu"

1079. pantu pēc tam, kad šie grozījumi būs stājušies spēkā,

108atbilstoši likuma "Par valsts noslēpumu" 16. pantam

109lēmumu par speciālās atļaujas atteikumu, anulēšanu vai

110kategorijas pazemināšanu persona varēs apstrīdēt, iesniedzot

111sūdzību ģenerālprokuroram, un ģenerālprokurora lēmums savukārt

112būs pārsūdzams administratīvajā tiesā. Satversmes aizsardzības

113biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

114drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants varēs

115apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā.

116Tādējādi likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

117piektās daļas saturs ir mainīts pēc būtības un šī norma zaudēs

118spēku.

11914.2. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa

120tiesvedību turpināt, jāņem vērā, ka konstitucionālo sūdzību

121persona iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās

122pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības

123izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā

124nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās

125pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra

126sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par nepieciešamību

127turpināt tiesvedību lietā var liecināt arī tas, ka

128konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

129normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu

130izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma

131zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās

132sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu.

133Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš,

134kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu

135aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016.

136gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

1372015-15-01 7. punktu).

138Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības

139pamata. Pieteikuma iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu

140attiecībā uz tām atzīt citstarp likuma "Par valsts

141noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto teikumu

142par spēkā neesošu no Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

143aizskāruma rašanās brīža (sk. pieteikumu lietas materiālu 1.

144sēj. 27.-28. lp.). Tādēļ tiesvedības turpināšana lietā varētu

145būt nepieciešama, lai nodrošinātu, iespējams, aizskarto

146Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizsardzību. Izskatāmajā

147lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšana nākotnē nevar tikt

148uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai,

149pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

1502. punktu, jo tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais

151pamattiesību aizskārums.

152Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

153lietā ir turpināma.

1Pieteikuma iesniedzējas lūdz atzīt likuma "Par

2valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto

3teikumu par neatbilstošu Satversmes 92. pantam, kas nosaka:

4"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

5intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

6viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību

7aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

8atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta

9palīdzību."

10Pieteikuma iesniedzējām atbilstoši likuma "Par valsts

11noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestajam teikumam ar

12ģenerālprokurora lēmumu - galīgo lēmumu - atteikts izsniegt

13industriālās drošības sertifikātu, saskaņā ar likuma "Par

14valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas astoto teikumu

15neizklāstot atteikuma motivāciju. Izskatāmā lieta attiecas uz

16gadījumiem, kad industriālās drošības sertifikāta izsniegšana

17personai atteikta. Lietā vērtējamie jautājumi varētu skart

18Satversmes 92. panta pirmo teikumu.

1915.1. Satversmes tiesa savus apsvērumus par Satversmes

2092. panta pirmā teikuma saturu likuma "Par valsts

21noslēpumu" aspektā un kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību

22un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu jau sniegusi

23Spriedumā lietā Nr. 2016-06-01. Minētajā lietā Satversmes tiesa

24vērtēja likuma "Par valsts noslēpumu" normas attiecībā

25uz lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu (sk. Satversmes

26tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01

2727.-29. punktu). Arī izskatāmajā lietā nav strīda par

28to, ka jebkurai personai nav subjektīvu tiesību uz pieeju valsts

29noslēpumam un valstij ir plaša rīcības brīvība valsts noslēpuma

30aizsardzības pasākumu izvēlē. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts

31noslēpuma aizsardzības procesā nevarētu tikt ierobežotas tādas

32personu tiesības un likumiskās intereses, kuras ir aizsargājamas

33taisnīgā tiesā.

34Tāpēc Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas

35- likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

36sestais un astotais teikums - attiecas uz tādām Pieteikuma

37iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība

38taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā.

3915.2. No pieteikuma izriet, ka gadījumā, kad personai

40industriālās drošības sertifikāta izsniegšana ir atteikta,

41pamattiesību un likumisko interešu ierobežojums varētu izpausties

42sekās, kādas attiecīgais lēmums atstāj uz konkrētās personas

43tiesībām veikt komercdarbību jomā, kurā nepieciešams strādāt ar

44valsts noslēpumu. Pieteikuma iesniedzējas šīs sekas uzskata par

45tām Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

46Tātad šīs sekas ir jāņem vērā, vērtējot to, vai apstrīdētās

47normas ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses

48Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

49Personai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

50ierobežojuma gadījumā ir jābūt iespējai aizstāvēt savas tiesības

51Satversmes 92. panta pirmajam teikumam atbilstošā veidā. Tāpēc

52izskatāmajā lietā ir nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētās

53normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās

54daļas sestais un astotais teikums - ierobežo personas

55pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu. Atbilstoši Satversmes

56tiesas likumam personas pamattiesību ierobežojums ir

57konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas

58konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst

59konkrēto pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma

60aizskar personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk.

61Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības

62izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu).

63Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas -

64likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

65sestais un astotais teikums - skar tādas tiesības, kas ietilpst

66Satversmes 105. panta tvērumā.

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Pieteikuma iesniedzēju

8īpašums netiek izmantots pretēji sabiedrības interesēm un ka

9apstrīdētās normas neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu

10sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

11izpratnē. Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

12piektās daļas sesto un astoto teikumu varētu vērtēt tikai

13Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma kontekstā.

1416.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu

15mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

16īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

17tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

18rīkoties pēc savas gribas, tostarp tiesības (uz licences pamata)

19veikt komercdarbību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

20gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu).

21Arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar

22komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā

23teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

2412. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu).

25Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

26varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī

27nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir

28nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.

29Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

302010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

31Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Īpašuma tiesības ietver arī

32līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

332010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

342009-100-03 8.2. punktu).

3516.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts

36noslēpumu" 7. panta piektās daļas otro teikumu Uzņēmumu

37reģistrā reģistrētam komersantam, kuram savā darbā nepieciešams

38izmantot valsts noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko

39organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju, jāsaņem

40industriālās drošības sertifikāts, ko pēc speciālas pārbaudes

41veikšanas izsniedz Satversmes aizsardzības birojs. Industriālās

42drošības sertifikāts atbilstoši Noteikumu Nr. 412 2. punktam

43apliecina komersanta tiesības noteiktā komercdarbības jomā,

44pildot valsts pasūtījumu, lietot valsts noslēpuma objektus,

45Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un

46ārvalstu institūciju klasificēto informāciju, kā arī apliecina

47komersanta gatavību un spēju nodrošināt šādas informācijas

48aizsardzību. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu"

49un Noteikumu Nr. 412 normām industriālās drošības sertifikāta

50esība ir priekšnosacījums komersanta dalībai tādu publisko

51būvdarbu iepirkumu izpildē, kuros nepieciešams izmantot valsts

52noslēpumu.

53Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka prasība par industriālās

54drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo to tiesības veikt

55komercdarbību tādā jomā, kurā nepieciešams izmantot valsts

56noslēpumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7.

57lp.). Pieaicinātā persona Kaspars Balodis norāda, ka

58komersanta tiesības pretendēt uz industriālās drošības

59sertifikātu ietilpst ar Satversmes 105. pantu aizsargāto tiesību

60uz īpašumu tvērumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 125.

61lp.). Turpretim Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās

62personas - tiesībsargs, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra

63un Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

64Kristīne Līce - norāda, ka tiesības saņemt industriālās drošības

65sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā (sk.

66citstarp Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3.

67sēj. 15. un 16. lp.). Saeima uzskata, ka industriālās

68drošības sertifikāts nav uzskatāms par tādu licenci, kuras

69neiegūšana tieši un būtiski ietekmētu komersanta spēju veikt

70komercdarbību tā izraudzītajā jomā (sk. Saeimas papildu

71paskaidrojumus lietas materiālu 3. sēj. 100. lp.).

7216.3. Likums "Par valsts noslēpumu" neregulē

73komercdarbību kādā noteiktā jomā un nenosaka komersantam īpašas

74tiesības, kas būtu saistītas ar valsts noslēpuma objekta vai

75klasificētas informācijas izmantošanu, un tādējādi neparedz

76komersantam subjektīvas tiesības uz piekļuvi valsts noslēpuma

77objektiem. Noteiktos gadījumos, kad komersants izpilda valsts

78pasūtījumu, valsts noslēpuma objekti var būt komersanta

79lietojumā, bet tikai ar nosacījumu, ka konkrētais komersants ir

80saņēmis industriālās drošības sertifikātu. Šī prasība ļauj

81valstij kā pasūtītājam gūt pārliecību par to, ka komersants spēj

82nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību.

83Atbilstoši Noteikumu Nr. 412 26. punktam ar valsts noslēpuma

84objektu vai attiecīgi klasificētu informāciju saistītās publisko

85iepirkumu procedūrās viena no prasībām, kas tiek izvirzītas

86Uzņēmumu reģistrā reģistrētam komersantam, ir industriālās

87drošības sertifikāta esība. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 412 4.

88punktu komersantam, lai tas varētu saņemt industriālās drošības

89sertifikātu, citstarp jābūt dibinātam ne mazāk kā pirms viena

90gada.

91Tātad industriālās drošības sertifikāta saņemšana ir vienīgais

92veids, kādā komersants, kas jau veic komercdarbību, var iegūt

93atļauju to veikt arī tādā jomā, kur nepieciešams izmantot valsts

94noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko organizāciju un to

95institūciju klasificēto informāciju. Saņemot industriālās

96drošības sertifikātu, komersantam, kas vēlas pretendēt uz

97noteiktu valsts pasūtījumu loku, rodas priekšrocība piedalīties

98klasificētās iepirkumu procedūrās. Tajās valsts komersantam

99izvirza paaugstinātas drošības prasības, bet komersants var iegūt

100tiesības strādāt ar valsts noslēpumu saistītos objektos. Tomēr

101arī pēc industriālās drošības sertifikāta saņemšanas veikt

102komercdarbību ar valsts noslēpumu saistītos objektos personai ir

103tiesības vienīgi tad, ja tā noslēdz līgumu ar pasūtītāju. Šādā

104gadījumā personai nav tiesiska pamata paļauties, ka tā varēs

105laika ziņā neierobežoti izmantot ar industriālās drošības

106sertifikātu piešķirtās tiesības, piemēram, vienojoties par tādu

107būvdarbu garantijas laiku, kas pārsniedz sertifikāta darbības

108termiņu.

