11. pants

Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā ir

konstatējams Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums,

Satversmes tiesa visupirms analizēs konstitucionālās sūdzības

lomu un mērķi Latvijas tiesību sistēmā. Pēc tam tiks analizēti

izskatāmās lietas apstākļi.

11.1. Konstitucionālā sūdzība pilda nozīmīgu lomu,

nodrošinot līdzsvaru starp nepieciešamību personām aizstāvēt

savas aizskartās pamattiesības un konstitūcijas ievērošanu kopumā

(sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija un prakse

Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 20. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atšķirībā no abstraktās tiesību

normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav tāds līdzeklis, kas

kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir

līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2.

punktu).

Tādējādi tiesvedībā, kas uzsākta pēc konstitucionālās

sūdzības, tiek nodrošināta ne vien iespēja personai aizstāvēt

savas aizskartās pamattiesības, bet arī konstitūcijas ievērošana

kopumā. Nepieciešamība nodrošināt konstitūcijas ievērošanu ir

skatāma ciešā kopsakarā ar šā pieteikuma primāro mērķi - novērst

personas pamattiesību aizskārumu.

Interpretējot Satversmes tiesas likumā konstitucionālajai

sūdzībai noteikto prasību - pamattiesību aizskāruma esība -,

nepieciešams konstatēt, ka: pirmkārt, apstrīdētā norma attiecībā

uz personu ir piemērojama, otrkārt, pamattiesību aizskārums ir

tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju

pašu (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 22. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 10. punktu un Satversmes

tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu).

Tas nozīmē, ka lieta pēc personas konstitucionālās sūdzības

izskatāma tad, kad personas pamattiesību aizskārums pastāv,

citstarp esot konkrētām tiesiskajām attiecībām starp valsti un šo

personu (sal. sk.: Rodiņa A. Konstitucionālās sūdzības teorija

un prakse Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2009, 38. lpp.).

No personas pamattiesībām izrietošo subjektīvo tiesību aizskārums

ir būtisks konstitucionālo sūdzību veidojošais elements, kas

tiešā veidā uzsver konstitucionālās sūdzības primāro mērķi.

11.2. No pieteikumā paustajiem argumentiem izriet, ka

Pieteikuma iesniedzējs, atrodoties profesionālajā militārajā

dienestā un to pildot, piedalījies politiskās partijas dibināšanā

un pēc partijas nodibināšanas kļuvis par tās biedru, taču saskaņā

ar apstrīdētajām normām viņš nedrīkstot pildīt karavīra

pienākumus un vienlaikus darboties politiskajā partijā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 3. lp.).

Apstāklis, ka militārā dienesta attiecības starp Pieteikuma

iesniedzēju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir izbeigtas,

var būt par iemeslu tam, ka apstrīdētās normas attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju nav piemērojamas un viņš vairs neatrodas

apstrīdēto normu tvērumā.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas lietas izskatīšanas

brīdī aizskar Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, visupirms

nepieciešams noskaidrot šo normu un ar to cieši saistīto normu

mērķi un patieso jēgu.

11.2.1. Apstrīdētās normas ietvertas Militārā dienesta

likuma II nodaļā "Karavīra pienākumi un tiesības". No

tām izriet vispārīgas karavīra tiesības veikt nepolitisku

darbību, proti, būt par biedru biedrībās un nodibinājumos vai

dibināt tādas karavīru biedrības un nodibinājumus, kurām nav

politiska rakstura, kā arī piedalīties citos nepolitiskos

pasākumos. Kā arī ir noteikts aizliegums karavīram veikt

politisko darbību.

Atbilstoši Militārā dienesta likuma 2. panta 5. punktam un 5.

panta pirmajai daļai persona kļūst par karavīru, sākot pildīt

aktīvo dienestu un iegūstot militārā dienesta pakāpi. Savukārt

karavīra statuss tiek zaudēts, beidzot pildīt aktīvo dienestu.

Militārā dienesta likuma 2. panta 2. punktā noteikts, ka aktīvais

dienests ir militārā dienesta tieša izpilde karavīra statusā, kas

ietver profesionālo dienestu. Profesionālais dienests Militārā

dienesta likuma 2. panta 4. punktā tiek definēts kā militārais

dienests, kuru Latvijas pilsonis pilda brīvprātīgi saskaņā ar

profesionālā dienesta līgumu, kas noslēgts starp viņu un

Aizsardzības ministriju.

Tādējādi karavīra statuss ir personas tiesiskais stāvoklis, ko

tā pēc profesionālā dienesta līguma noslēgšanas iegūst, pildot

aktīvo dienestu. Līdz ar karavīra statusa iegūšanu persona nonāk

to tiesību normu tvērumā, kuras saistītas ar dienesta pildīšanu

Nacionālajos bruņotajos spēkos. Militārais dienests principiāli

atšķiras no jebkura civilās nodarbinātības veida. No šā dienesta

īpašā rakstura izriet tas, ka karavīram tiek uzlikti tādi

pienākumi un atbildība, kas viņu var ierobežot vairāk nekā citas

personas (sk. Aizsardzības ministrijas viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 143. lp.).

Apstrīdētās normas veido daļu no tiesību normu kopuma, kas

saistīts ar profesionālā dienesta izpildi, un aizliedz aktīvā

dienesta karavīram dibināt politisko partiju un būt par tās

biedru. Tātad, lai varētu secināt, ka šis aizliegums attiecas uz

konkrētu personu, izšķirošs apstāklis ir tas, ka persona ir

pieņemta profesionālajā militārajā dienestā un ieguvusi karavīra

statusu. Minētais aizliegums uz personu sāk attiekties tikai tad,

kad tā pēc izvērtēšanas procesa pabeigšanas ir pieņemta

profesionālajā militārajā dienestā un sākusi pildīt aktīvo

dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, un turpinās līdz šā

dienesta izbeigšanas dienai.

Kā jau tika norādīts iepriekš šajā lēmumā, profesionālā

militārā dienesta attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju pēc viņa

iniciatīvas tika izbeigtas. Visupirms Pieteikuma iesniedzējs bija

lūdzis atļauju savienot karavīra amatu ar Tieslietu ministrijas

Nozaru politikas departamenta Politikas izstrādes un reliģijas

lietu nodaļas jurista amatu. Pēc tam, kad Pieteikuma iesniedzējam

tikusi atteikta atļauja šos amatus savienot, viņš vērsās pie

Nacionālo bruņoto spēku komandiera ar iesniegumu par profesionālā

dienesta līguma izbeigšanu pirms termiņa (sk. lietas materiālu

1. sēj. 140. un 141. lp.).

Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums, kas

liedz dibināt politisko partiju un būt par tās biedru, lietas

izskatīšanas brīdī uz Pieteikuma iesniedzēju vairs nav

attiecināms un nerada viņam nelabvēlīgas sekas.

11.2.2. Tas, ka apstrīdētās normas lietas izskatīšanas

brīdī Pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas sekas,

pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa pamattiesību

aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā brīdī pagātnē

apstrīdētās normas tikušas Pieteikuma iesniedzējam piemērotas un

radījušas viņam negatīvas sekas, joprojām var pastāvēt

nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt.

Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv

kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu

vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši kādā brīdī pagātnē.

Tas var būt nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdēto normu

satversmības vērtējums ir būtisks Pieteikuma iesniedzēja tiesību

aizsardzībai pēc konstitucionālās tiesvedības procesa

noslēgšanās. Tādā gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un

būtu vērtējami apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes

brīdī.

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzējs nav

izteicis tādus argumentus un arī no lietas materiāliem nav

konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz nepieciešamību

vērtēt apstrīdēto normu satversmību atbilstoši tiem apstākļiem,

kādi pastāvēja lietas ierosināšanas brīdī.

11.2.3. Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2021. gada 15.

septembra lēmumā konstatēts, ka izskatāmajam pieteikumam

Pieteikuma iesniedzējs ir pievienojis aizpildītu pieteikuma

anketu uzņemšanai profesionālajā dienestā un e-pasta izdruku par

tās nosūtīšanu uz Nacionālo bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases

centra e-pasta adresi (sk. Satversmes tiesas 2. kolēģijas

2021. gada 15. septembra lēmuma par atteikšanos ierosināt lietu

pēc pieteikuma Nr. 159/2021 5. punktu).

