20. pants

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

5Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

6kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

7neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

8apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

9publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

10viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

11decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

1228. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

13Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

14normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

15noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

16nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15.

17aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18. punktu un 2015. gada

1816. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

19Kā Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, gadījumos, kad

20tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana Satversmei neatbilstu vēl

21vairāk kā šīs normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt

22sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

232008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu

24un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 16.

25punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

26likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

27robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

28brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

29Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

30tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

3125. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

322010-44-01 17.2. punktu).

33Likumdevējam ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna

34pamattiesībām. Proti, nav pieļaujams bez acīmredzama pamatojuma

35piešķirt kādai no bērna pamattiesībām mazāku nozīmi nekā citām

36viņa pamattiesībām.

37Apstrīdētā norma aizsargā bērna tiesības uz attīstību,

38veicinot tieši vecāka pienākumu izpildi. Tomēr apstrīdētā norma

39negarantē vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz pilnvērtīgu

40attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Ar

41apstrīdētās normas atzīšanu par spēku zaudējušu no sprieduma

42publicēšanas dienas tiktu sašaurinātas bērna pamattiesības uz

43pilnvērtīgu attīstību, jo mazāk tiktu sekmēts tas, lai vecāki

44pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu.

45Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

46brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

47pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

48likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

49risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

50decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

512. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

52Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

53atvēlams laiks izvērtēšanai, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas

54bērnam Satversmes 96. un 110. pantā noteiktās pamattiesības.

55Līdz ar to apstrīdētā norma ir

56atzīstama par spēku zaudējušu no 2017. gada 1. februāra.

57Nolēmumu

58daļa

59Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

60Satversmes tiesa

61nosprieda:

62atzīt Uzturlīdzekļu garantiju fonda

63likuma 5.1 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas

64Satversmes 96. pantam un spēku zaudējušu no 2017. gada 1.

65februāra.

66Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

67Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

68Tiesas sēdes priekšsēdētājs

69A.Laviņš