16. pants

Lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšana pati par

sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu).

Satversmes tiesai jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010‑40‑03 6. punktu).

Izskatāmā lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas

pieteikuma. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1

panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā procesa likuma

104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt

Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir

piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, normas,

no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda

risinājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 20.

jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

punktu).

Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

ierosinātu lietu, ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

administratīvo lietu būs tās nolēmumam (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01 9. punktu). Šādos gadījumos

par nepieciešamību turpināt tiesvedību citstarp var liecināt tas,

ka administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

punktu).

Apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām izskatāmās lietas

pamatā esošajā administratīvajā lietā, kurā persona lūgusi uzlikt

pienākumu Padomei izdot tai labvēlīgu administratīvo aktu,

piešķirot Padomes eksperta tiesības (sk. personas pieteikumu

Administratīvajai rajona tiesai lietas materiālu 1. sēj. 15.

lp.). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdēto normu

atzīšana par neatbilstošām Satversmes 1. un 64. pantam ietekmētu

tās tiesvedībā esošās lietas Nr. A420195418 iznākumu, proti,

tiesa varētu turpināt tiesvedību un izlemt jautājumu par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu pēc būtības (sk.

Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 25. janvāra lēmumu lietā

Nr. A420195418 lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.).

Latvijas administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds

materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, lemjot par

labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiek piemērotas tās

materiālo tiesību normas, kuras ir spēkā, kad tiek pabeigta

lietas izskatīšana pēc būtības, ja vien citas tiesību normas

nenoteic citādi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

punktu). Administratīvajai tiesai izskatāmajā lietā un citās

administratīvajās lietās, kurās ir piemērojamas apstrīdētās

normas, jāpiemēro tās tiesību normas, kuras ir spēkā brīdī, kad

tā lemj par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Proti,

apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no noteikta brīža

pagātnē nav nepieciešama.

Tādējādi nepastāv tādi apstākļi,

kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu turpināma.