Nacionālo bruņoto spēku likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts,

ka Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu komplektē tikai no

Latvijas pilsoņiem. Saskaņā ar šā panta trešo daļu

personālsastāva komplektēšanu un militārā dienesta gaitu

reglamentē speciāls likums.

Militārā dienesta likumā ir noteikta kārtība, kādā tiek

komplektēts Nacionālo bruņoto spēku vienību personālsastāvs.

Saskaņā ar šā likuma 19. panta piekto daļu Nacionālie bruņotie

spēki aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā veic kandidātu

rekrutēšanu un atlasi profesionālajam dienestam. Nacionālie

bruņotie spēki, veicot kandidātu rekrutēšanu un atlasi

profesionālajam dienestam, ir tiesīgi pieprasīt un bez maksas

saņemt no Iedzīvotāju reģistra, valsts pārvaldes iestādēm,

pašvaldībām, veselības aprūpes iestādēm un citām juridiskajām

personām nepieciešamo informāciju, lai noteiktu kandidātu

atbilstību profesionālajam dienestam. Šā paša panta pirmajā un

otrajā daļā ir noteiktas prasības, kādām personai jāatbilst, lai

to pieņemtu profesionālajā dienestā, un tās ir šādas: Latvijas

pilsonība, noteikta vecuma sasniegšana, atbilstība aizsardzības

ministra noteiktajām veselības stāvokļa, izglītības,

profesionālās un fiziskās sagatavotības, valsts valodas zināšanu

prasībām, kā arī morālajām un psiholoģiskajām īpašībām. Savukārt

Militārā dienesta likuma 16. panta otrajā daļā ir noteikts, kādas

personas nevar pieņemt un iesaukt militārajā dienestā. Tā,

piemēram, militārajā dienestā nevar iesaukt un nevar pieņemt

Latvijas pilsoni, kas ir sodīts par tīšu noziedzīgu nodarījumu

vai par valsts noslēpuma izpaušanu aiz neuzmanības, - neatkarīgi

no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, izņemot šā panta

2.2 daļā minēto gadījumu.

Persona, iesniedzot pieteikumu uzņemšanai profesionālajā

dienestā, apliecina, ka tā atbilst Militārā dienesta likuma 19.

panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajām prasībām un ka uz to

neattiecas šā likuma 16. panta otrajā daļā norādītie

ierobežojumi, kas liegtu personu uzņemt militārajā dienestā

(sk: www.mil.lv).

Tādējādi Militārā dienesta likumā ir noteikts, kas tiek

vērtēts un kādas personas var tikt uzņemtas profesionālajā

militārajā dienestā. Ir izvirzīti vairāki priekšnoteikumi, kuriem

konkrētajai personai ir jāatbilst. Ja persona kādam no tiem

neatbilst, tai var tikt liegta iespēja pildīt profesionālo

militāro dienestu un veikt karavīra pienākumus. Starp minētajiem

priekšnoteikumiem nav tāda, kas prasītu, lai persona, kas

iesniegusi pieteikumu uzņemšanai profesionālajā militārajā

dienestā, atturētos no politiskās darbības, tostarp izstātos no

politiskās partijas, ja tā pieteikšanās brīdī ir kādas politiskās

partijas biedrs. Proti, šie apstākļi netiek vērtēti, lemjot par

personas atbilstību Militārā dienesta likumā noteiktajām prasībām

un tās uzņemšanu profesionālajā militārajā dienestā. Atturēšanās

no politiskās darbības personai, kas vēlas pildīt šo dienestu,

netiek pieprasīta un nav uzskatāma par tādu kritēriju, kas

pieļauj vai aizliedz personas uzņemšanu dienestā.

Tādējādi apstrīdētās normas šobrīd neskar Pieteikuma

iesniedzēja tiesības pretendēt uz uzņemšanu militārajā dienestā.

Tāpat Satversmes tiesa nekonstatē tādus apstākļus, kas norādītu

uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc iepriekš minētā pieteikuma

iesniegšanas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem būtu uzņemts

militārajā dienestā un atkārtoti ieguvis karavīra statusu.

Ņemot vērā minēto, nav konstatējams,

ka Pieteikuma iesniedzējam būtu aizskartas Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā un 102. pantā ietvertās pamattiesības, tāpēc

tiesvedība lietā ir izbeidzama.