109Industriālās drošības sertifikāta esība nav tāda prasība, kas

110komersantam būtu obligāti jāizpilda, lai tas varētu veikt

111komercdarbību paša izraudzītā jomā. Atteikums izsniegt

112industriālās drošības sertifikātu neierobežo komersanta tiesības

113veikt komercdarbību, un pēc šā atteikuma komersants ir tiesīgs

114turpināt savu komercdarbību izraudzītajā jomā. Industriālās

115drošības sertifikāta esība ir priekšrocība, kas komersantam, kurš

116jau veic noteikta veida komercdarbību, piemēram, nodarbojas ar

117būvniecību, paver iespēju piedalīties klasificētās iepirkumu

118procedūrās.

119Tātad tiesības saņemt industriālās

120drošības sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā, tāpēc

121apstrīdētās normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

122panta piektās daļas sestais un astotais teikums - neierobežo

123Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā

124teikumā paredzētās pamattiesības un līdz ar to neattiecas uz

125tādām tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība

126taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā.

1Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

2demokrātiskas un tiesiskas valsts likumu galvenais mērķis ir

3taisnīguma nodrošināšana. Satversme neparedz mazāku pamattiesību

4nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, kā to nosaka

5starptautiskās cilvēktiesību saistības, taču valsts savos likumos

6var garantēt vēl plašāku šo tiesību tvērumu un augstāku

7aizsardzības standartu.

8Kaut arī atteikums izsniegt industriālās drošības sertifikātu

9neattiecas uz personu tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru

10aizsardzība taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā, šī

11Satversmes norma neliedz valstī izveidot tādu procesuālo kārtību,

12kuras ietvaros lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

13drošības sertifikātu vai par šā sertifikāta anulēšanu persona

14varētu apstrīdēt, iesniedzot sūdzību ģenerālprokuroram, kura

15lēmums savukārt būtu pārsūdzams administratīvajā tiesā.

16Pēc Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu" spēkā

17stāšanās lēmuma par atteikumu izsniegt industriālās drošības

18sertifikātu pārsūdzības procesā personai būs paredzēta pieeja

19tiesai. Tā kā valsts ar likumu ir izveidojusi šādu procesuālo

20kārtību, tā ir kļuvusi par tiesību sistēmas sastāvdaļu un

21personai ir jābūt nodrošinātām tiesībām un procesuālajām

22garantijām, ko nosaka tiesības uz taisnīgu tiesu.

1Pieteikuma iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrā teikuma atbilstību

3Satversmes 105. pantam.

4No šā lēmuma 16. punktā izdarītajiem

5secinājumiem izriet, ka arī Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrajā

6teikumā noteiktais aizliegums pretendēt uz industriālās drošības

7sertifikāta saņemšanu piecus gadus pēc tā izsniegšanas atteikuma

8neierobežo Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā

9un trešajā teikumā paredzētās pamattiesības, jo tiesības saņemt

10industriālās drošības sertifikātu neietilpst ar Satversmes 105.

11pantu aizsargāto tiesību uz īpašumu tvērumā.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

2pirmās daļas 6. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

3sprieduma pasludināšanai, ja tiesvedības turpināšana lietā nav

4iespējama. Tā kā likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

5piektās daļas sestais un astotais teikums neattiecas uz tādām

6tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība taisnīgā

7tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā, bet Noteikumu Nr. 412 12.

8punkta otrais teikums neierobežo Pieteikuma iesniedzējām

9Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā paredzētās

10pamattiesības, tiesvedība lietā nav turpināma.

11Tādējādi tiesvedība lietā ir

12izbeidzama.

13Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

1429. panta pirmās daļas 6. punktu,

15Satversmes tiesa

16nolēma:

17izbeigt tiesvedību lietā Nr.

182017-20-0103 "Par likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

19panta piektās daļas sestā un astotā teikuma atbilstību Latvijas

20Republikas Satversmes 92. pantam un Ministru kabineta 2006. gada

2123. maija noteikumu Nr. 412 "Industriālās drošības

22sertifikāta pieprasīšanas, izsniegšanas, uzskaites, izmantošanas,

23kategoriju maiņas vai anulēšanas kārtība" 12. punkta otrā

24teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.

25pantam".

26Lēmums nav pārsūdzams.

27Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

28Ziemele