20. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

zaudē spēku.

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

Kā Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, gadījumos, kad

tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana Satversmei neatbilstu vēl

vairāk kā šīs normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt

sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu

un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 16.

punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

25. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-44-01 17.2. punktu).

Likumdevējam ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna

pamattiesībām. Proti, nav pieļaujams bez acīmredzama pamatojuma

piešķirt kādai no bērna pamattiesībām mazāku nozīmi nekā citām

viņa pamattiesībām.

Apstrīdētā norma aizsargā bērna tiesības uz attīstību,

veicinot tieši vecāka pienākumu izpildi. Tomēr apstrīdētā norma

negarantē vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz pilnvērtīgu

attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Ar

apstrīdētās normas atzīšanu par spēku zaudējušu no sprieduma

publicēšanas dienas tiktu sašaurinātas bērna pamattiesības uz

pilnvērtīgu attīstību, jo mazāk tiktu sekmēts tas, lai vecāki

pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

atvēlams laiks izvērtēšanai, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas

bērnam Satversmes 96. un 110. pantā noteiktās pamattiesības.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir

atzīstama par spēku zaudējušu no 2017. gada 1. februāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Uzturlīdzekļu garantiju fonda

likuma 5.1 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 96. pantam un spēku zaudējušu no 2017. gada 1.

februāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš