2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Senāts -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam

un 109. pantam.

Senāta izskatīšanā esot administratīvā lieta, kas ierosināta

pēc pieteikuma par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu,

ar kuru pieteicējai tiktu piešķirta valsts vecuma pensija.

Pieteicējai esot Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanai

nepieciešamais apdrošināšanas stāžs, un viņa esot sasniegusi

likumā noteikto pensijas vecumu. Tomēr, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, pieteicējai esot atteikta valsts vecuma

pensijas piešķiršana, jo pensijas pieprasīšanas brīdī viņas

pastāvīgā dzīvesvieta neesot bijusi Latvijas teritorijā.

Senāts neapšauba to, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai

personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā tiktu

īstenotas, kā arī ir vispār nodrošinājis šo tiesību īstenošanu

vismaz minimālā apmērā. Tomēr, pieņemot apstrīdēto normu, neesot

ievērots Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

tiesiskās vienlīdzības princips, jo personai, kura citādi

kvalificējas valsts vecuma pensijas saņemšanai, tiesības uz to

tiek liegtas tikai tāpēc, ka tā pensijas pieprasīšanas brīdī

nedzīvo Latvijas teritorijā. Tādēļ apstrīdētā norma esot pretrunā

arī ar Satversmes 109. pantu.

Pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties:

1) personas, kuras vispār kvalificējas vecuma pensijas

saņemšanai, bet kuru pastāvīgā dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas

(piešķiršanas) brīdī ir ārvalstīs, un 2) personas, kuras

vispār kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai, bet pēc pensijas

pieprasīšanas (piešķiršanas) izbrauc uz pastāvīgu dzīvi

ārvalstīs. Abas minētās personu grupas vienojot tas, ka visas šīs

personas vispār kvalificējas vecuma pensijas saņemšanai un ka tās

kādā brīdī izbrauc no Latvijas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs.

Senāts nekonstatē, ka pastāvētu kādi būtiski apsvērumi, kuru dēļ

minētās personu grupas tomēr būtu atšķiramas un savstarpēji

nesalīdzināmas.

Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personu

grupām, kuras atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Proti, personām, kuras ir izbraukušas uz pastāvīgu

dzīvi ārvalstīs pirms Latvijas vecuma pensijas pieprasīšanas un

piešķiršanas, tiekot liegtas tiesības uz vecuma pensijas

saņemšanu, savukārt personām, kuras ir pieprasījušas pensiju

brīdī, kad to pastāvīgā dzīvesvieta bija Latvijas teritorijā, bet

pēc tam izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, nekādi

ierobežojumi attiecībā uz vecuma pensijas saņemšanu neesot

paredzēti.

Senāts neapšauba to, ka atšķirīgā attieksme ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Vispār Senāts pieļauj, ka apstrīdētās normas mērķis varētu būt

sabiedrības labklājības aizsardzība, taču neesot saskatāms tāds

leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas vispār kvalificējas

valsts vecuma pensijas saņemšanai, bet ir izbraukušas uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, būtu nosakāma atšķirīga attieksme

atkarībā no brīža, kad tās izbraukušas uz pastāvīgu dzīvi

ārvalstīs, - pirms vai pēc Latvijas pensijas pieprasīšanas un

piešķiršanas. Turklāt arī Labklājības ministrija neesot

pamatojusi ar apstrīdēto normu noteiktās atšķirīgās attieksmes

nepieciešamību.

Pieņemot, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir

nodrošināt efektīvu sociālā nodrošinājuma administrēšanas sistēmu

un budžeta līdzekļu tērēšanu tikai šim mērķim, tādējādi sekmējot

visas sabiedrības labklājību, varētu atzīt, ka izraudzītais

līdzeklis ir piemērots šā mērķa sasniegšanai. Proti, tāds

tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts vecuma pensiju var

pieprasīt tikai Latvijā dzīvojošas personas, vispār varot

atvieglot konkrētā sociālā nodrošinājuma pakalpojuma - vecuma

pensijas - administrēšanu un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma

kontroli.

Tomēr pastāvot saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētās

normas leģitīmo mērķi - nodrošināt efektīvu sociālā nodrošinājuma

administrēšanas sistēmu un budžeta līdzekļu tērēšanu tikai šim

mērķim - var sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, vienlaikus

nodrošinot personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

gadījumā. Proti, jau pastāvot un efektīvi darbojoties mehānismi

valsts vecuma pensiju piešķiršanai Eiropas Savienības tiesību

ietvaros un uz noslēgto starpvalstu līgumu pamata. Turklāt

pastāvot arī mehānismi valsts vecuma pensiju piešķiršanai un

izmaksai uz jebkuru citu valsti, kas nav kāda no Eiropas

Savienības dalībvalstīm, ko regulē Eiropas Savienības tiesības

sociālās drošības jomā, un nav arī tāda valsts, ar kuru Latvijai

būtu noslēgts sadarbības līgums šajā jomā. Minētie mehānismi

šobrīd tiekot piemēroti gadījumos, kad persona izbraukusi uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pēc pensijas pieprasīšanas. Neesot

saskatāms pamats tam, kāpēc minētie mehānismi nevarētu tikt

izmantoti arī tādā gadījumā, kad persona jau pensijas

pieprasīšanas brīdī atrodas ārvalstī. Lai gan, piešķirot pensiju,

kas izmaksājama uz jebkuru ārvalsti, var būt nepieciešams

nodrošināt papildu kontroles pasākumus, tomēr tas pats par sevi

nenozīmējot, ka tādēļ šāda kārtība būtu neefektīva vai prasītu

nesamērīgus resursus. Turklāt esot iespējams attiecīgo regulējumu

veidot, uzliekot lielāku līdzdarbības pienākumu tieši pašai

personai.

Labums, ko sabiedrība varētu iegūt ar apstrīdēto normu radītās

atšķirīgās attieksmes dēļ, neesot samērīgs ar zaudējumu, kas

jāpacieš personai, kurai tiesības uz valsts vecuma pensijas

saņemšanu tiek liegtas tikai tāpēc vien, ka tā izbraukusi uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pirms tam, kad izpildījušies likumā

"Par valsts pensijām" noteiktie pensijas pieprasīšanas

kritēriji. Proti, neesot objektīva un saprātīga pamata personai,

kura ir piedalījusies sociālās apdrošināšanas sistēmā, tostarp

veicot sociālās iemaksas, liegt tiesības uz valsts vecuma

pensiju, kas tai pienāktos un tiktu arī piešķirta tādā gadījumā,

ja tā būtu palikusi dzīvot Latvijā vai izbraukusi no Latvijas pēc

tam, kad tai pensija piešķirta.